Kroders.lv 01.02.2016

Par un ap "36 stundām"

Skats no Margaritas Strodes lugas "CASH" lasījuma // Foto – Anna Zvaigzne

18 autoru 17 dramaturģiski teksti, kas netika līdz konkursa „36 stundas” finālam. 4 līdz 37 lappušu gari. Gan ļoti intriģējoši, gan ne visai. 8 Latvijas Universitātes teātra zinātnes studenti – tikpat dažādi kā lugas, par kurām piedāvājām viņiem padomāt. Viss kopā – brīdis, kas veltīts latviešu dramaturģijas procesa rosināšanai.

 

Sasistais patriarhāts jeb Cīņa turpinās

Toms Čevers par Elīnas Tarasas lugu “Viensētas”

Vai Elīnas Tarasas viencēliens „Viensētas” ir par mūsdienu degradētās sabiedrības absolūtu morālo pagrimumu, kad tālāk vairs tiešām nav kur? Šāds jautājums nenoliedzami nodarbina lasītāju, jo, lai gan lugas galvenā varone vecāmāte Jolanta vēlas nodrošināt tā arī nepieaugušajai trīsdesmitgadīgajai meitai Katrīnai un saviem vecākiem – slimajam Kārlim un tikko, tikko savaldīgajai Mārītei, kurā rūgst sens aizvainojums par nepilnvērtīgo laulību,– beidzot normālus dzīves apstākļus, tomēr veids, kā to panākt, ir, maigi sakot, morāli nepieņemams. Jolanta, lai apsaimniekošanā iegūtu vecāku kaimiņienes Tamāras ārstnieciskajām dūņām bagāto zemi ar komerciālo potenciālu, ir sagatavojusies slēgt līgumu, saskaņā ar kuru no savas puses apņemas… nodot lietošanā savu mazdēlu Markusu, t. i., likt viņam būt par vecumdienu prieku bez ģimenes palikušajai Tamārai. Jautāsiet, kur tad skatās zēna māte? Acīmredzot turpat, kur laikā, kad 16 gadu vecumā dzemdēja savu pēcnācēju, respektīvi, viņa ir noraizējusies par savu privāto, precīzāk, intīmo dzīvi, jo štuceris Artūrs tajā laikā „drāž kaut kādu sučku noteikti”. Bet lai paliek māte, ja reiz ir vecāmāte, kurai vēl saglabājies veselais saprāts un kura vienlaikus vēlas arī Markusam nodrošināt tīro lauku gaisu, kas būtu labākās zāles pret viņa astmu…

Taču autore liek Jolantai un viņas mazliet vecākajam draugam Ivaram izpļāpāties, ka, atbrīvojoties no Markusa, abi beidzot varēs dzīvot kopā mazajā Ķengaraga dzīvoklī. Tāpat arī vecvecmātes gādīgie izsaucieni par nabaga pārdoto Markusiņu, ļoti iespējams, ir visai liekulīgi, jo pašā par spīti ar prātu apzinātajam situācijas traģikomismam (lugā vecākajai paaudzei jau ir starp astoto un devīto gadu desmitu) norit impulsīva jūtu dzīve, kuru katalizē slimīgās bailes no Tamāras kautrīgo mīlestības jūtu piepildījuma pret veco, bet tāpēc ne mazāk stūrgalvīgo Kārli apstākļos, kad kaimiņiene ģimenei var kļūt tuvāka nekā jebkad agrāk… Galu galā konflikts kulminē patiesi dinamisks un spriedzes pilns – pēc Markusa mīklainās pazušanas no dzīvokļa daudzu izsapņotie sapņi tikai par tādiem vien var arī palikt, bet pēc zēna tikpat pēkšņās atrašanās un atteikšanās dzīvot pie Tamāras izdzertā konjaka sakarsētās emocijas pāraug teju emocionālā vardarbībā – Ivars liek zēnam manīt, ka uz spēles likta visa nožēlojamā ģimenei atlikusī labklājība, jo Jolanta aizņēmusies pamatīgu naudas summu, kas atdodama, izmantojot Tamāras zemi.

Tādējādi jaunajai dramaturģei izdodas savērpt visai biezu varoņu rīcības iespējamo motīvu tīklu, no kuriem ne par vienu nevari būt pārliecināts, ka tas ir īstais. Un tas ir ļoti labi, jo katrs lasītājs savas pieredzes fonā var nodarboties ar subjektīvi ierosinošāko versiju. Un varbūt arī nav tik izšķiroši, ka problēma ar naudas aizņemšanos no teksta izriet visai miglaina – pirms ņemt simttūkstošu aizdevumu bankā vai ielaisties darījumos ar apšaubāmas reputācijas mākto neprognozējamo uzņēmēju Griķi bez darba palikusī Jolanta varēja taču vismaz painteresēties par kāda cita darba iespējām un ģimenes likstas risināt pagaidām bez avantūristiskas traktoru iegādes dūņu smelšanai, jo nekas Jolantas biogrāfijā neliecina par viņas komerciālo ņuhu... Bet varbūt arī tas kaut ko liecina par latviešiem, kuri taču ir šīs lugas varoņi?

Tomēr domāju gan, ka luga ir par sievieti mūsdienu Latvijā, par ko liecina ar pārlieku jau daudzajām vienas dienas aktualitātēm marķētais laikmets (Ebolas vīrusa uzliesmojums, šovu ēras „Zelta talanti”, burgeri un kinderolas); par sievieti, kas ir ceļā starp nabadzībā un neveiksmīgā mīlestībā neizdzīvoto jaunību un vismaz kaut kādu iespēju apspīdēto nākotni pārticībā un „normālā” kopdzīvē, starp iekaroto Rīgu un dzimto Rugāju novadu Krievijas pierobežā, kas atstājis vien durstīgas atmiņas. Turklāt runa ir par pusmūža sievieti, kurai nākas ar visu tikt galā pašai, domājot gan par citiem, gan arī par sevi, jo viņas vārdos cita starpā izskan apspiesta vēlme pēc siltuma… kaut vai ravējot dārzu. Šis autores vērojums, manuprāt, ir visai skaudrs un realitātei tuvs, jo varbūt tiešām mūsu sabiedrība turas uz vidējās paaudzes – piecdesmitgadnieku – pleciem, kuri mēdz būt neelastīgi savos spriedumos, bet kuru dzīves pieredze liek rīkoties racionāli vismaz ar darbiem pamatotā cerībā, ka dzīve nokārtosies. Lugā ir ielasāms ne tiešs vecāku-bērnu konflikts, bet gan vispārīgāks – paaudžu konflikts, kur lasītāja simpātijām nekādi nav ļauts nostāties autores praktiskai dzīvei nederīgo jauniešu paaudzes pusē, jo tikai Katrīna ir rādīta vienplākšņaini vienaldzīga un aprobežota, kamēr večukos vēl dzirksteļo pagājušā laika kaut arī deģenerējušās, bet tomēr romantiskas jaunības atmiņas. Tik kategorisks autores spriedums par mūsdienu jauniešu bezpalīdzību tomēr nav gluži patiess.

Elīna Tarasa apkopojusi ļoti pateicīgus faktus feministiskam lugas lasījumam, taču, par laimi, nav aprobežojusies tikai ar klišejisku sievietes-varones raksturojumu. Autores pārliecība ir dziļāka, jo Jolantai ir jācīnās vienai, nevis tāpēc, ka nebūtu vīriešu, bet gan tāpēc, ka apkārt ir nespējīgi vīrieši – potenciālais viedais padomdevējs tēva personā ir slims un kopjams, potenciālais sargs un domubiedrs ir vien gļēvs seksuālais partneris, deģenerāts, kurš nekautrējas jokot par „štrumentu”, rādīdams uz savu kājstarpi, un atraisīti amizēties, izmantodams vārda „olas” daudznozīmību. Savukārt vecumdienu priekam Jolanta vēl ir par jaunu, lai gan mazdēlam jau 14 gadu – viņš pretojas aizmuguriskiem lēmumiem par savas turpmākās dzīvesvietas izvēli, jo ir sācis domāt, bet arī nevar vēl uzņemties atbildību, jo pats meklē savu vietu pusaudža izplūdušajā realitātē. Patriarhālā iekārta ir sasista, bet, kā redzams, nekas labāks vietā nav nācis.

Autore netic cilvēka gara spējai pacelties jaunā attīstības pakāpē, jo, kaut arī lugas darbība norit Lieldienu laikā, sižetiski tam nav nekāda sakara ar tradicionālo augšāmcelšanās simboliku. Autores motīvi ir mērķtiecīgi prozaiski – pavasara saulgrieži ir laiks, kad sisties ar olām, kādas nu kuram tās ir. Olas sit sievietes, ar olām sitas vīrieši. Arī Jolanta Ivaram izsaucas „sit mani”, protams, neatkāpjoties no izteikuma seksuālās konotācijas, jaušama freidiska domu izlaušanās – Jolanta vairs negrib spēkoties šajā neuzvaramajā cīņā par dzīvi un vienlaikus viņa ir arī pašdestruktīvi izaicinoša, lai neapzināti savu dzīvi padarītu vēl grūtāku un viņai vairs nebūtu kur atkāpties.

Pasaule, no kuras ikreiz jāatsperas Jolantai, ir nolietojusies un sagruvusi, pirms bijis kas uzcelts, jo šķiet, ka viņas paziņu loku augstāku ideālu – bez mantas un seksualitātes – meklēšana nav nodarbinājusi. Dialogi (it īpaši starp Jolantu un Mārīti) ir visai pļāpīgi, jo ir tik daudz repliku, bet tik maz kas pateikts, un abu pozīcijas taču sen jau skaidras, tādēļ lugas virzība šķiet vairāk autores uzspiesta, nevis izriet no varoņu rīcības. Varbūt tas iezīmē noteiktu komunikācijas krīzi, nespēju ar valodu saprasties, nespēju ieklausīties sarunbiedrā. Varoņu runa sastāv no vienkāršiem paplašinātiem teikumiem, kur daudz slenga, daudz saikļu un partikulu, bet ačgārnā vārdu kārtība atspoguļo domāšanas procesa nepilnības, aprautie un gramatiski nepareizie vārdi ietonē varoņu disharmoniskās personības. Ņemot vērā, ka šāda pieeja izmantota visai konsekventi, tas lasāmo ļauj iztēloties kā palēninājumā uzfilmētas pārdesmit minūtes no parasto cilvēku vēl parastākās dzīves. To paspilgtina askētiskās remarkas un autores absolūti neitrālā intonācija, aprakstot Kārļa bezpalīdzīgās atraugas un nekontrolējamo vēdera gāzu izdalīšanos bez kādas tīksmināšanās vai izdabāšanas publikas smieklu sensoriem. Smiekli nenāk.

Autore nesaskata nekādas cerības uz ģimeniski cilvēcisko attiecību restartu, jo finālā Jolanta paliek viena pati ar savu atbildību – sakauti nu arī viņas pieticīgie ideāli. Ivara vārdi, bēgot no Griķa iespējamās atriebības par saistību neizpildi, „…Piedo…” – ir tieši tik noderīgi, cik to gramatiskā nepilnība un nepārprotami bezpalīdzīgā intonācija.

Ko ar to visu iesākt lasītājam? Sniegt izpalīdzīgu roku šādām jolantām, jo ar labām domām un vieglu katarsi, lasot par viņu nedienām, vien līdzēts taču nebūs? Vai Jolanta vispār nav par lepnu, lai atļautos kādu līdzjūtību pieņemt? Šajā aspektā saskatāms visai labs placdarms izrādei par reāliem cilvēkiem reālā laiktelpā, režisoram saglabājot lugas filozofisko konceptu, bet rafinētākus padarot atsevišķus sižeta samezglojuma punktus (piemēram, hiperbolizētās bailes no 21. gadsimta kreditoriem, kuri kastrē un pakar aiz zarnas), savukārt raksturiem piešķirot mazliet vairāk vēstures, lai aktieriem būtu, no kā būvēt savu tēlu personības.

Tikai lugas nosaukums gan ir pārāk semantiski izplūdis – ja ar viensētām ir domāti lugas varoņi un, jo īpaši, Jolanta, tad jāsaka, ka viņi nu noteikti nav tik harmoniski un pašpietiekami kā senās latviešu dzīvesziņas sargātājas.

 

Hepenings „Par šo un to, un neko”

Eva Škenderska par Klāva Meļļa lugu „Taisnība”

Tas, kā skatīties uz lugu „Taisnība”, droši vien atkarīgs no lasītāja individuālās pieejas un personības. Man lugu gribas nodēvēt par apzinātu un asprātīgu autora pseido-intelektuālismu. Dažbrīd lugā risinātie dialogi ir tik samudrīti visos iespējamos veidos un līmeņos (tēlu vārdi, teikumu struktūra, vienkāršrunas leksika, sirreālistiskā apziņas plūsmā tiek brīvi pāriets no vienas tēmas uz citu utt.), ka gandrīz vai jāsāk domāt – apakšā slēpjas dziļa filozofija, kas sakņojas ģenialitātē. Ja jauno dramaturģijas censoņu darbos bail saskarties ar klišejām, garlaicīgiem un nodrillētiem stāstiem, situācijām, vārdiem, tad Klāva Meļļa luga „Taisnība” būs visīstākais atspridzinājums. Ja tomēr gribas uztveramu naratīvu, loģisku tēlu sistēmu un galu galā – kādu nebūt vēstījumu/atziņu/pārdomu lauku, tad visticamāk – nezaudēsiet, lugu neizlasot.

Lugas kompozīciju veido 14 sarunas starp 13 lugas personām (katrā sarunā piedalās 2 – 3 personas, finālā sarunā – visi). Darbojošās personas: A, B, Danga sieva, doktors JĀ (patiesībā Jānis), doktors NĒ (patiesībā Līga), I, laura, māksliniece Aija, MĒS, PO, R2, Roberts, ujulalas dienvidu orākuls. (Saglabāts autora izvēlēts lielo/ mazo burtu lietojums.)

Lai arī lugas leksika, ģeogrāfiskie nosaukumi un atsevišķu dzejnieku pieminēšana ir atsauces uz mūsdienu Latviju, ja jāatbild uz tādiem tradicionāliem jautājumiem kā lugas darbības laiks, telpa, darbojošos tēlu sistēma/hierarhija, tēma, tad, saglabājot lugas absurda stilistiku, varētu arī teikt: tagad un nekad, tur un nekur, visi un neviens, par šo un to, un – neko.

Elektroniskā vārdnīca „Tezaurs” saka: „absurds: Bezjēdzība, pilnīga aplamība. Absurda teātris – dramaturģijas paveids, kura darbu centrā ir cilvēka esības absurdums un bezjēdzība; lugas bez sižeta un sakarīgiem dialogiem, ko aizstāj bezjēdzīga runāšana vai pilnīga klusēšana.”

Anonīmie lugas varoņi – sarunu risinātāji atstāti bez plašākām individualizācijas pēdām. Arī vārda vietā piešķirtā burtu kopa principā neko nenozīmē un nepaskaidro. Absurdas un bezjēdzīgas ir kā varoņu risinātās sarunas, tā, šķiet, viņu esība. Autors liek tēliem aizsākt kādu vairāk vai mazāk sakarīgu tēmu, taču domu pavediens ātri vien sapinas viņu brīvās formas vārdu plūdos vai pazūd daudznozīmīgās pauzēs un absolūtā lakonismā.

Piemēram, 1. sarunā I jautā ujulalas dienvidu orākulam, ar ko mūsdienu sabiedrība ir atšķirīga, taču autors neņemas uzrādīt visas vainas un diagnozes. Tā vietā ujulalas dienvidu orākuls atbild: „[..] ja iesākumā, kā lai to saka, pašos pirmsākumos viss bija vairāk ārējs – tā kā tāds atveidojums -, tad nu jau vairāk, arvien vairāk viņš iet, kā lai to saka, uz tādu pārtapšanu, jo.. jo, nu, tas pārtapšanas brīnums ir tas lielākais, kas faktiski pasaulē ir iespējams, ja?” Citās sarunās tiek risinātās varoņu savstarpējās mīlas peripetijas – kurš ar kuru un kad ir/nav/gribējis. Pa vidu pavīd arī amizantas ainas, kur varoņi spēlē „bērītes”, viens otram stāstot košas, neticamas kapu atmiņas.

Fināla sarunā visi 13 varoņi izspēlē apbalvošanas ceremoniju: tiek dalītas nominācijas un balvas piemērotībā kino žanram, ko apzīmē ar „trīs burtiem iks” vai „hārdkōr”. Svinīgās ceremonijas koncerta daļā Dangas sieva lasa Māra Čaklā dzejoli, kamēr I fonā uz akordeona spēlē „Miglā asaro logs” melodiju, un māksliniece Aija izpilda pašas izvēlētos dziesmu, ko dzied visi, izņemot pašu mākslinieci Aiju, kura tikmēr izpilda indiešu dejas.

Kas zina – varbūt tieši šādos absurdos dialogos un darbībās arī slēpjas laikmetīgs mūsdienu sabiedrības spogulis un lugā var runāt ne tikai par absurda formas un stila paņēmieniem, bet arī pamatfilozofiju – cilvēka esības bezjēdzību. Bet tikpat labi – luga-hepenings. Iestudēšanas potenciāls – ar asprātīgu radošo kolektīvu var tapt teicams avangarda teātra paraugs. Lai arī pagājis krietns laiks, kopš Žans Kokto piedāvāja savu „Karali Ibī” un futūristi un dadisti amizējās ar publiku, un sabiedrība ir daudz atvērtāka, iespējams, šāda veida lugas iestudējums uz 21. gadsimta Latvijas teātra skatuves tomēr varētu kļūt par gana lielu pārsteigumu.

Kārlis Derums Maksima Duboveca lugas "Konservi" lasījumā // Foto – Anna Zvaigzne

Mīlēt. Kādu brīdi. Parole: apelsīni

Eva Škenderska par Artas Dzīles lugu „Apelsīni”

Viņa:   Jūs ticat liktenim?

Viņš:    Reizēm sanāk noticēt.

Viņa un Viņš reiz, agrā jaunībā mīlējuši viens otru. Mīlējuši – kādu brīdi – saka Viņš. Pašķīrušies. Katrs izveidojis savu dzīvi. Viņa gribēja rakstīt, bet ir trauku mazgātāja. Viņš gribēja gleznot, bet ir tālbraucējs. Viņa un Viņš satiekas vairāk nekā pēc 30 gadiem. Bet dzīvi otrreiz pārspēlēt nevar – vismaz ne šajā stāstā, ne šie Viņa un Viņš. Viņai atliek vien iemest Viņam ar apelsīnu pa muguru. Kā toreiz, kad vēl jauni mīlēja.

Lugas „Apelsīni” autore Arta Dzīle saviem varoņiem nepiešķir personvārdus, kas šķiet loģiski un pareizi. Pirmkārt, stāsta fabula klasiska – klišejiska un arhetipiska vienlaikus. Divi cilvēki, kuriem jaunībā bijušas romantiskas attiecības, tiekas pēc daudziem gadiem. Pašiem neapzinoties, vēlas viens otra priekšā izskatīties labāki, veiksmīgāki, laimīgāki, jo jaunības šķiršanās aizvainojums vēl gruzd pašlepnuma apcirkņos, taču izlikšanās nevedas un nākas atzīt, cik daudz palaists vējā, gaidot piemērotāku brīdi sapņu realizācijai. Stāsts par konkrētu „Viņa/Viņš” tandēmu, bet tikpat labi – jebkuru. Otrkārt, autore klišejisko situāciju risina ar (lai arī ātri nojaušamu) intrigas/pārsteiguma efektu – abi savu vārdu viens otram nenosauc un pavada kopīgu nakti, viens otru neatpazīdami.

Lugas vadmotīvs ir apelsīni. Viņa ir nopirkusi apelsīnus vakarā, kad sastop Viņu savā kāpņutelpā, Viņam it kā veicot eksperimentu un izmēģinot bezpajumtnieka dzīvi. Kad Viņa nejauši apelsīnus izber uz trepēm un viens no apelsīniem trāpa Viņam pa muguru, Viņš pēkšņi atceras, kā reiz ticis apmētāts ar apelsīniem pelnīti. To, ka tā ir tā pati Viņa, Viņš saprot tikai nākamajā rītā, kad pie virtuves sienas ierauga paša gleznotu kluso dabu ar apelsīniem, ko šķiroties dāvinājies meitenei. Likteņa piespēlēta otrā iespēja, ko gluži tāpat kā toreiz, jaunībā, arī tagad Viņa un Viņš nolemj izmantot tikai „kādu brīdi”.

Negribas apšaubīt, ka autores piedāvātā situācija nebūtu iespējama. Pagājuši gana daudz gadu pēc abu iepriekšējās tikšanās, turklāt vakars tēlots kā netipisks, abu dzīvei ārkārtējs – Viņš, pārpratuma dēļ piekauts, slapstās pa svešu kāpņutelpu, Viņa pēkšņi ir gana drosmīga, lai aicinātu svešinieku savā dzīvoklī un stāstītu pa sevi. Teikumu struktūra, valodas stilistika un leksika ir reālai situācijai dabiska. Tāpat arī nemulsina dialogos risinātās tēmās. Varoņi viens otram lakoniski, pašironiski ieskicē savu dzīves stāstu vai, piemēram, mulsi sarunājās par laika apstākļiem, kad sarunas nevedas.

Manuprāt, lai lugu gribētos redzēt uz skatuves, tā jāpaplašina – jādod precīzāks varoņu raksturs, rīcības pamatojums atsevišķās situācijās. Par varoņiem tiek pateikts arī pārāk maz – viņi paliek svešinieki ne tikai viens otram, bet arī lasītājam. Autore ieskicē nepiepildīto sapņu tēmu (kas pati par sevi nav sevišķi oriģināla), taču nepadara to personīgu – kāpēc tieši šiem cilvēkiem izveidojusies šāda dzīve. Kas licis atteikties no sapņiem? Vai tiešām tikai rūpes par ģimeni un iestrēgšana naudas pelnīšanā? Stāsts paliek visai aptuvens. Šobrīd autore vairāk piedāvā tēmas/situācijas skeletu, taču jo sevišķi lugas fināls šķiet aprauts. Kad atklājas abu iepriekšējā pazīšanās un Viņš pus pa jokam, pus nopietni piedāvā vismaz iztēloties, kā būtu, ja viņi toreiz nebūtu šķīrušies, Viņa strauji lūdz Viņam doties prom, metot pēdējoreiz ar apelsīnu. Taču līdz galam nav skaidra Viņas asā reakcija. Bijis gana daudz impulsivitātes, lai ielaistu savā dzīvē svešinieku, taču tik pēkšņas bailes, sastopoties ar visai nevainīgu un naivu jaunības pagātni.

No formas viedokļa mākslīgi sakonstruētas, manuprāt, ir lugas beigas, kad izrādās, ka viss iepriekšējais bijis vien Viņas fantāzijas auglis – uzrakstīts stāsts. Šāds paņēmiens ir tomēr neveikls. Šobrīd rodas sajūta, ka lugas beigās pieteikta pavisam cita tēma – rakstnieka darba process, realitātes jaukšana ar paša uzrakstītu stāstu, taču pāris rindiņu robežās pēkšņi ieviestais autora tēls/rakstīšanas tēma neattaisnojas, jo nekur iepriekš, izņemot faktu, ka Viņa gribējusi kļūst par rakstnieci, šāds motīvs neparādās. Skatuves versijai luga visticamāk būtu jāpārstrādā, autorei kopā ar režisoru padarot stāstu konkrētāku, ar informāciju bagātāku, līdz ar to – arī interesantāku.

 

Narkomāns pie kapa (ne sava)

Zane Gāle par Danutas Butrimas lugu “Kaprača regejs”

Lasīšanas dublis nr. 1

Danutas Butrimas luga “Kaprača regejs” tās pirmajā lasīšanas reizē atgādina veikli uzrakstītu drāmu ar detektīva elementiem. Detektīva lomā šajā gadījumā lasītājs, kurš seko līdzi galvenā varoņa Zaka pagātnes un tagadnes notikumiem, kas beidzas ar viņa iemīļotās Īvas nāvi un Zaku kā kapraci. Pārējā lugas, šķietami, lineārajā vēstījumā galvenais varonis te rok kādu kapu, klausot viņa vecākā palīga un darba audzinātāja Jurciņa pamācībām, te iegrimst rupjos, bet saldsērīgos monologos, analizējot savu pagātnes narkomāna pieredzi un tagadnes “normālības”, te atklāj, ka sieviete (Dina), ar kuru viņš šobrīd dzīvo kopā, ir despotiskās mātes Neldas nolīgta aukle, kas par viņam sniegtajiem seksuāliem pakalpojumiem saņem papildu prēmijas. Zaka dzīve lugas tagadnes laikā ir salauzta un iznīcināta, viņam pašam nemeklējot nedz izeju, nedz patstāvību no ģimenē valdošās matriarhāta galējās formas. Brīžos, kad Zaks nekaro ar sadzīves problēmiņām, kuras viņa uztverē sasniegušas gluži eksistenciālus vaibstus, viņš satiek Īvu, sauļojas kopā ar viņu pievakarē, pīpē zāli un ausī čukst kaislīgus, mīlošus tekstus.

Nedz sižets, nedz tēlu sistēma nepārsteidz ar pavērsieniem vai raksturu attīstību. Kā zināms, ja pie sienas ir bise, šīs lugas gadījumā radio paziņojums par 23 gadus jaunas meitenes nāvi autokatastrofā, tad tā šaus – lugā atklājas, ka Zaka pagātnes mīlestība Īva ir šī mirusī jaunā sieviete. Galvenā varoņa raksturā atklājas viņa pagātnes pieredzes iespaids uz tagadnes notikumiem, attiecībām un attieksmi pret dzīvi. Izbijis narkomāns kā klīrīgs bērns karo ar savas mātes darba piedāvājumiem, apsūdz visu un visus kā nederīgus idiotus, kuri viņu nesaprot un neizvēlas īstos vārdus un darbības, lai respektētu Zaka labilo psihi. Vienvārdsakot, mazais, 22 gadus vecais, nabaga narkomāns. Autore panāk, ka lasītājs seko Zaka pārdzīvojumam un, abstrahējoties no tekstā tieši atklātajiem ārējiem apstākļiem, jūt līdzi viņa traģēdijai. Šo paņēmienu palīdz realizēt mātes Neldas un jaunās draudzenes Dinas raupjie vaibsti un strupi saltais runas veids, par abiem tēliem nav vairāk nekādas informācijas, tie parādās tikai attiecībās ar Zaku vai sarunās par viņu. Tāpat darba kolēģis Jurciņš – tāds labdabīgs kādreizējais zeks, kurš tagad strādā par labu labo kapraci, ir vairāk komiska, nevis jēdzienisku slodzi nesoša persona. Vienīgi viņa visai asprātīgajā valodā lugas sākumā ir konsekventi ievērota raupja, neliterāra izteiksme, ar krievu lamu vārdiem un iespraudumiem, kas bez saprotama iemesla pāriet uz skaidriem, saliktiem, literāriem teikumiem, kurus papildina latviešu lamuvārdi, kuri skan salīdzinoši komiski, bet, lai tomēr akcentētu viņa krievisko piederību, mehāniski tiek piekabināti vārdi Vot!, Begom! u.c. Lugas darbība un tēlu savstarpējās attiecībās visai aptuveni atklāj neviennozīmīgāko sižeta līniju – Zaka atgriešanos pie narkotikām, kas nekļūst par atbildes reakciju uz sev tuva cilvēka traģisko nāvi, bet gan kā pirmās iespējas izmantošanu (tiekot pie narkotikām, viņš nešaubās, bet vienkārši atsāk lietot). Līdz ar to Zaks kā traģiskais varonis, kurš kļūst par savas mīlestības kapraci, neiemanto iespējamo tēla attīstības potenciālu.

Lasīšanas dublis nr. 2 un 3

 Viss iepriekš redzētais paliek nemainīgs, bet atklājas jaunas laiktelpas struktūras. Ainās, kad Zaks vienatnē atrodas pie kapiem esošajā mežā, pie viņa ierodas Īva, kas pēc sižeta jau ir mirusi. Abi bijušie mīlētāji risina pagātnei aktuālās sajūtas, un Īva izturas vēsi un pavirši, kamēr Zaks gluži pārtop galantā, kaislīgi aizrautīgā vīrietī. Starp abiem jauniešiem valda arī šķietami fiziska saikne, bet tā ir aktīva tikai no Zaka puses. Vai tas ir sapnis vai pagātnes atmiņas, kas transformējas brīdī, kad Zaks izvēlas par labu zāles pīpēšanai? Īva kā skaistās reibuma nāves simbols, kura esamības laiktelpa nav realitātē definējama un apkārtējiem redzama. Tāpat ainās ar pagalma šūpolēm Zaks, jau esot narkotiku reibumā, atgaiņājas no ziņām par Īvas nāvi autokatastrofā, pēc iespējas ilgāk saglabājot mānīgo, bet patīkamo citas realitātes apziņu. Kapos, kad Zaks uzzina, kam rok kapu, Īva nu jau kā gars (autore gan izvēlējusies ļoti diskutablu remarkā norādītu ārējo veidolu: sārtā tērpā ar miršu vainadziņu) visu laiku atrodas līdzās Zakam, līdz ar to iespējamais narkotiskā sapņa simbols atgriež lasītāju pie daudz lietotās un jau drusku pārlietotās metaforas, ka cilvēks pēc savas nāves palicējiem ir blakus.

Lugas dramatiskais potenciāls ir būvēts no universālām patiesībām un kontrastiem, par kuru izmantojumu, protams, var diskutēt. Laiktelpu maiņas iecere ir ļoti interesanta un tekstā ļauj iekļaut tik daudznozīmīgus simbolus kā sauļošanās pustumsā, mīklainais radio sveiciens un Īvas atrastā zāles cigarete Zaka bikšu kabatā. Tomēr sapņa un realitātes tēlojums atklājas diezgan mehāniski un aptuveni, atsakoties no potenciāli daudz plašākām interpretācijas iespējām. “Kaprača regejs” varētu būt piemērots kamerzāles viencēlienam nosacītā un askētiskā skatuves valodā, kas, iespējams, mazinātu lugas sižetisko aptuvenību un, atsakoties no lugā esošajiem mēreni banālajiem kodiem (spilgtākais no tiem par nelaimīgo kapraci un viņa pēdējo kapu), režisors izvēlētos lugas piedāvātos ceļus – no morāles par narkotiku kaitīgumu līdz tikai narkomāniem vien saprotamām pēcreibuma nemitīgajām lomkām.

 

Kungs un kalps kapā

Zane Gāle par Ineses Tālmanes lugu “Lielvārdes leģenda”

Ineses Tālmanes luga “Lielvārdes leģenda” piedāvā plašu tēmu loku, sākot no latviešu tautas pasaku fabulas “kā saimnieks piemānīja velnu” līdz Alfrēda Hičkoka cienīgiem šausmu elementiem par dzīvā miroņa apglabāšana. Lasītājs un potenciāli arī iestudējuma skatītājs, pat nezinot konkrētās laikmeta vai kino atsauces, ātri spēj aptvert galvenos lugas protagonistus – nabaga strādīgo zemnieku, ģimenes tēvu Jēkabu un ar vāju empātiju apveltīto Lielvārdes muižas baronu. Abi satiekas situācijā, kad Jēkabam kārtējo reizi jāmaksā baronam nodevas, kas tiešā un pārnestā nozīmē izrautas no savas ģimenes locekļu mutēm. Brīdī, kad situācija kļūst pavisam bezcerīga, Jēkaba draugs Kārlis iesaka apgānīt Lielvārdes barona svaigi mirušās meitas kapu un pārdot viņas zārkā paglabātās dārglietas – samaksāt Baronam, nopirkt sievai vīzes un bērniem kādu sātīgāku kumosu par ikdienišķo strebekli. Plāns noiet greizi, un Jēkabs, paliekot aci pret aci kapā ar barona meitu, to atdzīvina, jo, kā izrādās, nāve bijusi vien letarģisks miegs. Beigas laimīgas, bet morāle divdomīga – Jēkabam viss tiek piedots, (atgādinu, ka notikusi kapa apzagšana), māja atdota, nodevas uz mūžīgiem laikiem atlaistas.

Pirmais iespaids par lugu ir tieši tāds, kā iepriekš fabulu raksturojošais raupjums. Luga, kuras sižets ir no tiem, kas kaut kur jau dzirdēts un lasīts, piedāvā jaunu pavērsienu, ka barona meita ir apglabāta dzīva. Epizode, kura, lai arī attiecīgā formā varētu raisīt histēriskus smieklus, iedomājoties, kā abi zemnieki ap zārku rosās un kā nelaiķe muižniece pamostas un zārkā (!) līdzās ierauga stipri zemākas sociālās kārtas pārstāvi, tomēr šādai tautiski labsirdīgai un pamācošai lugai tā ar savu sarežģīto komismu, iespējams, neder. Jo ir nepieciešama ārkārtēji smalka gaumes un spēles izjūta, lai šo ainu uz skatuves nobalansētu starp asu, traku, traģikomisku joku un vulgāru ārprātu.

Lugas divdesmit trijās A4 formāta lapaspusēs tēli un vide, kādā tie dzīvo un šajā gadījumā arī cieš, atklājas virspusēji. Jēkaba raksturs ir izstrādāts vispamatīgāk, ļaujot nojaust ne tik daudz ārējos apstākļus, kas viņus ietekmē, bet vairāk viņa morālos pašpārmetumus par un ap kungu, ģimeni un attieksmi pret sevi. Šajā tēlā visai interesanta šķiet autores izvēlētā prizma, caur kādu viņa 21. gadsimtā aktualizē dzimtļaužu psiholoģiju. Vairākos Jēkaba monologos viņš sev pārmet, ka nespēj kungu iegribas apmierināt, un aprāj savus ģimenes locekļus, kas dabiski iebilst pret sev uzspiesto bezcerīgo nabadzību un badu vai kušina apkārtējo zemnieku jokus un skaļi izteiktos pārmetumus pret kungu kārtību. Jēkabs uz visu atbild ar: “Gan nāks labāki laiki”, un viņa vārdi izrādās pravietiski! Tikai Jēkaba psiholoģiskais raksturojums, kas liek domāt par fanātisku pakļaušanos gan kungam, gan Dievam un ārkārtējām bailēm no abos gadījumos sekojošā soda, maz ticamu padara viņa mešanos pie zārka revīzijas. Pārējie tēli pilda vien sociālo tipu funkcijas, arī Lielvārdes barons, kura mazizstrādātā psiholoģija līdz galam neļauj to uzlūkot kā niansētu Jēkaba pretspēku. Tāpēc konflikts Jēkaba un Lielvārdes barona, divu sociālo šķiru vai viltīguma pakāpju starpā, paliek lugas lielākā mīkla, jo Jēkabs pakļaujas kungiem, necīnās, bet pēkšņi, ar visu savu mazdūšību parakstās uz ārkārtēju risku. Neskatoties uz to, ka autore ir ieviesusi dažādas asprātīgas situācijas, sākot ar baronu kāršu spēli, kuras laimests ir zemnieks ar ģimeni un mājām komplektā, Jēkaba viltīgo, uz kapiem pavedinošo draugu Kārli, kas draugu pamet pie pirmās krūmu čabēšanas, un visbeidzot ar jau minēto piņķeri ap un par kapa vietu, nešķiet loģiska pēkšņā visus vienojošā apgarotā draudzība. Iespējams, tas uzrāda mūsdienu (un/vai autores) aktuālo pārliecību nemeklēt nedz labos, nedz ļaunos, nedalīt cilvēkus melnajos un baltajos. Bet tajā pašā laikā Latvijā tapusī luga, kas latviešu zemnieku tēlo kā gļēvu vaimanātāju, kurš nejaušības, ne savas viltības dēļ iegūst brīvību, vairākās epizodēs, īpaši saldsērīgajos Jēkaba monologos raisa dusmas par tik, no vienas puses precīzu, no otras puses pilnīgi vienpusēju kalpu-kungu attiecību raksturojumu.

Ineses Tālmanes luga ir ļoti interesants gadījums, jo tāds skatījums, kad arī īpaši gļēvajiem zemniekiem izdodas muižnieku piemānīt (pat ne piemānīt, bet sakritību rezultātā, pašam to neapzinoties, gadīties īstajā laikā un īstajā vietā), ir retums. Tāpat kā muižnieku-zemnieku attiecību modeļa aktualizēšana šķietami komiskā formā, kas disonē ar kalpa domāšanas pilnīgi destruktīvo atveidi, ir jaunums. Abas šīs iezīmes ļauj lugu iestudēt, pirmkārt, kādos pilsētas svētkos kāda pašdarbības kolektīva izpildījumā, ar dziesmām un dejām īpaši krāšņi akcentējot vairākās lugas darbības vietas un sociālos tipus: zemniekus, krodzinieku, krogus meitu un Jēkabu, piešķirot viņam azartiskākus un dēkainākus vaibstus. Otrkārt, lugu varētu iestudēt absurda teātra estētikā, aktualizējot kalpa-kunga domāšanas skatupunktu 21. gadsimtā, tekstā atsakoties no tautiskajam romantismam raksturīgajiem iestarpinājumiem un mini jokiem, tāpat saīsinot žēlabainos monologus, bet ar skatuves elementiem un aktieru grotesko spēles veidu sakāpinot tekstā esošos absurda elementus un situācijas.

 

Jādzīvo ir katram pašam

Anna Andersone par Lauras Lapiņas lugu “Restarts”

Lauras Lapiņas luga „Restarts” risina klasiska attiecību trijstūra – meitas, vīra un sievasmātes – problemātiku. Ieva, kas agrāk strādājusi reklāmas nozarē, kopā ar vīru Ati, diplomētu politologu, kurš izmēģinājis veiksmi, strādājot „laimeszemē” Norvēģijā, izvēlējušies aizbēgt no, viņuprāt, komercializētās civilizācijas, uzbūvējot ekomāju piejūras meža vidū un piekopjot ekoloģisku vientuļnieku dzīvesveidu. Vienmuļo ikdienu pārtrauc Ievas mātes Maijas ierašanās, kas uzjundī senus un ne tik senus konfliktus un aizvainojumu. Varoņi labprātīgi sevi iesprostojuši nekurienes vidū, mēģinot „restartēt” savas dzīves – Ieva un Atis to dara ekopartizānisma vārdā, savukārt Maija – cerībā atjaunot saikni ar meitu un attālināt sevi no realitātes, kurā sagaida vientulīga cīņa ar dzīvi.

Par lugas centrālo varoni kļūst Ieva, kuru var salīdzināt ar Noru Helmeri Ibsena „Leļļu namā” – tā ir jauna sieviete, kas visu mūžu atradusies kāda vai kaut kā ietekmē. Ibsena varonei tie ir vīrs, sabiedrības normas un laulības dzīves priekšraksti, savukārt Ievai – kārota, bet neiegūta mātes uzmanība, nemīlēts darbs un neauglīga vīzija par izbēgšanu no realitātes. Caur Maijas tēlu risināts nedrošs spēcīgas, patstāvīgas, taču mīlēt neprotošas sievietes mēģinājums atjaunot saikni ar savu tuvāko cilvēku – meitu. Vēzis un nāves apjausma liek viņai pārvērtēt savu līdzšinējo dzīvi un mēģināt to „restartēt”, taču vēso savstarpējo attiecību cēloņi ir pārāk dziļi, lai tas izdotos. Savukārt Atis ir kā mūsdienu variants Paula Putniņa savulaik asas diskusijas izraisījušās lugas „Uzticības saldā nasta” galvenajam varonim Leonardam Bērtulsonam, taču atšķirībā no pēdējā, kurš cilvēcīgumu zaudējis jaunceļamā komunisma idejas vārdā, Atis to dara pārliecībā par izolāciju kā vienīgo eksistences veidu mūsdienu „konsūmerisma” pārņemtajā pasaulē.

Luga ir sižetiski blīva – konfliktu pavedieni stiepjas uz visām pusēm kā spurainas bārkstis: te ir mātes pretošanās jaunā pāra izvēlētajam dzīvesveidam, pagātnē norūgušas domstarpības starp perfekcionisti Maiju un pusaudzi Ievu, Ievas nevēlēšanās sekot Ata radikālismam un pilnībā izolēties no ārpasaules, cilvēka pretošanās sabiedrības uzspiestai emocionālai mehanizācijai, pretrunas starp sapņiem un reālo dzīvi utt. Visi šie konflikti uz āru iznāk sīku sadzīvisku ķildu veidā, kas katra kulminē kāda sāpīga emocionāla augoņa uzsprāgšanā, taču galvenais vēstījums ir skaidrs – jādomā un jādzīvo ir katram pašam.

Šaubas gan raisa lugas uzbūve – tajā ir 12 (!) ainas un 4 ļoti atšķirīgas darbības vietas (ekomāja, ekomājas ārpuse, jūra un purvs), kas līdz ar darbības laiku mainās katrā ainā. Tas neļauj īsti līdz galam novest nevienu dialogu (kuri izdevušies raiti un dabiski) un veidot saistījumu starp ainām, tādējādi padarot lugas iespējamo iestudēšanu par diezgan sarežģītu, taču kopumā tā vērtu uzdevumu.

Kaspars Zāle, Kārlis Derums un Jana Ļisova. Skats no Maksima Duboveca lugas "Konservi" lasījuma // Foto – Anna Zvaigzne

Kas palicis aiz durvīm

Anna Andersone par Andra Ūdra lugu “Aiz durvīm”

Andra Ūdra luga „Aiz durvīm” žanriski vistuvāk ir komēdijai. Pie Aivara ciemos ierodas viņa draugs Kristers, kurš vēlas ar iedzeršanu atzīmēt savu šķiršanos no sievas. Abu gatavošanos izklaidēm pārtrauc divu sludinātāju – Georga un Teodora – ierašanās, kuri tiek ieaicināti iekšā dzīvoklī, lai vestu pie prāta Kristeru, kurš, pēc Aivara domām, grasās neapdomīgi noiet no taisnā laulības ceļa, un pie reizes uzjautrinātu abus draugus. Sludinātāji patiesībā izrādās laupītāji, taču ar cēliem nodomiem – nauda nepieciešama, lai apmaksātu abu mātes operācijas izdevumus.

Pirmais, kas ienāk prātā, izlasot lugu, ir līdzīga epizode no britu melnā komēdijseriāla „Bleka grāmatas” (Black Books) ar pazīstamo komiķi Dilanu Moranu galvenajā – ciniska alkoholiķa, cilvēknīdēja un grāmatu veikaliņa īpašnieka Bernarda Bleka – lomā. Epizodē, kad Bernards izmisīgi cenšas tikt galā ar savu drausmīgāko murgu – veikaliņa grāmatvedības sakārtošanu, kā atpestīšana pie durvīm uzrodas divi sludinātāji. Atvieglots un priecīgs Bernards viņus ievelk iekšā, salej viskiju un lūdz pastāstīt par Jēzu, bet sludinātāji šokēti atzīstas, ka nezina, ko teikt, jo šī ir pirmā reize, kad kāds tiešām ir gatavs ar viņiem runāt.

Līdzīgā situācijā nonāk arī Teodors un Georgs Andra Ūdra lugā, taču līdz britu humora grodumam te neizvelk – komismu mēģināts radīt, liekot abiem sludinātājiem sarunāties mātes valodā (piemēram, Kristers prasa Georgam iemācīt viņiem parādīt „Ej dirst!” zīmju valodā) un neveikli mēģināt izkļūt no dzīvokļa, kura durvis Aivars aizslēdzis (īsti gan nav skaidrs, kāpēc tā). Tikmēr Aivars un Kristers risina strīdu, bet arī nav īsti saprotams, kādu un kāpēc – varoņiem trūkst skaidras motivācijas, darbībai – mērķtiecības. Taču īpaši jautājumus raisa tieši slenga dāsnais lietojums – rodas iespaids, ka šādi tiek radīta ilūzija par raksturiem un varoņu attieksmi vai arī aizpildīti robi dialogos, kas gan tāpat ir veidoti kā tikai trīs līdz četru repliku apmaiņas, kuras pārtrauc viena vai otra varoņa noraidījums: „Beidz tak cepties. Pats tik agri atvilkies.”; “Labi, labi, atslābsti!”; “Atslābsti taču!”; “Labāk kratieties atpakaļ, no kurienes nākuši!” utt. Šķiet, ka katrs varonis runā pats par sevi, bez mērķa noraidīt informāciju otram: dialogs veidots pēc shēmas „Ej dirst! – Pats ej dirst!” Iespējams, šajā gadījumā varētu runāt par absurda komēdiju, bet nekas cits, kā neveiklā dialogu konstrukcija šādai interpretācijai par labu neliecina.

Lugas sižetiskajai iecerei ir potenciāls, taču diemžēl tehniski to nav izdevies realizēt. 

 

Vai taurenis var būt lamuvārds?

Madara Lazdiņa par Ivara Kleina lugu “Taurenis”

Ivara Kleina luga “Tauriņš” – nepabeigta šķiršanās vienā cēlienā – intrigu apvīts attiecību krīzes uzliesmojums. Lugā nav nekā sveša, pārsteidzoša vai neuzminama – gluži vai pravietiskās noskaņās paredzot notikumu gaitu, nav jāviļas savās iztēles spējās. Sievietes neizdibināmā daba pret vīrieša pārliecību, ka viņš visu zina un saprot labāk, komplektā ar mātes vēlēšanos lemt savu bērnu dzīvi. Meksikāņu seriāla sērija, kas piesātināta ar pārāk apaļām, pārdomātām frāzēm, kas visnotaļ labi iederētos blakus nebeidzamajiem Paulu Koelju citātiem sociālajos tīklos.

Autors lasītāju ievada varoņu dzīvē mirkli pirms konflikta atklāsmes. Lugas fabula visnotaļ vienkārša – veiksmīgā karjerista Rodrigo sieva Eva izlēmusi pamest ģimenes ligzdiņu, jo jūtas kā grezns tauriņš, kas iesprostots burkā skaistumam. Viņai trūkst brīvības, sarunas, viņasprāt, vērtīgi kopā pavadīta laika. Nogurums no ikdienas laiskās dzīves ar SPA saloniem, ceļojumiem un vakariem pie televizora mudina viņu uz pārdomām, ka ilgāk tā vairs nevar turpināt – ir jārīkojas. Sieviete ir atradusi istabu pie draudzenes, grasās meklēt darbu un sākt jaunu dzīvi. Vīrs viņas plānu izsmej, dialogos atklājot, ka iepriekšējā dzīves pieredzē Eva izrādījusies visnotaļ haotiska darbiniece, kuru diezin vai kāds gribētu algot. Sievietes tuvinieki neizprot Evas rīcības motīvus, cenšoties viņai pierādīt, ka labāku dzīvi grūtāk vēlēties, bet Eva arvien pārdzīvo, ka tiek salīdzināta ar taureni – viņas dzīvē tā jau ir kā rupjība. Kad šķiet, ka Evu nekas neapturēs un viņa patiesi sāks visu no sākuma, lugas darbībā iejaucas viņas māte, atklājot, ka Evai no dzīves pirms satikšanās ar Rodrigo ir dēls, kuru viņa slēpj no vīra. Viņai jāpieņem lēmums – jauno dzīvi sākt kopā ar dēlu vai tomēr palikt pie Rodrigo un viņas pagātnes noslēpums netiks atklāts. Fināls ir atvērts, tomēr nojauta saka, ka Eva turpinās savu tauriņa burkā dzīvi.

Situācija ar šādu ģimenes drāmu ir patiešām iespējama – kad atšķirīgā ikdiena veido plaisu ģimenē un vektori arvien attālinās cits no cita. Psiholoģiska drāma par nesaprastiem cilvēkiem un lokālām traģēdijām. Ir itin viegli iztēlē uzburt Rodrigo – vīrieti, kas gādā par savu un sievas materiālo stāvokli, bet atslodzi meklē vienkāršās izklaidēs. Arī transformācijas Evas prātā ir, es pat teiktu, bieži redzama parādība – aiz bezdarbības, ilga vienatnes laika, grāmatām un sapņiem potenciāls sagraut ikdienu kā utopiska vārdā nešķiet kas nebijis un neredzēts. Absurdumu un samākslotību situācijai piešķir mātes trumpis pret meitu – slēptais dēls. Ticu, ka iespējams šai pasaulē ir daudz kas, tomēr tik reālistiski un sadzīviski atainotā dzīvē, kādu Ivars Kleins uzbur Evas un Rodrigo sadzīvi, fakts, ka var būt “slepenais dēls”, šķiet, nojauc situācijas iespējamību. Šis sievietes dzīves fakts nāk kā nepārvaramā vara Evas dzīvē, jo tikai kas tik absurds var viņu apturēt. Un laikam aptur arī. Turklāt, lasot lugu skaļi, grūti iedomāties, ka šāda saruna ir iespējama situācijā, kad pavisam negaidīti sieva kārto koferus un grasās pamest savu vīru.

Es domāju, ka luga ir lasīšanas vērta, bet, lai būtu arī interesanti iestudējama, liekas, tai trūkst kādu papildus psiholoģisko slāņu. No otras puses – cilvēku savstarpējās attiecības, ģimeņu “skeleti skapī” un tumšie noslēpumi, pārdzīvojumi ir mūžam aktuāla tēma. Izaicinājums ir to pasniegt jaunā gaismā.

 

Trilleris pierobežā

Madara Lazdiņa par Annas Rancānes lugu “Kalim-bam-ba!”

Annas Rancānes luga “Kalim-bam-ba!” atstāj aizraujoša trillera iespaidu. Caurviju darbība ļauj ar interesi sekot notikumiem pierobežas ciematā, ievelkot noziegumu, bēgļu mafijas, senu mīlas stāstu virpulī. Kādubrīd gribas pat, lai turpinās tālāk, lai notikumi tiek attīstīti plašāk, bet nē. Vienā cēlienā autore ataino dramatisku notikumu virteni ar patētisku noslēgumu un ticību labajam, citējot noslēdzošās rindas: “Mums ar tevi arī tā jāsadodas rokās. Lai neviens nevarētu pārraut. Man tomēr liekas, ka te ir tā mierīgi, kā jau mājās. Neviens te nenāks, neviens te nedrīkst nākt. Dzirdi, kā elpo pierobeža, mierīgi elpo pierobeža!”

Es ļoti ceru, ka lugas sižets nav uz patiesiem notikumiem balstīts un autore tā saturu smēlusies no “Degpunktā” un citu raidījumu sižetiem, ne savas vai tuvu cilvēku personīgās pieredzes. Darbība risinās gadu mijā viesu mājā “Laspalmasys vizbulīte”, ir jau sācies 2015. gads. Autore izveidojusi viencēlienam apjomīgu personu sarakstu – kopskaitā lugā darbojas septiņi varoņi. Alda, sieviete vecumā ap 50, glābdama savu dēlu Aldi no nepatikšanām, ielaižas sakaros ar Viktoru, aktīvu biznesmeni vecumā ap 60 gadiem, kura viena no darbības nozarēm ir vest pāri robežai bēgļus. Viktors piesolījis Aldai naudu, ja viņi kopā pavada draisku nakti, turklāt sievietei jāpalīdz Latvijā ielaist kārtējo bēgļu baru, izmantojot sava brāļa, robežsarga, sakarus. Šī sadarbība ir sievietes izmisuma solis, jo nesniedz ne prieku, ne gandarījumu – drīzāk iedveš dziļas bailes, jo atmiņā vēl palicis notikums, kā iepriekšējā reizē viens no bēgļiem pacēla galvu no laivas un tika iegrūsts Daugavā. Viesu namā svētkus sērīgi svin arī Juris, kurš vairs nejūt ģimenisku saikni ar savu sievu, bet kavējas atmiņās par skaisto laiku ar Aldu, jo viņi pazīstami jau kopš skolas laika, kad starpbrīžos kopā spēlējuši spēli “Kalim-bam-ba!”. Toreiz Juris vienmēr teicis, lai vidū lec tieši Alda, tādējādi varēdams būt viņai tuvāk, tai pašā laikā viņu mīlestības uzplaukumā tomēr nobijies no atbildības sievietes un viņas dēla priekšā un no šīm rūpēm aizbēdzis. Viesu mājas saimniece Zilgma sākotnēji nedaudz neveiklos un nedabiskos dialogos, it kā pie sevis runādama un apcerēdama notiekošo, dod ieskatu lugas lasītājiem, kas noticis pēdējā laikā pierobežas miestā, kā risinājusies nakts, pirms autore mūs ievedusi varoņu dzīvē. Turpat blakus ir Zepka, kas atkarīgs no spēļu automātiem, bet kuram nav būtiskas nozīmes sižeta atklāsmē – vien mikroklimatu raksturojoša vienība, kā arī Miks jeb Miķelis, arī ap 50 gadus vecs vīrs, kurš sen jau nekur nesteidzas, tikai zem deguna bubina rupjības. Kaut sākotnēji liekas, ka arī viņam būtiskas nozīmes šai lugā nebūs, tāpat kā Zepkam, izrādās, ka arī īlens, kas tiek trīts pret plaukstu, nepaliks nedūris.

Kad 1. janvāra rītā Aldai ir jānokārto bēgļu pārvešanas lieta, atklājas noziegums – Viktors atrasts nodurts viesu nama tuvumā, bet Aldis redzējis Miķeli skrienam prom ar basām kājām. Kāpēc Miķelis tā izdara, domāju, ir vērts izlasīt katram pašam, tāpat kā pārējos notikumus, ko autore prasmīgi savijusi sazarotā sižeta līnijā, radot kāpinājumu un uzturot spriedzi un interesi.

Jau pieminētie garie monologi ar ilustratīvu funkciju sākotnēji nobiedē, radot sajūtu par neveiklu tekstu būvi, bet, sižetam attīstoties, arī sarunas varoņu starpā veidotas raiti un caur tekstu un teikumu struktūru autore panāk visnotaļ precīzu cilvēku tipu raksturojumu, piešķirot sižetam arī ticamības efektu. Kaut patiesi manā pieredzē nav šādu notikumu, tāpēc – vai tik tiešām noziegumi un to organizēšana notiek tieši tā, man grūti spriest. Detektīvromāni un filmas saka – drīzāk jā. Es domāju, ka būtu interesanti redzēt šo lugu iestudētu ar krāšņām raksturlomām, tieši pateicoties notikumu dažādībai un autores spējai dabiski veidot notikumus dažādos līmeņos. Tik nedaudz naivs liekas nobeigums ar kopīgo iešanu uz austošo gaismu, mātei un dēlam sadodoties rokās. Tomēr absolūti mūsdienīgs sižets un, iespējams, iedarbojas uz mani personīgi tieši šī brīža lielā bubuļa – bēgļu jautājuma dēļ. Kā būs tālāk? Vai nosargāsim robežu?

Skats no Margaritas Strodes lugas "CASH" lasījuma // Foto – Anna Zvaigzne

Jautājumi

Ieva Gržibovska par Aivas Birbeles lugu “Slavenība” un Maijas Bumbieres lugu “Vasaras lietus”

Aivas Birbeles luga “Slavenība” pēc žanra ir farss – viencēliens, kas sadalīts deviņās ainās. Tā vēsta par Stellu – rakstnieci, kuru aizrauj “krimiķu” rakstīšana, un par viņas māsu Nansiju, kas vēlas kļūt slavena ar kūku cepšanu un to atspoguļošanu blogā. Abas māsas jau kopš bērnības ir šķirtas. Viena dzīvojusi pie mātes, otra pie tēva. Māsas saved kopā tēva nāve. Atšķirtība bērnībā radījusi plaisu starp māsām. Tās nespēj normāli komunicēt un sadzīvot savā starpā. Vecāku šķiršanās, kas lugā tiek tikai pieminēta, ir galvenais motīvs tam, ka starp abām māsām pastāv konflikts. Nansija nespēj pārdzīvot, ka māsas dzīve pagājusi bezrūpībā. Tēvs uzskatījis, ka Stellai nav bijusi nepieciešamība strādāt, viņam esot pieticis ar to, ka meita lasīja grāmatas. Stellas un Nansijas tēvs bijis antīkās literatūras pasniedzējs. Tas bija arī iemesls, kāpēc tēvs vēlējās savu meitu izglītot ar grāmatām. Turpretī Nansijas dzīve, dzīvojot pie mātes, pagājusi “raujoties melnās miesās” – gan strādājot, gan mācoties. Nansija izjūt iekšēju greizsirdību uz māsu, jo nespēj piedot viņai to, ka tā bijusi tēva mīlule. Kaut abu māsu dzīve ir bijusi atšķirīga, māsas vieno gan vilšanās pret dzīvi, gan alkas pēc labākas dzīves. Caur galvenās varones Stellas dzīšanos pēc slavas un uzmanības lugas autore ar TV šovu motīvu atklāj iepriekš nepateikto – gan patiesību par tēva nāvi (Stella ir bijusi aculieciniece), gan par Nansijas dzīvi – šķirtā laulība un problēmas komunikācijā ar meitu.

Luga iegūst pavērsienu, kad pēc Stellas viesošanās šovā “Džeremijs Džems” atklājas, ka ir notikusi slepkavība. Slepkava ir veicis noziegumu gluži tāpat kā kāds varonis Stellas romānā. Šis notikums sāk manipulēt gan ar Stellas dzīvi, gan ievieš pārmaiņas Nansijas dzīve. Viena māsa kļūst slavena kā iespējamā līdzzinātāja, bet otra sastop mīlestību – Andreju – policistu, kurš izmeklē slepkavības lietu. Lugas nosaukums “Slavenība” atspoguļo abu māsu alkas. Stella un Nansija vēlas kļūst slavenas, pamanītas. Slava kā maska, aiz kuras paslēpties, aizmirst par skaudro dzīves īstenību. Kaut sākotnēji, lasot lugu, rodas iespaids, ka abas māsas ir pusaudzes, ātri vien atsevišķas lugas detaļas, piemēram, sešpadsmitgadīga meita, septiņus gadus šķirta laulība u.tml., liek noprast, ka tā patiesi nav. Stella un Nansija ir pilnbriedā. Lugas darbība risinās mūsdienās, to pamato daudzās kultūratsauces gan uz popkultūru (seriāliem un šoviem, kuros var atpazīt “Ugunsgrēku”, “Lauku sētu”, “Saimnieks meklē sievu”, “Izklausies redzēts”, “100g kultūras. Personība”), gan pašreizējiem notikumiem Latvijā. Tiek citēts Rainis, pamatojot, ka ir Raiņa gads, kā arī tiek pieminēta ceļotāja Jāņa Vaišļas atrašanās Vācijas slimnīcā. Sižetiski luga ir interesanta, jo savstarpēji savijas gan dramatisms, gan viegla ironija. Ja šo lugu iestudētu, tā būtu laba komēdija ar dramatiskiem elementiem.

Kā lugas “Vasaras lietus” ievadā izklāsta autore Maija Bumbiere, luga domāta “tiem, kas kaut reizi šaubījušies.” Lugas darbības personas ir Viņa un Pagātne. Abu vizuālais izskats ir vienāds, un tās atšķir tikai naktskrekla tonis – tumšs un gaišs. Viņas ir kā pretstatu pāri. Darbības vieta – guļamistaba Rīgas centrā, bet darbības laiks ir nenoteikts. Viņa ir neaprakstāma būtne, kas “slāpst pēc dzīves” un kuru nomoka eksistenciālās pārdomas par brīvību laukos, kamēr dzīve Rīgā, kur noteicošā ir nauda, ir slogs un izlikšanās. Luga pēc uzbūves formāli ir dialogs starp Viņu un Pagātni, kaut būtībā tas ir Viņas monologs, kur Viņa ir uztverama kā reāla persona, bet Pagātne – kā Viņas zemapziņa. Lugas kompozīcija nemainīgi paliek vienāda. Manuprāt, četru lappušu garais “Vasaras lietus” ir nepabeigta luga, jo raisa pārlieku daudz jautājumu. Galvenokārt par to, kas notika ar Viņu, pirms viņa satikās ar Pagātni. Kāda tad īsti ir šīs Viņas pagātne? Kur slēpjas brīvība laukos?

 

„Taisi ciet!”

Lauma Abramoviča par Oskara Polmaņa lugu „Čemodāns”

Vai es gribētu redzēt šo lugu iestudētu? Godīgi sakot, neesmu pārliecināta. Pirmais cēliens, manuprāt, ir ārkārtīgi labs. Asprātīgs, komisks, aizraujošs, katrā ziņā – tāds, kuru es jau prātā izspēlēju ar aktieriem, kas pirmie asociējās ar autora radītajiem raksturiem. Taču otrais cēliens diemžēl nespēja piedāvāt saturā līdzvērtīgu materiālu.

Kopumā iespaids par lugu ir divējāds. Pirmais cēliens un lugas pirmā daļa ir tiešām viegli un aizraujoši lasāma, atklājas abu galveno varoņu – Natašas un Bogdana raksturi, ambīcijas, abu pagātne un skats uz nākotni. Nataša, kura netiek pie uzturēšanās atļaujas un sapņo par Londonu, un Bogdans, kā šķiet, kārtējais darba meklētājs Lielbritānijā, kuram tas veiksmīgi ir izdevies. Abi tēli pēc būtības ir pretmeti – neveiksme un veiksme, alkas un ignorance. Ļoti interesantu, interpretācijai atvērtu un brīžiem pat izkāpināti komisku raksturu autors izvēlējies piešķirt Natašai, kura nepārprotami pirmajā cēlienā izvirzās priekšplānā. Ap viņu notiek galvenā darbība, jo tieši Nataša ir tā, kuras dēļ Bogdans ierodas Francijā, lai it kā vestu viņu uz Lielbritāniju. Natašas ekspresīvais raksturs it kā piedienas situācijai, jo viņa visu ir izdomājusi, viņai ir skaidrs, ko Londonā darīs, kur ies, kā dzīvos. Viņa ir sapņotāja, kura nepieļaus cerētā nepiepildīšanos, un tieši tas notiek lugas laikā. Bogdans, kurš nav spējis dabūt Natašai uzturēšanās atļauju, neizrāda pārāk daudz emociju, tāpēc viena no domām, kas rodas lugas lasīšanas laikā, ir – kas ir viņa motivācija? Sieviete, kurai viņš neizrāda mīlestību? Nenokārtoti darījumi starp abiem? Lugā Bogdana rakstura līnija nav skaidra, to var tikai nojaust – vai nu viņš ir introverts, vai arī nav līdz galam ieinteresēts palīdzēt Natašai. Tostarp jāpiebilst, ka autors tekstu ir papildinājis ar skaidrām atsaucēm uz pagājušā gada aktualitātēm Latvijā, piemēram, pieminot prezidenta Raimonda Vējoņa slaveno frāzi „laikam no sākuma jāierauj” un Raini. Abu dialogam un notiekošajam ir aizraujoši sekot līdzi, jo daudzi mazie notikumi ir saprotami, turklāt dinamiskā notikumu attīstība rada interesi lugu turpināt lasīt.

Pirmā cēliena augstā aizrautības latiņa diemžēl noslīd otrā cēliena laikā. Tiesneses Adeles tēls ir pārāk stereotipisks, nemotivēts. Otrā cēliena sākumā viņa savu tiesājamo, protams, Bogdanu un, atkal jau protams, par cilvēku kontrabandu, uztver kā kārtējo likumpārkāpēju. Vairāk par lietas izskatīšanu viņai interesē personīgās dzīves nianses, un Adele simbolizē varu, kam maz rūp indivīds. Taču otrā cēliena mākslīgi un pārāk neticami konstruētais „lēciens” no neitrālas varas pārstāves uz iejūtīgu un saprotošu romantiķi tomēr lugai nepiestāv. Pirmā cēliena veiksmīgi iesāktā asprātīgā vārdu apmaiņa un dinamiskā darbība otrajā cēlienā tiek pārtraukta ar formālām frāzēm, kas jebkuru cilvēku iegrožo krimināllietu numuros. Tiesa, ja pirmais cēliens uzkurina emocijas, otrā lugas daļa tās atvēsina, Natašas karstasinīgajam raksturam pretstatot tiesu, kas balstās faktos, ne jūtu uzplūdos. Taču arī šis pieņēmums – neitrāla vara – lugas beigās tiek novirzīts otrajā plānā, priekšplānā izvirzoties tiesneses iejūtībai, apžēlojot Bogdanu, kuram pienāktos četrus gadus ilgs cietumsods, un nodrošinot Natašai brīvu ceļu uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šīs ir tās mākslīgās beigas, kam grūti noticēt, kaut, protams, grūti ticēt arī tam, ka sieviete piekristu gulties čemodānā, tādējādi mēģinot tikt ievesta valstī. Sakāpinātu emociju gadījumā ticami gan ir abi – gan gulšanās čemodānā, gan apsūdzēto attaisnošana.

Otrajā cēlienā lugas autors ir ierakstījis bezvārdu lomu – Bahu, tiesas sekretāru, turklāt interesanti, ka autors pats arī devis dažus ieteikumus tā iemiesošanai uz skatuves. Tiesnese Adele un pierakstītājs Bahs brīžiem atsvaidzina lugu ar pirmajā cēlienā pieredzēto asprātību, piemēram, lūdzot „Bah, šito neraksti!” vai sakot „Ieraksti, Bah, ko parasti!”. Lai arī sekretārs lugā nerunā, starp abiem varas pārstāvjiem parādās fona attiecības, turklāt ne tikai starp viņiem, bet arī par tiesu vidi kopumā.

Luga ir ļoti viegli lasāma, un tā noteikti ir priekšrocība. Lai arī situācija ar čemodānu un tiesu tomēr ir maz ticama, lugu lasīt nav garlaicīgi, jo, kā jau minēts, autors labi izvēlas izteiksmes līdzekļus, lai līdzi stāstam aizrautu arī lasītāju. Jo ir taču amizanti, kad neatlaidīga sieviete ielien čemodānā un saka: „Taisi ciet!”

 

Gandrīz mistika gandrīz apcerējumā

Lauma Abramoviča par Elmja lugu „Džordža pilsētas pērle”

Pirms nepilniem diviem gadiem es sāku skatīties amerikāņu seriālu „Resurrection” jeb „Atdzimšana”, kur sen miruši cilvēki neizskaidrojamu iemeslu dēļ atdzīvojās un tika atkalapvienoti ar saviem tuviniekiem. Elmis un viņa luga lika atcerēties tās sajūtas, kuras mani pārņēma, skatoties seriālu. Kas ir šie cilvēki? No kurienes viņi ir? Kas šajā situācijā ir būtiskais – tas, ko cilvēki jūt un domā, vai tas, kāpēc mirušie atdzimst?

Divi ceļotāji, Krists un Anna, dodas uz Malaiziju, un tas ir nepārprotami skaidri, kamēr tālākā lugas darbība jau pieļauj plašāku interpretāciju. Abi nonāk viesnīcā, kur, kā lugas sākumā tiek raksturots, mīt teju vai neizskaidrojama būtne – Pērle, dzīvojoša savā pasaulē. Ceļotājus viesnīcā sagaida tās darbinieks Hans, un šie četri lugas varoņi ir galvenie, ap kuriem notiek darbība.

Lugas darbība virzās ļoti gausi, tāpēc lielākoties uzmanība jāpievērš varoņu apcerējumiem un refleksijām vai nu par piedzīvoto, vai par pašlaik notiekošo. Ir atsevišķi mazi impulsi, kas veicina stāsta attīstību, piemēram, Pērles pēkšņā ieskriešana „kadrā”, liekot Kristam un Annai saausīties un apmainīties domām, taču lugai nav skaidras kulminācijas, nav arī nepārprotama sarežģījuma. Vai tas varētu būt vienā no naktīm, kad Pērle izmisīgi kliedz un to dzird abi ceļotāji? Varbūt tas rodas, ceļotājiem ienākot dīvainajā viesnīcā? Krista un Annas sarunas lielākoties ir par ceļojumiem, ceļotāji gremdējas atmiņās, taču paralēli Pērles dēļ viņi teju vai filozofiskā plāksnē meklē motīvus šķietamajai Pērles traumai.

Zīmīga ir arī lugas forma, jo Krista un Annas sarunām ar trim viesnīcā ieklīdušajiem ārzemju ceļotājiem un viesnīcas darbinieku autors liek notikt angļu valodā. Taču – latviešu valodā lugā patiesībā „runā” trīs varoņi – abi latvieši, Krists un Anna, un Pērle. Acīmredzamas saiknes starp visiem trim nav, jo saistīti viņi ir pārsvarā naktīs, kad Pērle kliedz, bet abi latvieši to dzird un par to runā. Ja autors to izvēlējies konceptuāli, tad Pērles valodas izvēle nav skaidra, kamēr pārējo varoņu teksti angļu valodā uzsver savējā un svešā attiecības. Vai Pērle ir vēl kā saistīta ar latviešiem, ja neskaita viņas kliegšanu un latviešu reflektēšanu par to?

Un vēl par to, kāpēc luga man tik ļoti atgādināja seriālu... Jo lugai ir atvērtas beigas. Nav skaidrs, vai tas, kas notiek viesnīcā, ir pa īstam, gluži kā seriālā – nav skaidrs, no kurienes nāk cilvēki. Taču atziņa, kas vieno gan lugu, gan seriālu, – būtiskākais ir, ko situācija dod tiem, kas to piedzīvo.

Varbūt potenciālajiem skatītājiem varētu nepatikt, ka luga, varbūt – arī izrāde, beidzas tā – bez skaidra atrisinājuma. Kas patiesībā notiek viesnīcā? Kas ir Pērle? Taču par lugu, līdzīgi kā par iepriekšminēto seriālu, domāt ir interesanti, jo jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Seriālu „Atdzimšana” gan pēc divām sezonām pārtrauca filmēt, līdz ar to stāsts palika neizstāstīts, un es joprojām domāju par to, kā un kāpēc cilvēki atdzima. Arī par lugu gribas domāt pēc tās izlasīšanas, jo kā lasītājai man negribas ticēt, ka tas ir viss. Ka ceļotāji vienkārši aizbrauca prom, no Pērles paņēmuši vien atziņu, ka par mīļoto ir jārūpējas.

Uz patiesiem notikumiem balstīts piedzīvojums – vēsta autora dotā norāde par lugas žanru. Gribas domāt, ka lugā patiess ir ceļotāju gars. Var būt, ka stāsts ir par parasto (ceļotājiem) un neparasto (viesnīcas iemītniekiem). Var arī būt tā, ka stāsts ir par mīlestību un tās spēcīgajām atblāzmām cilvēka psihē. Var jau būt, ka es kļūdos, un mans apcerējums ir mistika. Gandrīz.

Skats no Margaritas Strodes lugas "CASH" lasījuma // Foto – Anna Zvaigzne

Mēģinājums dramaturģijā: pirmais dublis

Lāsma Gumennikova par Roberta Klimoviča lugu “Tija”, Pētera Besika un Olgas Plītes lugu "Tūdaliņ, tāgadiņ", Ingunas Baueres lugu "Žizeles motīvs" un Ksenijas Kumačovas lugu "Pārpratums"

Roberta Klimoviča lugā "Tija" saskatu zināmu līdzību ar Somerseta Moema īsā stāsta “Lietus’’ dramatizējumu (1999. gadā Liepājas teātra izrādei to veidoja dramaturģe Lelde Stumbre un režisore Māra Ķimele), kurā mācītājs vēlās mainīt prostitūtas dzīvi un pievērst to garīgi un fiziski veselīgākam dzīvesveidam. Šī līdzība gan “Tijai” nekādā veidā netraucē, drīzāk pat piešķir papildus prizmu, jo “Lietus” versijā mācītājs iemīlas prostitūtā, bet šajā lugā prostitūta pieviļ mācītāja uzticību.

Kopumā gan Roberta Klimoviča luga šķiet nepabeigta un rada rūgtumu par neizmantotu iespēju. Sižeta pamatā stāsts par prostitūtu Tiju, kas ieradusies pie mācītāja Grega sniegt tam seksuāla rakstura pakapojumus, bet izrādās, ka mācītājs vēlās tai palīdzēt un pievērst viņu Dievam, jo saskata viņā jaunības dienu mīlestību, kuras nāvē jūtas vainīgs. Mācītājs arī izdibina Tijas sapni: viņa grib atrast savu tēvu. Mācītājs, piesakās meitenei palīdzēt tēvu atrast.

Lugas valoda ir raita, tajā atklājas daudzas interesantas domas (piemēram, diskusija par mācītāju, prostitūtu, politiķu un militāristu profesiju noderīgumu sabiedrībā) un izmantotas asprātīgas vārdu spēles (piemēram, mācītāja Grega un Tijas dialogā: Jūs taču zināt, ka katoļu priestera statuss nozīmē celibātu. – Tas ir sinonīms vārdam “masturbēt”?”). Tomēr atsevišķās ainas nekalpo par virzītāju vienotam sižeta risinājumam, un gala rezultātā netiek izstāstīts neviena varoņa stāsts. Brīdī, kad top skaidra lugas galvenā intriga – Tija vēlas atrast savu tēvu, un mācītājs piedāvā viņai palīdzēt, kļūst interesanti, bet nākamā aina izvirza jaunu problēmu, ka Tijai nav, kur dzīvot, un autors pie tēva meklēšanas vairs neatgriežas, vien piemin, ka mācītājs turpinās meklēt un apstiprinās, vai vīrietis, kas pārcēlies uz ASV, tiešām ir Tijas tēvs. Mani kā lasītāju šāds iznākums skumdina, jo vēlos zināt, kā tad šie notikumi atrisināsies.

Aizsāktās tēmas ir interesantas: gan mācītāja un prostitūtas attiecības, kurās atklājas pilnīgi pretējās dzīves uztveres; gan skaidri izklāstītais mērķis, ko vēlās piepildīt Tija; gan mācītāja vēlme apklusināt savu sirdsapziņu par notikumiem, kas norisinājušies pirms 15 gadiem. Tāpēc vien šis darbs bija lasīšanās vērts, jo rada intrigu un joprojām gribas zināt, kas tad notiks ar šiem tēliem turpmāk.

Pētera Besika un Olgas Plītes luga "Tūdaliņ, tāgadiņ" lika aizdomāties par to, kurās mājās, draugu pasēdēšanās vai radu sanākšanās nav izcēlušās karstas debates par bēgļiem? Kuru no lugā izmantotajām frāzēm  neesam dzirdējuši nākam gan no pašu, gan paziņu mutēm? Te tās visas apkopotas: “viņi visi ir teroristi ar mērķi mūs visus nogalināt”, “kas tie par bēgļiem, viņi ir vīrieši spēka gados” u.tml. Par to runā visi, bet autori izvēlējušies ne tikai runāt, bet arī ar humoru pievērsties sabiedrības uzrunāšanai lugas formā, un tas ir apsveicami.

Lugas darbības laiks: nākotne, precīzāk kāda utopiska un ironiska nāktones vīzija. Bēgļi Latvijā jau iedzīvojušies, bet latvieši neapmierinātībā un naidā paši kļuvuši par teroristiem, kas iznīcina musulmaņu kopienas Latvijā. Tāpēc miermīlīgie latvieši, bailēs par savām dzīvībām, dodas bēgļu gaitās uz nevienu citu valsti, kā Sīriju. Likumsakarīgi, ka Sīrijā neviens viņus negaida atplestām rokām. Bēgļus daļa sabiedrības uzskata par teroristiem, jo ar lielajām bēgļu masām Sīrijā ieceļo arī Imantas grupējuma teroristi. Divu musulmaņu, brāļu, mājās par “kutelīgo” bēgļu jautājumu norisinās asa viedokļu apmaiņa. Kaut kur dzirdēts, vai ne?

Ahmeds pārstāv nacionālistiski, bet Muhameds humāni noskaņotos Sīrijas valsts iedzīvotājus, kas ir gatavi uzņemt bēgļus savā valstī. Strīda gaitā Muhameds uzņemas pierādīt savu pārliecību, ka iebraucēji ir draudzīgi noskaņoti, protams, ka viņa brālis, to neatbalsta un visādos veidos cenšas brāli vest pie prāta. Tomēr Muhameda mājā ievācas latvietis Jēkabs, kas izrādās terorists un ar kartupeļu bumbas palīdzību lugas beigās, cik var nojaust, uzspirdzina Muhamedu, Ahmedu un pats sevi.

Asprātīgs veids, kā tiek stāstīts bēgļu stāsts: pašreizējā politiskā situācija no  Sīrijas pārcelta uz Latviju, bet Sīrijas iedzīvotāji par bēgļiem runā tāpat, kā šobrīd runājam par iebraucējiem Latvijā. Pat valoda un argumenti ir tādi paši, ko izmantojam, runājot par bēgļiem Eiropā. Lugā ir pietiekami daudz konfliktu, tomēr gribētos vairāk detalizētas darbības, kas tos pamato. Sākot no 5. ainas, neatstāj sajūta, ka dzīvē tā nenotiek un nenotiktu. Lugas darbība nav loģiska un ticama: pirmkārt, ka tikko ieradies latvietis uzreiz zvanītu saviem sabiedrotajiem un rīkotos tik nepārdomāti, otrkārt, gandrīz pieķerts, latvietis atkārtoti sazinās ar saviem sabiedrotajiem un riskējot turpina savu ieceri. Pilnīgi absurdas situācijas kļūst brīdī, kad Jēkabs lūdz Muhamedam atnest 20 litrus tualetes tīrīšanas līdzekļa ēdiena pagatavošanai. Liekas, ka autori šajā brīdī par “absolūtu muļķi” padara ne tikai lugas Muhamedu, bet arī lasītāju, un komiskums liekas samocīts.

Īpaši jāizceļ, tas, ka lugā ir skaidras attiecības starp darbības personām un skaidri redzami uzskatu un pārliecību konflikti. Tomēr iznākums ir tik paredzams, ka gribas mazliet vairāk intrigas un materiāla prāta lauzīšanai, jo tāds, liekas, ir bijis lugas autoru sākotnējais mērķis.

Pirmais iespaids pēc Ingunas Baueres lugas "Žizeles motīvs" izlasīšanas ir pozitīvs, jo teksts uzrakstīts bagātīgā literārā valodā un būtu interesants grāmatas iesākums, kas acīmredzot skaidrojams ar autores bagātīgo literāro pieredzi.

Luga ir par pensionētu baletdejotāju Stellu, kura par dejotāju kļuvusi, piepildot mātes sapņus, un tā nodzīvojusi visu dzīvi līdz četrdesmit piecu gadu dzimšanas dienai. Savā dzimšanas dienā viņa atceras un stāsta mātes fotogrāfijai, cik dzīve bijusi vientuļa. Māte bijusi vienīgais tuvais cilvēks Stellas dzīvē, un tāpēc arī pēc mātes nāves viņa turpina ar to sarunāties. Stellas dzīvē nesen uzradusies viņas jaunības dienu mīlestība Valērijs, kas vēlās tai kļūt tuvāks, bet dara to piesardzīgi, zvanot vai skatoties logos no ielas. Tēma par vecāku ietekmi uz bērniem ir aktuāla jebkurā laikmetā, jo kurš gan nepazīst vismaz vienu draugu, kurš pakļāvies vecāku spiedienam, sekojis vecāku sapņiem un pēc tam to nožēlojis, jo nekad nav dzīvojis savu dzīvi.

Lugu, autores skatījumā, paredzēts uzvest kā monoizrādi, kas notiktu arī vienā lokācijā – Stellas dzīvoklī. Vienīgā redzamā un runājošā darbības persona lugā ir pati Stella, kas ar parējiem varoņiem iepazīstina caur savas uztveres prizmu – skaļi sarunājoties ar tiem: ar māti, kliedzot uz tās fotogrāfiju, atklājot savus pārmetumus par to, ka tā iznīcinājusi tās dzīvi. Ar Valēriju, mātes jaunības dienu draudzeni Zelmu un kapakmeņu firmas pārstāvi viņa sarunājas pa telefonu, tāpēc tikai nojaušams ir šo pārējo tēlu sacītais otrā telefona līnijas galā.

Lugas apjoms ir tikai vienpadsmit A4 formāta lapas, ko pilnībā aizņem plaši un gari izklāstītās Stellas domas, kas atklāj varones iekšējās attiecības ar citiem lugas varoņiem. Tajā pašā laikā  galvenie dramaturģiskie principi – mērķtiecīga darbība  un konflikts – lugā atklājas maz. Protams, nevar noliegt, ka varone lugas beigās ir izvirzījusi sev mērķi mainīties un sākt dzīvot, bet, vai viņa to realizēs arī dzīvē, ir grūti pateikt, jo visas lugas garumā varone nav izpildījusi nevienu darbību, kas pamatotu, ka viņa tiešām ir spējīga uz pārmaiņām.

Šo dramatisko darbu kļūst interesanti lasīt astotajā lapā, kad Stella uzzina, ka viņai patiesībā ir brālis, par kuru māte neko nav stāstijusi. Diemžēl šī situācija tālāk nekādā veidā netiek risināta. Vienīgais, ko varone dara, - izsaka vēlmi šo brāli atrast. Bet, tā kā viņa par šo vēlmi tikai runā, dramaturģiska darbība neveidojas. Tāpat šobrīd lugā tikai vienpusēji, no Stellas skatupunkta, tiek atklāts, ka šī sieviete ir vientuļa un ka pie visa vainīga viņas mirusī māte. Mirušie nevar atbildēt, tādējādi neveidojas konflikts, bet tiek konstatēts tikai aizvainojums.

Autore labi spēlējas ar detaļām: būtisks ir varones sapnis par sunīti, ko piepilda Valērijs, sunīti uzdāvinādams; precīza ir darbības laika izvēle, dzimšanas diena, kad visbiežāk tiek pārdomāts padarītais un uzsāktas jaunas apņemšanās. Autore zina, kā būvēt stāstu, cik svarīgas ir detaļas, kuras beigās sasaucas kopā un ir pilnībā pamatotas darbībā.

Ksenijas Kumačovas luga "Pārpratums" sarakstīta postdramatiskā teātra manierē – kā ainu virknējums bez izteikti saprotama sižeta, spēlējoties ar dažādiem simboliem.

Autore nav apmierināta ar pastāvošo pasaules kārtību un lugā apskata vairākas viņu uzrunājošas globālas problēmas: dzīvnieku aizsardzība, komercializācija, karš, musulmaņu un kristiešu konflikts, cilvēku tiekšanās pēc skaistuma ar jebkuriem līdzekļiem u.c. Lugas galvenā darbības persona ir Bezmugurkaulnieks, kas pēc autores apraksta un simboliskās slodzes atgādina Dievu. Viņam nav noteiktas fiziskas formas un piemīt spēja iemiesoties dažādos ķermeņos. Lugas gaitā viņš savā priekšā izaicina dažādus cilvēkus un nolūkojas uz to, kā tie iznīcina pasauli, ko Bezmugurkaulnieks radījis. Luga beigās cilvēki, Bezmugurkaulniekam noskatoties notiekošajā, iznīcina pasauli un līdz ar to paši sevi. Tāpat kā Bībeles stāstā par Noasu, pēc zemes iznīcināšanas tā atkal atdzimst. Šajā lugā  no iznīcinātās pasaules izaug koks, kas ir simbols jaunai cerībai.

Lugā aizsākto tēmu ir daudz, bet lugas apjoms vien četras lapas. Katra no ainām iesāk pilnīgi jaunu tēmu, kas kopumā nepapildina un nepaskaidro vienoto Bezmugurkaulnieka stāstu. Ainas varētu apmainīt vietām, un vēstījums no tā nemainītos.

Lugā spilgtāk par dramaturģisko vēstījumu izpaužas autores režisoriskā puse (turklāt visai daudzkrāsaini), remarkās detalizēti aprakstīts gan režisora, gan scenogrāfa darbs. Lugā pietrūkst konfliktu, bet, iespējams, to varētu realizēt krāšņā performancē.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt