Līga Ulberte 11.03.2016

Kad sapņi netiek laukā

Džons Meriks – Egons Dombrovskis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Gaidu slieksnis pret Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm šobrīd ir ļoti augsts. Galvenokārt jūtīgo stāstu un skaidrā konceptuālisma dēļ. Var neuzrunāt cilvēka psihes robežtēmas, ko jaunā režisore pēta ar apskaužamu konsekvenci, bet nevar apšaubīt viņas pārliecību – robeža starp normālo un nenormālo nav kaut kas objektīvs un nepārvarams, to novelk pašu cilvēku izvēles. Pēdējo trīs sezonu Lauras Grozas-Ķiberes izvēlētie literārie materiāli bijuši viens par otru riskantāki un rezultējušies ne tik daudz nevainojami nopulētās izrādēs-produktos, cik pārsteidzošos aktierdarbos – gan individuālos, gan ansambliskos. Gan Rīgā, gan Liepājā. Savukārt saskanīgā mākslinieciskā komanda nupat jau pieradinājusi Lauras Grozas-Ķiberes izrāžu skatītājus pie visus teātra elementus savstarpēji integrējošas formas, kad kostīms un gaisma komunicē ar telpu un cilvēkiem tajā, kustība izriet no varoņa rīcības, bet mūzika stāsta pati savu stāstu, vienlaikus rezonējot ar varoņu iekšējo pasauli.

Arī jaunākais Lauras Grozas-Ķiberes darbs – Bernarda Pomeransa lugas “Ziloņcilvēks” iestudējums Liepājas teātrī – ir nenoliedzami atbildīgi un jūtīgi veikta kolektīva darba rezultāts, kas tomēr signalizē arī par zināmu strupceļu pašreizējā režisores gaitā un uzdod daudz jautājumu.

Kā zināms, reālā Džona Merika dzīvesstāsta spilgtākā versija ir tapusi kino. Deivida Linča melnbaltā filma “Ziloņcilvēks” (1980) ir emocionāli satriecošs vizuāls šedevrs par pasauli kā nežēlīgu un kroplu teātri, ko tomēr uz mirkli iespējams padarīt labāku, nosargājot vienu trauslu un gaišu cilvēku. Pagājušā gada rudenī LTV raidījumā Iebrauc KINO (skat. šeit http://ltv.lsm.lv/lv/), jautāta par attiecībām ar kino, Laura Groza-Ķibere teica, ka, veidojot “Ziloņcilvēku”, neiestudēs Linča filmu, bet Bernarda Pomeransa lugu, tomēr priecāsies, ja skatītājiem Linča konteksts būs zināms. Protams, nevienu izrādi nedrīkst un nevajag salīdzināt ar filmu, tomēr Liepājas “Ziloņcilvēkā” ļoti daudzi jautājumi sākas jau ar lugas izvēli. Jo cik emocionāli uzrunājošs ir gan reālā Džona Merika, gan Linča filmas titulvaroņa stāsts, tik racionāli intelektuāla un pat zināmā mērā nedzīva ir Pomeransa luga. Kaut vai tikai viens dramaturģisks apstāklis. Filmas Džons Meriks iziet caur vairākiem sāpju lokiem: no elles smirdošajā tirgus būdā viņš nonāk sargājošajā slimnīcas un ārsta Trīvsa pajumtē, un, tiklīdz ir izdevies noticēt, ka cilvēka, nevis dzīvnieka dzīve tomēr būs iespējama, viņš no šīs nosacītās harmonijas tiek izrauts vēlreiz. Un tagad tas jau ir daudz briesmīgāk. Pomeransa lugā un attiecīgi Liepājas izrādē nekā tāda nav. Meriks no viena – tirgus laukuma – cirka jau pašā izrādes sākumā nonāk citā – slimnīcas – cirkā, kurā gan ir jāiemācās pielāgoties, bet nekāda ārēja apdraudējuma vairs nav. No emocionālā viedokļa tas droši vien ir saudzējošāk gan galvenās lomas tēlotājam, gan skatītājiem, bet no dramatiskās spriedzes viedokļa – trūkums. Arī Lauras Grozas-Ķiberes izmantotais konceptuālais Linča filmas citāts ar stūrī iedzītā Merika izmisuma kliedzienu “Es esmu cilvēks!” izrādē īsti nenostrādā kaut vai tāpēc, ka no filmas kulminācijas pārcelts uz izrādes ekspozīciju.

Frederiks Trīvss – Edgars Ozoliņš, Džons Meriks – Egons Dombrovskis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Absolūti oriģināla ir Liepājas teātra izrādes telpa un varoņu komunikācija ar to. Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves radījis nelielu amfiteātri, frontāli atvērtu pret skatītāju zāli, kas Meriku padara par dubultu apskates objektu – izgaismota, rotējoša platforma skatuves malā, uz kuras pārsvarā uzturas Ziloņcilvēks, ir vienlīdz labi redzama gan tiem “skatītājiem”, kas sēž uz skatuves, gan tiem, kas “īstajā” skatītāju zālē. Noslēpties nav iespējams. Turklāt spēles laukuma sienas ir fragmentāri noklātas ar dažāda lieluma taisnstūrveida skapīšiem-plauktiņiem, kuros ierāmējas un ik pa brīdim no tiem ar troksni izkrīt pilnīgi visi Ilzes Vītoliņas pelēkbaltajos, it kā no saburzīta papīra veidotajos kostīmos ģērbtie izrādes varoņi. Izņemot, protams, nekādiem standartiem neatbilstošo Ziloņcilvēku. Kolēģu recenzijās vairākkārt pieminētā “kastīšu” cilvēku metafora noteikti ir pamatota, bet varbūt tā nav vienīgā nozīme. Skatoties uz izrādes programmiņas titulbildi (autors Mārtiņš Vilkārsis), kur redzams vecām lellēm piegruvis skatlogs (vai varbūt skapis?), arī par izrādes pasauli gribas domāt kā par vecu, patinas klātu un sen slēgtu leļļu teātri, kurā pamodušās nevienam nevajadzīgas lelles un nežēlīgā bērna priekā dauza cita citai pa galvu.

Bernarda Pomeransa luga rakstīta brehtiskā epizožu tehnikā, kur katrai ainai dots nosaukums, kam attiecīgi jaorientē skatītājs ne tik daudz uz to, kas, bet gan notiks. Luga konceptuāli pazaudē raksturus ar to individuālajām biogrāfijām, tā vietā piedāvājot atsvešinātu stāstu ar morāli, no kuras skatītājam pašam būtu jāizdara secinājumi. Lugas tieši diktēti izrādē ir divi atsvešinājuma paņēmieni. Pirmkārt, jau pieminētos epizožu nosaukumus, kas diezgan didaktiski kopsavelk konkrētas ainas morāli (piemēram, “Kad ilūzija beigsies, viņam ir sevi jānogalina” u.tml.), izrādē liktenīgā intonācijā no dažādiem skatuves stūriem izrunā aktieris Kaspars Gods režisores sacerētā lomā, kas programmiņā nosaukta par Cilvēku, kurš bija klāt. Otrkārt, galvenās lomas tēlotājs Merika veidolu izrādes sākumā pieņem neslēpti, skatītāju acu priekšā – kamēr Edgara Ozoliņa Trīvss detalizetā lekcijā izklāsta Ziloņcilvēka slimības simptomus, tikmēr Egons Dombrovskis pamazām salauž savu dabisko ķermeni atbilstoši lomas ķermeņa prasībām.

Nezinu, vai kādam izdosies adekvāti aprakstīt, tieši kā Egons Dombrovskis rada un trīs stundas notur Džona Merika fizisko būtni, jo papīrs neizbēgami kapitulē aktiera meistarības priekšā. Var mēģināt tikai bezkaislīgi konstatēt: neviena palīglīdzekļa – ne grims, ne kāds atbalsta punkts kostīmā, izņemot dažbrīd spieķi; sašķiebta seja, kas ļauj runāt tikai ar kreiso mutes kaktiņu; kreisais plecs augstāks par labo un izvirzīts uz priekšu, nedabiski izliecot krūšu kurvi un muguru; nestrādājoša labā roka ar vērpetē savilktiem pirkstiem un “normāla” kreisā roka, ar kuru ēst un veikt citas it kā elementāras darbības (kas aktierim, kurš šai gadījumā, pieņemu, nav kreilis, visticamāk, ir vēl viens izaicinājums, nevis atvieglojums); kleinas kājas, kas velk viena otru ar iekšupsavērstām pēdām. Un balss – sēcoša čerkstoņa brīžos, kad, kā liekas, varonim (nevis aktierim) trūkst elpas, līdz pilnīgi skaidri izrunātiem vārdiem jebkurā no dialogiem – gan Merikam draudzīgiem, gan apdraudošiem.

Cita lieta ir Merika iekšējā pasaule, kas patiesībā ir vienkārša (ne primitīva) – godīga, jūtīga, vientuļa. Un tai var noticēt bez atlikuma. Tomēr režisore neiedod savas izrādes titulvaronim nevienu tuvplānu, tā arī atstājot viņu kā eksponātu izgaismotā skatu laukumā. Aizkustinošu, bet distancētu. Un nepamet doma, ka režisore šoreiz tomēr pārlieku aizrāvusies ar Ziloņcilvēka citādības fizisko eksponēšanu, pazaudējot fokusu, kāpēc mēs uz to skatāmies.

Misis Kendala – Inese Kučinska // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Divas epizodes starp Egona Dombrovska Meriku un Ineses Kučinskas Kendala kundzi ir tās, kas ļauj nojaust potenciālu, kāds varēja būt visai izrādei. Pirmais Merika un Kendala kundzes dialogs ir brīnišķīgs piemērs tam, ko teātrī nozīmē partnerība un precīza iekšējā darbība, pat ja tā šķietami apgrūtināta visvisādos veidos. Inese Kučinska vispirms artistiski un pašironiski nospēlē burvīgu spožas aktrises etīdi, vienlīdz talantīgi izmēģinādama vairākus variantus savam pirmajam uznācienam Merika priekšā. Bet, izrādās, nekas no tā nestrādā, jo visi viņas kā aktrises gājieni atduras pret Merika nepastarpināto iekšējo loģiku. Rezultātā dialogs starp rutinētu aktrisi un kroplu slimnieku par to, vai Romeo mīlēja Džuljetu, izvēršas filozofiski asprātīgā sarunā par patiesību un meliem.

Tieši tikpat būtiska ir arī otra viņu abu tikšanās. Tagad jau negaidīti jutekliska sievietes un vīrieša iepazīšanās, kad Merika fiziskais veidols vienīgo reizi izrādē pilnībā zaudē nozīmi. Šķiet, ka Egons Dombrovskis šajās dažās minūtēs kā datorgrafikā it kā nodzēš sava varoņa fizisko ķermeni, atstājot tikai Ineses Kučinskas Kendala kundzei pievērsto skatienu. Ja tas trauslums, skumjas, vienlaikus konkrētība un vispārinājums, kas ir šajā epizodē, būtu izrādes dominējošā tonalitāte, pieļauju, ka “Ziloņcilvēks” varētu kļūt par satricinošu emocionālu pieredzi.

Bet tā nenotiek, jo izrādes dzīvo elpu slāpē un dažbrīd pat burtiski nosmacē Viktorijas laikmeta populāro frīkšovu stilizācija, kas pārņem deviņdesmit procentus iestudējuma laiktelpas un kurā visa kā ir par daudz. Kārļa Auzāna mūzika, šķiet, skan nepārtraukti un kļūst nogurdinoša, tādejādi gandrīz pazaudējot mērķtiecību arī tajās ainās, kurās ir tiešām būtiska. Klauni ir visi – gan patoloģiskie dīvaiņi tirgus būdās, gan slimnīcas kalpotāji, gan baznīca, gan aristokrātija. Aktierus var atšķirt, bet tēlus ne. Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris un Gatis Maliks maina balsis (bieži vien bez saprotamas vajadzības), ģīmjus un dzimumus, kūleņo, lec, krīt, rāpjas, dejo un arī ķēmojas Lienes Gravas kustību partitūrā. Un jo vairāk uz skatuves tā visa ir, jo lēnāka kļūst izrādes iekšējā darbība. Nevienam no viņiem attieksme pret Meriku izrādes gaitā nemainās, tikai sākotnējās bailes un pretīgumu nomaina zooloģiska interese. Vēl vairāk – klaunu karuselim beigās pievienojas arī vienīgie šķietami dzīvie cilvēki – doktors Trīvss un Kendala kundze. Edgars Ozoliņš būtiskajā Trīvsa lomā ar absolūtu atdevi dara visu, lai atklātu sava varoņa domāšanu, taču rodas iespaids, ka aktieris gadrīz izmisīgi sitas pret lugas garajām vārdu tirādēm, pats tomēr īsti neticēdams sava varoņa loģikai. Skaidrs, ka šis dakteris patiesībā ir tieši tikpat lellisks kā visi (galu galā arī viņš ar troksni un putekļu mākoni arvien no jauna izgāžas no plaukta), tomēr tas, kāpēc Trīvss tik viegli atsakās no Merika un no progresīva zinātnieka vienā mirklī kļūst par puritānisku liekuli, vismaz pašlaik izrādē netop skaidrs.

Skats no izrādes "Ziloņcilvēks" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Divi ar Merika iekšējo un ārējo pasauli saistīti emocionāli ļoti būtiski tēli pašlaik izrādē strādā tikai daļēji. Pirmkārt, ir runa par katedrāles maketu, ko Meriks veido, skatoties pa logu uz baznīcas torņiem, un kurš gan uz skatuves ir, bet šķiet, ka nekas nemainītos, ja nebūtu. Otrkārt, tas attiecas uz varbūt visfilozofiskāko un pragmatiskāko norisi vienlaikus – Meriks spēj gulēt tikai sēdus, jo viņa galva fizioloģiski ir pārāk smaga. Un savā pēdējā ceļā viņš aiziet brīdī, kad apguļas kā cilvēks. Tā notiek arī izrādē (kaut arī šeit lugas autors un viņam pa pēdām arī režisore neatstāj savam varonim viņa paša izvēli, bet liek, lai Meriku uz gultu aizved Āmurgalvas), un fināla aina ir vizuāli ļoti skaista – melnbaltās gaismu spēles (gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis) pārvērš pelēko teātri katedrālē, kurā mierīgi aizmieg vientuļš, balts cilvēks. Atļaujos apšaubīt sentimentālo videoprojekciju (videomākslinieks Artis Dzērve) lietderību, kaut nojaušams, kāpēc tās izrādes veidotājiem likušās nepieciešamas. Laikam taču Merika uzdotais jautājums, kas notiek, kad galva ir tik pilna ar sapņiem, bet tie nevar tikt laukā, šajā stāstā ir pats būtiskākais.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt