Atis Rozentāls 22.03.2016

Krievu dvēsele baltā lapenē

Sofja – Elīna Vāne, Antipa Zikovs – Tālivaldis Lasmanis // Foto – Matīss Markovskis

Uzbūvējot baltu lapeni Valmieras teātra Apaļās zāles vidū, scenogrāfs Reinis Suhanovs, protams, domājis par vizuāli ietilpīgu tēlu. Lapenes jumtā izgrieztas efeju lapu kontūras, un pašas efejas arī vijas no jumta uz leju. Tomēr – un ar to diemžēl jāsāk šī recenzija – lapene tīri tehniski lielai daļai skatītāju apgrūtina saskatīt to, kas notiek spēles laukumā. Jumtu balsta astoņi plati koka stabi, savukārt, lai izgaismotu aktieru sejas, daži prožektori novietoti samērā zemu. Jūtu līdzi, ja trāpīsieties šādam prožektoram tieši pretī. Sajūta, ka sākušies redzes traucējumi, pārņems jau pēc pirmās pusstundas.

Tomēr, spītējot tehniskām grūtībām, Maksima Gorkija lugas Zikovi iestudējums iepriecina. Tas apliecina, ka kombinācija Felikss Deičs + krievu klasika + Valmieras teātris joprojām nes veiksmi, pat ja atsevišķās detaļās un niansēs viss nav tik perfekti kā, piemēram, Deiča joprojām izcilākajā krievu klasikas interpretācijā Valmierā – Antona Čehova Ivanovā (1995). Zikovi atsauc atmiņā šo iestudējumu gan estētiskā ziņā (baltā vide, augi, kas vijas no griestiem), gan saturiski (Tālivaldis Lasmanis galvenajā lomā un viņa varonis, kas apmaldījies sevī un no situācijas cenšas izkļūt, apprecot jaunāku sievieti). Tāpat zināmas atskaņas jūtamas no mazāk veiksmīgās un ievērojami īsāku skatuves mūžu dzīvojušās izrādes Vasaras ļaudis (2000), kad F. Deičs pirmoreiz Valmierā pievērsās Gorkija dramaturģijai. Zikovu personāži F. Deiča interpretācijā arī ir tādi “vasarnieki” – un ne tāpēc, ka visas svarīgākās problēmas cenšas izrunāt tieši lapenē, faktiski brīvā dabā, it kā mājas iekšienē kāds viņus varētu noklausīties, bet tālab, ka viņiem trūkst stabilitātes un pārliecības par savas eksistences ilglaicīgumu. Teātris, izvēloties žanra apzīmējumu, izrādi nosaucis par “stāstu par nepieaugušiem bērniem”. Var arī tā. Piekritu Ievai Rodiņai (recenziju lasiet šeit), ka Zikovus estētiski iespējams uztvert kā daļu no triloģijas kopā ar salīdzinoši neseniem Feliksa Deiča iestudējumiem – M. Gorkija Dzimtu (2013) un A. Čehova Mežaini (2012).

Gorkija lugas galvenie varoņi piedalās tādā kā jau iepriekš neveiksmei nolemtā eksperimentā – kad tēvs apprec dēlam nolūkotu līgavu. Feliksa Deiča izrādē uzsvērts, ka veiksmes neiespējamība te ir gluži ieprogrammēta, jo Riharda Jakovela Mihails ir neglābjams alkoholiķis. Ierodoties precībās, viņš dzer gluži izaicinoši un salej puķu vāzē šņabi no vairākām glāzītēm. Askētiskā, tumšzilā kleitā (kostīmu māksliniece Ieva Veita) tērptā Rūtas Dišleres Pavla, kuru daži lugas varoņi uzskata par garīgi nepilnvērtīgu, labprāt piekrīt iziet pie tēva – koši apģērbtā Antipas Zikova, kurš Tālivalža Lasmaņa atveidojumā nav ne vecs, ne nepatīkams. Lielākā daļa neiebilst, tikai māte nostājas pret. Taču māte – Anna Markovna Celovaņjeva – pat izrādes programmā uzsvērti saukta par sīkpilsoni (tas gan paša Gorkija dots apzīmējums), un aktrise Inese Ramute šo raksturu veido spilgti, interesanti, bet absolūti konsekventā komēdijas atslēgā. Tātad līdzvērtīga spēlētāja šajā laulību spēlē Celovaņjeva nav.

Anna Markovna Celovaņjeva – Inese Ramute, Antipa Zikovs – Tālivaldis Lasmanis, Pavla – Rūta Dišlere // Foto – Matīss Markovskis

Zikovi Feliksa Deiča versijā ir stāsts par cilvēkiem, kuri paši sev īsti nevar pateikt, ko vēlas sasniegt, respektīvi, kādi ir priekšnoteikumi tam, lai viņi justos ja ne laimīgi, tad vismaz ar dzīvi apmierināti. Tālivaldis Lasmanis savu varoni rāda kā galīgi samulsušu paša izveidotajā situācijā. Rodas sajūta, ka viņš īsti neapzinās, ko gaidījis no laulības, bet pilnīgi skaidri saprot, ka to nav sagaidījis. Renesanse nav notikusi, jēga dzīvei nav iegūta. Rūta Dišlere Pavlas lomā uzsver pirmām kārtām nepieaugušu bērnu, kam īsti nav priekšstata, kas ir laulība un ko tā no cilvēka paģēr. Taču Pavla ir tieši tik nekāda, lai skatītājs neuztvertu viņas drāmu, kas taču sižetā ir – ko jaunai meitenei nozīmē, ja viņai pasaka, ka jāiet prom, kur acis rāda? Kur viņa var aiziet un par ko īsti tiek sodīta? Aktrise spēlē savu varoni tā, ka ir iespējams pieļaut vēl vienu iespēju – ka viņa savu naivumu tikai tēlo. Taču, ja tā, tad kādā brīdī vajadzētu izlauzties patiesībai, bet Gorkija lugā nekā tāda nav.

Tomēr lugas un izrādes svarīgākā tēma ir brāļa un māsas attiecības, beigās secinot, ka raksturu saderības ziņā tieši viņi būtu piemērotākie viens otram. Ar citiem saskaņa nesanāk. Elīna Vāne Sofjas lomā ir sava brāļa balsts un faktiskā ģimenes galva – gan gudrībā, gan apņēmībā. Aktrise ļauj nojaust savas varones situācijas duālismu – no vienas puses, viņai nav iebildumu būt galvenajai, pat ja formāli lēmumus pieņem brālis. Tajā pašā laikā šī atbildība par ģimeni savažo viņas brīvību, domājot par pašai savu attiecību veidošanu. Abi potenciālie kavalieri nekvalificējas. Heverna gadījumā skaidrs, kāpēc – blēdis, turklāt ārzemnieks, kas tomēr, kā krievu literatūrā šad tad tiek atgādināts, rada bažas un aizdomas. Ivo Martinsons Hevernu spēlē pirmām kārtām kā snobu, kurš neapšaubāmi ir rafinētāks par savu biznesa partneri Zikovu un to nemaz neslēpj. Heverns uz lietām skatās racionāli un nežēlīgi, viņš var kādu cilvēku saukt par draugu un pilnīgi mierīgi apkrāpt. Sarežģītāk ir ar otru Sofjas kavalieri, mežzini Muratovu. Tas, kāpēc šo divu cilvēku savienība ir nerealizējama, līdz galam no izrādes nav nolasāms, ja neskaita to, ka Imants Strads savu varoni rāda kā Antona Čehova Astrova (no Tēvoča Vaņas) līdzinieku, gurdenu pesimistu, kurš zināmā mērā varbūt dzīvo ilūzijās, ka skaista sieviete viņu var izraut no dvēseles mijkrēšļa. Diez vai tas ir tas, ko Sofja vēlas un ko viņai vajag.

Tāds Antipa Zikovs, kādu to atveido Tālivaldis Lasmanis, nebūt nav paštaisns ģimenes tirāns. Tieši tāpēc grūti līdz galam saprast, kāpēc neizrunātais starp viņu un dēlu tā arī paliek neizrunāts. To, ka jaunais Zikovs ir dzērājs, kas neko īsti neprot un neko īsti negrib, visi pieņem kā pašsaprotamu faktu, bet kādēļ? Tāpēc, ka tad tēvs var nerēķināties ar dēlu un visu darīt pēc sava prāta? Bet ar šādu atvasi dzimtai taču nav nekādas nākotnes.

Pavla – Rūta Dišlere, Mihails – Rihards Jakovels // Foto – Matīss Markovskis

Izrādē piedalās arī vēl divi epizodiski varoņi – Arnolda Oša Šohins ar noguruša suņa skatienu un Oskara Morozova Tarakanovs, pēc kura gan tik vien vajadzības, ka tāds tēls ierakstīts sižetā. Iestudējumam kopumā piemīt zināms dekoratīvisms, tāds kā “inteliģents smukums” – sākot ar jau minētajām efejām, kas “dziļdomīgi” vijas no lapenes kupola, un beidzot ar vienādajiem apmetņiem, kuros tērpjas varoņi izrādes beigu daļā, kad ierakstā nemitīgi šalc lietus. Dekoratīva ir arī aina, kur baltā kreklā tērpies Antipa un baltā kleitā saposusies Sofja nonāk pie secinājuma, ka Pavla viņu ģimenē nav vajadzīga. Un jaunā sieviete atkal nonāk šūpolēs, gluži kā izrādes sākumā.

Ir brīži, kad Gorkija teksts izskan tiešām kā teksts, kā literatūra, kaut jāatzīmē aktieru gluži apbrīnojamā spēja to maksimāli adaptēt, īpaši tas sakāms par Elīnu Vāni. Šūpojas arī izrādes temporitms. Tomēr kopumā Valmieras teātra iestudējums apliecina, ka šī teātra trupas prasme saskanīgi spēlēt ansamblī nav zudusi. Aktieri darbojas jūtīgi, neraujas uz solo izgājieniem, un viņu atveidoto varoņu motivācija ir brīžiem savāda, tomēr ticama. Mūsdienu skatītājam tieši tas Gorkija darbā var likties valdzinoši – ka mītiskā krievu neatminamā dvēsele šeit nudien atklājas neatminama.

 

“Diena”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt