Ilze Kļaviņa 20.06.2016

Tik dzīvais modernisms

Alīne – Elīna Vāne, Sūlness – Krišjānis Salmiņš // Foto – Matīss Markovskis

Ja meklētu modernisma tipoloģiskās pazīmes abos šosezon Latvijas teātrī tapušajos Henrika Ibsena jauniestudējumos, pieļauju, ka līdere būtu nevis režisora Elmāra Seņkova Nacionālajā teātrī iestudētā psiholoģiski preparētā un daudzslāņainā “Mežapīle”, bet Valmieras teātra izrāde “Celtnieks Sūlness”. Lai gan sacensība neiespējama kaut vai tādēļ, ka Dāvja Auškāpa iestudētais “Celtnieks Sūlness” ir izteikta kamerzāles izrāde. Tajā akcenti likti uz simbolu skaidrām robežām, mistiskas pasaules klātesamību personāžu attiecībās, interesi par cilvēka psihei piemītošo iracionalitāti, satura centrā izvirzīta atsvešināta, vientuļa personība. “Celtnieks Sūlness” pilnībā apliecina piederību modernisma tradīcijai.

Režisors Dāvis Auškāps veicis skaidru un mērķtiecīgu lugas lasījumu, kura tēma ir Sūlnesa garīgā pasaule. Par tēmas sasauci ar mūsdienām izrādes programmiņā režisors raksta: “Domāju, ka šāds “sūlness” mājo ikvienā, kurš meklē un iet gan radīšanas, gan garīgas izaugsmes ceļu.” Tiem, kam garīgums ir meklējumu virziens, iestudējums var kļūt par nopietnu ceļabiedru. Sižetu būvē nobriedušas, bet pretrunīgas personības analīze, raisot aizvien sarežģītākus attiecību mezglus. Ibsena “pagātnes detektīvs”, kurā izmeklētājs un vainīgais ir viena persona, piesātināts ar uzkrājušos jūtu spriedzi. Soli pa solim galvenais varonis ierauga sevi un citus no malas un “no iekšienes”.

Izrādes kompozīcijā īpaša ir Annas Heinrihsones scenogrāfija. Priekšplānā izvietots birojs – viesistaba ar dažiem ikdienas priekšmetiem, bet skatuves vidū – telpa, kas sākotnēji šķiet kā fons, jo uz tās sienas projicēts skats ar aizaugušu dārzu un sen nodegušas mājas drupām. Šī savādā telpa ir noslēgta vieta, kurā neviens neieiet, tā ir kā simboliska pagātnes atmiņu glabātuve, kas diktē kustību apļus – ap šo telpu tiešā un pārnestā nozīmē riņķo izrādes varoņi, kuri uz skatuves lēni un svinīgi uznāk un noiet pa koridoru, kas izveidots ap simbolisko telpu.

Jau no pirmā mirkļa izrāde kontrastē ar zibenīgi skrejošo āra laiku, ļaujot notikt citam – mākslinieciskās patiesības  laikam, kurā ātrumu nosaka attiecības, izjūtas, domas. Temporitms ir palēnināts, notiekošais – psiholoģiski izsvērts, ik vārds pirms tā raidīšanas uzskaņots īstajā toņkārtā. Atmosfēra pamazām piesātinās ar emociju krāsām, tās līdzinās košajām mākslinieces Annas Heinrihsones dotajām personāžu kostīmu krāsām, piemēram, zaļā, dzīvību sološā krāsā tērpta iemīlējusies Kaja Fosli, tumši zilā cepurē un tunikā – vainas smagumu nesošā Alīna, bet baltā cerību krāsas kleitā tērpta Hilde. Krāsas sabiezē, kad pie Sūlnesa ierodas sapnis – meitene Hilde Vangele, noskaņa un galvenā varoņa sajūtas iegūst melnbaltu kontrastu. Ir jāizvēlas. Nākotnes ideāls otro reizi (šoreiz tas ir jūtu ideāls atšķirībā no pirmā – racionālā karjeras ideāla) prasa upuri, tas jādod, varonis kritīs no baznīcas torņa, un izrādes laiks apstāsies.

Iestudējuma simboliskajā struktūrā liela nozīme aktieru īpašajam spēles veidam. Ja pirmajā cēlienā darbība rit reālpsiholoģiskā līmenī, tad otrajā caur galvenā varoņa prizmu attīstās filozofiska diskusija (piemēram, starp Sūlnesu – Hildi, Alīnu – Hildi, Sūlnesu – Alīnu), kurā katrs varonis simboliski iemieso konkrētu attieksmi – upuris un vajātājs, konformisms un ideāls, vaina un izpirkums. Sarunas starp varoņiem ne vien risina personu savstarpējās attiecības, bet kalpo kā dzīves jēgas analīze, nolemtības un brīvās gribas dilemma, atbildības un brīvības dialektika.  Visizteiksmīgākā ir fatālisma noskaņa, ko zīmīgi raksturo Hildes frāze: “Tur jau neko nevar darīt, ja kādu iemīl.”

Knuts Brūvīks – Juris Laviņš, Sūlness – Krišjānis Salmiņš // Foto – Matīss Markovskis

Nolemtība caurauž daudzas ainas, arī pašu pirmo, kurā ir ārkārtīgi nospriegota atmosfēra, jo Jura Laviņa Knuts Brūvīks, Aigara Apiņa Ragnars Brūvīks un Ilzes Lieckalniņas Kaja Fosli gaida darba devēju Sūlnesu, no kura lēmuma ir atkarīga gan viņu karjera, gan laime. Valda aizturētu jūtu izpausmes, lai gan ārēji viss atgādina tipisku mūsdienu biroju. Darba galdu, uz kura izvietoti papīru ruļļi, izgaismo četras kailas spuldzes, kas atgādina četrus likteņus un četrus cilvēkus, kuru dzīves simboliski karājas savītos mezglos. Tā ir gaisotne, kurā tūlīt paradīsies šefs, tērpies tipiski pelēkā uzvalkā, te nervozē sekretāre, te strādā profesionāli līdzstrādnieki ar nepienācīgi novērtētām personiskajām vēlmēm un talantiem.

Attiecību dubultais kods, ar ko manipulē Sūlness, savtīgi izmantodams personiskās attiecības savās uzņēmēja interesēs, ir viens no spilgtākajiem caurviju motīviem, ko precīzi nospēlē lieliskais aktieru kvartets. Pakļāvība un liktenīga atkarība no celtnieka ļauj I. Lieckalniņai ar īpašu dziļumu Kajas Fosli lomā rādīt izkāpinātu uzupurēšanos. Savecējušā, no ražošanas ritma “ārā krītošā” Knuta fiziski slimajam ķermenim un emocijām ir šauri uzvalkā un ofisa sterilajā dizainā – šo izmisuma un paklausības mudžekli lieliski nospēlē J. Laviņš. Savukārt A. Apiņa gandrīz nekustīgi atveidotā Ragnara racionālais situācijas novērtējums ir skaudrs un izteiksmīgs. Viņš, jaunais ofisa darbinieks, vēlas sākt savu biznesu, bet viņš ir neaizvietojams šeit, Ragnars to zina.

Ierodas Sūlness, Krišjāņa Salmiņa spēlētais varonis ietur teatrālu pauzi. Sākot runāt lēni un decenti, šķiet, ka aktieris ironizē par tik augstprātīgo celtnieku, kura attiecībām ar padotajiem ir ārišķīgs raksturs. Tomēr tas ir tikai pirmā brīža iespaids. Pašpārliecināta, tomēr emocionāli iztukšota iekšējā telpa ļauj aktierim paust milzīgu vientulību, kas varoni atsvešina no pārējiem. Attiecību formālisms Sūlnesam nepieciešams kā rāmis bezizvēles situācijā, jo, rīkojoties cilvēcīgi, viņš kā būvnieks izputēs. Sūlness neļauj Ragnaram sākt patstāvīgu praksi. K. Salmiņš lieliski attaisno sava varoņa rīcību, rādīdams tā izredzētību – garīgo mērogu un gaišredzību. Pirms desmit gadiem Sūlness torņa augstumā uzdrošinājās runāt ar pašu Augstāko, tagad spēj valdīt un paredzēt – arī savas laimīgās karjeras beigas. Iespējams, ka viņu nomācošās neveiksmes priekšnojautas materializējas, jo “jaunatne”, no kuras tik ļoti baidās karjeras kalnā uzkāpušais biznesmenis, ierodas tieši tad, kad Sūlness skaļi izsaka to vārdos.

Iekšējās vainas sajūta, zaudētu ideālu pārmetums uzrodas jaunietes veidolā, viņa reiz ticējusi un joprojām tic viņam. Sūlnesa pirms desmit gadiem Lisangeres baznīcas torņa atklāšanas svētkos ieraudzītā meitene ir poētiska metafora, ko iespējams uztvert kā lugas galvenās domas iemiesotāju. Ideālu neaizsniedzamība un upura neizbēgamība. Ko darīt ar šo domu nastu? Līdz ar Hildes Vangeles ierašanos Sūlnesa mājā viņa loma un izrāde mainās. Pamazām mainās izrādes žanrs, līdzšinējo psiholoģisko attiecību saspēli nomaina ideju konflikts. Sākotnēji Sūlness, kurš kā mājas saimnieks sagaida Rūtas Dišleres spēlēto Hildi, kas ieradusies pēc “apsolītās karaļvalsts”, ir sauss un formāls. Pamazām viņa atmiņas sajaucas ar meitenes atmiņām, iesvārstot visdziļāk slēptos pārdzīvojumus, skan pārdomas, kas līdz šim nebija šķitušas svarīgas. Galvenais varonis un režisors vaicā – vai atdzimšana vēlreiz iespējama?

Sūlness – Krišjānis Salmiņš, Hilde – Rūta Dišlere // Foto – Matīss Markovskis

Tomēr spēles veids, kādā strādā abi aktieri, ir atšķirīgs. Kamēr K. Salmiņa spēlētais Sūlness aizvien vairāk “uzskaņojas” iekšējo balsu frekvencēs, Hilde dzīvo ikdienišķo priekšmetu pasaulē. Viņa staro, pusaudzes romantiskā jūsma par celtnieku, izrādās, nekur nav pazudusi, viņa mēģina piepildīt telpu un Sūlnesa dvēseli, taču tas neizdodas. Rodas dažādu līmeņu eksistences, kurā nepārliecinošāka izskatās Hilde. Īpaši mizanscēnā, kad celtnieka galva iegulstas meitenes klēpī, aktrisei trūkst jebkāda emocionāla novērtējuma. Arī Hildes lomas kustību partitūra izskatās “brīva” un abstrakta, mazliet neērti skatīties, kā viņa mētājas pa skatuvi, mirkļiem uzsēzdamās uz galda, brīžiem bezmērķīgi aizskarot arhitektūras skiču loksnes. Rodas iespaids, ka nesaprotas nevis varoņi, bet gan aktieri. Iespējams, partnera rezonanses trūkums neļauj aktrisei šo epizodi pilnvērtīgi nospēlēt, iespējams, ka epizode iecerēta kā divu paralēlu monologu vienlaicība. Attiecības starp Sūlnesu un Hildi ir tik nekonkrētas un daudznozīmīgas, ka liek minēt, kur notiek darbība – celtnieka iedomās vai realitātē.

Toties divskatā ar Elīnas Vānes Alīnu R. Dišleres spēlētā impulsīvā pusaudze pārliecina kā pilnasinīgs tēls. Viņas atnestais dzīvesprieks mierina smagu nožēlu pilno mājas saimnieci. Ar Sūlnesa sievas Alīnes monologu E. Vāne panāk hipnotisku iespaidu, kas piepildīts ar formas ziņā spēcīgu emociju raidījumu – pretrunu plosītas sievietes atzīšanos. Šī epizode vispilnīgāk iemieso šausminošo klusuma telpu, kuras tukšumā sevi ieslodzījusi sieviete. Atmosfēras radīšanā gan šajā, gan citās epizodēs precīzi piedalās arī Jēkaba Nīmaņa mūzika un niansētais Oskara Pauliņa gaismojums.

Pagātnes zaudējumu ciešanas ir kā slimība, ko Alīnes sejā, kustībā, tērpā izstaro aktrise un ko rūpīgi apkopj Aigara Vilima Doktors Herdāls. Abu divspēlē sadzīviski rosīgais Doktors iezīmē reālpsiholoģisku līniju. Daktera rūpes par Sūlnesa iekšējo stāvokli, kurā viņš nonācis, noticot Hildes maksimālismam, paradoksāli pamudina Sūlnesu pielikt punktu – celtnieks izlemj pārvarēt savas bailes un neizlēmību, vēlreiz uzkāpjot tornī, lai vēlreiz atgrieztos jaunības ideālu augstumā.

Pretstatā Ibsena Sūlnesa solījuma noteiktībai (“Hilde, tu dabūsi savu pili”, “ar mūra pamatiem”), ar kādu viņš kāpj uz sastatnēm, K. Salmiņa Sūlness aiziet, zinādams, ka viņa mēģinājums celt jaunu laimes mājokli uz pagātnes upuriem paliks nesaprasts. Aktieris rāda tēlu, kurš nav ne samierinājies, ne apmāts un nav arī upurēšanas apskaidrots. K. Salmiņa varonis ir tādā kā starpstāvoklī. Sūlness paliek starptelpā, scenogrāfes uzbūvētajā kūpošu garaiņu piepildītajā istabā – atmiņās par aizaugušu dārzu un nodegušas mājas drupām. Aktiera galva izbāžas cauri jumtam. Simboliski uz brīdi viņš atrodas pāri un augšā. K. Salmiņš atveido tādu mūsdienu cilvēku, kurš netic nekam, vienlaikus saprazdams, ka kaut kam ir jātic. Sasaucē ar 19. gadsimtā un arī Ibsena dramaturģijā aktuālo ideju par cilvēka mesto izaicinājumu Dievam, šodienas cilvēks, atrodoties krustcelēs starp ideālismu un pragmatismu, konstatē vajadzību pēc konformisma, lai izdzīvotu, un vienlaikus izdzīvošanas bezjēdzību bez ideāliem.

Sūlness – Krišjānis Salmiņš // Foto – Matīss Markovskis

Izrādes spēcīgo kopiespaidu veido simbolisma daudznozīmīgums, kurā sabalsojumu ar mūsdienu aktualitāti veido asociācijas. Iestudējuma “Celtnieks Sūlness” mākslinieciskais spēks, nemeklējot ne tiešas norādes, sasauces vai komentārus, ne uzspēlētu “novatoriskumu”, pārliecina ar askētisku formu un jūtīgu fokusu. Tas kārtējo reizi raisa apbrīnu par modernisma nemainīgo dzīvīgumu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt