Maija Uzula-Petrovska 25.01.2016

Dzīve, kuras nebija

Solists – Artūrs Skrastiņš, pianists – Kārlis Lācis // Foto – Daina Geidmane

Teātru koncerti vienmēr bijuši skatītāju iemīļoti. To iestudējumi īpaši aktualizējas gadumijas laikā. Pagājušā gada nogalē Dmitrija Petrenko iestudētais “Koncerts, kura nebija” vienlaikus gan ir, gan nav šai – uz komerciju un izklaidi tendētajai – teātru parādībai piederīgs. Iestudējums galvenokārt vilina ar skatītāju iemīļotiem māksliniekiem – aktieri Artūru Skrastiņu un komponistu, šajā gadījumā aranžētāju un koncertmeistaru, Kārli Lāci. Izrādes centrālā varoņa Aleksandra Vertinska personība Latvijā noteikti ir mazāk zināma. Neraugoties uz to, krievu Sudraba laikmeta romances abu latviešu mākslinieku interpretācijā ir visnotaļ pievilcīgs piedāvājums. Savukārt norises vieta – Dailes teātra Mazā zāle ar tās ierobežoto sēdvietu skaitu – un tikai desmit koncerta norises reizes to padara salīdzinoši elitāru. Arī iestudējuma veidotāju vēlme caur dziesmām un dienasgrāmatas fragmentiem izstāstīt krievu aktiera, dziedātāja un dzejnieka emigrācijas apzīmogoto dzīvi piesaka nopietnu tēmu.

Izrāde, kas tapusi bez scenogrāfa atbalsta, ir vizuāli lakoniska – tukša, melna skatuve, kuras labajā pusē atrodas Kārļa Lāča teritorija ar klavierēm, bet kreisajā – Artūra Skrastiņa/Aleksandra Vertinska zona ar kafejnīcas galdiņu un diviem krēsliem. Dziesmas Artūrs Skrastiņš izpilda, pārsvarā stāvēdams skatuves centrā. Aktieris pa laikam pārvietojas arī pie klavierēm, savukārt Kārlis Lācis tikai vienā epizodē pievienojas Skrastiņam pie galdiņa. Līdzīgi arī viņu skatuviskais dialogs visu laiku it kā atduras pret neredzamu stikla starpsienu, un viens no izrādes vēstījumiem izveidojas par dažādām robežām, kuras pārvarēt varam gan ilgoties, taču pa īstam tas neizdosies nekad.

Justīnes Kļavas veidotās iestudējuma dramaturģijas struktūra ir vienkārša un skaidri nolasāma – cita citai seko Vertinska dziesmas pamīšus ar mākslinieka dienasgrāmatā balstītiem monologiem, savā starpā veidojot brīžiem asociatīvas, brīžiem pavisam tiešas saiknes. Izrāde ir bilingvāla – dziesmas Artūrs Skrastiņš izpilda oriģinālvalodā, savukārt runātie teksti izskan latviski. Skatītājiem tiek piedāvātas arī izdrukas ar abu veidu tekstu tulkojumiem pretējā valodā, tādējādi domājot gan par latviski, gan krieviski runājošo auditoriju. Pirmsrevolūcijas Krievijas mutuļojošajā kabarē kultūrā dzimusī Vertinska dziesmu pasaule ir aizkulišu, balagāna un bohēmas fragmentārā pasaule, kurā kokaīna, šampanieša un viskija plūdos pavīd aktrisīšu, noguruša klauna, ārprātīga leijerkastnieka, pieaugušo bērnu spēļmantiņas – nogurušās balerīnas dekadentiskie tēli. Autobiogrāfiskie teksti paver mazus lodziņus uz dzīvi, kas bijusi pirms, aiz un līdzās šīm dziesmām, ļaujot uz brīdi ieskatīties to tapšanā un izpildījumā neskaitāmos koncertos dažādās pasaules pilsētās – Parīzē, Šanhajā, Konstantinopolē, Bukarestē vai Ņujorkā – vietās, kur mita Vertinskis un krievu emigrācijas aprindas. Dienasgrāmatā fiksētajā dzīves tvērumā Vertinska dziesmām raksturīgais ironiski skumjais redzējums pārtapis ciniskā splīnā. Cilvēki dziesmās ir salauzti, taču saudzējami, kamēr cilvēki dzīvē – lielākoties apsmejami, nicināmi un izmantojami. Pirmā mīlestība – medmāsa Marusja gadu gaitā pārvērtusies vecā, ūsainā govī. Māsīca Oļeņka ir tik neglīta un netalantīga, ka to nav iespējams glābt ne ar izglītību, ne greznumlietām. Amerikāņi ir tādi muļķi, ka paši uzprasās tikt apkrāpti... Retās Vertinska simpātiju izpausmes (līdzjūtību) arī dzīvē viņš velta salauztajām lellītēm – nenosargātajai kokaīnistei māsai un despotiska vīra, bet ģeniāla vijolnieka apspiestai un pazemotai aktrisei.

Artūra Skrastiņa uzstāšanās maniere ir artistiska un dzēlīga. Viņš gan dzied un stāsta par sāpēm, taču tajās nedalās. Aktierim ir divi potenciālie sarunu biedri: Kārļa Lāča pianists otrā skatuves malā un mēs, skatītāji, otrpus rampai. Tomēr neviens no tiem par patiesu sarunu biedru nekļūst. Aleksandra jeb Solista monologi veidoti, uzrunājot klausītāju. Skrastiņš tos raida skatuves partnera virzienā, taču Kārļa Lāča atbilde ir vien klavierspēle abu kopīgi izpildīto dziesmu laikā. Kamēr aktieris runā, pianists šķietami pavirši klausās, paralēli kārtodams notis, gatavodamies nākamajam skaņdarbam. Brīžiem rosība kļūst arī pašmērķīga, taču lielākoties Lācis skatuviski ir pat ļoti interesants un organisks. Pianists kā skatuves tēls Solista runāto, visticamāk, nesaprot, jo runā citā valodā. Tādējādi tiek akcentēta emigrācijā neizbēgamā vientulības, un vienlaikus arī mākslinieka vientulības, tēma – Solists runā, atbildes negaidot. Vai viņš vēlas uzticamam (jo valodu nesaprotošam) lieciniekam izrunāt savu dvēseles sāpi? Tikpat labi vēršanās pie pianista ir tikai forma, kas palīdz no draņķīgās dzīves izvirpotos, spožos mākslas gabaliņus efektīgāk pasniegt publikai – saņemiet un novērtējiet.

Solists – Artūrs Skrastiņš // Foto – Daina Geidmane

Dialogs varētu veidoties mākslas un dzīves – dziesmu un dienasgrāmatas fragmentu – starpā, taču izrādē abi izejmateriāli ieguvuši vairāk līdzīgu, ne kontrastējošu formu. Vertinska dziesmas mēdz dēvēt par dziesmām-novelēm, arī izrādes monologiem piemīt novelisks spraigums, kas nereti apraujas ar pārsteidzošu finālu. Līdz ar to iestudējumā stāsti seko dziesmām kā Artūra Skrastiņa virtuozi izpildīti koncertnumuri. Līdzīgi elegantajām frakām, kurās tērpti abi izrādes varoņi, virtuozitāte pamazām kļūst par necaurlaidīgu formu, kuru tā vien gribētos mazliet paskrubināt, lai saredzētu, kas par cilvēku – gan Vertinskis, gan Skrastiņš – aiz tās slēpjas. Šāda vēlme rodas, neraugoties uz to, ka Aleksandrs Vertinskis pārstāv Sudraba laikmetu, tātad – estētiku, kas apliecina mākslas autonomijas tiesības. Galvenais iemesls varētu būt tas, ka izrādes veidotāji tomēr pretendē atklāt dzīves noslēpumu, kas stāv aiz šīs mākslas, taču īsti tas neizdodas ne ar “garšīgajām” detaļām no mākslinieka dienasgrāmatas, ne ar fināla titriem, kas vēsta par Vertinska dzīvi, atgriežoties dzimtenē. Bet varbūt visas izrādes garumā zālē gandrīz nepārtraukti plūstošie cigarešu dūmi ir mēģinājums mākslā ienest dzīvi, tiešā un kaitinošā veidā atgādinot, ka tā ir kaitīga mūsu veselībai?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt