Ilze Kļaviņa 30.03.2016

Skeleta jautājums

Foto – Vadims Straume

Skelets – konstrukcija vai dekonstrukcija? Šāds jautājums neiziet no prāta pēc “Pinokio” jauniestudējuma noskatīšanās Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kas iestudēta gan latviešu, gan krievu trupās ir izaicinošs piedzīvojums režisoram Janam Villemam van den Bosam kā pirmā izrāde bērniem, scenogrāfam Reinim Pētersonam kā kaulu tēmas pamatīga izpēte un aktieriem kā mērogā plašs un domāšanā citāds vingrinājums. Bažīgu gaidu pilni pirms izrādes ir arī vecāki, domājot, ka sakrālā nāves tēma aktualizēta ar bīstamu pietuvošanās tabu robežām – vai ar to var spēlēties? Manuprāt, vecākiem nav pamata uztraukties, jo nodalījums labajos un ļaunajos ir nepārprotams, par ko var pateikties viduslaiku kultūras reminiscencēm. Vismazāk izaicinājuma ir bērniem, kuriem šausmu kiča elementi ir pazīstami kā rotaļlietu un spēļu produkcija un kuriem pieņemt spēles noteikumus nesagādā nekādas grūtības. Pirmizrādēs latviešu un krievu bērnu publika atraisīti atsaucās paredzētajās vietās un aizrautīgi sekoja notikumiem.

“Pinokio” režisors tik pamatīgi iztirzā pretrunīgo tēmu par skeletu kā ķermeni kopā turošu formu, kas izjauktā veidā ir “tikai putekļi un kauli” (teksts no izrādes dziesmas), ka ir vērts iedziļināties. Viņa vārdiem [1] runājot, iecerēts filozofisks stāsts par pieaugšanu no egoistiska bērna par apzinātu nesavtīgu cilvēku, un šis stāsts, kas tiek izspēlēts rotaļās ar kauliem kā lego klucīšiem, patiesībā ir ļoti nopietns. Par iestudējuma atbilstību režisoram personīgi svarīgai tēmai liecina arī kāds viņa apgalvojums, teikts pirms dažiem gadiem Dailes teātrī iestudētās Konora Makfērsona lugas “Slazdā” sakarā: “Es tiešām ticu, ka jebkurš stāsts, jebkura luga ir par pazudušo dēlu. (..) Un vislabākās lugas ir tās, kas vēsta par atgriešanos mājās. [2]

Režisora doma vilšus nevilšus sasaucas ar Horhes Luisa Borhesa klasifikāciju par vienīgajiem iespējamiem četriem sižetiem pasaules literatūrā, no kuriem viens ir motīvs par atgriešanos mājās. Abstrakta ideja kā shēma mēdz vienkāršot individuālā stāsta savdabību. Vai šoreiz nepaklausīgās lelles Pinokio atgriešanās attēlojums pārvar shematismu? Gan jā, gan nē.

Izrāde ir ļoti interesanta žanru aspektā. Tajā veiksmīgi īstenotas mūsdienu teātra formas, taču saistošākās ir antikvārās vērtības. Piemēram, atsauce uz spāņu 17. gadsimta teātri, kad izrāžu vajadzībām tika inscenēti efektīgi skatuves brīnumi, kā lidojums pa gaisu, iekrišana pazemē, jūras kaujas.

Van den Boss ar mākslinieka R. Pētersona spēcīgās fantāzijas palīdzību visus tēlus, izņemot galveno varoni Pinokio, uzlūko gluži kā rentgena gaismā, padarot redzamus darbojošos personu kaulus. Šāds “caurspīdīgs” skatījuma veids, iespējams, var tikt uzskatīts arī saturiski par padziļinātu ieskatīšanos viņu iekšējā būtībā, taču tā nav. Autoru uzmanība veltīta spēles formai.

Foto – Vadims StraumeNoteikumi nav vienkārši, lietotas dažādas attēlojamās patiesības metodes. Skatuves tēlu atveidojumā izmantotas vismaz trīs atšķirīgas “kaulu tehnikas”. Pirmkārt, cilvēku, arī putnu, kukaiņu, dzīvnieku kauli, kas veidoti anatomiskā precizitātē, otrkārt, daži tēli tiek apzīmēti ar vienu vai divām raksturīgām detaļām, piemēram, ārstu – pūci apzīmē galva ar tai raksturīgo 360 grādu apgriezienu un milzu spārns. Tas atbilst tradicionālam priekšstatam par lelli – raksturu. Treškārt, kauli ir “dejojoši” priekšmeti, kas melni cimdoto aktieru rokās veido grafiskus zīmējumus (īpaši efektīgas ir palielinātās zobu protēzes). Blīvi savītie objektu un leļļu teātra elementi ar galvenā personāža dzīvo spēli dažās epizodēs mijiedarbojas veiksmīgi, dažās – ne tik precīzi.

Iedalot lomas priekšmetiem, režisors asprātīgi izmantojis objektu teātra principu, tos “atdzīvinot”. Teātra vēsturē zināmi daži ļoti spilgti un veiksmīgi šī žanra darbi, kā Laura Gundara “Hamlets” (1994) par spēlēšanos ar cilvēkiem kā bumbiņām, uzmauktām uz aktiera pirkstiem, lai demonstrētu absolūtu varu, vai cits piemērs – radošās apvienības “UMKA” izrāde “Control / Out of Control jeb 12(3D)ebīls” (2010) par indivīda pozīciju moderno tehnoloģiju pasaulē. Atbilstībai starp attēlojamo tēlu un faktisko priekšmetu piemīt jēdzieniska slodze, kā, piemēram, apelsīns – Polonijs ir cilvēks, no kura var burtiski izspiest sulu, lelle ar galvas vietā uzmontētu televizoru, kas acīmredzami “domā” konkrētā cilvēka vietā, u.tml.

Izrādē “Pinokio” jēdzieniskā pārnese ir anatomiska, kauli balti, skatuve melna. Grafiskajā stilistikā un dramaturģijā ir atsauces uz viduslaikiem. Agrīno viduslaiku moralitē (15. un 16. gadsimtā izplatīta alegoriska teātra forma) tēli ir personificētas morālas īpašības (izrādē “Pinokio”: Cirka direktors – Savtīgums, Runcis un Lapsa – Divkosība, Skolotājs – Absolūtā vara) vai abstrakti jēdzieni (Malvīne – Glābēja, Circenītis – Liktenis). Viduslaiku moralitē izrādēs ļaunuma spēki cīnās ar Žēlastību, Patiesību, Pieticību, ar Dievu un eņģeļiem par cilvēka dvēseli. Kontrastējošais izvēles princips starp melno – balto, ļauno – labo, kā arī maģijas elementi aktuāli arī 21. gadsimta mākslā. Viduslaiku estētika nebeidz par sevi atgādināt arī mūsdienu izrādēs, kā Ģertrūdes ielas teātra iestudējumā „Pasaka par Gardeguni” (2012, režisors Andrejs Jarovojs) pēc Vilhelma Haufa pasakas motīviem, kā Liepājas teātra izrādē pēc Grimmu pasakas “Brāļi” (2009, režisors Andrejs Jarovojs) un van den Bosa Liepājas teātrī iestudētajā E. T. A. Hofmaņa “Zelta podā” (2015). Estētikas ziņā šajā tradīcijā iederas arī Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Pasaka par Veco Nāvi” (2015, režisors Ģirts Šolis).

Šausmu elementu (Sarkangalvītes norīšana, Maksa un Morica samalšana dzirnavās, Gardeguna pārvērtības) didaktiskā jēga ir nesadzīviska, bet ar pārspīlējumu pārcelta rituāla līmenī. Galvenā varoņa izvēle, kurā viņš nemitīgi kļūdās, ir ilustrācija un pamācošs ceļš, ko ar autora nepārprotamu mājienu nav jāmēģina atkārtot. Teātra māksla, izmantojot savu tēlaino varu pārvarēt dzīvības un nāves robežu, ir instruments mākslinieku fantāzijai.

Arī van den Bosa iestudētā “Pinokio” sižetu darbina iztēles spēles. Atšķirīgajā epizožu klāstā objektiem ir dažāda nozīme jeb, precīzāk, to jēga ir “lēkājoša”. Dramaturģiski visprecīzāk risināta skolas epizode, kur pusaudžiem raksturīgā cietsirdīgā uzvedība atbilst tās “atkailinātam” attēlojumam skeletu formā. Citās ainiņās darbības attēlojumam kaulu formātā nav saturiskas nozīmes. Atminēt un sekot to pārvērtībām ir interesanti, bet bērniem, kas jaunāki par desmit gadiem, noteikti daudz kas paslīd garām. Piemēram, pēc epizodes, kad dabiska izmēra aktieris sarunājas ar dabiska izmēra putnu, nākamajā ainā saruna turpinās, cilvēks kā miniatūra lelle atrodas uz trīsmetrīga putna, abiem lidojot pāri okeānam. Proporciju maiņa ir izteiksmīgs spēles paņēmiens, kas iepriekš izmantots Leļļu teātra izrādē “Emīls un Berlīnes zēni” (2015, režisors Ģirts Šolis) un šajā izrādē veiksmīgi iekļaujas kā alegorija, piemēram, skolotāja pirksts, kas simboliski iemieso Izglītības Sistēmas Absolūtismu. Minēt “Pinokio” priekšmetu apzīmējošās nozīmes līdzinās orientēšanās sacensībām, kas uzkurina skatīšanās azartu, tomēr grūtāk izsekot, kādam nolūkam katra konstrukcija veidota. It kā ar ķirurga skalpeli autori atsedz ļauno pasauli, un šis motīvs daudzveidīgi variējas caur notikumiem, kuros Pinokio satiekas ar savtīgiem, ļauniem tēliem. Negatīvā pieredze viņam liek atkal un atkal ilgoties pēc mājām un tēva (izrādes ieceres mērogs un filozofiskais uzstādījums pieļauj alegorisku norādi uz Radītāju). Tomēr atrisināt labestību kaulu tehnikā neizdodas. Epizodiskie pozitīvie tēli – jaukā Malvīne un neatlaidīgais Circenis – savos pūliņos pāraudzināt galveno varoni ir nepārliecinoši gan formas risinājumā, gan sižetā. Pietrūkst kaut kā no dvēseles. Režisors, iedvesmojies no Volta Disneja 1926. gadā tapušās animācijas filmas par skeletu deju “Silly Symphonies”, kuras jautri baiso atmosfēru viņam lieliski izdevies pārnest uz skatuves, tomēr nav atdzīvinājis tēlus vārda “anima” tulkojuma nozīmē.

Foto – Vadims StraumeTomēr radošu brīžu bez jau minētās atmosfēras ir daudz. Vispirms jāmin gan latviešu, gan krievu trupas ansambļu darbs, kas aizrautīgi izspēlē spraigos notikumus zem ūdens, gaisā, Maģiskajā leļļu teātrī, Malvīnes zemē, okeānā, brīnumu laukā un fantāzijas pasaulē. Ne velti mēģinājumu process bijis kā Jana Villema van den Bosa vadīta meistarklase, ko aktieri atzīst par vērtīgu iepazīšanos ar atšķirīgu darba stilu un metodēm. Edgars Kaufelds (Pinokio), Dana Lāce, Miķelis Žideļūns, Artūrs Putniņš, Santa Didžus, Dace Vītola, Arnita Jaunzeme un Anrijs Sirmais, krievu trupā – Rodions Kuzmins (Pinokio), Elīna Feofanova, Vladimirs Svoboda, Aleksandrs Jonovs, Jūlija Meščerjakova, Lilija Sūna, Kristīne Varša, Jurijs Luniks uzlādē vizuāli kustīgo (lai arī melnbalto) pasauli ar spraigu dinamiku.

Daudzveidīga, asprātīga un aktieru rokās dzīva kļūst scenogrāfa Reiņa Pētersona radītā skeletu pasaule, izteiksmīgas ir horeogrāfes Ingas Raudingas sacerētās kaulu dejas. Līdzdzīvošanas vērts ir galvenā varoņa tēls, kas ir būtiski atšķirīgs latviešu un krievu trupā. Edgara Kaufelda Pinokio, manuprāt, ir labākā loma viņa karjerā – piepildīta ar trauslu zēniskumu, aizvainojuma un naivuma niansēm. Jāpiekrīt aktiera atziņām, ka viņa “Pinokio piedzimst naivs, tīrs un kristāldzidrs. Viņš pamazām uzzina, ko drīkst un ko nedrīkst, viņš savā ceļā piedzīvo gan briesmas, gan skumjas, gan dažādus smieklīgus pārpratumus un caur to visu attīstās un pieaug. Katrā ziņā viņš iegūst diezgan skarbu dzīves rūdījumu.” [3] Rodiona Kuzmina Pinokio piedzimst jau pieaudzis, apkārtējo pārestības, ļaunums viņā raisa sašutumu, ne ciešanas, viņa izaugšana ir cīņa par atzinību, nevis iemācīšanos, varbūt tāpēc atšķirīgi veidojas viņa attiecības ar tēvu Džepeto, kurš būtībā viņam nav vajadzīgs kā drošības, pajumtes un iztikas avots, bet kā līdzvērtīgs radinieks, kā otrs Pinokio. Ja latviešu izrāde ir piemērotāka mazākiem bērniem, tad krievu trupas iestudējums – pusaudžiem, kuriem galvenā varoņa pārdrošā agresivitāte neraisīs izbailes.

Kā visdzīvākais no izrādes tēliem prātā palicis tumši zilais valis skatuves izmērā, kas, noslēpumaini elpojot savā personiskajā zemūdens galaktikā, sagaida skatītājus pirms izrādes sākuma. Tas raisa visam vēlāk notiekošajam kontrastējošu noskaņu. Ar spalgu kliedzienu, gluži kā piedzimstot, no milzu vaļa vēdera iznirst divas būtnes – Pinokio un viņa tētis Džepeto, sākas skarbie notikumi, ko visas izrādes garumā ritmiski atbalsta komponista Raimonda Tigula sacerētās kompozīcijas. Iestudējuma dramaturģiskais materiāls ir britu filmu scenāriju autora Lī Hola luga. Izrāde strukturēta daudzās īsās epizodēs, kuru dinamiskās pārbūves un darbības vietu maiņas piepilda dziesmu inscenējumi. Mūzika izrādē strādā kā satraucošs fons. Dziesmu daudzums izrādi tuvina koncertuzvedumam, tādēļ piekrītu kādas nopietnas mazas meitenītes čukstam: “Tēti, šito dziesmu varēja izlaist.” Izrādē jau tā ir pietiekami daudz atsvešinājuma, tomēr vietās, kur būtu iespējams līdzpārdzīvot Pinokio emocijām, klusums tiek piepildīts dziesmu, kuras tekstā aprakstīts tas, ko varētu vienkārši izjust.

Lugas tekstu, ko latviešu valodā tulkojis Raimonds Auškāps, bet krievu valodā – Dmitrijs Petrenko, klausīties ir patīkami bagātās valodas dēļ, it īpaši ainās, kad tumsa un mazkustīgums rada tādu kā radioteātra iespaidu, teksts labi raksturo nianses, ļauj saprast attiecības. Tomēr lielākajā daļā ainu teksts tiek pakļauts vizualitātei, par galveno uzdevumu izvirzot fizisko kustību deformācijas, ritmu, dinamiku, mērogu maiņu. Vizuālu pārvērtību pārbagātībā konceptuāli iztrūkst intimitātes, dažas ainas pat pārvēršot par atrakciju (piemēram, Rotaļu zemes epizode).

Foto – Vadims Straume

Atzīstot Jana Villema van den Bosa izrādes vērienu un estētiskās ambīcijas, tomēr uzskatu, ka mēģinājums mehāniski salikt kopā gabaliņus būtnē, ko patiesībā kopā satur nevis skelets, bet dzīvības brīnums, ir palicis estētiska eksperimenta līmenī. Filozofiski dziļais uzstādījums disharmonē ar rotaļīgo spēli, ļaujot viegli pārprast nopietno ieceri kā pašironiju. Varbūt tāpēc finālā Pinokio kā atdzīvojies zēns, kurš no koka kluča (Karlo Kollodi versija) vai skeleta formas (van den Bosa – Pētersona versija) pārvērties dzīvā, smaidīgā un, atbrīvojies no ilgstošā, tāpēc nogurdinošā melnbaltā toņa, gaiši zilā kreklā un biksēs tērptā puišelī, tomēr vieš vilšanās sajūtu. Pielipinātajam finālam nav sakara ar eleganto formas demonstrējumu. Dzīvs, bet parasts knēvelis – vienāds simtam Leļļu teātrī sēdošo līdzinieku. Ideja par skeleta atdzīvošanos kā norāde mazajiem skatītājiem, ka viss iepriekšējais ir jāattiecina uz sevi, tomēr ir shematiska. Psiholoģiski neesam viņu iepazinuši, izvēlētā estētika to nav ļāvusi. Šajā izrādē Pinokio nav gribējis būt dzīvs un ar dvēseli vai arī ar režijas palīdzību palicis neatrisināts melnbaltajā shēmā.

Varu piekrist Ata Rozentāla recenzijā paustajam viedoklim: “Uzvedumu iegāž režisora nespēja atteikties no visiem atradumiem, kas tapuši iestudēšanas procesā” [4], tomēr panāktā vēstījuma intensitāte ir viens no retajiem bērnu izrāžu gadījumiem, kas spēj konkurēt ar mobilo ierīču un digitālās pasaules intensitāti.

 


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt