Zane Gāle 29.04.2016

Tik ļoti mīlu, bet tik ļoti besījat ārā, jeb mīlestības kotletes

No izrādes "Dāmas" // Foto – Jānis Deinats

Kotletes

Režisorei Ingai Tropai, iestudējot Justīnes Kļavas lugu „Dāmas”, izdevies aptvert ļoti plašu mīlestības tēmu loku. Kas tad ir šīs tēmas, par kurām ir grūti gan runāt, gan rakstīt, neiekrītot kādā no sakāpinātu emociju radītiem grāvjiem? Ir ļoti vienkārši gan banalizēt, gan pārlieku idealizēt vai, gluži pretēji, noraidīt savas saknes, savu ģimenes izjūtu un paaudžu savstarpējās attiecības – vēl jo vairāk, ja darbojošās personas ir sievietes. Režisorei izdevies apbrīnojami precīzi atklāt gan galvenos konfliktu rašanās stūrakmeņus, gan nenostāties nevienas paaudzes pusē. Kas tad ir šīs d(r)āmas, un kas viņām dalāms? J. Kļavas lugas situācijas un tēlu savstarpējās attiecības ir gan atpazīstamas, gan komiskas, gan ļoti sāpīgas. Trīs paaudžu sieviešu konflikts, kas visspilgtāk atklājas frāzē par mīlu un naidu, starp kuriem viens solis, un šo diametrāli pretējo emociju rašanos kopīgā sadzīvē, nespējot dozēt savas rūpes un mīlestību, dāmas nokļūst situācijās ar agresīvi komisku kotlešu dalīšanu, keramikas vāžu dauzīšanā, pīpēšanā uz balkona un visbeidzot – cīņā par gāzes pistoli. Kā viena kotlete, kas cepta ar vislielāko mīlestību, var tā besīt ēdājus, un kā mīlestības valoda, kas derējusi vīram vai mātei, pēkšņi ir nederīga attiecībās ar savu bērnu. Lugā un izrādē skartās tēmas atklāj ne tikai universālos kodus nespējai sadzīvot un atšķirīgo izpratni par audzināšanu, attiecībām un dzīvi kopumā, bet arī par katrai paaudzei specifisko dzīves apziņu un pareizā/nepareizā, labā/ļaunā, skaistā/neglītā attiecībām. Tas, kas vieniem garšīga kotlete, tas otriem jau vēzi izraisošs, holesterīna piesātināts svešķermenis.

Telpa

Aizejošā laika spožuma sajūta ir visprecīzākā, ieejot Aleksandra Čaka ielas 70. ēkā un pa kādreiz karaliska izskata bagātās kundzes kāpnēm dodoties līdz 10. dzīvoklim. Vieta, kurā notiek izrāde, ir kāds no tiem dzīvokļiem, kurā kā laikmeta liecība ir rindā izstāvētā sekcija, kāda čuguna panna, nedaudz noplukušas tapetes un tāda grūti definējama smarža, kas iedarbina iztēli pagātnes formā. Scenogrāfs un mākslinieks Artūrs Arnis radījis lielisku, izrādei papildu dimensiju piešķirošu telpu, kas līdz ar ierašanos iestudējuma norises vietā kļūst gan par lineārās darbības atslēgu, gan par pagātnes/tagadnes un nākotnes robežšķirtni. Jo dzīvoklis kļūst par šķietamo strīdus ābolu, kuru jāpamet kādai no tā iemītniecēm, lai ļautu sev un pārējiem noticēt, ka attiecības iespējams glābt un rožainā nākotne atnāks, ignorējot dzīvokļa sienās pieredzēto. Režisore I. Tropa, sadarbojoties ar radošo komandu, izrādei piešķīrusi jaunu šķautni, dzīvoklī notiekošo kā video tiešraidi translējot uz dzīvojamās istabas sienas. Skatītāji, vērojot blakus telpās notiekošā tiešraidi (video operatore Elīna Matvejeva), ar aktrisēm vienā telpā atrodas tikai pāris reizes visas izrādes laikā, un viena no šīm reizēm ir paklanīšanās, pārējo laiku darbība notiek dzīvokļa virtuvē, meitas un mazmeitas istabās, vannas istabā un uz balkona. Šāds paņēmiens izrādās ļoti precīzs gan formas, gan idejas ziņā. No vienas puses, jebkurš no skatītājiem, sēdvietas neierobežots, redz aktrišu tuvplānus, no otras puses, video tiešraide stāstam piešķir nepieciešamo atsvešinājumu un visbeidzot – kāpina iestudējuma dinamiku, piešķirot tai trillera cienīgu intrigu. Pirms dažiem gadiem režisors Andris Gauja filmā “Ģimenes lietas” attēloja vienas ģimenes attiecību līkločus, filmējot viņu ikdienu un pēc tam panākot spēlfilmā dokumentālo fikciju, tā arī šajā izrādē absolūti reāla šķiet iespēja, ka šī ir tādu eksaltētu sieviešu ģimenīte, kas savā kolorītā ir aizgājusi tik tālu, ka spēj distancēties no gan pašām, gan skatītājiem redzamās filmētājas klātbūtnes. Izrādes izvēlētā estētika prasa no aktrisēm ļoti precīzu darbu, no vienas puses, darbā ar kameru, no otras puses – ar blakus esošo skatītāju, ar ko viņas tiek galā ļoti labi, neatslābstoši noturot uzmanību gan kameras tuvplānos, gan enerģiskajā klātbūtnē.

Kitija – Ance Strazda,  Staņislava – Anna Putniņa, Marija – Līga Liepiņa // Foto – Jānis Deinats

Dāmas

Ances Strazdas dusmīgi spurainā mazmeita Kitija izrādes robežās atklāj pusaudža trauslo psihi. Aktrise ļoti precīzi ļauj skatītājam sekot tēla nemitīgajām šaubām par visu, bet visvairāk jau par dzīves mainīgumu. Pusaudze, kas nemitīgi cīnās ar un par pārējām ģimenes sievietēm, atklājot gan mātei, gan vecmāmiņai visu, kas audzināšanā, iespējams, nogājis greizi, bet tajā pašā laikā ir tīra no vēlmes kādu šantažēt, kādam pierādīt, kurš ir varmāka un kurš – cietējs. Izrādes sākumā, dzīvoklī ierodoties tikai krūšturī, aiz A. Strazdas Kitijas bravūras redzamas bailes un kauns, kas veiksmīgi tiek apslāpēts, jo sevis aizstāvības instinkti ir spēcīgāki. Ja, sūtot māti un vecmāmiņu dirst, A. Strazdas Kitija nedaudz iekrīt formas agresivitātē, tad brīdī, kad viņas pasaule sabrūk, jo jāizvēlas starp abiem tuvākajiem cilvēkiem, aktrise niansēti atklāj dusmīgā pusaudža vēlmi pēc iespējas atklātāk un godīgāk pieņemt lēmumu, vienlaicīgi emocionāli distancējoties no abu pārējo ģimenes sieviešu agresīvās šantāžas. Iespējams, A. Strazdas Kitija vistrāpīgāk atklāj to, kāpēc dāmas savas dienas vairs nespēj vadīt kopā, kāpēc, distancējoties no mātes vai vecmāmiņas sāpēm, jāiet savs ceļš, un visbeidzot – kāpēc ģimenes robežās cīnīties par varu ir absolūti bezjēdzīgi.

Annas Putniņas Staņislava – pareizā meita fizioterapeite, kurai pēc būtības ir nepateicīgās reālās tagadnes funkcija, viņai īsti nav argumentu, kāpēc ir tā, kā ir, un kāpēc viss tā ir nogājis greizi. Aktrise smalki un emocionāli skaudri izspēlē milzīgo atbildību, kas viņai ir gan par māti, gan meitu, un tomēr vēlmi pašai beidzot iegūt ne tikai emocionālu, bet arī fizisku patstāvību. Annas Putniņas Staņislavas sejā iegūlies simtgadīgs nogurums un dramatisms, kas uzliesmo brīžos, kad neviena no dzīvokļa biedrenēm neredz un neievēro viņas lomu un nozīmīgumu ģimenes sadzīvē. Aktrise veikli balansē starp nelaimīgas šķirtenes tipāžu un ticību tam, ka arī viņai viss vēl ir iespējams, neskatoties uz to, ka abu pārējo ģimenes sieviešu acīs viņa ir neglābjama neveiksminiece, kurai nav balsstiesību. Precīzs tēls gan lugā, gan izrādē ir Staņislavas kuņģa čūla, kas viņai būtībā aizliedz ēst mātes kotletes – viņai neder mātes rūpes un atbalsts, vismaz ne tādā formā un izpildījumā. Tajā pašā laikā aktrises sejas mīmikā un saraustītajā ķermeņa valodā iezīmējas bailes par māti, par to, ka vecums ir maita, ka, iespējams, viņai izrādīsies taisnība, un Staņislava nav spējīga nevienu apkopt, nevienam mainīt pamperus, bet tā visa centrā ir pašas vēlme beidzot 42 gadu vecumā iemācīties vārīt olu.

Marija – Līga Liepiņa,  Staņislava – Anna Putniņa, Kitija – Ance Strazda // Foto – Jānis Deinats

Līgas Liepiņas vecmāmiņa Marija ir meistardarbs. Ir bauda skatīties un nemainīgi interesanti sekot līdzi, ar kādu vieglumu un traģismu vienlaicīgi viņa nospēlē velnišķīgo pavarda turētāju, kuras mīmika, skatiens, ķermeņa valoda nepārtraukti balansē starp komisko un traģisko, starp dusmām un maigumu, starp mīlestību un maitiskumu, starp šantāžu un lūgšanos. L. Liepiņas Marijas reakcijas ir šķietami negaidītas, pārsteidzošas, un joprojām nav skaidrs, vai viss jau sen izplānots vai, gluži pretēji, tapis šeit un tagad, lai visiem spēkiem noturētu ģimenes pavardu, kas sācis neglābjami ļodzīties viņas acu priekšā. Marijas tēls L. Liepiņas spēlē pazaudē robežas, maina gan savu formu, gan saturu un dara to tik zibenīgi, ka abas par viņu jaunākās ģimenes locekles netiek līdzi vecmāmiņas apgriezieniem. Ne kāds muti aizbāzīs, ne pārsteigs nesagatavotu, un izrādes finālā, kad vecmāmiņa tomēr paliek viena, ēdot savas kotletes, joprojām ir pārliecība – viņa izdomās, ka nekas vēl nav beidzies un ka šī ir tāda maza neveiksme kopējā ģimenes saglabāšanas plānā. Tajā pašā laikā aktrises ārējo vieglumu un trāpīgo ironisko attieksmi gan pret savu pagātni, gan tagadni caurstrāvo visaptverošas rūpes, kas, iespējams, tikai viņai pašai nozīmē mīlestību un atbalstu, iespējams, uz brīdi viņa arī ierauga savas kļūdas, bet spēks un griba par visu varu saglabāt savu trīsvienību nemainīgā sastāvā ir spēcīgāka. L. Liepiņu kamera mīl, viņas tuvplāni uz dzīvojamās istabas sienas nereti pasaka vairāk nekā viss lugas tekstuālais līmenis. Tas, kā viņa traucas uz meitas vai mazmeitas istabu, kā viņa, uz balkona smēķējot, atceras Staņislavas bērnību un visbeidzot – kā viņa izrādes finālā lēni ēd ne jau sev gatavotās vakariņas, atklāj to ārprātīgo emocionālo amplitūdu, kādai taču ikviens ejam cauri, mīlot un strīdoties, un vienlaicīgi priecājoties, ka ir kāds, kam tas ir tikpat svarīgi kā pašam.

Saruna pēc izrādes starp kādu citu māti un meitu. „Meitiņ, vai Tu ēdīsi kotletes vai joprojām esi TĀ veģetāriete?” – „Ēdīšu, mammu, ēdīšu.”

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt