Valda Čakare 10.05.2016

Par tiem, kuri nav pelnījuši nākotni

Gīna – Maija Doveika, Hedviga – Sanita Pušpure, Jalmars – Ivars Kļavinskis // Foto – Kristaps Kalns

“Mežapīle” ir Elmāra Seņkova otrā tikšanās ar Henriku Ibsenu pēc vērienīgā “Hedas Gableres” projekta Andrejsalā, kur režisors (sadarbībā ar savu kursabiedru Juriju Djakonovu), spēlējoties ar telpu un no “Betmena” palienētām filmiskām asociācijām, radīja stāstu par sievieti, kura alkst lielu jūtu, ko dzīve viņai nespēj dot.

“Mežapīlē” Seņkovu, vismaz režisors pats intervijās tā apgalvo, nodarbinājis jautājums, kā Ibsens no ideālisma akceptēšanas nonācis līdz atziņai, ka ideālisms var būt destruktīvs un demoralizējošs. Ibsens piedzīvo sakāvi, apgalvo Seņkovs. Par sakāvi var piekrist. Bet vai tā ir Ibsena sakāve? 

Uz galvas ūdenī

Izrāde (kuras darbība risinās nevis 19. gadsimtā, bet šodien) sākas ar viesībām – izskatās, ka diezgan formālām. Uz skatuves izkārtota krēslu rinda, uz krēsliem ar mugurām pret skatītāju zāli sēž saposušies cilvēki ar vīna glāzēm rokās un līdz ar Nacionālā teātra publiku fotoprojekcijās aplūko attēlus no viesību rīkotāja kokrūpnieka Verles dēla Grēgersa bērnības un jaunības. Tajos redzams zīdainis, mazs puišelis, jauneklis. Viens un kopā ar savu māti. Grēgerss – Gundars Grasbergs, tēva pamudināts, mikrofonā negribīgi komentē attēlus. Tad pievēršas savam ilgi neredzētajam jaunības draugam Jalmaram Ekdālam. Ivara Kļavinska Jalmars aprauti, pa vārdam, pa teikumam stāsta, kā vecais Verle viņu izvilcis no bedres, apprecinājis, sagādājis darbu sagrautajam tēvam. Replikas, mikrofona šalcošā pastiprinājuma atsvešinātas, lēkā ātri un sausi kā ping-ponga bumbiņas.

Elmārs Seņkovs izrādi iesāk dinamiski, gluži kā metoties uz galvas ūdenī – bez iešūpošanās un lugā ierakstītajām sulaiņu sarunām skatītājs uzreiz tiek iegremdēts situācijas sarežģītībā, kad Grēgersam sāk atklāties pagātnes noslēpumi. Izrādās, Jalmars pat nenojauš, ka Grēgersa tēvs viņam izprecinājis savu mīļāko Gīnu un ka Jalmara tēvam bijis jāizcieš pazemojums un cietumsods par noziegumu, ko izdarījis vecais Verle.

Kalni bēniņos

Andra Freiberga veidotā izrādes telpa ir melnbalta – tāda, kāda tā varētu būt Ekdāla un viņa sievas Gīnas darbnīcā radītajās fotogrāfijās. Pati fotodarbnīca ar prospektiem, aizslietņiem, dekorācijām un dažāda veida un izmēru gaismas ķermeņiem atrodas skatuves zemākajā līmenī, pa trepēm var uzkāpt uz vecā Ekdāla un citu ģimenes locekļu istabām otrajā stāvā. Trešajā stāvā – bēniņos – iekārtota Ekdālu sapņu fabrika ar putniem un trušiem, kuri tiek “medīti” atpūtas brīžos. Turpat mitinās arī mazās Hedvigas mīlule – mežapīle.

Pārsteidzošs ir mirklis, kad pirmo reizi atveras bēniņu durvis. Tajās nav redzams ne imitēts meža biezoknis, ne noslēpumaina jūras dzelme kā atgādinājums par zemapziņas dzīlēm, ne arī kas līdzīgs kūtiņai, kā varbūt varētu sagaidīt, bet abstraktas, stilizētas kalnu virsotņu aprises. Ja arī kalni nav sasniedzami, nevienam nav liegts sapņot par tiem – vai vismaz kādu mājas versiju (līdzīgu mājas kinozālei) ierīkot bēniņos. Starp citu, virsotnes izrādē ir nemitīgi klātesošas. Kad vecais Ekdāls ar zāģi rokā dodas uz bēniņiem veikt uzlabojumus, kalnus atvērtajās durvīs pārklāj režģu rūtis kā atgādinājums par viņa izciesto cietumsodu un patlabanējo psiholoģisko pašsajūtu. Kad Gīna darbnīcā fotografē kāda laulātā pāra meitiņu, bērns pozē uz paburzīta prospekta fona, kur redzama kalnu ainava. Tie visi ir ikdienā lietojamie, “pieradinātie” kalni.

Vecais Ekdāls – Ivars Puga // Foto – Kristaps Kalns

Bet izrādē vēl ir arī kalni kā simbols augstākai attīstībai un patiesībai, kas sasniedzama, vien pārvarot grūtības. Kalni kā vieta, kur norisinās nozīmīgi notikumi.

Kad pirmā cēliena beigās Jalmars aiziet liktenīgajā pastaigā kopā ar jauno Verli, kurš gatavojas atvērt viņam acis, pastāstot, ka Jalmara ģimenes laime ir uz meliem dibināta, kalnu ainavas projekcija pārklāj visu proscēnija arkas ierāmēto skatuves telpu. Ir tā, it kā Grēgerss būtu izlaidis kalnus ārā no ieslodzījuma. Virsotnes, kuras bēniņos šķita nekaitīgi butaforiskas vai fotodarbnīcā – bezpersoniski dekoratīvas, realitātē izrādās aukstas un draudīgas. Tas, ka cilvēki no kalniem taisa suvenīrus, nemaina lietas būtību. Tāpat kā ideāls, kalni atrodas ārpus atsevišķa cilvēka pieredzes.

Īstenībā jau izrādes vēsts ir atklāta ar šīm ietekmīgajām vizuālajām zīmēm. Bet – izrāde nav tikai par kalniem, izrāde ir par cilvēkiem.

Trīspadsmitais

Kaut lugas teksts ir īsināts, ārpus izrādes veidotāju uzmanības nav palikušas nozīmes, kas saistās ar “Mežapīles” skaitļu simboliku. Jalmars mājiniekiem stāsta, ka pie Verles galda bijuši divpadsmit vai četrpadsmit, nevis trīspadsmit viesi. Acīmredzot, lai mājinieki nesatrauktos par skaitli trīspadsmit kā sliktu zīmi. Bet kurš ir trīspadsmitais – Jalmars, kura klātbūtne šķiet nepatīkama vecajam Verlem, jo sociālajā hierarhijā Ekdāls atrodas uz pārāk zemas pakāpes, vai varbūt Grēgerss, kurš pats sevi svinīgi pasludina par trīspadsmito? Viņa liktenis esot būt neērtajam, būt lietu ierastās kārtības jaucējam.

Gundara Grasberga Grēgerss, noplukušā vējjakā ģērbies, izskatās pēc predestinēta pasaules lāpītāja. Cēloņi viņa sakāpinātajai misionāra apziņai izrādē ir dziļi personiski – žēlums un solidaritāte ar māti, ko tēva izlaidīgais dzīvesveids novedis kapā. Savukārt izpausme maniakālajai vēlmei darīt citus laimīgus pēc sava prāta – teju vai sātaniska. Kad Grēgerss mēmi gaida, kādus augļus nesīs viņa patiesības projekts, viņa bālajā sejā vīd sastindzis smaids, no kura šermuļi pārskrien pār muguru.

Reālpolitiķis ārsts Rellings Ulda Anžes jēgpilnā un, kā allaž, artistiskā atveidā ir Grēgersa cienīgs pretinieks. Varbūt pat spēcīgāks, jo viņam ir veseli divi “eksponāti”, ko demonstrēt, lai apliecinātu uzskatu, ka vājus cilvēkus vajag atbalstīt viņu maldos – Grēgersa iekārotā dvēsele Jalmars un “dēmoniskais” Molvīks, kuru Rellings visur vazā sev līdzi. Juris Hiršs viņu spēlē kā labdabīgu nodzertu nelaimi, kam apkārtējā pasaule kļuvusi pilnīgi vienaldzīga.

Grēgersa portrets izrādē, tāpat kā lugā, ir ironisks – tajā parādās labo nodomu destruktīvisms. Grēgerss ļoti labi redz lietu patieso stāvokli savā ģimenē, kura balstās uz aprēķina laulību bez mīlestības. Tomēr viņš nespēj (negrib?) saskatīt lietu patieso stāvokli Jalmara ģimenē. Kaut arī Jalmars kļuvis par vadāmu lelli vecā Verles iestudētā izrādē, mīlestība viņa ģimenē ir īsta.

Svētajā vakarēdienā pie galda bija trīspadsmit – Jēzus un divpadsmit apustuļi. Viens no viņiem – Jūda Iskariots – nodeva Jēzu. Seņkova izrādē nav izlīmētas preču zīmes ar uzrakstiem “upuris” un “nodevējs”. Jo upuri reizē ir arī nodevēji: Jalmars – vecā Verles shēmu un jaunā Verles indīgo ideālu upuris – kļūst par savas meitas nodevēju, Grēgerss – savu ambīciju upuris – nodod draugu.

Rellings – Uldis Anže, Grēgerss – Gundars Grasbergs, Jalmars – Ivars Kļavinskis // Foto – Kristaps Kalns

Neatšķetināmais savijums

Atmiņā patvērušies divi pagājušā gadsimta beigās tapuši “Mežapīles” iestudējumi – Oļģerta Krodera versija Nacionālā teātra Aktieru zālē un Ģirta Nagaiņa veidotais TV uzvedums. Abos Grēgerss bija biedējošs fanātiķis, kurš savus principus tur augstāk nekā cilvēka dzīvi. Skatītāju simpātijas tolaik nedalīti piederēja Grēgersa oponentam ārstam Rellingam, kurš no cilvēka neprasa to, ko tas nespēj celt.

Kas ir mainījies kopš pagājušā gadsimta 80. un 90. gadiem? Toreiz, kā šķiet, svarīgi bija uzturēt izdzīvošanas režīmu, saglabāt to, kas solīja patvērumu no sociālo un privāto realitāti reglamentējošās sistēmas vai pārmaiņu laika nenoteiktības. Seņkova iestudējums liecina, ka 21. gadsimtā aktualizējas kāds cits aspekts – patiesību kā vērtību un ideālu nav iespējams atdalīt no meliem, šķitumu – no realitātes. Jalmara laimīgā ģimenes dzīve ir viens vienīgs teātris, kurā Jalmars spēlē ar garīgām lietām nodarbinātu ģimenes galvu, kamēr pārējie izliekas, ka ņem to visu par pilnu. Tajā pašā laikā jūtas, kuras saista šī mājas teātra aktierus, nav nekāds teātris, tās ir īstas. Un mazās Hedvigas nāve, kad viņai tiek liegta tēva mīlestība, arī ir īsta. Kā Bodrijāra aprakstītajā hrestomātiskajā situācijā, kur viņš aicina izspēlēt simulētu aplaupīšanu, lai pārliecinātos, ka nevainojama simulācija nav iespējama – šajā procesā neatdalāmi cieši sajaucas inscenētais, simulētais ar reālo. Mākslīgo zīmju tīkls neatšķetināmi savijas ar īstenības elementiem. Grēgerss nevar iznīcināt melus, vienlaikus neiznīcinot patiesību, to, kas ir īsts. 

Idilles aizkulisēs

Plašajā, pelēkbalti vēsajā skatuves telpā Ekdāla ģimenes ligzda veido tādu kā siltu saliņu. Kostīmu māksliniece Evija Pintāne (šķiet, ne bez slēpta smaida) visus Ekdālus ieģērbusi biezās, skandināviskiem rakstiem izrakstītās mājas jakās un mīkstās čībās. Pusaudze Hedviga mīļajam tētim līp klāt kā pirtsslotas lapa. Sanita Pušpure tēlu veido racionālāk, viņas Hedviga šķiet vairāk pieaugusi un lēmumus pieņem apzināti. Alise Danovska ir tieša, spontāna un gatava bez apdoma ļauties mirkļa impulsam – vai tas būtu prieks vai izmisums. Ivara Pugas vecais ekscentriķis Ekdāls, allaž pietempies, kā tāds visumā nekaitīgs bārdains Fantomass klīst no stāva uz stāvu, bet Maijas Doveikas Gīnai, ko aktrise spēlē ar nesaudzīgu pašironiju, ne tikai simboliski, bet arī burtiskā nozīmē atvēlēta “uzkopējas” loma. Izrādē regulāri atkārtojas epizode, kurā viņa ar lupatu saslauka uz grīdas izlijušu šķidrumu – karsto tējas ūdeni, ko izgāž vecais Ekdāls; urīna peļķi, kad viņš, dzērumā aizmidzis, apčurājas; asinis, kas pil no viņa bēniņos noslaktētā truša, un galu galā arī sava bērna asinis, kad Hedviga nošāvusies. 

Ivara Kļavinska darbs Jalmara lomā zaigo visās varavīksnes krāsās. Viņa Jalmars ir bērnišķīgs, naivs un lētticīgs. Ļengani un bezpalīdzīgi pakļaujas citu kaprīzēm un ieteikumiem, tikai mājā atļaujas spēlēt autoritatīvā tēva lomu. Ekdālu ģimenes galva ir smieklīgs, brīnišķi gļēvs un cilvēciski saprotams gan tad, kad, stūķēdams mutē sviestmaizes, muld par savu izgudrojumu, gan tad, kad dumpojas pret dzīves pāridarījumiem, gan tad, kad strausa pašaizsardzībā bāž galvu smiltīs un beidz kliegt pēc patiesības, ja tas kļūst neizdevīgi.

Hedviga – Alise Danovska, Jalmars – Ivars Kļavinskis, Gīna – Maija Doveika // Foto – Kristaps Kalns

Daiļrunīga mizanscēna izveidojas situācijā, kad Jalmars, uzzinājis sievas noklusēto patiesību, sajūtas spiests iet prom no mājām. Kā sprostā viņš mētājas starp divām figūrām – Grēgersu un Gīnu, Grēgersam skaļi apsolot, ka ies prom, Gīnai klusākā balsī – ka paliks. Kad bezpalīdzības sajūta sasniedz augstāko punktu un rodas nepieciešamība atrast vēl kādu vainīgo, Jalmars niknumu izgāž uz ārstu Rellingu, kurš ievilinājis viņu uzdzīvē (lasi – melos). “Noduršu, noduršu,” Ekdāls ālējas un vicina nazi, gluži kā meklēdams potenciālo upuri. Bet, kad Gīna pavaicā, ko viņš meklē, saplok kā pārdurts balons un spēj izdvest vien: “Sviestu.”

Seņkovs skatītāju ieved ģimenes idilles aizkulisēs. Izrādē izceltas Ekdālu mīlestības pilnās attiecības – kopīgi ģimeniski selfiji, draudzīga muzicēšana, iztaujāšana par dienā pieredzēto, taču režisors sadarbībā ar aktieri akcentē arī to, ka Jalmars ir traģikomiska figūra (īsti čehovisks tēls), ka viņa mīlestībai ir izteikti egoistisks raksturs. Viņš mīl, bet mīl komplektā ar sviestmaizēm, aukstu alu un komfortu, ko nodrošina dzīve ģimenē. Divas epizodes sevišķi spilgti parāda Ekdāla mīlestības “oderi”. Jalmars atgriežas no viesībām, no kurām apsolījis atnest meitai kaut ko garšīgu, bet solījumu aizmirsis un mēģina “izlāpīties” ar ēdienkarti. Viņa rīcība raisa mokošu neērtības sajūtu, ko aktieris mērķtiecīgi audzē līdz brīdim, kad Jalmars “noraujas” – nervozi izlamā sievu un meitu un, izgāzis dusmas pāri sieviešu galvām, beidzot pārkāpj sev pāri un atvainojas. Otra epizode – Jalmars gatavojas apstrādāt fotogrāfijas, bet kārdinājums iet uz bēniņiem pašaudīties ir lielāks. Hedviga līksmi piedāvājas viņam palīdzēt, un Jalmars pēc īsas, bet pamanāmas svārstīšanās to atļauj. Citiem vārdiem – meitenei, kurai draud aklums, pašai liek uzņemties atbildību par darbu, kas bojā acis. Izrāde ar šīm epizodēm nepārprotami met tiltu uz Jalmara nākamo soli – tieši tāpat viņš uzliks Hedvigas pleciem atbildību par to, ko pats nespēj nest – zināšanas par meliem, uz kuriem būvēta viņa laulība.

Starp citu. Seņkovs nepārslīd pāri lugas līnijai, kura nereti tiek atstāta bez ievērības. Režisoram bijis svarīgi, ka Ibsens liek Sērbija kundzei pavēstīt – viņa un vecais Verle pirms laulības noslēgšanas viens otram izstāstījuši visu patiesību par savu pagātni. Jura Lisnera vecais Verle, kurš nebūt nav vecs, ir lietišķs uzņēmējs, citiem vārdiem – maita, toties simpātisks. Un izsmalcinātā Ināras Sluckas Sērbija kundze elegantajā laša krāsas ģērbā viņam tik ļoti piestāv. Vēl viena izrādes ironija – patiesība pieder tiem, kuri to var atļauties. Kā Verle, kurš līdzīgi narkotiku dīlerim saprot – lai aizmiglotu prātus citiem, pašam derīgi būt skaidrā.

Rellings – Uldis Anže, Sērbija kundze – Ināra Slucka // Foto – Kristaps Kalns

Putns – hameleons

“Mežapīle” ir luga, kuru Ibsens visvairāk pieblīvējis ar simboliem. Nav nevienas norises, kura nenozīmētu arī ko citu, nekā tā nozīmē, un nav nevienas darbības personas, kura pagātnē nebūtu saistīta ar pārējām un tiešā vai netiešā veidā arī ar lugas nosaukumā minēto putnu. Mežapīle nav sastindzis simbols, bet gluži kā hameleons maina savu nozīmi, ja to uzlūko no vienas konkrētas darbības personas skatupunkta. Tēva atstumtajai Hedvigai mežapīle nozīmē būt svešai, nepieņemtai, vecajam Ekdālam tā kalpo kā īstās dzīves surogāts, ilūzija, ka viņš joprojām ir veiksmīgs mednieks, Jalmaram mežapīle ir izklaides iespēja, Hakonam Verlem – varas simbols, Grēgersam – zīme cilvēka nebrīvībai. Katrs putnā saskata to, ko vēlas redzēt. Realitāte cilvēkam svarīga tikai tiktāl, ciktāl tā apsola atspoguļot viņa intīmās nepieciešamības.

Izrādi skatīties ir jautri – traģikomēdija tomēr. Bet pēcgarša ir rūgta. Hedviga – Ekdāla atstumtais bērns izrādes zīmju sistēmā nozīmē nākotni. Cilvēki, kuri nespēj vai negrib redzēt realitāti, nespēj iekļauties pieredzē ārpus sava “es” (un to laikam vairs mūsdienu sabiedrībā nespēj neviens), atņem sev nākotni. “Mēs nedrīkstējām viņu sev paturēt,” saka Gīna, apātiski velkot dūmus no cigaretes un truli raugoties tukšumā. Elmāra Seņkova izrāde vedina teikumu pabeigt: “tāpēc, ka neesam to pelnījuši.” 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt