Zane Radzobe 16.05.2016

Par bailēm no tumsas

Bonija – Lelde Dreimane, Klaids – Mārtiņš Upenieks // Foto – Daina Geidmane

Mārtiņš Eihe nav vidusceļa režisors – šķiet, viņš vispār ir spējīgs iestudēt vai nu tikai ļoti labas, vai vājas izrādes. Ādama Peka Bonija un Klaids, kas nule tapusi Dailes teātra Kamerzālē, diemžēl pieder otrajai grupai. Vizuāli skaistā, askētiskā spēles telpā divi aktieri neobligāti pavada pusotru stundu, pēc kuras no zāles var iziet ar atvieglojuma sajūtu. Pietika. Lai gan, protams, nekas nav tikai viennozīmīgs, un iestudējums ļauj uzdot arī tādus jautājumus, par kuriem kā pašvērtību nav neinteresanti pafilozofēt pavasarīgi siltos vakaros.

Kāpēc Bonija un Klaids ir tapusi? Pirmizrādē jaunais iestudējums izskanēja tik remdenā noskaņā, pavisam bez intelektuāliem vai emocionāliem akcentiem, ka īsti pat nebija uztverams, ko režisors būtu gribējis izdarīt (respektīvi – kas nav sanācis). Tāpēc ieceri nākas rekonstruēt, ne tik daudz balstoties Bonijas un Klaida realitātē, cik ņemot palīgā zināšanas par Eihes daiļradi. Eihi interesē indivīda brīvība. Režisora labākajās izrādēs aizrauj poēzijas un nežēlības sajaukums, ekstrēmās situācijās (kādas viņš savās izrādēs lielākoties rāda) noloboties maskām un ārējām attiecību formām un atklājot raupju, reizēm gluži pirmatnēju cilvēka dabu. Par to pašu, vismaz man tā šķiet, mēģina runāt arī viņa mazāk veiksmīgie darbi, tikai tajos mulsina, ka Eihe ne vienmēr saskata atšķirību starp reālu brīvību un frāzēm, kas labi skan, bet slēpj tukšumu. Tādēļ šīs režisora izrādes, manuprāt, vispirms ir domātas ļoti, ļoti jauniem, vilšanos un tai pa pēdām sekojošo pašironiju vēl neiepazinušiem cilvēkiem, bet pārējiem rāda (pieļauju, negribēti), cik tuvu realitātē “dzīvo” bezkompromisa brīvība, vienlīdz romantiski pievilcīga un briesmīga savā dabā, un dekoratīvi deklaratīvs, ērts infantilisms.

Bonija un Klaids šādā kontekstā “ierakstās” kā kulaks uz acs. Britu dramaturga Ādama Peka luga stāsta par amerikāņu Lielās depresijas varoņiem, bet tikpat kā nepievēršas viņu leģendas konstruēšanai – slavenie noziedznieki Bonija Pārkere un Klaids Berovs lugā vairs nelaupa, nešauj, nebēg, nepozē bravūrīgās fotogrāfijās. Viņi ir palikuši vieni, slēpjas un instinktīvi jūt, ka beigas ir tuvu. Tāpēc ir sācies, varētu teikt, pārvērtēšanas periods, un izrādās, ka abu varoņu dzīves uztveres ir krietni atšķirīgas. Klaids atceras brāli, mokās ar domām par nogalinātajiem cilvēkiem un aizvien dziļāk iegrimst sevī; Bonija vāc avīžu izgriezumus, sapņo par slavu un mēģina uzturēt dzīvu romantikas liesmu gan abu intīmajā dzīvē, gan neizbēgami topošajā leģendā. Abu pārdomas, šķiet, vismaz daļēji ir arī dokumentālas, jo tematiski sakrīt ar materiāliem, ko likumsargi atrada kādā no vēsturiskā pāra slēpšanās vietām un kas tādējādi kļuvuši par amerikāņu folkloras daļu. Luga neapšauba abu tēlu varoņstatusu, bet rāda viņus izvēlētā ceļa loģiskā noslēguma punktā, kas, protams, ir potenciāli interesanti. Tikai vispirms iestudējuma veidotājiem būtu nepieciešams izlemt, kas Boniju un Klaidu padara (ja padara) par varoņiem. Eihe šo jautājumu ir ignorējis, acīmredzami pieņemot, ka pietiek viņus vārdos pasludināt par brīviem un dumpinieciskiem, lai arī skatītāji tēlus par tādiem uzskatītu. Nepietiek.

Klaids – Mārtiņš Upenieks // Foto – Daina Geidmane

Kāpēc Bonija un Klaids var būt varoņi? ASV kontekstā bez nozīmes nav amerikāņu sapņa arhetips – ar savu darbu (pāris laupa un slepkavo “profesionāli”) uzcelt sev labāku dzīvi. Lielās depresijas laikā abi, protams, kļūst par zīmi tam, ka “mazais cilvēks” spēj sacelties, bet, galvenais, uzvarēt (pat ja īslaicīgi) netaisno sociālo sistēmu. Dažādos laika posmos, kad leģenda tikusi aktualizēta populārajā kultūrā, nozīme ir bijusi gan jaunībai un ideālismam, gan apsēstībai ar slavu un dzimumu līdztiesības idejām. Eihe, šķiet, bija iecerējis sociālkritisku skatījumu.

Izrāde sākas tukšā spēles laukumā. Tā malā Eihe (režisors iestudējumā ir arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks) novietojis klavieres, gar telpas aizmugurējo sienu nostiepis baltu papīra rulli, kam Klaids vairākkārt krāsos pāri pilošu sarkanas krāsas līniju (acīmredzot simbolizējot asinsizliešanu, kas burtiski iekrāsojusi viņu pieredzes balto lapu). Tas arī izsmeļ izrādes priekšmetisko vidi. Konceptuāla, askētiski tīra vide, kas akcentē notiekošā spēles jeb simbolisko iedabu.

Arī fakts, ka aktieri telpā atrodas, jau pirms izrāde ir sākusies, eleganti piesaka ideju par spēli un īstenību, kā arī skatīšanās dabu. Kurš un uz ko iestudējumā skatās, nav mazsvarīgi, un ar nelielo prelūdiju Eihe šķiet uzsveram to, kas, protams, ir aktuāli katrā labā izrādē, bet ko skatītāji mēdz ērti ignorēt: ka teātrī tikpat lielā mērā kā aktieri tiek vēroti un vērtēti arī skatītāji. Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane noskatās publikā, kas iekārtojas savās vietās, arī gluži fiziski. Izrāde sākas, dārdot Serža Greinsbūra un Bridžitas Bardo balādiskajai Bonijai un Klaidam, kuras pavadījumā tēli sāk cīņu. Klasiskā dziesma, protams, piedāvā visai romantizētu skatījumu uz Bonijas un Klaida stāstu – šajā versijā abus ārpus sabiedrības izstumj tās (proti, sabiedrības) liekulība un normālam cilvēkam nesalaužamie dubultstandarti. Otra tēma, kas ieskanas līdz ar duetu, ir romantika – mīlas attiecības, kas saista abus tēlus.

Ja par izrādes stāstu nāktos spriest tikai pēc tā, kas konkrēti notiek spēles telpā, tad Bonija un Klaids arī raksturojams kā iestudējums par mīlas mokām. Vismaz piedzejojot un izpušķojot, jo Eihes izrādē reāli notiek, lūk, kas. Jauna pāra attiecības ir uz sabrukšanas robežas, un notiek pēdējie izmisīgie mēģinājumi tās reanimēt. Vismaz no meitenes puses, jo Leldes Dreimanes Bonija izmēģina lielu daļu no pieejamā arsenāla – sākot ar rotaļīgu koķetēriju līdz viegli histēriskām sarunām par zudušo mīlu. Puisim arī tā kā negribas šito mocīšanos beigt, taču tuvināšanās mēģinājumus saknē nocērt acīmredzamās potences problēmas, kas Mārtiņa Upenieka Klaidu padara par drūmu un kašķīgu būtni. Principā stāsts, protams, baiss, bet diemžēl arī garlaicīgs, jo – atļaujoties cinisku godīgumu – kuru gan spēj kustināt citu seksuālās disfunkcijas? Konsekvents būtu atzinums, ka izrādē abus varoņus moka nevis kaut kāda abstrakta bezizejas situācija (draudošais apcietinājums vai nāve, likuma kalpu aizvien ciešāk savilktās cilpas utt., īpaši tāpēc, ka izrādes telpa nerada iespaidu: aiz tās robežām varoņus kas reāli apdraudētu), bet gan viņu ieslodzījums sevi izsmēlušās attiecībās. Diemžēl līdz tam iestudējums neizaug.

 Klaids – Mārtiņš Upenieks, Bonija – Lelde Dreimane // Foto – Daina Geidmane

Dreimanei Bonijas loma ir pieklājīga debija Dailes teātrī (izgājieni šosezon “masās”, kā arī dejas numurs Frankenšteinā diez vai pilnvērtīgi skaitās), lai arī diemžēl ne vairāk. Aktrise savu varoni, iznāk, it kā vienkāršojusi, bet, domāju, tas bijis gudrs lēmums. Tēlam iestudējumā gan nav nekāda sakara ar vēsturisku vai tikai iztēlotu Boniju, toties kaut konspektīvi iezīmējas varones rakstura triepieni – viņa ir ļoti jauna sieviete, kas neapskaužamā dzīves situācijā ar sev pieejamu līdzekļu palīdzību cenšas nezaudēt vitalitāti. Otrajā izrādes daļā Bonijā iezīmējas pat zināms trauslums, jo aktrise redz partneri un spēlē atbilstoši apstākļiem, savukārt Upenieka Klaids, ievilkts strīdos, kuros uzvarēt pēc būtības nevar, sāk nodarboties ar demagoģiju. Tad izrādās, ka Bonija ir nevis vienkārši mehāniski čivinoša būtne, bet dzīva sieviete, kam arī var nodarīt pāri, jo, kā jau gadījumos, kad strīdas cilvēki, kas viens otru pietiekami labi pazīst, cirtieni trāpa tieši sāpīgākajās vietās. Šai saspēlē mazliet krāsas parādās arī Upenieka Klaidā, lai gan kopumā aktieri, kurš aizvadītajās nu jau gandrīz divās sezonās sevi pieteicis ļoti pārliecinoši, šai izrādē nepazīt.

To, starp citu, gluži burtiski izgaismo arī iestudējuma efekts – skatītājiem izdalītie kabatas lukturīši, ko teātra personāls aicina likt lietā izrādes laikā, kad periodiski tiek izdzēstas gaismas un varoņi paliek tumsā. Publikai tādējādi tiek piešķirtas vismaz divas funkcijas – reālistiskā un simboliskā. Simboliski skatītāju zāle kļūst par Boniju un Klaidu vajājošajiem, uzsverot, šķiet, ka tieši sabiedrība ir atbildīga par stāsta iznākumu – tumsa, kam dabiski vajadzētu slēpt un pasargāt, tiek sadurstīta sīkiem gaismas stariem un kļūst caurredzama. Bet reālistiskajā līmenī, protams, lukturīši kalpo arī par atskaites punktu tam, vai un ko publika vispār grib redzēt. Rezultāti šādam savdabīgam popularitātes topam izsaka daudz: ja sākumā vairums staru uzmācīgi seko Upenieka Klaidam, pakāpeniski gaišāka kļūst Dreimanes Bonijas seja. Lai gan kopumā, jo tālāk rit izrāde, jo mazāk lukturīšu vispār tiek ieslēgti.

Kādu brīdi iestudējumā šķiet interesanti domāt par tumsu kā tēlu un tehnisku paņēmienu. Kas tā šai izrādē ir, ko nozīmē? Aizmirstību? Vientulību? Patvērumu? Vai izgaismot šai gadījumā ir labi vai slikti? Kādas ir skatītāju attiecības ar tumsu? Vai nav tā, ka zālē sēdošajiem no tumsas – tas ir, no nespējas redzēt – ir bail? Kas iestudējumā mainītos, ja neviens lukturītis netiktu ieslēgts? Bet intelektuālās virāžas pārtrauc sarūgtinoša fakta konstatācija: Eihe, liekas, pret tumsu ir nodrošinājies – daži lukturi ir ievērojami spēcīgāki un tos, kā šķiet, tur teātra personāls, allaž vēršot starus aktieru virzienā. Tāpēc tumsa izvēršas par šīs izrādes lielāko vilšanos. Izrādās, ka Eihe ar tik ietilpīgo un interesanto tēlu pēc būtības nav strādājis, atstājot gaismošanu lēta trika līmenī. Izrādās, ka arī viņam pašam ir bail no tumsas.

Klaids – Mārtiņš Upenieks // Foto – Daina Geidmane

Izrādes noslēgumā skan Rammstein sarkastiskā amerikanizētās pasaules kritika viens no vācu supergrupas populārākajiem hitiem Amerika. Vai ar to skatītājiem bija jāsaprot, ka Bonija un Klaids cīnījušies pret amerikanizāciju? Ka mēs dzīvojam tik amerikanizētā pasaulē, ka viņu kultūras zīmes ir automātiski kļuvušas arī par mūsējām? Ka darbība notiek Amerikā un uz mums nekā neattiecas, tāpēc jārunā tikai par varoņu intīmo dzīvi? Iestudējums uz šiem jautājumiem neļauj atbildēt. Žēl, jo pieteiktās idejas būtu bijušas tā vērtas, lai par tām mēģinātu runāt arī pēc būtības.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Netīra prāta kritika 16.05.2016

    Pirms jautāt, ko režisors būtu gribējis pateikt ar šo izrādi, būtu jāatcerās, ka sākotnējā iecere Dailes teātrī iestudēt "Boniju un Klaidu" piederēja Laurai Grozai-Ķiberei, nevis Mārtiņam Eihem. Varbūt materiāls un aktieri vienkārši nesaslēdzās ar režisoru un otrādi. Protams, ja izrādi iestudētu LGK ar Daini Grūbi - Klaida, un Gintu Andžānu? - Bonijas lomā, tad visi izrādei dziedātu slavas dziesmas. Ko lai dara, Dainis nevar nospēlēt visas lomas vienlaicīgi, lai gan to mēs, skatītāji, kritiķi un pusmūža sievietes, gribētu redzēt. Kuram interesē Eihe, Dreimane, Bonija vai Klaids? Nevienam. Ak, Grūbe Grūbe....

  • ar lukturīti rokā 17.05.2016

    Nav jau liela māka atspārdīt režisoru un metāties ar krasiem paziņojumiem. Lai gan, kas to zina, vai slikta izrāde mākslā, nav labāka par viduvēju izrādi. Jo viduvējs visiem būs viduvējs un visi zinās, ka tas ir viduvējs, savukārt, slikta izrāde ir tik subjektīvs vērtējums, ka paredz to, ka tā ir slikta kādas noteiktas vērtību skalas ietvaros. Lūk, konkrētā režisora gadījumā tāds piemērs ir "Daugava", kuru daudzi vienkārši nesaprata un norakstīja kā sliktu darbu (es runāju par pirmizrādes izrādi, nevis pieņemšanas izrādi), savukārt, daudzi uzskatīja par konceptuālāko un tīrāko laikmetīgā teātra paraugu Latvijā.
    Arī Bonija un Klaids ir konceptuāla izrāde, kuras slāņi, saslēdzoties radītu ne tikai intelektuālu, bet arī emocionālu pārdzīvojumu (jāpiekrīt gan Kalniņam, ka pirmizrādē tas līdz galam nenotika), bet tāpēc ieinteresēts un atbildīgs kritiķis (kas šos slāņus spējīgs saskatīt) atnāktu vēlreiz paskatīties un padomāt, kas un kāpēc izrādē notiek tā, kā notiek. Tad arī varētu pārbaudīt pārsteidzīgos un aplamos priekšstaus par lukturīšiem un bailēm no tumsas. Tad varbūt arī ienāktu prātā analizēt vēl kaut ko citu bez impotences un attiecību skaidrošanas. Bet vispār, izlasot šo recenziju, radās jautājums part to, kā Latvijas kritiķi izprot cieņas jēdzienu. Un, vai vispār to uz sevi attiecina. Lai gan šī, prtams, nav pirmā reize, kad šāds jautājums rodas.

  • Armands 18.05.2016

    Varbūt izrāde piedzima par agru, bet "bērns" būs dzīvotspējīgs, ja to cītīgi aprūpēs. Ja tiek mēģināts, bet kaut kas vēl uzreiz nesanāk, tas ir labāk, ja salīdzina ar pieticīgu mērķi - gan jau būs labi kā ir. Šajā visai paviršajā Dailes t. sezonā - viens no vērā ņemamajiem sniegumiem.
    Tāpat ne visai veiksmīgais "Amerikas" iestudējums, kurā mēģināts, bet daudz kas nesasniegts, vērtējams augstāk par "Žannas" rimtajām norisēm.

  • qout 18.05.2016

    šitie "ķēķa eksperti" a'la Armandi un vanabī blogeri - paši nepjēdz cik smieklīgi ir?!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt