Ilze Kļaviņa 27.11.2015

Teatrālas spēles bērniem

Mārtiņš Meiers VDT izrādē "Bērns, vārdā Rainis" // Publicitātes foto

2015. gada rudens pirmizrāžu birums mazajiem skatītājiem ir plašs, profesionāļi kā sarunājuši vienlaikus ver teātra durvis bērniem. Sezonas sākumā tapušie četri iestudējumi Liepājā, Valmierā, Jaunajā Rīgas teātrī un Dirty Deal Teatro ir spilgti, atšķirīgi un veltīti dažādām vecuma grupām. Tomēr kaut kas tos vieno. Kā viena no tendencēm ir atteikšanās no klasiskas lugas teksta, no lugas sižeta vispār. Skatuves notikumi atbilst mūsdienu uztverei aktuālajai sadrumstalotībai, ko pierāda arī vienīgā no četrām izrādēm “ar stāstu”, konkrēti – liepājnieku “Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu” epizodiskums, kad dramatiskā darbība nepārsniedz viena notikuma mērogu. Zīmīgi, ka visu izrāžu laikā vismaz uz brīdi aktieri uzrunā mazo skatītāju tieši. Aicinājums mijiedarboties atgādina skolas interaktīvo tāfeli, kur var „zīmēt no vietas”. 

Spēles skola

Mudinājums piedalīties tajā, kas notiek uz skatuves, skan Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles izrādē “Reiz bijanebija”. Tā ļauj mazajiem ielūkoties iluzorajā teātra dabā. Režijas, kostīmu un telpas autore Māra Ķimele atvērtas spēles principu lietojusi bieži – gan kā mēģinājuma metodi, gan kā izrādes mugurkaulu. Vairākas tādas izrādes joprojām ir JRT repertuārā, kā „Dzeja” un indiešu „Nijaramas pasakas”.

Šoreiz spēles ar pasakām izdzīvo aktieru trio – Iveta Pole, Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs. Viņi pirms izrādes sākuma sēž uz skatuves un sagaida skatītājus iekārtotā dzīvoklī ar masīvām mēbelēm, skapi, galdu, dīvānu, krēslu, dažiem rekvizītiem. Aktieri nepārtop lomās, bet kopā ar mazajiem vienojas par pasaku, kas tūlīt tiks izpildīta, un lomas – kurš lapsa, kurš aita, kurš vilks – tikai atrāda. Man neizdevās noskatīties izrādi vairākas reizes, lai salīdzinātu un pārliecinātos, kas mainās, vai viss (lomas, mizanscēnas) tiek atkārtots kā iestudētā improvizācijā.

Skatītājiem ir iespēja piedalīties, piemēram, kad notiek sazvērestība pret vilku – norādot, kur paslēpusies aita, vai melojot, ka aita ir citur. Noteicošā ir spēles enerģija. Spēlēties ar bērniem nozīmē radīt jaunu kopīgi iztēlotu pasauli. „Reiz bijanebija” atvērtā struktūra ļauj piedalīties gan vecākiem, gan bērniem. Radošais uzdevums – kā kopīgi izstāstīt pasaku, kā iedomāties vienu priekšmetu par citu, kā izvēlēties galveno raksturojošo īpašību, kas būtu ne vien atpazīstama, bet arī aizraujoša.

Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs un Iveta Pole izrādē "Reiz bijanebija" // Foto – Gatis Builis

Sākumu un beigas iezīmē pasakas sižets, bet spēles stihijai īstenībā beigu nav. Tāpēc latviešu kaimiņu baltkrievu, krievu, igauņu un lietuviešu, arī Latvijā dzīvojošo tautu pasakas noder kā spēles pirmie impulsi. Izrādē īpaša uzmanība veltīta mazāk zināmiem vārdiem. Aktieri ik pa brīdim apstādina darbību, jautājot, vai visiem viss saprotams, nezināmos jēdzienus paskaidrojot ar citiem vārdiem, piemēram, “abra”, “azote”, „sieks” u.c.

Izrāde atraisa pozitīvu enerģiju. “Lādiņš” ir konkrēts, tas jāpiedzīvo. Spēlei ir pedagoģiska iedarbība, tādu būtu vērts iekļaut skolu mācību programmās, bet tā ir cita tēma.

Dzirdēt akmeni

Skatīties uz Raini no bērna skatupunkta ir Valmieras teātra aktrises Ineses Ramutes ideja, kas radusies Raiņa pieminekļa pakājē, vērojot dzejnieka Kārļa Zemdegas radīto tēlu Esplanādē, un rezultējusies izrādē “Bērns, vārdā Rainis”. Idejas piedzimšanas vietai ir nozīme, gluži kā pirmā impulsa precizitātei, kas turpinās mākslas darbā. Skatījums no lejas uz augšu, uz monumentālo dzejnieku – piecmetrīgo kalnu, kas, pacelts uz pjedestāla un apdzīvots ikgadējās Dzejas dienās, tomēr ikdienā sirsnīgu tu – es sarunu neraisa. Tomēr tas – dzejnieks, ir pelnījis siltu pieskārienu. Caur akmeni.

Režisoram Reinim Suhanovam šī ir pirmā pieredze bērniem veltītā skatuves darbā, viņa iecere ir cilvēciskot LIELO akmeni, ieliekot bērna plaukstā oli. Tā saradojas augstais un niecīgais, tuvais un tālais. Iestudējums pārliecina ar audiovizuālo slāni, kas ir īpaši iedarbīgs. Izrāde it kā ieslēgta vairākos apļos, Valmieras teātra Apaļajā zālē sēdošie ieskauj darbības vietu pusaplī, acu skatienus piesaista galvenais scenogrāfijas elements – mirdzošais saules aplis, arī programmiņas veidotas kā apaļas uzlīmes. Aktieru plaukstās spēlējas ripojošie akmentiņi, kas, glāstīti, mesti, ripināti, sāk čukstēt, mēļot, dudināt, čalot, bubināt, grudzināt… un visādi uzvesties kā dzīvas būtnes. Nekur tālu tie neaizripo, pa lielu galdu dejo līdzi poētiskajām dzejas rindām.

Izrādes aktieru Ineses Ramutes un Mārtiņa Meiera bezvārdu darbošanās mijas ar tekstu. Sākumā – stāsts par mazo Raini, kurš bērnību pavadījis starp Daugavu un lielceļu, starp mājas pagalma dzīvniekiem un kaimiņiem. Tālāk notikumi skan dzejā, pamazām veidojas panorāmisks skats uz dažādām lietām un parādībām, kā, piemēram, pa upi peldošiem plostiem, kurus pludina baltkrievi, poļi un lietuvieši, pa sauszemi braucošiem tirgotājiem – ebrejiem, vāciešiem, latgaliešiem un igauņiem. Stāstījuma mērķis nav faktu uzskaitīšana, bet gan īpašas jutoņas radīšana, mēģinot atminēt, kāda varēja būt mazā Jāņa Pliekšāna bērnības sajūta. Var minēt, ka te radušies tie daudzie mīļvārdiņi, kas piepildījuši Raiņa bērnu dzeju. Var atminēt, ka tieši bērnības pasaulē aizmetusies dzejas sēkla, kas vēlāk uzplaukusi līdzīgi garajai pupai līdz debesu maliņai.

Inese Ramute un Mārtiņš Meiers izrādē "Bērns, vārdā Rainis" // Publicitātes foto

Otrs iestudējuma uzdevums ir aicinājums iztēlei līdzdarboties akmentiņu spēlē. Nosacītie priekšmeti paplašina neredzamo fantāzijas telpu. Akmentiņi – mājas, akmentiņi – cilvēki, dzīvnieki, ratu kulbas un vēl daudz kas. Aktieriem izdodas ietilpināt mazajā priekšmetiskajā vidē lielo patiesību, izspēlēt attiecības un izdzīvot maza bērna iespaidus.

Noskaņu papildina komponista Jēkaba Nīmaņa oriģinālais skaņu raksts, saistot atsevišķo ar vispārīgo. Izrāde ir skanīga nepārtraukti, katrā epizodē, aktieru iesvārstīts, muzikālais motīvs turpinās kā fons nākamajai epizodei – aktieru balss radītais ritms skan momentānā ieraksta formātā. Filozofiski vispārinot – katrs brīdis virknējas ar nākamo un turpinās vēl kādā bezgalīgā Telpā.

Skaņu no oļiem izvilināt drīkst arī mazie skatītāji, kuri izrādes noslēgumā dāvanā saņem katrs savu akmentiņu un klaudzina pie visa, ko redz. Un jāgaida, vai sadzirdēs akmeņu skaņas, vai sapratīs savas iekšējās balss aicinājumu.

Runāt ar zināmiem tēliem par nezināmo

Liepājnieku izrādes “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” režisora Dž. Dž. Džilindžera iecere ir klasiskas pasakas uzlādēšana ar šodienas enerģiju un atpazīstamiem bērnu popkultūras elementiem. Eksperiments, kurā spēle par spēli izaicina aktierus improvizēt varēšanas robežās.

Dramaturģes Rasas Bugavičutes lugā saglabāta klasiskā attiecību shēma un mūsdienīgoti tēli – Sniegbaltīte, Princis, Pamāte, Mednieks, Spogulis. Kas un kādi viņi varētu būt šodien? Jaunā aktrise Samira Adgezalova galveno varoni rāda kā azartisku pusaudzi, tā nav paklausīgā pamātes kalponīte, bet gan lietišķu darījumu kārtotāja attiecībās ar Pamāti, Spoguli un arī Princi. Saskaņā ar dramaturģisko līniju mūsdienīgie puisis un meitene satiekas jau pirmajā epizodē un mērķtiecīgi plāno tikšanos tuvākajā laikā. Prinča lomā nolasāms popkultūras elements – standarta rotaļlietas Kena tēls, ko aktieris Rolands Beķeris komiski “pielaiko” gluži kā svešu tērpu. Viņam nāksies pārņemt tēva karaļvalsti (kā biznesu), tam attiecīgi ir jāgatavojas. Lietišķi. R. Beķera stūrainais pusaudzis gluži kā skolnieks klausa rūķīšu uzstājīgam rosinājumam noskūpstīt Sniegbaltīti (Sniegbaltītes glābšana ir rūķīšu komandas misija, ko enerģiski un pašaizliedzīgi izspēlē septiņu aktieru ansamblis), kaut iekšējas vēlēšanās nav. Šķiet, Prinča un Sniegbaltītes stāsts ir savstarpēju simpātiju apliecinājums, īstās jūtas un spēks izrādē ir citās – Pamātes un Spoguļa attiecībās, kurās netrūkst pārspīlētu komisku izpausmju. Aktrises Sigitas Jevgļevskas spēlētā karaliene šaubās par to, kā kļūt par skaistāko visā pasaulē. Viņas dialoga iekšējā balss Spogulis, kas aktiera Sanda Pēča izpildījumā uzlādēts ar apspiestu erotisku dziņu impulsiem, atklāj pamātes ļaunuma psiholoģisko iemeslu – nepiepildītas mīlas alkas. (Protams, ka mūsdienu bērni ir redzējuši ne to vien, taču vajadzību pēc šīs epizodes izrādē attaisno tikai aktieru spēles azartiskais prieks.)

Sniegbaltīte – Samira Adgezalova, Princis – Rolands Beķeris // Foto – Ziedonis Safronovs

Minimālā scenogrāfija ir lietišķa, ar scenogrāfa Kristiana Brektes palīdzību meža vietā uz skatuves rūķīšu apdzīvots būvniecības treileris, kur pašpietiekami rosās septiņi vīriņi – Profesors, Īgņa, Dumiķītis, Kautrīgais, Resnītis, Guļava un Jautrais, tērpti celtnieku oranžajos kostīmos. Raksturu īpašības, ko nes katra vārds, nospēlētas spilgti, taču dzīvas attiecības neveidojas. Deju soļu mazā amplitūda (horeogrāfe Inga Krasovska) rada iespaidu par neveiklu mīņāšanos uz priekšu un atpakaļ. Šķiet, tā patapināta no Teletūbiju kustībām. Acīmredzami – arī skatuves meistariem ir grūti nospēlēt naivumu bez ironijas un vienkāršību bez infantilisma. Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Leons Leščinskis, Armands Kaušelis rūķīšu tēlos rāda simpātiskus, aprobežotus un sirsnīgus vecīšus – bērnus, kopā ar jaunajiem aktieriem Mārtiņu Kalitu, Viktoru Elleru bez īpaša iemesla jautrojoties un apceļot citam citu.

Ja septiņu rūķu tēlos neviltotam priekam ir gaidāma spēles noslīpēšanās izrāžu laikā, tad Edgars Ozoliņš rāda jau pilnīgu gatavu un noapaļotu Mednieka tēlu. Caur lieliski izpildītajām mehāniskajām kustībām pazib multfilmas “Rotaļlietu stāsts” tēls Bazs Gaismasgads, un aktieris minimāli uzrakstīto lomu un atturīgo uzvedību pilnībā psiholoģiski attaisno ar atraidīta pielūdzēja jūtām. Tām gribētos līdzpārdzīvot ilgāk, taču laimīgajam finālam, kurā Pamāte un Mednieks ir “pāris, kas dabonas”, atvēlēts ātrs atrisinājums.

Kā atsevišķā tēma izrādē skan dziesmas (Kārļa Lāča oriģinālmūzika, Evitas Mamajas teksti) par abstraktu “labo, kam beigu beigās jāuzvar”. Iestudējumā kopumā neiespējami atrast vienotu ideju, jo R. Bugavičutes radītās vienlaicīgās darbības līnijas (rūķīši, pusaudži un spoguļa – pamātes dialogi) saturiski katra stāsta par kaut ko citu. Vienojošs varbūt ir secinājums, ka mūsdienās brīnumu nav. Ir tikai spēle. Skats uz klasisku pasaku kā improvizētu rotaļu iespējams vienmēr, tādēļ visapmierinātākie būs tie skatītāji, kas šoreiz plānojuši ļauties teatrālas spēles stihijai un izklaidēties.

Skats no izrādes "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" // Foto – Ziedonis Safronovs

Priekšmeti runā

Dirty Deal Teatro mērķtiecīgā programma bērnu auditorijai “Šmulītis” papildinājusies ar jaunu pievilcīgu izrādi, aicinot daudzus jo daudzus skatītājus dipināt augšup pa stāvajām kāpnēm, ņemot vecākus un vecvecākus pie rokas. Kaut fiziski ietilpināties Spīķeru kvartālā noliktavas šaurajās telpās ir grūti, ideju plašuma šeit netrūkst.

Jo īpaši gaidīta ir režisora Ģirta Šoļa satikšanās ar Imanta Ziedoņa “Blēņām un pasakām”, kas apsveicama kā radošs, spilgts pieteikums, liekot teikt: “…beidzot!” Galu galā šī ir tikšanās, kam bija jānotiek – marionešu un objektu teātra meistaram Ģirtam Šolim, kurš jau desmit gadus atdzīvina koka, metāla un ādas gabalus, kurš regulāri un veiksmīgi iesaistās starptautiskos jaunās mākslas, objektu, leļļu teātra un vizuālā teātra festivālos, vajadzēja ieskatīties Imanta Ziedoņa paradoksālo stāstu krājumā “Blēņas un pasakas”. Tajā priekšmeti atdzīvināti kā cilvēku tipāži, kas mijiedarbojas savstarpēji sarežģītās attiecībās.

Dzejnieka intelektuālās vārdu spēles kā konstrukcijas sasaucas ar režisora Ģ. Šoļa iecienīto metodi – priekšmetu transformāciju. Žonglēšana komiksa, parodijas, lirikas, melnā humora žanros veido tiltu starp fantāzijas piepildītajiem stāstiem un izrādi. Līdzīga ir arī autoru attieksme pret mazo lasītāju/skatītāju. Režisors vienmēr ar nopietnību veido izrādes bērniem, zināma ir arī Imanta Ziedoņa attieksme pret bērnu literatūru, sakot, ka tai jābūt “visaptverošākajai, viskulturālākajai, visgudrākajai sistēmai”.

Šajā izrādē nav ietilpināti visi stāsti, bet tikai tie, kuros vairāk izteiksmīgas darbības. Materiāla un režijas satikšanās caur spēles principu. Jo īpaši pateicoties lieliskiem pieredzējušiem aktieriem un scenogrāfam. “Blēņas un pasakas” vides veidotājs mākslinieks Reinis Pētersons strādājis ar lielu nopietnību, ietilpinot izrādē lielu daļu no sava asprātīgā grāmatu ilustratora un animācijas meistara rokraksta. Viņš, Jāņa Baltvilka balvas laureāts, kurš kopā ar Ģ. Šoli Latvijas Leļļu teātrī veidojis izrādes “Divas Lotiņas” un “Emīls un Berlīnes zēni”, nav skopojies ar izdomu arī šoreiz.

 Skats no izrādes "Blēņas un pasakas" // Foto – Mārtiņš Vilcēns

Ienākot zālē, rodas sajūta, ka telpa ir tukša. Tikai vidū stāv koka namiņš, tik liels kā malkas šķūnītis. Tāda paliela kaste, un tikai, bet dēļi iečīkstas, pabīdās koka siena un atveras durvis. Sākas brīnums, jo mazās celtnes ietilpība izrādās milzīga. Plaukti ir pilni ar mantām, kas tikai sākumā šķiet parastas, cita citai piegūlušas. Tās ir krāsainas un izteiksmīgas, katrai no tām ir kāds stāsts, attiecības, raksturs un piedzīvojums. Iekārtojumā ir pārdomāta katra detaļa, ko izpētīt ļauts pusotras stundas garumā bez pārtraukuma. Te notiek sarunas starp Uzpirksteni un Uzpurni, Kroko un Dilu, Skrejlapiņu un Cauro Zobu, Putekli un Pogu, Gāmurgaiļiem un vēl citiem fantastiskiem tēliem. Ja runā par ilgumu un priekšmetu blīvumu, izrāde prasa augstu koncentrēšanos un uztveres noturību.

Blēņoties skaisti – tāds ir izrādes “Blēņas un pasakas” virsuzdevums. Minot aktrises Arnitas Jaunzemes klātbūtni šajā izrādē, jāpievieno vārdi – blēņoties ir pamācoši. Viņas loma šajā izrādē ir īpaša, visu izrādes laiku viņa iekšēji notur gudru, intriģējošu attieksmi pret spēli, partneriem un skatītājiem. Pirmā parādīšanās, izspraucoties caur dēļu sienu, ir suģestējoša. Gluži kā pasaku gariņš, viņa izjusti čukstus uzrunā auditoriju: “Ir labas, un ir sliktas blēņas!” Šajā divdabībā starp labo, slikto, dzīvo un nedzīvo, šķiet, A. Jaunzemei izdodas noturēt smalku līdzsvaru. Apbrīnojams ir milzīgais priekšmetiskais daudzums, kas izplūst caur aktrises rokām un ko viņa spēj atdzīvināt, ierunāt un atklāt kā raksturus.

Vienlaikus aktrise ir nepārtrauktā partnerībā ar Valdi Vanagu, kura artistiskā eksistence ir smalka un niansēta. Kopīgi uzburtajā atmosfērā V. Vanags kā leļļu meistars demonstrē katra priekšmeta neparasto raksturu, šķautni. Raupjāk nekā partnere, tieši, kolorīti, temperamentīgi. Izrādei īpašu burvību piešķir dziesmas Mikus Frišfelda izpildījumā. Muzikanta bezvārdu nepārtrauktā klātbūtne un organiskā eksistence raisa paradoksālu sajūtu, it kā viņš būtu daļa no šķūnīša pasaules.

Valdis Vanags un Arnita Jaunzeme izrādē "Blēņas un pasakas" // Foto – Mārtiņš Vilcēns

Jā, priekšmeti atdzīvojas, runā, dzied, kad skatuves meistari dauzās… Nopietni dauzās, jo vienlaikus caur spēli ielūkojas būtiskajā, aicinot nepaskriet garām niansēm un nesteigties līdzi patērēšanas kulta skrējienam, sajust būtisko aiz glamūrīgās čaulas.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Rasa Bugavičute 27.11.2015

    Labprāt ar raksta autori aprunātos! :)

  • Ilze Kļaviņa 30.11.2015

    Ar prieku. Tiekamies Tevis izvēlētā vietā un laikā. Kāda sarunas tēma? Varbūt -
    "Bērniem veltītās dramaturģijas īpašās iezīmes"? Un, plašākai diskusijai, pieaicinām bērnu izrāžu režisorus un citus veidotājus?

  • Rasa Bugavičute 30.11.2015

    Tas varētu būt patiesi vērtīgi! Šo liekam aiz visām četrām ausīm un noteikti paturam prātā. Un satikšanās vieta varētu būt Liepājas teātris!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt