Ingrīda Vilkārse 31.05.2016

Ar smaidu par un pret spokiem…

Skats no izrādes "Spoks no Kentervilas" // Foto – Aigars Altenbergs

“Mana ģenialitāte ir vienīgais, ko varu deklarēt (I have nothing to declare except my genius), reiz par sevi kādam muitniekam teicis īru rakstnieks, dramaturgs un dzejnieks Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds jeb vienkārši Oskars Vailds, un nenoliedzami nākas vārda meistaram šajā “atturīgajā” pašvērtējumā piekrist. Lieki būtu vēlreiz pārskaitīt un uzskaitīt visu, ko radījusi šī 19. gadsimta dekadenta un estēta, vienlaikus arī neatvairāmā dendija un skandālista rakstāmspalva, taču viens ir skaidrs – Latvijas teātra publika ar šī autora darbiem sastapusies gandrīz vai ar apskaužamu regularitāti. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī šajā teātra sezonā gandrīz vienlaicīgi divās Latvijas teātru skatuvēs – Leļļu teātra latviešu trupā un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – iedvesmas avots bijis Oskars Vailds, pie tam tieši viens viņa darbs – nelielais mistiski patiesais stāsts “Kentervilas spoks” (1887).

Diemžēl man nav bijusi iespēja iepazīties ar Leļļu teātra izrādi, taču vairākus patīkamus vakarus bija iespēja pavadīt Rīgas Krievu teātrī, kurā 2016. gada 30. janvārī pirmizrādes aplausos izskanēja komponista Raimonda Paula un dramaturga Alekseja Ščerbaka leģenda ar mūziku divos cēlienos “Spoks no Kentervilas”. Izrāde ar kodolīgiem un asprātīgiem Alekseja Ščerbaka un Jeļenas Sigovas dziesmu tekstiem, astoņpadsmit Raimonda Paula mūzikas numuriem, lielisku Igora Koņajeva režiju un atraktīviem, pārliecinošiem aktierdarbiem. Tās ir divas stundas smaida, aplausu un gaišuma, kuras pavadīt šajā teātrī.

Ienākot zālē, skatītājs jau netieši tiek iepazīstināts ar izrādes stilistiku un ievadīts gaidāmajos notikumos – scenogrāfe un kostīmu māksliniece Olga Šaišmelašvili izveidojusi priekškaru, uz kura video projekcijā uzzīmēta veca, vēsturiska Anglijas pils, kas rada tēlainas asociācijas ar Kentervilas pili, bet ekrāna stūrī novietota mūsdienu preču pārdošanas zīme “Sale”. Tikko kā dziest gaisma, uzzīmētā pils “atdzīvojas” – izgaismojas pils logi, pazūd preču zīme un ar pāris lejupslīdošiem mūzikas intervāliem tiek pieteikts jaudīgs izrādes sākums: caur skatītāju zāli dziedot un “spokojoties” virzās Kentervilas spoku saime. Izrādes dramaturgs A. Ščerbaks Vailda Kentervilas vienīgajam spokam seram Saimonam de Kentervilam (Oļegs Teterins) pievienojis veselu spoku ģimeni: lēdiju Barbaru Modišu (Jeļena Sigova), lēdiju Stārtapu (Olga Ņikuļina), smukulīti Džeku Kāsltonu (Pāvels Griškovs), Galma pārvaldnieku, kas nošāvies, ar iesauku “Balss” (Jevgeņijs Šurs), plānprātīgo Tomasu Hortonu (Sergejs Gorohovs) un Boltonas hercogieni (Tatjana Začeste).

Sers Saimons de Kentervils vada spoku parādi arī visas izrādes garumā, un pirmās muzikālās epizodes laikā tiek izstāstīts vecais stāsts/ticējums, ka spoki no pils var pazust un savu dvēseles mieru iegūt tikai tad, ja kāds “nevainīgs bērns raudās un lūgsies” par viņiem…

Vašingtons – Igors Nazarenko, Hairems Otiss  – Igors Čerņavskis, Franklins – Aleksejs Korgins, Virdžīnija – Jūlija Berngardte  // Foto – Aigars Altenbergs

Kā spilgts kontrasts parādās ekspozīcijas otrā aina – pilī ierodas amerikāņu ģimene: Hairems Otiss, ASV militārais atašejs Anglijā – Igors Čerņavskis, viņa daiļā sieva Lukrēcija Otisa – Veronika Plotņikova, viņu meita Virdžīnija, ģimenes mīlule – Jūlija Berngardte, un divi viņu dēli: Vašingtons – Igors Nazarenko un Franklins – Aleksejs Korgins. Viņi ir skaļi, smējīgi un bravūrīgi, nedaudz vīzdegunīgi un tikpat nedaudz izlepuši – visu paraduši pirkt par naudu, bet galvenais – netic spokiem… Režisors un dramaturgs no Vailda stāsta veiksmīgi paņēmis amerikāņu ģimenes ironisko stīgu, taču iekrāsojis to vēl spilgtāku un groteskāku. Tā ir zināmā mērā pat tāda kā ironiska klaunāde, kur katrs no tēliem ir kāds spilgti atpazīstams tipāžs: amerikāņu militārists – nedaudz naivs, bet turīgs un pašapzinīgs, gatavs par naudu nopirkt ne tikai pili, bet arī titulu; ģimenes māte, kas mēģina līdzināties katras amerikāņu sievietes sapnim par Holivudas skaistuli, iekārojamu sievieti Marlēnas Dītrihas vai Grētas Garbo veidolā; nevaldāmi dvīņi-blēņdari a la Makss un Morics un ģimenes lutekle meita pusaudze – nedaudz pāraugusi lolita ar lupatu zaķi rokās, līdz šī lelle kā pasakā par pelnrušķīti “pārvēršas” īstā /dzīvā līgavainī…

Kopā ar izbiedēto un pārsteigto spoku saimi ģimeni pilī sagaida arī Jekaterinas Frolovas mis Amnija, pils ekonome, atslēgu un gara turētāja, kura gadiem bezcerīgi iemīlējusies spokā serā Saimonā. Tāpat epizodiskās lomās Jevgeņijs Korņevs – lords Kentervils, agrākais pils īpašnieks un ar nepārspējamu plastiku un lielisku vokālu apveltītais Maksims Busels Virdžīnijas līgavaiņa Naidžela (Česīras hercoga) lomā.

Asprātīgi, ironiski un raiti dramaturgs Aleksejs Ščerbaks mācējis izstāstīt stāstu, izjūtot muzikālās izrādes būtību, kur dziesmu numuri nevis apstādina darbību un ir kā atsevišķs priekšnesums, bet organiski “iegulst” libretā. Kopā ar režisoru un scenogrāfi uz skatuves tapis sava veida muzikāli krāsains pastičo, kurā lieliski sadzīvo gan Oskara Vailda stāsta motīvi, gan 20. gadsimta 50. gados radušās popārta mākslas tēmas par “reklāmas nepārvaramo varu”, ārišķīgo skaistumu, patērēšanas un preču kultu, kas vainagojas ar sapni par saldo dzīvi Amerikā…

Maestro Raimonds Pauls jaunajam skatuves darbam radījis 18 muzikālus numurus, kuri aptver gan saldas, smeldzīgas melodiskās lappuses (kurām tā vien prasās “vilkt” līdzi…) un džeza, pat rokenrola intonācijas, gan asprātīgus reklāmas džinglus, gan aizkustinošas liriskas šūpļa dziesmas motīvus. Nenoliedzami – Maestro rokrakstā uzmanīgam skatītājam un klausītājam būs sadzirdamas varbūt jau pazīstamas taktis vai motīvi, taču muzikālais raksts saaudzis tādā viengabalainībā, ka arī mūzikas pastičo šeit liekas īsti vietā.

Skats no izrādes "Spoks no Kentervilas" // Foto – Aigars Altenbergs

Savukārt scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Olgas Šaišmelašvili telpa un tērpi kļūst par darbības daļu un palīdz režisoram spēlēties ar izrādes vidi un tēliem – sākot no video priekškara, kas visas izrādes garumā vizuāli “izdzīvo” notikumus, līdz skatuves telpas interjeram, kurā vecā Anglija ar saviem spokiem un spoku stāstiem mīt nosacīti vecajā interjerā, jaunanglija jeb amerikāņi piesaka sevi ar popārta zīmi (mākslu vienkāršiem cilvēkiem) it visā, ko viņi darba, ko saprot un vēlas. Darbības telpa risināta divos plānos, un tajos iedzīvināts sirreāls reālisms. Pirmais un galvenais darbības plāns ir pils centrālā zāle, kuras interjerā krēsli un kamīns (izrotāts ar nosacītu vēsturisko Kentervilu ģerboni) ir proporcionāli neatbilstīgi lieli cilvēku augumam, tādējādi it kā simboliski norādot uz senās dzimtas vēsturi un nesatricināmajām tradīcijām. Otrais darbības plāns – skatuves proscēnijs, kura fons ir vertikāla mozaīku kolonāde, kas kopā ar priekškaru attiecīgi dod daudzveidīgu iespēju mizanscēnu risinājumam.

Novērtējama ir lielā scenogrāfes pieredze muzikālo izrāžu veidošanā, kur skatuves askētiskajā telpā darbojas gan simboliskie elementi, gan muzikālā žanra nosacītība. Kad skaistā Lukrēcija, ieraudzījusi tumšo, drēgno un nemīlīgo pili, savā romantiski smeldzīgajā songā “Es ilgojos pēc Ņujorkas, sapņoju par Brodveju” skatuves proscēnijā dzied par ilgām pēc Oklahomas, uz aizvērtā skatuves priekškara kā karuselī griežas krāsaina kolāža ar Makdonalda ceptajiem kartupeļiem, Coca–Colas dzērienu bundžiņām, dolāru zīmēm, Ņujorkas attēliem…

Daļa no veiksmes stāsta katrā muzikālā uzvedumā ir arī horeogrāfa līdzdalība, tai skaitā arī šajā kopdarbā, kurā asprātīgas, spilgtas un it kā neobligātas (lasi – organiskas) dejas miniatūras un kopējo kustību partitūru veidojusi horeogrāfe Marija Korabļova. Domāju, ka nekļūdīšos, ja uzdrošināšos teikt, ka katras izrādes aplausus izpelnās muzikāli horeogrāfiskais numurs – sieviešu kvartets “Ja ir nepieciešams salauzt, samīt, saplosīt, iznīcināt…”. Un šajā numurā tāpat kā visā uzvedumā kā galvenā dominante ir elegantā, atturīgā un ironiski precīzā Veronikas Plotņikovas Lukrēcija – aktrise apbur ne tikai ar savu skatuves šarmu, bet arī ar lielisku vokālo meistarību jebkurā dziedājumā.

Spožas uzveduma režijas “pērlītes” ir mazās intermēdijas – reklāmas džingli, kas uz brīdi apstādina darbību, jo pret visām problēmām priecīgajai un vieglprātīgajai amerikāņu ģimenei ir risinājumi: reklāmas kā zāles. Ja pils grīdu klāj neizdzēšams vēsturisks asins traips, kas katru nakti atjaunojas, lai kā arī tiktu tīrīts – tur var līdzēt tikai “neiedomājami iedarbīgs” tīrīšanas līdzeklis, ja spokam seram Saimonam čīkst ķēdes vai viņam ir kāda kuņģa kaite – arī tur talkā var nākt reklāmas piedāvājums… Atsaukšanās uz popārta izmantoto “zemo žanru”, proti, reklāmas plakāta un komiksa stilistiku, šeit kā režijas elements trāpījis desmitniekā.

Labs režisors izkūst ne tikai aktieros, bet arī savā komandā, tāpēc Igora Koņajeva veikums mērāms visā izrādes norisē – gan uzveduma vizuālajās un muzikālajās kvalitātēs, gan saskaņotajā aktieru ansambļa darbā ar pārliecinošiem aktierdarbiem. Kā mūzikla paraugstundā darbojas jauno aktieru duets Jūlija Berngardte un Maksims Busels, kuru skatuves meistarība un fiziski mākslinieciskā sagatavotība pārsteidz ar savu perfektumu – viņi dzied, metot “ritentiņus”, noliecas tiltiņos, dejo sarežģītas horeogrāfijas, nezaudējot muzikālās kvalitātes.

Skats no izrādes "Spoks no Kentervilas" // Foto – Aigars Altenbergs

Kā niekojoties, ar vieglu un labdabīgu smaidu režisors izstāstījis stāstu par un pret spokiem, kur katram – gan dzīvajam, gan spokam – savs skelets skapī un tikai nevainīgas bērna asaras var dot ilgi gaidīto mieru… Kad izrādes noslēguma ainā kamīna priekšā visa aktieru komanda dzied atvadu romantisko dziesmu “Mēs atkal šeit, bet kas būs vēlāk?”, gaisā paceļas ziepju burbuļi un skatītājs ļaujas šim nedaudz naivajam, taču gaišuma un labestības pilnajam mirklim, jo tā ir bijusi tikai pasaka…

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt