Evarts Melnalksnis 26.09.2012

Pāri prāta celtajiem žogiem!

Savulaik Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis Rūdolfam Blaumanim, kas pašlaik novietots pie Bastejkalna tiltiņa, ir klejotājs, jo vairākkārtīgi mainījis savu atrašanās vietu. Taču, kas nozīmīgāk, – tēlnieks latviešu rakstniecības klasiķa tēlu bija novietojis uz neparasti zema postamenta (kas vēlāk nomainīts) tā, lai Blaumaņa acis būtu apmēram vienā līmenī ar garāmgājēju skatpunktu. Acīmredzot sākotnējā pieminekļa iecere uzskatāmāk atklāja Blaumaņa tuvību „parastajam cilvēkam” – rakstnieka darbu lielo popularitāti tautā, pateicoties viņa spējai atklāt cilvēka jūtu dzīves dziļākos slāņus. Līdzīgi režisora Elmāra Seņkova iestudētajā izrādē „Purva bridējs”, kurai par pamatu ņemta klasiskā novele, tās varoņi izrādes laikā sēž cieši blakus skatītājiem, izstarojot savu augumu siltumu. Viņi ir nevis sastinguši obligātās literatūras personāži, bet gan dzīvi, kaislīgi cilvēki – līdzīgi tiem, kas publikā.

Skatītāju un varoņu kopēji dalītā telpa, spēcīgā klātesamības sajūta ir viena no spilgtākajām izrādes iezīmēm. Svarīgs ir scenogrāfa Reiņa Dzudzilo veidotās scenogrāfijas visus aptverošais vieliskums. Zaļās zāles klājums zem kājām un auglīgas vasaras tveices vieglā dūmaka liek iztēloties rakstnieka uzburto Alaines muižas ziedošo dārzu, kurā risinās Edgara un Kristīnes attiecības un notiek gatavošanās Kristīnes un Akmentiņa kāzām. Ne velti izrādes skatītājus ierodoties sagaida abas Kristīnes līgavas tērpā. Aktieru izsvilpotie putnu treļļi iespaidu pastiprina. Tā patiešām ir telpa, kurā aizšķilties mīlestībai un ļauties mirklim, tādējādi „izlīdzinot dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu,” kā novelē raksta Blaumanis. Precīzi darbojas arī otrajā cēlienā uz patērnieciskumu norādošie objekti, kas kā kāzu dāvanas izvietotas telpā; īpaši spēcīgs un krāšņs ir kažokādas mēteļa tēls, ko Kristīnei dāvā Akmentiņš, bet pēc pakaļdzīšanās cauri barona pilij iekarsis norauj Edgars. „Purva bridēja” scenogrāfijā vērojama radniecība ar vairākām Reiņa Suhanova veidotajām skatuves telpām: Valmieras teātrī iestudēto izrādi „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”, godalgoto „Prāgas māju”, ar kuru mākslinieks piedalījās Prāgas scenogrāfijas kvadrienālē, kā arī ar šīgada jaunā teātra festivālā „Homo Alibi” notikušo instalāciju „4est”. Tās vieno centieni mūsdienīgā estētikā, vieliski rādīt mūsu kopējā atmiņā rodamo latviskuma būtību – ar zemnieku sadzīves priekšmetu un tērpu faktūru, pārogļota koka smaržu un dziļi melno virsmu vai ilgu mūžu nokalpojušu mēbeļu palīdzību. Jaunās paaudzes scenogrāfu latviskuma meklējumus kopumā raksturo atteikšanās no visaptverošas ironizēšanas, kas nereti bija vērojama Alvja Hermaņa „Latviešu ciklā”, piemēram, Monikas Pormales skatuves širmjos izrādē „Latviešu mīlestība”. Nākotne rādīs, vai iespējams runāt par noteiktu tendenci.

Arī Elmārs Seņkovs nav izvēlējies lietot ironisku izteiksmi vai mūsdienīgot Blaumaņa sižetu, tā vietā režisors izmantojis citus savdabīgus izteiksmes paņēmienus. Izrādes materiāls zināmu apsvērumu dēļ ir novele, nevis luga „Ugunī”, kurai režisors pārmet shematismu, sadomātību (intervijā „Kultūras Dienai” 10.08.2012. http://www.diena.lv/kd/intervijas/jo-blaumanis-ta-gribeja-intervija-ar-elmaru-senkovu-13962792 ) un kurā tiešām sastopams zināms melodramatisms. Noveles tekstu stāsta aktieri, tādējādi vēlreiz tiek atcelta distance starp varoņiem un publiku. Blaumaņa valoda lietota kā spēcīgs izrādes elements tās pašvērtības un īpatnējā, senlaicīgā skanējuma dēļ. Aptumšotā telpā caur mikrofonu tiek vēstīts noveles pamatteksts, fonā skanot ambientas mūzikas viļņiem, kas tapuši sadarbībā ar skaņu mākslinieku Goran Goru. Radītās „skaņainavas” atgādina dzejnieku apvienības „Orbita” izpausmes. Pazīstamas intonācijas un tumsā labāk ieraugāmie skatuves gaismošanas aprīkojuma priekšmeti ielaužas pastorālajā izrādes koptēlā, it kā sakabinot to ar mūsdienu klātesamību. Savukārt, Šopēna valsis, kas skan izrādes sākumā, iestrādāts visā turpmākajā izrādē jau miksētās versijās, raisa asociācijas ar mūzikas motīvu kā atmiņu tēlu. Šķiet, caur šo valsi skatītāji atceras Blaumaņa radītos notikumus kā paši savus. Varbūt nebūtu pārspīlēti sacīt, ka klasiķa darbu motīvi tik dziļi nogulsnējušies kolektīvajā atmiņā, ka tiek uztverti gluži personiski. Iepriekš minētais pieder pie paņēmieniem, ar kuriem izrādē tiek izpludinātas robežas starp mūsu realitāti un varoņu apdzīvoto simts gadus seno pagātni.

Taču izrādes aktualitāti pastiprina Blaumaņa varoņu aizrautīga un mūsdienīga izspēlēšana. Jāatzīst, ka pastāv noteikti stereotipi par tik plaši zināmajiem rakstnieka radītajiem varoņiem. Tam par iemeslu, domājams, vairāki iemesli: Blaumaņa izteiksmes veids un viņa laikmeta tikumiskie uzskati, kā arī iepriekšējo interpretāciju nospiedumi, piemēram, Vijas Artmanes un Ulda Pūcīša radītie tēli Leonīda Leimaņa filmā. Jaunās izrādes veidotāji uztaustījuši Blaumaņa darba būtību. Kristīnes un Edgara mīlestība ir piesātināta ar kaislību, tajā liela nozīme ir seksualitātei, ko apliecina Blaumaņa teksts. Jaunie aktieri atklāj Edgara un Kristīnes savstarpējo attiecību magnētismu un sarežģījumus ar koncentrētu enerģiju, kuru arvien kāpina veiksmīga izrādes dinamikas attīstība. Otrajā cēlienā enerģija jau ir tik sakāpināta, ka pilnībā ievelk skatuves darbībā; laiks līdz izrādes beigām paiet nemanot un nenovēršoties. Ne vienmēr tādas iezīmes iespējams sastapt klasikas iestudējums, kad senā forma un vecmodīgā izteiksme nereti ņem virsroku pār materiāla aktuālajām idejām. Turklāt jāpiebilst, ka šoreiz māksliniekiem izdevies gudri palikt tajās robežas, kur seksualitātes klātesamība ir dabiska un izriet no noveles materiāla, vienlaikus ne mirkli nekļūstot pretencioza vai vulgāra.

Par izrādes spēkpilnu, dinamisku attīstību var pateikties dramaturģes Rasas Bugavičutes veiktajam dramatizējumam, kurā apvienoti noveles notikumu mezglu punkti un atsijāti vairāki blakustēli. Muižas kalpotājus un citus mazāk nozīmīgus varoņus kariķētā manierē izspēlē Madara Saldovere, Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba. Abi pēdējie gan reizēm nepārliecina ar precīzu izteiksmes formu, taču, iespējams, nedaudz triviālā spēles maniere iecerēta ar nodomu, kā pasmaidot par amatierisku un naivu aktierspēli, kas sastopama Blaumaņa darbu tautiskajos iestudējumos. Kristīnes mātes Vešerienes lomā Lolita Cauka apliecina vecākās aktieru paaudzes spēju ar minimāliem līdzekļiem radīt precīzu, konkrētu tēlu. Vienlaikus visi šie aktieri ir arī noveles teksta vēstītāji.

Bez ievērības nedrīkst palikt izvēlētais paņēmiens sadalīt Kristīnes tēlu divām aktrisēm, par ko režisors ir aicinājis katru skatītāju reflektēt pašam. Liekas itin skaidri, ka formāli varones darbība un teksts sadalīts tā, lai nošķirtu meitenes prātu no sirds, jeb to daļu, kas spēj rīkoties racionālu apsvērumu dēļ, un to, kas ļaujas kaislībai. Tomēr nošķīrums nav atstāts formālas idejas līmenī, bet gan mākslinieciski attaisnots. Katra Kristīnes lomas tēlotāja piešķir tēlam savu dimensiju. Ievas Aniņas Kristīne darbojas no prāta pozīcijām, kas spēj izsvērt pazemojumu un iespējamās nākotnes izredzes, taču tam klāt nāk arī žēlums un liriskas pieķeršanās nots, tādēļ nevar sacīt, ka šī Kristīnes daļa tikai noraida Edgaru. Savukārt Madaras Botmanes Kristīnē kūsā nevaldāma sievišķīga enerģija un spēks, kuru no latviešu mentalitātes varonēm reti sagaidīt. Kaspara Dumbura spēlētajā varonī nerast stereotipisko alkoholiķi, par kādu mēdz uzskatīt Edgaru, tā vietā viņš ir suģestējošs puisis, kura spēki tikai pieaug un kura tiekšanās pēc Kristīnes ir nepārvarama. Visbeidzot izrādes noslēgumā ikvienam ir skaidrs, ka citāds iznākums kā vien Kristīnes un Edgara savienība nav iespējams un nekāds telefonbalsojums (kā tas savulaik noticis Māras Zālītes interpretācijā pēc Blaumaņa motīviem „Hotel Kristina”) nevarētu Kristīnei likt doties pie Akmentiņa. Nacionālā teātra jauno mākslinieku radītā izrāde apliecina, ka Blaumaņa rakstītais par prāta celto žogu, kam jūtas viegli kāpj pāri, vēl arvien ir patiess.

„Purva bridējs” Nacionālajā teātrī ir pārliecinoša Blaumaņa populārā darba interpretācija, kas risināta mūsdienīgā estētikā ar dzirkstošu spēles prieku. Jauno mākslinieku sasniegtais gandarī, un nerodas šaubas, kādēļ tieši šeit un tagad bijis nepieciešams iestudējums. Drīzāk pretēji – saglabājas iespaids, ka notikusi auglīga saslēgšanās kopēja mākslas darba radīšanai. Skatītāji, dodoties projām jau rudenīgi lietainajā pilsētvidē, šķiet, sev līdzi paņem mazumiņu no izrādē koncentrētās vasaras pilnbrieda enerģijas.

 

* LKA Kultūras menedžmenta un radošo industriju MSP students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt