Kroders Vērtē

Jūn
15
2016

Latvijas teātris mainās

Mihails Barišņikovs JRT izrādē "Brodskis/Barišņikovs" // Foto – Jānis Deinats

No 24. līdz 26. maijam Rīgā norisinājās Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā Latvijas izrāžu skate – pēc skaita divpadsmitā. Kopumā 53 ekspertiem no 9 valstīm tika prezentētas izrādes – “Brodskis/Barišņikovs” (rež. Alvis Hermanis, JRT), “Mii Mii paaudze” (rež. Elmārs Seņkovs), “Antigone” (rež. Elmārs Seņkovs, NT), “Cerību ezers” (rež. Vladislavs Nastavševs, JRT) un “Melnā sperma” (rež. Vladislavs Nastavševs, ĢIT), “Andrievs Niedra” (rež. Valters Sīlis, DDT), “Es esmu ļoti kautrīga persona” (horeogr. Kristīne Brīniņa), “Korpuss” (horeogr. Elīna Lutce), “Vērpete” (horeogr. Krišjānis Sants un Ēriks Eriksons), “Vīlas. Džanni Skiki” (rež. Viesturs Kairišs, LNO). Ņemot vērā visnotaļ piesātināto un saspringto grafiku, eksperti dalījās iespaidos visu trīs dienu garumā.

Viedokļus uzklausīja Madara Lazdiņa un Kristiāna Šuksta

 

Pirmās četras sarunas notiek pirmajā vakarā – skates atklāšanas pasākumā pēc izrādes “Brodskis/Barišņikovs” noskatīšanās

Aļona Jankeleviča (Алена Янкелевич), Krievija, teātra festivāla Zelta maska starptautisko projektu vadītāja

Savāda sajūta – klausīties Brodska dzejas lasījumu, kādu piedāvā Mihails Barišņikovs. Ļoti laba ideja: uz skatuves satiekas divi draugi – viens miris, viens dzīvs, un mirušais runā caur dzīvo. Es strādāju teātra festivālā Zelta maska un arī veidoju izrāžu skates. Biju šeit arī pagājušajā gadā. Salīdzinot redzēto dažādās valstīs, jāsecina, ka teātris visur strādā pārsvarā vienādi. Protams, var izdalīt dažādus teātra spēles tipus – dramatisko teātri, dokumentālo teātri, deju utt. –, bet jebkurā gadījumā tos mūsdienās var redzēt jebkur. Protams, katras valsts teātrim ir kāda īpaša odziņa. “Brodskis/Barišņikovs” ir ļoti internacionāla izrāde, bet, piemēram, “Mii Mii paaudze” ir ļoti latviska, un, ja viņi to veidotu Krievijā, ideja par jauniem cilvēkiem, kas domā par nākotni, būtu tā pati, bet informācija, ko satur izrāde – pavisam citāda, jo mums vienkārši ir citas problēmas un jautājumi.

 

Ksenija Volkova (Ксения Волкова), Krievija, Sanktpēterburgas teātru skates Mayshowcase producente

Esmu Latvijā pirmo reizi, pati veidoju Sanktpēterburgas teātru skates. “Brodskis/Barišņikovs” ir pirmā izrāde, ko šeit esmu redzējusi. Redzēt klātienē Mihailu Barišņikovu man ir svarīgs, unikāls un vēsturisks brīdis. Īpašs ir dialogs starp Barišņikovu un Brodska balsi. Pagātnes, tagadnes un nākotnes satikšanās un galvenais varonis, kurš runā par savu vecumu. Aktierim ir 68, bet viņš pilnīgi noteikti izskatās jaunāks. Izrādē Barišņikovs reflektē par savu nākotni kontekstā ar Brodski, kurš ir miris. Tas ir unikāls brīdis, kad satiekas divas personības.

Mihails Barišņikovs JRT izrādē "Brodskis/Barišņikovs" // Foto – Jānis Deinats

Milja Sarkola (Milja Sarkola), Somija, Tamperes teātra festivāla mākslinieciskā vadītāja

Latvijā esmu pirmo reizi. Pašlaik esmu redzējusi tikai “Brodski/Barišņikovu”. Man joprojām ir neliels kultūršoks. Jutos nokļuvusi pilnīgi negaidītā izrādē. Tas bija ļoti meditatīvi un ļoti skaisti, protams. Tā kā iepriekš nezināju Brodska dzeju, tas bija izglītojoši un atvēra man durvis uz jaunu pasauli. Manuprāt, ļoti labs skates sākums. Reizēm gan bija žēl, ka nesaprotu krievu valodu, jo jutu, ka publika man apkārt bija daudz dziļāk izrādē nekā es. Es valodu un tekstu dzirdēju, bet reāli nesajutu, attiecīgi tas veidoja distanci, un līdzpārdzīvojums līdz galam nevarēja notikt.

 

Anne Lī Sova (Anne-Ly Sova), Igaunija, Endlas teātris un Pērnavas Starptautiskais teātris, festivāla Monomaffia dramaturģe, programmas vadītāja

Latvijas teātra skati apmeklēju jau sesto gadu, un esmu ļoti ieinteresēta jaunākajā Latvijas teātrī. Zinu, ka Alvis Hermanis ir viens no āķīšiem, ar ko jūs piesaistāt skates ekspertus, arī es skatos viņa izrādes, bet esmu redzējusi jau tik daudz, ka viņa darbi mani vairs nepārsteidz. Tas nenozīmē, ka tie nav kvalitatīvi – Hermanis veido patiesi labas izrādes, bet es meklēju jaunas un svaigas idejas. Manā ikdienas darbā ir būtiski mainīt vidi, redzēt kaut ko pilnīgi citādu nekā mūsu teātrī. Meklēju jaunu materiālu – skatēs gūtie iespaidi raisa domas, kā attīstīt izrādes mūsu teātrī. Piemēram, “Raiņa sapņi” pagājušajā gadā atvēra man acis – nebiju iedomājusies, ka iespējams uzvest modernu izrādi par vēsturē un kultūrā nozīmīgu personību. Šobrīd esmu redzējusi tikai vienu izrādi – “Brodski/Barišņikovu”. Tā īsti nebija manā gaumē, bet es jau no paša sākuma zināju, ka tā būs. Tas ir labs jautājums – kāpēc. Es pati kā dramaturģe esmu likusi uz skatuves dzeju, arī redzējusi dažādas izrādes, kas balstītas dzejā, bet mani tas neaizķer. Izrāde nepaņem mani sev līdzi.

Pēcāk šo eksperti uzrunājām arī pēc izrādes “Cerību ezers”

Man ļoti patika, ka izrāde “Cerību ezers” bija veidota ļoti humoristiskā manierē. Nopietna tēma, parādīta caur komisku prizmu, bieži izrādās vēl skumjāka. Cik saprotu, Guna Zariņa, kas spēlē māti, ir Latvijā ļoti mīlēta aktrise un cilvēki nāk uz teātri, lai redzētu viņu. Un, tā kā šī izrāde ir arī komēdija, tā piesaista arī tos cilvēkus, kas nav pieraduši pie filozofiskām, mūsdienīgām tēmām. Šādā veidā publika tiek iepazīstināta ar teātra likumiem, kas patiesībā ir ļoti plaši un ļauj uz skatuves notikt jebkam – šis ir labs instruments teātra rokās.

 

Viedokļi uzreiz pēc izrādēm: “Antigone” Nacionālajā teātrī un “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī

Gecs Leinevēbers (Götz Leineweber), Vācija, Minhenes Residenztheater dramaturgs

Nav iespējams vienā vārdā aprakstīt, cik ļoti man patika izrāde “Cerību ezers”. Esmu vācietis un nepārzinu izrādē atainotās problēmas. Neuztvēru vairākus jokus, kad publika smējās, nezinu, par ko cilvēki runāja televizorā. Šī nenoliedzami ir nopietna tēma, bet pasniegta rotaļīgā veidā. Sākumā man pat šķita, ka režisors pats spēlē sevi. Iestudējumu apmeklēja gan krievu, gan latviešu publika, bet izrāde skaidri nepārstāvēja nevienu no pusēm – tā nebija kā futbola mačs, kas beidzas ar rezultātu 10:0 – abas puses tika pārstāvētas ar mīlestību.

 

Laura Metsa (Laura Mets), Igaunija, režisore, Endlas teātris

Man ļoti patika izrāde “Cerību ezers”. Arī Igaunijā mums ir šāda problēma – krievi nevēlas vai vienkārši vēl nav integrējušies pārējā sabiedrībā. Šī izrāde iepazīstina ar situāciju ļoti vienkāršos vārdos. Man patika, ka iestudējums bija tik personisks, varēja redzēt, kā režisors ir pats sevi ielicis šajā stāstā, tāpēc nevar samelot vai parādīt sevi labāku, nekā ir patiesībā.

Skats no JRT izrādes "Cerību ezers" // Foto – Jānis Deinats

Kati Onga (Kati Ong), Igaunija, Endlas teātra aktrise

Man patika, kā izrāde “Cerību ezers” iepazīstina ar integrācijas tēmu, bet ne dramatiskā veidā. Šis bija ļoti personisks stāsts. Kad teātrī tiek runāts par problēmām, bieži viedoklis tiek pasniegts ļoti tieši vai didaktiski. Šajā gadījumā tā nebija. Lai gan par šo tēmu ir visa izrāde, tiešā veidā latvieši un krievi tiek pieminēti tikai vienā ainā, kur vīrietis prasa otram, kāpēc viņš nedziedot latviešu dziesmas.

 

Intervijas pēdējā skates dienā – gan pēc laikmetīgās dejas izrādēm, gan pēc skati noslēdzošā iestudējuma “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī

Pjotrs Gruščinskis (Piotr Gruszczyński), Polija, Varšavas Nowy Teatr dramaturgs

Esmu Rīgā no skates sākuma, redzēju arī “Brodski/Barišņikovu”. Man ļoti interesanti liekas, ka jaunie mākslinieki meklē iespējas runāt par dzīvi un situāciju valstī un vairums izrāžu ir saistītas ar šodienas latviešu situāciju vēsturiskā un politiskā kontekstā. Ļoti novērtēju Vladislava Nastavševa izrādi “Cerību ezers”, kaut gan ir sarežģīti – iestudējums man gan ļoti patika, gan ārkārtīgi nepatika vienlaicīgi. Man patika stāsts, bet ir daudz šaubu par teātra valodu, kādā režisors veidojis izrādi. Tā man liekas nedaudz sentimentāla un vecmodīga. Ja izrāde būtu nedaudz citādākā, mūsdienīgākā izpildījumā, es būtu daudz drošāks to aicināt uz Varšavu, jo tā daudz pastāsta par jūsu valsti, teātri. Bet tajā pašā laikā neesmu pārliecināts, vai tā uzrunās poļu auditoriju, jo mūsu teātrim ir cits piegājiens.

 

Karolīna Hohleihtere (Carolin Hochleichter), Vācija, festivāla Berliner Festspiele, Foreign Affairs dramaturģe

Esmu šeit, jo meklēju materiālus starptautiskajam Berlīnes teātra festivālam. Latvija man ir interesanta gadu no gada, tā savā ziņā reprezentē Baltijas valstīs notiekošo. Esmu šeit jau trešo gadu. Zinu pārāk maz, lai novērtētu, kā Latvijas teātris mainās, bet tas, ko varu teikt – katru reizi, kad atbraucu, es uzzinu par jaunu telpu, jaunām ēkām, kur varat uzvest izrādes, un tas ir pārsteidzoši. Es to ļoti novērtēju, jo redzu, ka cilvēki ļoti cenšas atrast vietu, kur strādāt. Es ierados tikai otrās dienas pēcpusdienā, līdz šim esmu redzējusi Vladislava Nastavševa izrādi “Cerību ezers” un šodienas dejas izrādes. Ir sajūta, ka “Cerību ezers” atspoguļo ļoti svarīgus un aktuālus brīžus latviešu un krievu savstarpējās attiecībās Latvijā. Man liekas, ka publika patiešām bija ļoti cieši sasaistīta ar tēmu un to, kas tiek pateikts uz skatuves. Tas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. No vienas puses, tas ir ļoti privāts autora dzīves moments – izvākšanās no mātes dzīvokļa, bet no otras puses –  ļoti plašs un daudznozīmīgs sabiedrības attēlojums. Biju pārsteigta, kā šī izrāde uz mani iedarbojās, jo uz mani latviešu un krievu attiecību jautājumi principā neattiecas, bet es vienalga tos sajutu un uztvēru. Laikmetīgās dejas izrādes es patiešām izbaudīju. Domāju, ka tā ir laba izvēle – izmantot šāda veida neverbālo komunikāciju, lai izteiktu ideju.

 

Inna Šorra (Inna Schorr), Lielbritānija, mākslas centra Stone Nest mākslinieciskā vadītāja

Strādāju Londonā ar laikmetīgo mākslu. Mani interesē, kas notiek Baltijā. Latvijā esmu pirmo reizi, un Latvijas teātris man šķiet ļoti pārsteidzošs, visticamāk, tāpēc, ka es neko daudz no šīs skates negaidīju. Patiešām izbaudīju “Cerību ezeru”, domāju, ka tas bija ļoti spēcīgs darbs. Ievēroju, ka publika reaģēja emocionāli uz visu, kas notika. Domāju, ka dokumentālais piegājiens konkrētajā gadījumā bija ļoti veiksmīgs risinājums. Redzēju arī izrādi “Brodskis/Barišņikovs”. Mihails Barišņikovs ir ļoti labs dejotājs, bet, manuprāt, ne pārāk labs dzejas lasītājs un izpildītājs. Es saprotu krievu valodu, bet tik un tā nedomāju, ka tas ir spēcīgs iestudējums. “Antigone” bija cerīgs mēģinājums izveidot kaut ko laikmetīgu un mūsdienīgu no tik senas lugas, bet, manuprāt, tas nav izdevies ļoti veiksmīgi. Es aizgāju no izrādes pēc pirmā cēliena – nespēju to noskatīties līdz galam. Manuprāt, lielākā problēma bija tieši Antigones lomas atveidotājā. Tas bija vecmodīgi. Mēģinājums panākt pašrefleksiju, izmantojot novecojušas aktierspēles tehnikas, nelikās veiksmīgs un labs.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Antigone" // Foto – Matīss Markovskis

Erni Kasks (Erni Kask), Igaunija, Rakveres teātris, starptautisko attiecību koordinators

Esmu šeit otro reizi, biju arī aizpagājušajā gadā. Pirmkārt, man patīk, cik labi ir organizēta skate: kvalitatīvs un interesants teātris kombinācijā ar profesionālu Latvijas Jaunā teātra institūta darbu. Un, protams, Rīga ir skaista. Es redzēju izrādi “Mii Mii paaudze” un dejas iestudējumus. Viss, ko redzēju, bija interesants, bet ne visas izrādes bija manā gaumē. Tas, protams, ir cits jautājums. Esmu sabiedrisko attiecību koordinators Rakveres teātrī, un man ir svarīgi zināt, kas notiek reģionā. Tāpat es braucu skatīties teātri arī uz Somiju. Latvijas teātris, cik esmu redzējis gan skatēs, gan apmeklējot atsevišķus Alvja Hermaņa darbus, manuprāt, ir ļoti patstāvīgs. Tas ir labi – jums ir lepns teātris. Ceru, ka arī skates turpināsies, jo Latvija noteikti ir interesanta un kvalitatīva teātra paraugs.

 

Katre Veli (Katre Väli), Igaunija, Igaunijas Kultūras ministrija, padomniece teātra jautājumos

Šeit esmu otro reizi, lai redzētu, kā ir organizēta skate un kādas ir jaunās vēsmas Latvijas teātrī. Manuprāt, divu gadu laikā īpaši nekas nav mainījies, vienīgi dejas izrādes patiešām ir interesantākas nekā pagājušajā gadā. Redzēju izrādi “Mii Mii paaudze” – tā bija ļoti interesanta uzbūves ziņā, video lietojums šķita ļoti veiksmīgs, turklāt tā patiešām deva ieskatu Latvijas jaunajā paaudzē. Nastavševa “Cerību ezers” bija visnotaļ komplicēts, jo tur ir salikts kopā gan krievu un latviešu jautājums, gan mātes un dēla attiecības. Biju mazliet pārsteigta, cik stereotipiski un banāli atainoti krievi. Mātes atveidojums bija daudzslāņains un interesants, bet pārējie krievi bija ļoti vienkārši un pat butaforiski. Bet darbs kopumā bija ļoti interesants un aizraujošs. Tāpat man patika skatīties, kā reaģē publika. Izrādē “Andrievs Niedra” bija par daudz teksta un pārāk apjomīgs vēsturiskais fons, man bija ļoti grūti izsekot līdzi tulkojumam. Protams, bija kādas atsauces arī uz Igaunijas vēsturi, tas man palīdzēja, bet grūti iedomāties, kā šo izrādi uztvēra tie, kas šo vēstures daļu nezina. Tā bija vairāk informatīva vēstures stunda, nevis interesanta izrāde. Dejas izrādes man likās interesantākas, jo bija vairāk variāciju un lielāka daudzveidība izpildījumā. Tāpat interesanti redzēt, kā, piemēram, mainās horeogrāfe Kristīne Brīniņa, kuru redzēju arī pagājušajā gadā. Manuprāt, Latvijas teātris kopumā ir interesants gan tēmu, gan režisoru dēļ.

Skats no DDT izrādes "Andrievs Niedra" // Foto – Inga Plūme

Kristjans Suits (Kristjan Suits), Igaunija, OÜ ÖÖKUU Creative Solutions (teātra, kino gaismošanas un multimediju dizains, instalāciju māksla) radošais direktors

Šis ir mans pirmais gads Latvijas izrāžu skatē, bet mani interesē latviešu kultūra un norises Latvijā. Tulkojums vienmēr traucē uztvert izrādi. Ja es pilnībā saprastu latviešu valodu, tad, iespējams, piemēram, “Antigone” šķistu lieliska. Izrādes vide bija jauka, izveidota ļoti gudri – izrāde notika pagrabā, nelielā zālē, uzmanība bija vērsta uz diviem svarīgākajiem aktieriem, un tie spēlēja ļoti pārliecinoši. Pirmais cēliens man šķita pārāk lēns, bet otrais, manuprāt, jau bija labs. Šis ir gudrs veids, kā iestudēt antīko drāmu, diezgan humoristisks, pilns ar ironiju. Izrādē “Mii Mii paaudze” bija grūti vērot cilvēkus ekrānos – ideja nav slikta, bet man labāk patiktu sēdēt aci pret aci ar varoni un uzklausīt viņa stāstu. Izrādē bija labi atainota jaunā paaudze, viņu domāšanas veids, bija iespēja iepazīties ar viņu problēmām un skatījumu uz pasauli. Bija interesanti redzēt, ko viņi domā, kad visu dienu skatās savos telefonos. Tomēr, ja šai izrādei būtu atvēlēts vairāk naudas, iespējams, arī vizuāli tā būtu pārliecinošāka.

 

Hakans Silažoglu (Hakan Silahszoglu), Turcija, ārštata kultūras eksperts

Šī ir pirmā reize, kad apmeklēju Latvijas izrāžu skati. “Antigone” bija interesanta pieredze, jo esmu dzīvojis Stambulā un Londonā, un izrādes forma atšķīrās no tā, ko esmu redzējis iepriekš. Sākumā iestudējumu bija nedaudz grūti uztvert, bet man ļoti patika aktierspēle un stils, veids, kādā aktieri runāja savu tekstu. Bija interesanti redzēt, kā aktieri kļuva arī par ansambļa dalībniekiem – tas ienesa jaunas krāsas. Manuprāt, uzvedums bija nedaudz par garu, pati izrāde un aktierspēles temps bija samērā lēns. Man ļoti patika izrāde “Mii Mii paaudze”, jo tā ļāva izteikties jauniešiem. Tas ir moderns, veiksmīgs veids, kā stāstīt par to, ko cilvēki domā par sevi un savu paaudzi – liekot skatītājiem pārvietoties no vienas vietas uz citu. Dejas izrādes bija sarežģīti uztvert, jo neesmu šīs jomas speciālists. Man ļoti patika izrāde “Korpuss”, jo tā bija ļoti vizuāla, ar interesantu stāstu. Uzvedumam “Vērpete” ir ļoti laba ideja, dejotāji bija atraduši labu paņēmienu, bet tas pārāk daudz atkārtojās. Skates izrādēm kopīgs bija mikrofonu izmantojums, nekad nebiju to redzējis, bet skatē šis paņēmiens parādījās divās vai trīs izrādēs – tas nav labi vai slikti, bet tas ir interesanti.

Skats no izrādes "Mii Mii paaudze" // Publicitātes foto

Jevgēnija Šermeņova (Евгения Шерменева), Krievija, neatkarīga producente

Organizēt šo skati ir lieliska ideja, jo īsā laikā iespējams redzēt daudz interesantu izrāžu, tas palīdz saprast, kuras izrādes aicināt uz ārzemēm. Man ļoti patika Vladislava Nastavševa izrāde “Melnā sperma”.

 

Mārja Kāsika (Maarja Kaasik), Somija, Telakki teātra sabiedrisko attiecību koordinatore

Man ļoti patīk Latvijas teātris. Esmu šeit jau daudzus gadus, un programma vienmēr ir ļoti saturīga un pilnīga. Šogad gan bija problēmas ar tulkošanu – reizēm nespēju tulkojuma dēļ izsekot tam, kas notiek uz skatuves. Bet, protams, es izbaudīju procesu. Gadiem ejot, novēroju, ka Latvijas teātrī var redzēt arvien vairāk fiziskā teātra izrādes, kas balstītas kustībā. Es ļoti izbaudīju izrādi “Antigone”. Tā bija atbrīvota no visa liekā – bija tikai aktieri un teksts. Tāpat ļoti izbaudīju iestudējumu “Mii Mii paaudze”. Reti kad teātrī redzam tik pozitīvus un pacilājošus priekšnesumus. Tā bija vienkārša, baudāma, pozitīva cerības dzirksts. Man ne visai patika festivāla dejas sadaļa. Nebija nekā pārsteidzoša vai jauna. To visu jau kaut kur esmu redzējusi, tas nekādā veidā mani neaizķēra un neuzrunāja.

 

Kristīna Matvijenko (Кристина Матвиенко), Krievija, Electroteatr Stanislavsky kuratore

Šķiet, esmu bijusi pilnīgi visās Latvijas Jaunā teātra institūta organizētajās skatēs. Šī skate bija ļoti atšķirīga. Ir interesanti vienmēr redzēt kādu ļoti lielu izrādi, kā tas bija ar “Brodski/Barišņikovu” pirmajā vakarā, bet pēc tam redzēt mazas deju izrādes VEF telpās, kā tas bija šodien – tās iezīmē opozīcijas Latvijas teātrī. Līdz ar to visspilgtākie iespaidi ir nevis par kvalitāti, bet tieši par plašo amplitūdu, kas tika parādīta. Tāpat ļoti interesanti ir redzēt, kā strādā jaunie režisori no neatkarīgām mākslas grupām finansiāli grūtos apstākļos. Varbūt Latvijā jums nav grūti, bet Krievijā gan. Tāpat interesanti ir redzēt atšķirīgas vietas, kur notiek izrādes. VEF telpas redzēju pirmo reizi, un tās uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. No Nastavševa diezgan daudz esmu redzējusi arī pirms tam. Neesmu viņa radītās mākslas fane, bet man interesants likās “Cerību ezers”. Šādu koncepciju – zālē sēž latviešu un krievu auditorija un arī uz skatuves satiekas latvieši un krievi – nekad iepriekš nebiju redzējusi. Parasti tie ir atdalīti sektori: krievi uz latviešu teātriem nenāk, bet Rīgas Krievu teātrī neesmu bijusi, nevaru spriest, zinu tikai, ka tas esot labs. Izrādes “Cerību ezers” fenomens ir tas, ka caur tēmu un valodu režisors apvieno dažādu tautību pārstāvjus. Ir labi, ka Vlads to dara, jo miers vienmēr labāks par karu. Par to viņam pateicība – par mēģinājumu runāt par problēmu. Tieši dažādu tautību teātra skatītāju apvienošana ir izrādes lielākais trumpis. Protams, arī tas, ka Jaunā Rīgas teātra aktieri brīnišķīgi spēlē. Tāpat interesanti bija skatīties, cik atšķirīgi cilvēki reaģē uz izrādē redzētajiem notikumiem Man ļoti patika izrāde “Mii Mii paaudze”, jo veidojās ļoti tiešs kontakts un atklāta saruna ar jauniešiem. Viņi reāli ir mūsu nākotne. Man patika, cik režisors akurāti un maigi, izmantojot mākslinieciskus līdzekļus, bija atradis veidu, kā mūs ar jauniešiem konfrontēt, nevienam nenodarot pāri. Izrāde “Melnā sperma” man radīja ļoti pretrunīgu iespaidu. Pat nezinu, vai ir korekti to teikt, bet man ir grūti, ja jūtu, ka režisors nav humāns. Šajā izrādē viņš varbūt ir ļoti ass un tiešs, atklāts pret realitāti, kaut gan es šaubos, vai tāda patiešām ir realitāte…, bet, jā, tas, ko viņš rāda, man nepatīk. 

Skats no ĢIT izrādes "Melnā sperma" // Foto – Elmārs Sedols

Man patika izrāde “Antigone”. Teikšu godīgi – tā ir diezgan labi izveidota, tajā ir ideja un izstrādāta, niansēta, bet morāli novecojusi teātra valoda. Tā nekādā veidā neaktualizē un neizceļ lugu citā gaismā. Laba izrāde, bet nesaprotu, kāpēc tā šobrīd ir uzvesta un ko režisors ar to grib pateikt. Dirty Deal Teatro izrāde “Andrievs Niedra”… Grūti bija pieslēgties lokālajai vēsturei. Valters Sīlis vienmēr interesanti strādā, un ar interesi sekoju līdzi viņa darbam, bet šoreiz nesapratu, nevarēju izrādi līdz galam uztvert. Teātrim ir tiesības būt garlaicīgam, ja tā ir svarīga tēma, bet es arī nejutu, ka zālei būtu kāds līdzpārdzīvojums. Atceros izrādi “Leģionāri” – arī par vēsturi, un bija ārkārtīgi interesanti! Viss strādāja. Bet šeit ne. Nezinu, kāpēc. Man liekas, ka teātris Latvijā mainās tad, kad ienāk kāda jauna personība. Tas nenotiek viļņveidīgi, bet tad, kad rodas jaunas autoritātes. Ilgu laiku bija Hermanis, Ķimele, tagad tas jau sāk mainīties, nāk vietā citi.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Ilze
Ilze
15. jūnijs, 2016 · Atbildēt
Aktualizēta tēma - kas ir "Mūsdienīga un novecojusi skatuves valoda". Atsevišķas diskusijas vērts tēmu loks.
cenšos dabūt biļetes
cenšos dabūt biļetes
16. jūnijs, 2016 · Atbildēt
pirmo reizi dzird Brodski, pirmo reizi uzzina, ka ir tāds Barišņikovs, pirmo reizi Rīgā.
eu, žūrija, izpildiet mājasdarbu.
mēs vietējie BB cienītāji (jā, citējam Brodski no galvas pie brokastīm) netiekam uz izrādi, jo biļetes rezervētas haļavščikiem.

paldies, Vlad, man ļoti patika izrāde Melnā Sperma.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta