Valda Čakare 22.02.2016

Koncerts marimbai un divām aktrisēm

Johans Sebastians Bahs – Lidija Pupure, Georgs Frīdrihs Hendelis – Olga Dreģe //Foto – Jānis Deinats

Mākslinieku, tostarp mūziķu dzīve allaž bijusi pateicīgs objekts analīzei teātra formā. Vācu dramaturga Paula Barca uzmanības fokusā nonākuši divi vēlīnā baroka laikmeta komponisti – vienaudži Johans Sebastjans Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis. Šķietami necils baznīcas kora diriģents, kuru slava pirmo reizi apciemos vien simt gadus pēc nāves, un spožs galma komponists, kuru dzīve lutinājusi ar visām laicīgajām baudām. Šis tandēms Barca lugā nepārprotami atbalso Mocarta un Saljēri dažādos kontekstos ekspluatēto un, iespējams, ar vēsturisko realitāti nesaistīto opozīciju – mūzikas ģēnijs versus mūzikas amatnieks.

Luga “Iespējamā tikšanās”, ko Dailes teātra Kamerzālē iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko, modelē situāciju, kurā Hendelis un Bahs varētu būt satikušies savā dzimtajā pilsētā Leipcigā, lai kopīgi ieturētu maltīti. No “varētu būt” Barcs sāk risināt stāstu, kas veidots t.s. “labi taisītas lugas” (pièce bien faite) tradīcijās: par darbības dzinējspēku kalpo alošanās, kas publikai redzama jau no paša sākuma, bet darbības personas to neapjauš līdz pat finālam, kad kārtis atklājas.  Proti – abi komponisti maldīgi turējuši viens otru par likteņa izredzētu, bet sevi – par veiksmes noniecinātu. Izrādes veidotāji respektē gan Barca teju vai matemātisko akurātību dialoga izveidē, gan arī plašās remarkas, kurās detalizēti aprakstīta darbības vide, darbības personu apģērbs un atskaņojamā mūzika.   

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone spēles laukumu burtiski pārblīvējusi ar aci vilinošu “īstu” un “neīstu” krāšņumu. Īstas sveces kroņlukturos raustīgi plivina siltas liesmiņas un dāsni pludina parafīna asaras. Uz galda sakrauti no mākslas kafejnīcas “Kolekcionārs” atvesti īsti ēdieni apvienojumā ar košiem papīra puķu pušķiem, kartona kūpinājumiem un citām butaforijām. Uz attālākā dzērienu galda rindojas caurspīdīgu pudeļu baterija, kas dzirkstī dažādu sarkanvīna un baltvīna krāsu niansēs. Labajā pusē novietots mūzikas instruments – marimba, kuram “jāspēlē” klavesīna loma, dibenplānā vīd smagas divviru durvis. Izrādes veidotāji ar acīmredzamu tīksmi materializē Barca uzburto priekšstatu par baroka laikmeta sadzīves kultūras krāšņajām pārmērībām un kontrastiem starp raupjo, monumentālo un izsmalcināto, graciozo. Telpa izskatās nudien pompozi. Tāpat kā abi tikšanās dalībnieki un kolēģi – Olgas Dreģes Hendelis un Lidijas Pupures Bahs. Pūderētas parūkas – Hendelim kupla un plīvojoša, Baham – galvai pielipusi simetriski kārtīgos rullīšos; mežģīnēm apdarinātas piedurknes, baltas zeķes, kurpes ar sprādzēm un samta svārki (tie galma komponistam Hendelim, protams).

Lugā abu komponistu tikšanās norise ir smalki izrēķināta – no piesardzīgas norobežošanās un sava dzīves scenārija apoloģijas cauri rūpīgi izsvērtiem crescendo un diminuendo abu attiecībās līdz savstarpējai sapratnei un skumjām par nepiepildītiem sapņiem, kas abus – amatnieku un ģēniju – tīri cilvēciskā plānā noliek līdzvērtīgā pozīcijā. Galveno varoņu duetam ir arī savs moderators jeb persona, kura palīdz “pieregulēt” sarunas toni. Tas ir Hendeļa palīgs Johans Kristofs Šmits: lugā – Hendeļa studiju biedrs un vienaudzis, tātad – sešdesmitgadnieks; izrādē – padsmitnieks, ko spēlē mūzikas skolas audzēknis Reinis Tomiņš. Acīmredzami Ineses Galantes jauno talantu konkursa finālistam Tomiņam loma uzticēta tieši muzicēšanas prasmju dēļ, jo lugas autors paredzējis, ka izrādē jāskan abu komponistu mūzikai.

Johans Kristofs Šmits – Reinis Tomiņš  // Foto – Jānis Deinats

Marimbas “apaļā”, dūmakainā skaņa ir ausij tīkama, tomēr dramaturga prasība pēc Baha un Hendeļa mūzikas ietver zināmu ilustratīvisma risku – diez vai atsevišķu skaņdarbu fragmentu iekļaušana izrādē var kalpot par pierādījumu tam, ka Hendelis ir viduvējība, bet Bahs – ģēnijs, ja nu vienīgi iepazīstināt publiku (vai atgādināt tai) viena un otra komponista mūzikas motīvus. Varbūt izrādē bija vērts iztikt vispār bez mūzikas? Vai arī mēģināt atrast tai kādu vizuālu ekvivalentu un atklāt mākslinieciskā līmeņa atšķirību starp abu meistaru kompozīcijām ar specifiskiem teātra līdzekļiem, jo teātris primāri ir vizuāla māksla?    

Tomēr Reiņa Tomiņa klātbūtnei izrādē ir arī cita – ar tēla nozīmi un izrādes ritmisko organizāciju saistīta funkcija. Lugā vecīgā Šmita žultainais īgnums ceļas no skaudības pret Hendeli – savu veiksmīgo studiju biedru, kuram viņš spiests kalpot. Savukārt Reiņa Tomiņa Šmits atļaujas dumpoties un ironizēt par savu četrreiz vecāko kungu un skolotāju tāpēc, ka viņa jaunība ir zīme nākotnei, kura pēc būtības spēj novērtēt, kas ir kas. Kad viņam sakrīt uz nerviem Hendeļa tukšā dīžāšanās un/vai saruna tuvojas skandāla temperatūrai, viņš iziet pa durvīm, aizcērtot tās ar īsti skaļu troksni. Izrādes ritējums tādējādi sadalās strupos laika nogriežņos, kuri palīdz uzturēt stingri nomērītu ritmu. Jaunajam mūziķim piemīt skatuviska pievilcība un pašapziņa, turklāt centība, ar kādu viņš izspēlē savas lomas galveno uzdevumu – salikt akcentus jeb pieturas zīmes – gluži labi iederas lugas un arī izrādes tīši ar matemātisku precizitāti izskaitļotajā struktūrā.             

Aizraujoši nospēlēt ir iespējams jebko. Sevišķi jau tādu tiklab vēstījuma, kā kompozīcijas ziņā paredzamu un asprātīgiem dialogiem piesātinātu darbu kā “Iespējamā tikšanās”. Nepārprotami – tā ir luga, kas aktieriem piedāvā izdevību atklāt cilvēka dabu īsti plašā amplitūdā vai, vienkāršāk sakot, ar vērienu izspēlēties. Šķiet, ka režisora ideja uzticēt abu komponistu lomas nevis aktieriem, bet aktrisēm ir iestudējuma vinnests. Redzot Hendeļa un Baha lomās Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri – mākslinieces ar bagātīgu dzīves un skatuves pieredzi –, gandrīz vai interesantāk (un svarīgāk) liekas sekot nevis komponistu diskusijai, bet atmiņām par abu aktrišu gadu gaitā teātrī un dzīvē nospēlētajām lomām. Tās iznirst no pagātnes, paplašinot uz skatuves redzamā tēla robežas. It īpaši Olgas Dreģes sprēgājošajā, svētku noskaņu izstarojošajā un uz izrādīšanos kārajā Hendelī klātesošas ir gan temperamentīgās valdzinātājas, ko Olga Dreģe savulaik spēlējusi – Blaumaņa Matilde, “Vella kalpu” ugunīgā Anna, gan arī reminiscences par aktrises politisko karjeru, bet Lidijas Pupures intravertais Bahs atsauc prātā Greisu no “Vigīlijas” un pašironijas mirkļos pat špāsīgo Serafimu Iļjiņičnu no “Finita la commedia!”. Lomas izgaismo aktrises, tāpat kā aktrises izgaismo savas lomas.

Georgs Frīdrihs Hendelis – Olga Dreģe, Johans Sebastians Bahs – Lidija Pupure  // Foto – Jānis Deinats

Ja ieskatās intervijās un anonsrakstos, kuros Dmitrijs Petrenko komentē savu jauno opusu, pārsteidzošā (bet varbūt likumsakarīgā?) kārtā nākas secināt, ka izrādē nolasāms viss, ko režisors sakās esam iecerējis. Gan spēles ar baroka estētiku, gan atsvešinājums un baroka laikmetam raksturīgs manierīgums, ko izrādei piešķir sievietes vīriešu lomās, gan vispārcilvēcisks vēstījums, ko īsos vārdos varētu noformulēt sekojoši: “Cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kā viņam nav”. Jā, to visu ir iespējams nolasīt, tomēr jautājums, kas Dmitrijam Petrenko personiski licies valdzinošs Paula Barca lugā, pēc izrādes beigām turpina vējot sveču smaržas piestrāvotajā gaisā. Izņemot lomu neordināro sadalījumu, režisora pieskāriens lugai ir tik delikāts, ka gandrīz nav manāms. Varbūt tālab izrāde izskan drīzāk kā koncerts marimbai un divām lieliskām aktrisēm.   

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt