Līvija Dūmiņa 14.06.2016

Granāti un mīla. Četras versijas

Anna – Aija Dzērve, Vera – Vita Vārpiņa // Foto – Jānis Deinats

Dailes teātra Mazajā zālē maija vidū pirmizrādi piedzīvoja krievu rakstnieka Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce (1910) versija, ko pēc motīviem sarakstījusi dramaturģe Justīne Kļava, bet iestudējis Mihails Gruzdovs. Stāsta un dramatizējuma atšķirības ir zīmīgas, tāpēc pakavēšos pie katra no tiem. Ģenerāļa Anosova lomā dublējas Juris Bartkevičs un Jānis Paukštello, kas piešķir izrādei atšķirīgu skanējumu. Bet iesākumā atdodu godu pirmavotam, kura sarakstīšanai Kuprinu iedvesmojis reāls stāsts par telegrāfistu, kas iemīlējies augsta ierēdņa sievā.

Aleksandra Kuprina stāsts

Granātu aproce sākas ar detaļās precīzu laika apstākļu aprakstu, turklāt tas attiecas uz augustu, nevis septembri, kad notiek stāsta darbība. Migla, nerimstošs lietus un orkāns izjaucis atpūtnieku vasaras baudīšanu, liekot tiem pamest Melnās jūras piekrasti, sapluinījis ziedus un licis skaloties dubļu jūrai. Bet septembrī, kad ir stāsta galvenās varones kņazienes Veras Šeinas vārda diena, laiks pēkšņi mainījies, uzsmaidījusi atvasaras saule. Rakstnieks sabalso dabas apstākļus ar tēlu jūtu dzīvi. Augustā trakojošā daba, kas pierimst septembrī, ļoti tieši izsaka Veras un viņas vīra kņaza Vasīlija Šeina desmit gadu ilgušās laulības būtību. Kņazienes kaislīgā mīla pret vīru sen pāraugusi uzticībā balstītās draudzības jūtās.

Abu attiecības no rāmās un paredzamās ikdienas izsit pērkons. Vera saņem sena pielūdzēja sūtītu granātu aproci. Viņa ir neapmierināta, kad, lasot vēstuli, saprot – aproci dāvina tas pats senais mīlestības vēstuļu rakstītājs G. S. Ž. Viņš sācis rakstīt divus gadus pirms Veras kāzām ar kņazu Šeinu. Vera atbildējusi tikai vienu reizi un slepus, lai lūgtu pārstāt viņu traucēt ar saviem mīlestības apliecinājumiem. G. S. Ž. mīļotās lūgumu ņem vērā un turpmāk raksta tikai uz svētkiem. Par slepeno pielūdzēju un viņa vēstulēm vīrs zina. Kņazs Šeins Veras vārda dienas viesībās šo tēmu iztirzā pat publiski, rādīdams savus zīmējumus, kuros šis stāsts attēlots. Arī aproci un pavadvēstuli Vera parāda vīram. Un svarīgi, ka Veru vārda dienā patiesi iepriecinājuši vīra dāvātie auskari. Viņa uzskata, ka abu laulība ir laimīga. Vienīgi bērnu nav, un Vera, kurai ir četrdesmit gadu, cerības ir zaudējusi.

Traģēdijas brīdinājuma signāli ieskanas īsi, bet noteikti. Vera saskaita, ka pie viesību galda ir 13 cilvēku, un, būdama māņticīga, nodomā, ka tas nav labi. Pēc vakariņām viņai tiek nodota G. S. Ž. dāvātā granātu aproce zelta ietvarā, un, skatoties, kā gaismā iezaigojas sarkanie akmeņi, Vera jūt satraukumu, jo tie atgādina asinis.

Vera – Vita Vārpiņa // Foto – Jānis Deinats

Viesībās ir klāt Veras māsas Annas krusttēvs, ģenerālis Anosovs, kuram, tāpat kā Verai, bērnu nav, toties ir atmiņas par kaislīgu jaunības romānu, un viņš labprāt par to stāsta. Anosovs runā par mīlestību, kuras dēļ iespējams veikt varoņdarbus, atdot dzīvību, ciest mokas. Par īstu mīlestību – svētu, tīru, mūžīgu. Viņš jautā Verai – varbūt šī nezināmā persona, kas šķērsojusi viņas dzīves ceļu, ir tāda mīlestība, par kādu sapņo sievietes un kādu vīrieši vairs nav spējīgi just.

Veras brālim Nikolajam Tuganovskim, prokurora biedram un racionālam cilvēkam, aproces parādīšanās ģimenes vasarnīcā liek rīkoties izlēmīgi. Ierēdnis Georgijs Stepanovičs Želtkovs ir ļoti satraucies, kad pie viņa īrētajā miteklī ierodas Vasīlijs un Nikolajs. Viņš ir pazemīgs un godbijīgs, taču mīlestība dod spēku atzīties, runāt par to un atkāpties. Veras vīrs saprot Želtkovu un apgalvo, ka jūt šī vīrieša dvēseles traģēdiju un ciešanas. Vai tad viņš ir vainīgs, ka piedzīvojis tik spēcīgas jūtas, mīlestību, ko ir tik grūti izskaidrot?

Veras attieksme mainās, kad Želtkovs mirst pašnāvībā. Viņa nāve ir izšķirīgais pierādījums, kas liek saprast, ka tā patiesi ir bijusi mīlestība, kāda uz zemes notiek reizi tūkstoš gados. Un mirklī, kad Vera paceļ mirušā galvu, lai noliktu sarkanu rozi, viņa saprot, ka mīlestība, par kādu sapņo katra sieviete, ir pagājusi garām. Un tieši Šeins, kurš redzējis Želtkovu dzīvu un runājis ar viņu, uzklausot vīrieša atzīšanos mīlestībā Verai, pārliecina sievieti, ka mirušais nepavisam nebija traks, bet patiešām viņu mīlējis.

Iespraudums par Bēthovena sonāti un romantismu

Kuprina sirdij Ludviga van Bēthovena mūzika bijusi īpaši tuva. Un viņa stāstā Želtkovs apgalvo, ka Bēthovena labākais skaņdarbs ir Son. № 2, op. 2. Largo Appassionato. Minētā sonāte ir norādīta kā stāsta moto: L. van Beethoven. 2 Son. (op. 2, № 2). Largo Appassionato. Bēthovena klavieru sonātēs jūtu pasauli plosa dažādas emocijas, tieši tāpat kā dabas spēki Kuprina tēloto ainavu un tēlu jūtu dzīvi. Minētā sonāte pieder agrīnajiem dižā vācu komponista darbiem, sacerēta 1795. gadā – Bēthovenam tad ir 25. Lai arī līdz romantisma ēras sākumam ir vēl kādi simt gadi, klasicisma laikmetam piederīgo komponistu mēdz saukt par pirmo romantiķi. 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta pirmajā pusē dzīvojošo rakstnieku Kuprinu pieskaita reālistiem, taču viņu, arī Granātu aproces kontekstā, var dēvēt par vēlīno romantiķi. Kuprins idealizē mīlestību, piešķirot tai īpašības, kuras parastajiem mirstīgajiem ir grūti, ja ne neiespējami savienot sevī ar iedzimto grēku. Tā ir mīla, kas liek dievišķot ilgu objektu un ne tikai vārdos, bet arī darbos palikt tai mūžam uzticīgam. Tā atgādina Dieva mīlestību un viņa nesto upuri. Kuprina norādītajā Bēthovena sonātes daļā kā liktenis pie loga klauvē traģiskais, un šo klauvējienu izjūtu rakstnieks ievij sižeta kompozīcijā.

Georgijs Stepanovičs Želtkovs – Aldis Siliņš // Foto – Jānis Deinats

Justīnes Kļavas dramatizējums

Dramaturģe ir optimizējusi darbojošās personas, atsakoties no vairākiem epizodiskiem tēliem. Bet ir palielināta Veras skolas biedrenes, pianistes Ženijas Reiteres lomas nozīmība. Viņai pierakstīts jaunības romāns ar Nikolaju, un tieši Ženija ir Želtkova istabas saimniece.

Vēstuļu tēma ir būtiski izvērsta, un Želtkovs Veras dzīvē un jūtās ielaists ļoti dziļi. Abus saista sarakste, kas ļauj Verai dzīvot divās – vēstuļu un īstajā pasaulē. Lugas, tāpat arī izrādes gaitā iztēle izspiež īstenību. Sarakstē viņu attiecības ir tuvas, Vera atdevīgi atsaucas Želtkova balsij, viņa redz svešiniekā ne tikai gara radinieku, bet arī vīrieti. Veras vīra Vasīlija raksturs kļuvis robustāks, viņš ir paštaisns cilvēks, kurš, tāpat kā brālis Nikolajs, nesaprot Anosova proponēto patiesību, ka laulībām ar mīlestību bieži vien nav nekāda sakara un pārpasaulīga mīla var pastāvēt tikai ārpus tās. Precīzi Veras vīra un Želtkova atšķirīgo būtību raksturo abu saruna, kad nabadzīgais ierēdnis apgalvo, ka Vera smaržo kā pielijuši ceriņi pēc pērkona negaisa. Vasīlijs atbild, ka viņa ir parasta sieviete, viņai nav jāsmaržo pēc kaut kādiem pielijušiem krūmiem. Pēc Želtkova pašnāvības Vera arvien dziļāk aiziet iztēles pasaulē – raksta vēstules, it kā viņš būtu dzīvs, un pat vēsta par abu gaidāmo bērnu – meitu. Dramaturģe ir veiksmīgi pārnesusi un saglabājusi Želtkova vēstuļu intonāciju, godbijībai pievienojot šķipsnu miesiskas kaislības. Tāpat kā Kuprina stāstā, arī šajā versijā Želtkovs, atvadoties no Veras uz mūžu, izmanto Tēvreizes rindu: “Svētīts lai top tavs vārds”, tādējādi apliecinot viņa mīlestības īpašo raksturu. Mihaila Gruzdova iestudējumā reliģiskais motīvs izskan noteikti un mulsinoši.

Mihaila Gruzdova versija

Mārtiņš Vilkārsis Mazo zāli frontāli sašķēlis divās telpās. Lielākā un gaišākā ir Šejinu (tā latviskots Kuprina dotais kņazu uzvārds) vasarnīcas istaba, mazākā – šaura un pelēka, ar svētbildi pie sienas un degošu tievu vaska sveci uz galda – atgādina mūka celli. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone tērpusi Alda Siliņa Želtkovu melnās drānās, un viņa izskats savienojumā ar rimtu fizisko eksistenci, galvenokārt sēžot pie galda vai guļot gultā ar grāmatu rokās, patiesi atgādina labprātīgu izolāciju kādas garīgas prakses vārdā. Aldis Siliņš ļoti izjusti, ar jūsmu un brīžiem pat asarām acīs runā Verai adresēto vēstuļu tekstus, ko dramaturģe kārtojusi dialogos. Tomēr viņam piemīt arī izredzētā augstprātība, ko met acīs Veras vīram un Nikolajam. Es varu noticēt Kuprina Želtkovam kā jūtu, ideālās mīlestības iemiesojumam, kas spēj dzīvot uz zemes tikai nepiepildītā formā, jo, saskaroties ar ikdienu un sadzīvi, tomēr var pārplīst kā ziepju burbulis.

Dailes teātra versijā, kas nodēvēta par melodrāmu, ir divi nelaimīgi mīlētāji – precēta, turīga sieviete un trūcīgs autsaiders, kura izjūtās mīlētās sievietes un Dievmātes vaibsti ir saplūduši kopā. Šāda attieksme savienojumā ar izredzētā brīžiem pat fanātisku spīdumu acīs drīzāk atbaida, nevis liek just līdzi.

Izrādes spēks ir ansamblis, lieliskas saspēles, kurās dzimst tēli ar miesu un asinīm, tik reāli un tieši tāpēc tik saprotami. Kā Artūra Skrastiņa Vasīlijs – ar saviem dzīves kārtības izpratnes rāmjiem, uzmanīgs pret visu, kas skar reputāciju. Uzticīgs un gādīgs, jo vīram, turklāt aristokrātam, tādam pieklājas būt. Viņš nav nekāds varonis un lieliski to apzinās. Viesošanās pie Želtkova ir lūzuma punkts, kad skaidri redzams, kā vecais Vasīlijs atkāpjas, rodot vietu jaunajam. Ja tikai viņš spētu saprast, dzirdēt to, ko mūzikā saklausa Vera un Želtkovs.

Neprecētais Ginta Andžāna Nikolajs ir caur un cauri racionāls cilvēks, un arī attiecībā uz privāto dzīvi viņa uzskatos viss ir skaidri reglamentēts. Jūtas nepakļaujas likuma rāmjiem, tāpēc tās ir pārāk aizdomīgas un nedrošas. Želtkova mīla, pierādīta ar dārgu dāvanu, apdraud ģimenes reputāciju, tāpēc jārīkojas izlēmīgi. Bet skatieni, ar kādiem viņš uzlūko Ženiju, kura pēc abu romāna devusies uz Parīzi un tur dzīvojusi kopā ar dzērāju, tāpat kā pārmetuma atbalss intonācijās liecina, ka viņš nav vien sauss ierēdnis, bet dzīvs cilvēks, kuram agrā apdedzināšanās, gļēvi atsakoties no mīļotās, sāpējusi gan. Un gluži vienalga nav arī šodien.

Vasīlijs Ļvovičs Šeins – Artūrs Skrastiņš // Foto – Jānis Deinats

Mihails Gruzdovs savā iestudējumā attīsta mūzikas tēmu, ļaujot tai skanēt kā īstās mīlestības balsij. Un izrādē tā ir dzīva balss, jo Ženijas lomā iejutusies pianiste Ilze Dzenīte. Ženija spēlē Verai apsveikumu, improvizē, pavadot Vasīlija rādītās humoreskas (Ilzes Vītoliņas zīmējumi), kā arī atskaņo Kuprinam tik būtisko Son. № 2, op. 2. Bet svarīgi, ka pianiste ir kā medijs, kas vienā – mūzikas – telpā ļauj satikties mīlētājiem. Un izrādei izraudzītie skaņdarbi papildina jeb noapaļo darbību, atklājot emocionālos zemtekstus.

Vitālu, dzīvespriecīgu Veras māsas Annas tēlu radījusi Aija Dzērve. Dailes teātra versijā Annas bagātais, resnais vīrs ar sapuvušajiem zobiem neparādās, taču attieksmi pret nemīlēto un apnikušo vīru aktrise nospēlē tāpat. Pēc nesenās atgriešanās no Montekarlo viņā kūsā enerģija, tostarp skaidrs, ka seksuālā enerģija ārzemēs nav taupīta. Tas, kā viņa nodemonstrē māsai zeķes gumiju uz augšstilba, pasaka visai daudz, tāpat kā intonācija, ar kādu tiek izteikts viņas dzīvi laulībā raksturojošais vārds “garlaicīgi”.

Paukštello, Vārpiņa un Bartkevičs

Pirmajā izrādes skatīšanās reizē, kad Anosovu spēlēja Juris Bartkevičs, Vitas Vārpiņas Vera savos pārdzīvojumos bija vientuļa. Juris Bartkevičs sev piemītošajā manierībā ģenerāļa tekstus skatuves visumā laida viegli, bez saturiskajiem akcentiem, aiz kuriem Vitas Vārpiņas emocionalitāte varētu aizķerties, radot apjomīgāku jēgas un pārdzīvojuma slāni. Pateicoties Jāņa Paukštello spēlei ar patiesu iekšēju pārdzīvojumu, kas jautās skatienā, mīmikā, klusumā, tembrā un intonācijās, viņa ģenerālis Anosovs kļuva par Veras sabiedroto. Vienīgo, kas viņu tiešām saprot, gara radinieku, jo bijis izredzēts reiz piedzīvot tādu mīlestību, par kuras ideologu un aizstāvi viņš kļūst tagad, kad to pārdzīvo Vera.

Vitas Vārpiņas Verai piemīt Kuprina aprakstītais aristokrātiskais, vēsais skaistums, kas izrādē sasilst Želtkovam adresētajos tekstos. Un finālā viņas izteiktie vārdi “Tik ļoti sāp” iegriež taisnu ceļu uz emocionālo atmiņu, par ko liecina arī sieviešu slapjās acis, nākot ārā no zāles.

Šaubos, vai ziedošo ķiršu dārzs – Veras patvērums, kas izgaismojas aiz lielās gleznas reprodukcijas (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), – ir labākais iztēles pasaules atainojums. Mākslīgā skaistuma dekorativitāte nonāk pretrunā ar viņas jūtu patiesumu, par ko režisors un aktrise tomēr pārliecina.

Tikpat mākslīgi piekarināts šķiet fināls, kurā Veras ģimene skaļi sauc pazudušo kņazieni vārdā. Un nevaru atrast nevienu sevi pārliecinošu argumentu, kālab nepieciešamas parūkas un mākslīgās bārdas, ko Mazās zāles tuvplāns atklāj visā to nedabiskumā. Arī kostīmi taču ir Kuprina laikmeta stilizācijas, un vienota izrādes vizuālā tēla labad dabiskas galvas būtu pieļaujamas visiem, ne tikai Artūram Skrastiņam un Aldim Siliņam.

Vera – Vita Vārpiņa, ģenerālis Anosovs – Juris Bartkevičs, Anna – Aija Dzērve // Foto – Jānis Deinats

Kaisles simbols

Nezinu, vai Kuprins, rakstot savu stāstu, zināja par granāta mistisko nozīmi, taču tas tiek uzskatīts par akmeni, kas palielina seksuālo enerģiju un spēj tā īpašniekam nest spēcīgas kaislības. Tādējādi Želtkova dāvana iezaigojas jau ļoti konkrētā simboliskā gaismā. Zīmīgi arī, ka granātam piemītot negatīva ietekme uz emocionāli vājiem un slinkiem cilvēkiem – dārgakmens klātbūtne varot likt iedzīvoties nervu slimībās. Šis aspekts Mihaila Gruzdova izrādes kontekstā pat ir ļoti labi saprotams.

Taču skumji pēc izrādes kļūst tāpēc, ka dzīvojam laikā, kad teātrim jāmaina oriģinālais stāsta nosaukums, lai visiem būtu skaidrs, ka runa ir par dārgakmeņu rotu, nevis kādu teroristu pašnāvnieku ieroci…

Atsauksmes

  • Sigita Paula 15.09.2016

    Paldies par brīnišķīgo recenziju! Man šī izrāde ļoti, ļoti patika!
    Šī ir izrāde, kuras beigās asaras acīs bija ne tikai aktieriem, bet arī man un ne vienam vien no skatītājiem, kas ir ar jūtīgām un atvērtām sirdīm.
    Vairāk varat izlasīt manā blogā: http://sigita-paula.blogspot.com/2016/09/atzities-milestiba.html

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt