Pāvels Gumennikovs 17.12.2015

Izturēt to, kas esi

Skats no izrādes "Melnā sperma" // Foto – Elmārs Sedols

Ir izrādes, kas stāsta stāstus, ir izrādes, kas iedvesmo, un izrādes, kas atstāj vienaldzīgu. Un tad ir izrādes, kas liek nerunāt, pēc kurām gribas aizmirst realitāti un pierakstīt. Šoreiz mans klusuma brīdis, kurā gribējās padomāt, izdomāt un pārdomāt, ieilga kādas divpadsmit stundas, pat izraisot apkārtējos savdabīgu neizpratni un bažas par vienmēr aktīvo Pāvelu, kurš šoreiz izvairās un negrib runāt. Iemesls ir Vladislava Nastavševa Ģertrūdes ielas teātrī iestudētā izrāde “Melnā sperma” pēc mūsdienu krievu rakstnieka Sergeja Uhanova tāda paša nosaukuma stāstu krājuma, ar vecuma ierobežojumu 16+ un pavisam jaunu aktieru izpildījumā.

Sergeja Uhanova īso stāstu galvenie varoņi ir šīs pasaules atraidītie, neiederīgie, tie, uz kuriem ērtāk nolūkoties kā zoodārzā, pasmieties un iet tālāk. Izrādē tiek izspēlēti astoņi stāsti, katrs savā veidā nepatīkams un pat provokatīvs. Piemēram, stāsts „Zirja” ir par meiteni, kurai apnicis dzīvot pēc sabiedrībā pieņemtajām normām, tāpēc ar visu savu būtību viņa cenšas pierādīt, ka ir citādāka, un šokēt. Stāstā „Perfekts mazulis” atbaidoši neglīta slimnīcas ārste iekāro savu pacientu un vēlāk pati savu jaundzimušo kaislības bērnu nonāvē, jo tas ir pārāk skaists; savukārt stāstā „Zvirbuļpeža jeb Tev jāmainās” skolotāja cenšas cietsirdīgi pāraudzināt meiteni, klases priekšā liekot lasīt citu klasesbiedru par viņu uzrakstītos lamuvārdus. Šie ir tikai daži no stāstiem, kuros aiz izaicinošajiem sižetiem atklājas dzīves būtiskās tēmas – seksualitāte, mīlestība, ilūzijas, sapņi. Skatoties epizodi pēc epizodes, es jūtu, ka režisors spēlējas ar mani, aizved mani kā aktieri uz skatuves vai, precīzāk, – sapludina izrādi ar dzīvi. Tā, piemēram, skatoties uz meiteni, kas skolotājas priekšā uz ceļiem no lapiņām lasa sev veltītās klasesbiedru rupjības, man nāk smiekli un es smejos. Es pats it kā kļūstu par meitenes cietsirdīgo klasesbiedru, kurš sēž un ņirdz par to, kā viņa raud, līdz pārstāju un sāku apdomāt. Par ko es smejos… par to, ka citam sāp? Un neviļus rodas jautājums – cik es tomēr savā būtībā esmu nežēlīgs un varbūt cilvēki vispār nav labi, bet ļauni?

Vladislavs Nastavševs šajā izrādē spēlē gan režisora, gan scenogrāfa, gan kostīma mākslinieka lomu. Scenogrāfija ir minimālistiska: tukša skatuve, kas tiek papildināta ar vairākiem objektiem, kuri kalpo ne tikai ierastā veidā, bet arī kā metafora: saburzīta papīra lapa – kā trīcoša un bailīga sirds; tomāti kā mīlestības apliecinājums, kas vēlāk tiek saspiesti un iznīcināti; pieci krēsli, kas kalpo gan kā altāris, gan galds; izlietoti prezervatīvi, kas apslēpti mutē kā seksuālo uzvaru trofejas. Šie un vēl daži rekvizīti ir viss, un nekas cits arī nav vajadzīgs, jo izrādes varoņi iznāk uz kailas skatuves ar atkailinātām dvēselēm, pilnībā uzticoties skatītājam.

Āris Matesovičs un Marija Linarte izrādē "Melnā sperma" // Foto – Elmārs Sedols

Visi pieci izrādes varoņi/jaunieši ģērbti kostīmos, kas asociējas ar padomju laika skolas formām. Šis apģērbs jau sen viņiem ir kļuvis par mazu un nepiestāv – kā vecās vērtības un rāmji. Raugoties uz varoņiem, liekas, ka viņi jau ir pieauguši, bet vēl joprojām nezina, kā iederēties šajā dzīvē, kā saprasties un, pats galvenais, kā dzīvot un tikt uzskatītiem par normāliem. Motīvu par pieaugšanu uztvēru ļoti personīgi arī savas, gandrīz trīsdesmitgadnieka, pieredzes kontekstā – it kā esi pieaudzis pēc sabiedrības uzliktās latiņas, bet pats saproti, ka vēl tik daudz kas dzīvē nav sasniegts. It kā jau valkā uzvalku, bet kabatā vēl turi veco nozīmīti, kas laimēta, skolas laikā kaujoties.

Nastavševa izrādē būtisku lomu spēlē arī gaismas: to nav daudz, bet tās precīzi paspilgtina varoņu emocijas. Gribas īpaši pieminēt ainu stāstā „Žeņečka Čurajevs”: Kārļa Tola spēlētais galvenais varonis ir iemīlējies savā kopmītņu biedrā Igorā, atdevis tam sirdi un dvēseli, bet atpakaļ saņēmis tikai aizvainojumus. Stāstītājs, kuru attēlo Reinis Boters, mēģina saprast, tieši ar kādu vārdu Igors Žeņu aizskāris, uzskaitot visus tam zināmos homoseksuālos apvainojumus, līdz galu galā nonāk pie it kā vismazāk rupjā, vienkāršā krāsas apzīmējuma – zilais. Šajā brīdi skatuves telpa izgaismojas spilgti zilā krāsā, radot iespaidu, ka varonis ir ieslēgts kā būrī, bez iespējām izlauzties un aizbēgt no tā, kas viņš ir. Šajā brīdī gaisma runā skaļāk par vārdiem.

Arī izrādes skaņu partitūra veido savu stāstu, iedodot papildu maņu tur, kur acis ir aklas. Papīra lapas sirdspuksti un tās čabošā lēkāšana pa padomju laiku atsperu gultu ir kā uzticēšanās metafora, kā dzīves līnija no viena cilvēka uz otru; jaunās mātes agonijas kliedzieni par nodarīto, nogalinot savu perfekto jaundzimušo; skaļa un uzbāzīgā ēdiena košļāšana un tad tikpat akcentēta tā saspiešana un iznīcināšana, vai arī ilgstošas uz spaiņa sēdoša cilvēka caurejas skaņas. Stāstā „Dievu nams” lūgšanas vietā skan lamas, kas izrādē pamazām pārtop mantrai līdzīgā mūzikā – skaņa atkārtojas, ierakstot katru izkliegto rupjību, miksējot tās kopā un paspilgtinot ar ļoti skaļu skaņas līmeni, kas griež ausis un ir grūti izturams.

Nastavševa izrādēs mūzikai vienmēr ir principiāla nozīme kopējā stāsta izveidē. Arī „Melnā sperma” nav izņēmums, kur mūzikai īpašs uzsvars ir sākumā un beigās. Tā sākumā aktrise Jana Ļisova lūdz skatītājus noklausīties 90. gadu populāras grupas Pet Shop Boys dziesmu „Tas ir tikai vējš” (Only the Wind) un, pirms to atskaņot, iztulko angļu tekstu latviešu valodā. Viena no dziesmas rindiņām: “Es ceru, es varu izturēt to, kas man ir jāizdara”, izsaka arī visas izrādes galveno jautājumu – vai tu spēj izturēt to, kas esi!?

Arī izrādes beigās, tāpat kā sākumā, visi pieci aktieri iznāk un apsēžas skatītāju priekšā un Jana Ļisova lūdz noklausīties vēl vienu dziesmu – Zemfiras „Manī” (Во мне), šoreiz krievu valodā un, kā mazliet ķircinot, bez tulkojuma. Un varbūt tiešām tulkojums nav svarīgs, jo, pat nezinot valodu, mūzika un aktieru vienotās raustītās kustības izstāsta domu, – tas, kas es esmu, ir manī pašā. Runājot Zemfiras vārdiem: “…manī ir vārdi, manī ir klusums, …manī ir pilsētas, manī ir visa mīlestība, manī ir viss, kas ir.”

Reinis Boters, Āris Matesovičs un Marija Linarte izrādē "Melnā sperma" // Foto – Elmārs SedolsAktieri Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols ir vienlīdz pārliecinoši visos izspēlētajos stāstos un ļoti dažādajos varoņos. Šī izrāde aktieriem ir arī fiziski izaicinoša, jo Nastavševs it kā spēlējas ar viņu ķermeņiem. Piemēram, stāstā „Jukusī” Janas Ļisovas varone izliecas ar muguru pār atsperu gultas margām ar pārcilvēcisku spēku, gluži kā šausmu filmā – pārņemta ar ideju, tiecoties tuvāk cilvēkam, kuram gatava uzticēt savu sirdi. Vai Āra Matesoviča Vitja – seksuāli aktīvs jauneklis, kurš stāstā „Dievu nams” pārtop par tādu kā upuri vai Jēzu Kristu, guļ uz divu krēslu atzveltnēm kā uz altāra, nospriegojot katru muskuli kā ģitāras stīgu un raustoties kā ļaunu garu pārņemts. Arī Marija Linarte stāstā „Īpatnējā Olga” izspēlē akrobātiski smieklīgas seksa pozīcijas, varonei pirmo reizi atklājot sava ķermeņa seksualitāti. Šī ķermeniskā pārtapšana, cik strauji sākusies, tikpat strauji pagaist, jo finālā, tāpat kā izrādes sākumā, skatītāju priekšā atkal klusējot sēž pieci ikdienišķi jaunieši. Vienīgā atšķirība – tagad skatītājs zina (vai vismaz nojauš), kas slēpjas aiz viņu ārienes.

Man šī izrāde bija kā ceļojums sevī, paša gaišākajos un tumšākajos nostūros. Tas noteikti ir jāredz katram pašam. Izrāde, kas atplēš piekaltušu plāksteri no brūces – ne strauji, ne lēni, bet drīzāk mokoši, atklājot to, ko varbūt gribētos noslēpt.

 

Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistra studiju programmas 1. kursa students

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt