Valda Čakare 12.04.2016

Atgādinājums par zemdegām

Viktors – Ģirts Krūmiņš, Eva – Inga Tropa // Foto – Jānis Deinats

Dāņu 19. – 20. gadsimta mijas gleznotāja, ikdienas dzīves apdzejotāja Vilhelma Hammeshoja darbs “Meitene pie klavierēm” acīmredzami iecerēts kā atslēga, ar kuru atvērt durvis uz Māras Ķimeles iestudēto Ingmara Bergmana “Rudens sonāti”. Reprodukcija redzama uz programmas vāka, un brīdī, kad izgaismojas JRT Mazās zāles spēles laukums, ieraugāma arī pie pelēkās sienas žurnālistes Evas un viņas vīra mācītāja Viktora mājā, kurā gaida ierodamies Evas māti – slaveno pianisti Šarloti. Gleznā meitene attēlota ar muguru pret skatītāju, priekšplānā redzams saules gaismas apspīdēts balti klāts galds ar diviem dziļajiem zupas šķīvjiem un sviesta trauku. Rimta, viegli melanholiska noskaņa, kuru izrādē atbalso Austras Hauks veidotā scenogrāfija – pelēkas sienas, rakstāmgalds, dīvāns, baltas bīdāmas durvis un rudens saules atspīdums uz dēļu grīdas. Pat ja nekas nebūtu zināms nedz par Ingmaru Bergmanu, nedz par Māru Ķimeli, nedz arī par abu aizrautīgo patiku rakņāties cilvēkā nemitīgi gruzdošajās zemdegās, jau ar pirmo mirkli rodas nojausma, ka miers izrādīsies mānīgs. Tā arī ir: zem ikdienas rutīnas verd un mutuļo kaislības – gadiem ilgi slāpēts un “lolots” aizvainojums, nepiepildītas ilgas, smagas vilšanās un mīlestība, kas nav atšķirama no naida.

Attiecības sonātes formā

Tas, kas Ingmara Bergmana 1978. gada kinodrāmā turpina būt nemainīgi aktuāls, ir mūsdienu pasaulei piemītošā individuālisma arvien vairāk sakāpinātais egocentrisms, nepārvarama (dabas ieprogrammēta?) nespēja otru cilvēku uzlūkot, respektējot viņa paša dzīves pozīciju un pasaules izjūtu, bet tikai caur savu vēlmju un vajadzību prizmu. Par to, kā šķiet, arī ir Māras Ķimeles iestudējums. Tajā jaušama gan intonatīva sasaukšanās ar Bergmana filmas noskaņu, gan vēlme atrast veidu, kā teātra izteiksmes līdzekļiem panākt kino kameras radīto sajūtu, ka esi ielūkojies zem ikdienas dzīves virskārtas, cilvēka dvēseles dzīlēs.

Gandrīz visu izrādes laiku dzirdama klavieru mūzika – Šopēns, Bahs, Bēthovens, Keidžs. Spēles laukuma kreisajā pusē novietots atskaņotājs, pret kuru Viktora namā izturas gandrīz kā pret altāri, pašu klavieru gan nav. Un nevajag, jo Māru Ķimeli vairāk nekā skaņu raksti interesē attiecības – šķiet, ka nevis cilvēki spēlē mūziku, bet mūzika spēlē cilvēkus, atraisot viņos negaidīti atšķirīgus, sāpīgi kontrastējošus pārdzīvojumus un reakcijas, kas izkārtojas lugas nosaukumā pieteiktajā sonātes formā. Vispirms ekspozīcija ar Evas vēstuli mātei un Šarlotes ierašanos, tad tēmas izvērsums, kurā atklājas mātes un meitas dramatiski atšķirīgais skatījums uz kopīgo pagātnes pieredzi, un beidzot reprīze jeb atgriešanās pie sākuma situācijas, kad Eva atkal raksta mātei vēstuli, tikai šoreiz jau citā tonalitātē, ko iespaidojusi nesenā mokošā tikšanās.

Skats no izrādes "Rudens sonāte" // Foto – Jānis Deinats

Ārpus ikdienas realitātes robežām

Tāpat kā filmā, arī izrādē viena no centrālajām epizodēm ir aina, kurā māte un meita spēlē vienu un to pašu skaņdarbu, atklājot savas pretmetīgās pasaules izjūtas. Vispirms Inga Tropa, kas atveido Evu, tad – Šarlotes lomas tēlotāja Baiba Broka apsēžas uz krēsla spēles laukuma vidū, paceļ labo roku, pakustina pirkstus, un atskan mūzika – Šopēna prelūdija. Diez, vai mūzikas skaņas netrenētai ausij ļauj konstatēt atšķirības izpildījumā, toties acs nepārprotami uztver atšķirības aktrišu skatuves uzvedībā, kuru lietpratīgi horeografējusi Alise Putniņa.

Ingas Tropas klavierspēli apzīmējošās kustības ir maigas, aprautas, brīžam biklas, sejā pavīd iekšupvērsts smaids, Baiba Broka žestikulē droši, aizrautīgi un ar vērienu, kāds raksturīgs vien par sevi pārliecinātam cilvēkam. Šarlote valda pār skaņām, kurpretī Eva ļauj skaņām valdīt pār sevi. Varbūt šāds risinājums ir ilustratīvs, tomēr tas palīdz pašas dzīves formās ietverto dzīves atveidu pārvērst zīmēs, kuras dara skaidri ieraugāmu nepārvaramo plaisu starp abām sievietēm.

Otra epizode, kurā izrādes norises tiecas iziet ārpus ikdienas realitātes robežām, ir Šarlotes sapnis. Nelāgā murgā  viņa redz iemiesojamies savu zemapziņas trauksmi un vainas sajūtu par to, ka ģimeni upurējusi mākslinieces karjerai. Abas meitas – progresējošas slimības sakropļotā Lienas Šmukstes Lēna un dēlu zaudējusī Eva – savilktiem pirkstiem kā putna nagiem plosa Šarloti, līdz viņa ar mokošu kliedzienu atmostas.

Divi sievišķības tipi

Māra Ķimele vienu pret otru izspēlē ne tikai divus raksturus, divus likteņus, bet arī divus kardināli atšķirīgus sievišķības tipus. Baibas Brokas Šarlote rēnu skumju piestrāvotajā namā ierodas kā bumba ar laika degli. Apvaldīti temperamentīga, aizņemta ar savu mākslu un sevi. Elegants apģērbs – ap vidukli savilkts tumšs mētelis, paīsas bikses, kurpes ar zemiem papēžiem. Un gari cirtaini mati kā jaunai meitenei. Nezinu, vai izrādes veidotāji iedvesmojušies no kāda konkrēta prototipa, bet Šarlotes vizuālais tēls ļoti atgādina slaveno pianisti Martu Arheriču, kura gadu gaitā turpina spītīgi valkāt to pašu matu sakārtojumu kā jaunībā – mežonīgu garu matu kodeļu, kas no melnas kļuvusi sirma.

Šarlotei iepretī Ingas Tropas Eva šķiet divtik kārtīga un disciplinēta. Viņa izskatās jaunāka par saviem gadiem, pat tāda kā nepieaugusi. Zirgastē saņemti mati, mājīga jaciņa, kājās čību vietā siltās zeķes un pāri visam – jautājošs skatiens un kustības arī it kā ar jautājuma zīmi: “Vai es iederos, vai tas ir tas, ko tu no manis gaidi?”

Eva – Inga Tropa, Šarlote – Baiba Broka // Foto – Jānis Deinats

Ne tikai drēbju kārta

Jana Čivžele “Rudens sonātes” iestudējumā ir līdzdalīga nevis kā aktrise, bet kā ar labu gaumi apveltīta kostīmu māksliniece.  Aktieru apģērbs šajā izrādē paliek prātā – vispirms jau tāpēc, ka nav tikai drēbju kārta, bet rakstura izteicējs. Mākslinieciski plīvojošais apmetnim līdzīgais nakts tērps, maķenīt vecuma grupai neatbilstošs, bet tieši tāpēc bohēmisks un uzmanību piesaistošs, rada iespaidu par Šarloti kā par sievieti, kura sprāgst laukā no pilsoniskas, sakārtotas vides, savukārt Evas gaišās blūzītes un apnicīgi pelēkās jaciņas nepārprotami vēstī par zināmu vienaldzību pret savu izskatu. Mūsdienīgas transformācijas Janas Čivželes modelētajos kostīmos piedzīvojušas atsauces uz filmu – Šarlotes sarkanā vakarkleita ieguvusi spilgtāku toni un ķermeņa formas akcentējošu piegriezumu, Evas baltā apkaklīte rotā nevis bezpersoniski skolmeistariskus, bet pavisam meitenīgus ģērbus.

Egoisms pret egoismu

Izrādes veidotāji neidealizē ne māti, ne meitu. Dzīve ir netaisna un nav nekāda grūtdieņu patversme. Šarlotes mākslinieces egoisms ir reizē biedējošs un bezgala pievilcīgs, jo tas ir radošs, vitāls un uz nākamību vērsts. Arhetipisko stāstu par to, ka mākslinieks sevi nespēj piepildīt, neupurējot savu privāto dzīvi un sev tuvos cilvēkus, Baiba Broka izspēlē ar sev raksturīgu gudrību attieksmē pret tēla dzīvi. Šarlote nevis atsakās “būt informēta” par ciešanām, kuras pārdzīvojusi meita, pietrūkstot mātes uzmanībai un mīlestībai, bet spēj saņemties, spēj noteikt savas dzīves prioritātes un kontrolēt situāciju. Jā, arī būt nežēlīga un neredzēt to, kas traucē sasniegt mērķi. 

Ingas Tropas Eva ilgi turas pie nelaimīga upura tēla, klusībā būdama pārliecināta, ka viņai pienākas kompensācija par dzīves pāridarījumiem – māte priekšroku devusi karjerai, nevis ģimenei, un pašai Evai bērns gājis bojā. Aktrise bez steigas un ar pārliecinošu pakāpenīgumu nospēlē Evas naida eskalāciju, kad viņa liek zaudējumu pie zaudējuma un asina tos kā ieročus, lai ar tiem ievainotu māti un darītu viņu atbildīgu par savām ciešanām. Lielajā revanša stundā – bezmiega naktī tukšodama vīna glāzes, lai saņemtos drosmi, Eva histēriski pārmet mātei, ka tā pārāk maz par viņu domājusi. Mātes egoismam meita liek pretī savējo. Evai ir svarīgi sameklēt vainīgo, ārpus sevis atrast pamatojumu, kāpēc viņa ir tāda, kāda ir, kāpēc nav spējusi saņemties, lai rastu savai dzīvei piepildījumu. 

Bez sava stāsta

Tāpat kā mūzika, arī pārējās divas darbības personas izrādē – progresējošu kustību un runas traucējumu mocītā Lēna un Evas vecīgais vīrs Viktors – jau lugā ierakstītas kā tēli ar atbalstošu un paskaidrojošu funkciju. Kaut katram no viņiem par radušos situāciju varētu būt savs ne mazāk dramatisks stāsts (Lēnai – mātes ignorēta slima bērna un Viktoram – sievas nemīlēta vīra pieredze), viņi tiek rādīti primāri kā Šarlotes un Evas stāsta dalībnieki, kuri palīdz apjaust nepārvarami dziļo konfliktu starp māti un meitu. Ģirta Krūmiņa Viktors ir atturīgi klātesošs, jelkādas ekspresijas pazīmes viņa izpausmēs reducētas līdz minimumam, savukārt Liena Šmukste spēlē nevis garīgu atpalicību, kā varbūt varētu sagaidīt, bet nespēju komunicēt ar apkārtējo pasauli atbilstoši tās noteikumiem. Ietērpta pelēkzilā kleitā, peļastēs sasietiem matiem, Lēna sēž gultā un gaida, kad pasaule mātes personā pievērsīs viņai uzmanību. Bet māte viņu spēj uztvert vien kā dzīvu pārmetumu, atgādinājumu par savu nespēju (nevēlēšanos?) parūpēties par slimo meitu.  

Skats no izrādes "Rudens sonāte" // Foto – Jānis Deinats

Vienā no izrādes epizodēm Eva rotaļājas ar mirušā dēla trīsriteni, it kā vizinot zēnu pa istabu. Šī īsā starpspēle sabalsojas ar kādu citu ainu, kurā Eva lēni un metodiski pūlas izvingrināt Lēnas stinguma pārņemtos locekļus. Šķiet, ka Evas rūpes par slimo māsu nav nesavtīgas – tās kompensē viņai zudušo bērnu un, kas ne mazāk svarīgi, atgādina mātei – lūk, es daru to, ko būtu vajadzējis darīt tev.  

Dvēseles tuvplāna ievelkošais efekts un neobligātuma pieskaņa

Izrāde JRT repertuārā ir kopš janvāra. Spriežot pēc atsauksmēm presē, centrālajai līnijai, kas saistās ar Šarlotes un Evas “dueli”, ir tendence mainīties, proti, mainās spēku samērs, radot iespaidu, ka izrādes veidotāji solidarizējas ar vienu vai otru no konfrontētajām pusēm un dzīves pozīcijām. Pašlaik svaru kausi nenosveras ne uz vienu, ne uz otru pusi un izrādes stāsts šķiet esam par to, ka cilvēks ir eksistenciāli vientuļš, ieslēgts savā čaulā.   

“Rudens sonāte” pieder pie publikas iecienītajām izrādēm – izpārdota gandrīz līdz pašām sezonas beigām. Skatītāji seko līdzi notiekošajam ar neatslābstošu uzmanību. Nav grūti uzminēt, kāpēc. Cilvēka dvēseles tuvplāns talantīga režisora un aktieru īstenojumā spēj “ievilkt sevī”. Tas liek identificēties ar varoņiem un iedarbojas savā ziņā ārstnieciski, palīdzot atbrīvoties katram no saviem dēmoniem. Tomēr Māras Ķimeles daiļrades kontekstā izrādei piemīt arī tāda kā neobligātuma pieskaņa. Kaut gan – ne jau visiem darbiem režisora repertuārā jābūt ar manifesta nozīmi un svaru. Ingmara Bergmana tēloto cilvēcisko attiecību zemdegās var ierakties dziļi jo dziļi, riskējot apdedzināties, bet var arī kā JRT uzvedumā – lieku reizi atgādināt, ka tādas ir.            

Atsauksmes

  • Armands 12.04.2016

    Trāpīgi. Manuprāt, viena no sezonas virsotnēm

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt