Kroders Vērtē

Jūl
15
2016

2015./2016. gada teātra sezona šķērsgriezumā

Jau otro gadu Kroders.lv teātra sezonas noslēgumā organizēja apaļā galda diskusiju, kurā par aizvadīto sezonu Latvijas teātrī aicināja izteikties trīs aktīvi strādājošas teātra kritiķes – Zani Radzobi, Līviju Dūmiņu un Maiju Uzulu-Petrovsku (2015./2016. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts žūrijas priekšsēdētāja). Diskusijā tika pārrunātas gan vispārīgas aizvadītās teātra sezonas tendences un nozīmīgākie procesi, gan spilgtākie individuālie iespaidi.

 

Ieva Rodiņa: KDi (skat. šeit) publicētajos Spēlmaņu nakts žūrijas viedokļos par aizvadīto sezonu kā viena no galvenajām tendencēm minēts lielo zāļu izrāžu kvalitātes pieaugums. Vai šī tendence, jūsuprāt, būs ilgstoša, un ko tā liecina par Latvijas teātra pašreizējo procesu?

Maija Uzula-Petrovska: Šāda tendence nenoliedzami ir. Gan manis, gan kolēģu iepriekš teiktajā dominē vārds “briedums”, kas pārsvarā tiek saistīts ar režisoriem – ar tā dēvētās jaunās režijas paaudzes pieaugšanu un ar vidējās paaudzes veiksmīga perioda iestāšanos. Domāju, ka tas ir saistīts ne tikai ar režisoru personībām, bet arī ar atsevišķu teātru direktoru mērķtiecīgām izvēlēm vairāku sezonu garumā un, man gribētos cerēt, arī ar skatītāju briedumu. Ja runājam par veiksmīgākajiem šīs sezonas lielo zāļu iestudējumiem, tad tie ir risināti laikmetīgā teātra valodā – pirms kādām piecām sezonām teātri visticamāk neriskētu veidot šāda tipa iestudējumus uz lielās skatuves. Īpaši domājot par Nacionālo teātri un Ojāru Rubeni, arī Liepājas teātri un Herbertu Laukšteinu, ļoti veiksmīgs risinājums bija teātrī ievest viesrežisorus – šajā gadījumā es domāju Kirilu Serebreņņikovu un Konstantīnu Bogomolovu. Tas varbūt atvieglina spriedzi attiecībās ar skatītājiem, jo īpaši Nacionālajā teātrī tomēr ir diezgan spēcīgs pastāvīgās publikas gaidu sablīvējums, kas gadu gaitā bija jāpakliedē un jādabū teātrī jauna publika. Tādā ziņā ir veiksmīgi ievest kādu no malas, jo, ja arī izrāde nepatīk, reakcija nebūs tāda kā tad, ja to uztaisījuši “mūsu jaunie”. Līdz ar to teātrī ienāk jauna skatuves valoda, cilvēki to skatās un, lai arī viņiem varbūt nepatīk tas, ko redz, sāk pie tās pierast. Man liekas, šosezon var redzēt, ka ilgtermiņā tas sāk strādāt.

Ieva Rodiņa: Bet konkrēti šajā sezonā viesrežisoru darbs Latvijas teātros nav bijis tik nozīmīgs kā citus gadus.

Maija Uzula-Petrovska: Es mazlietiņ atkāpjos pagātnē, iezīmējot, kādēļ šajā sezonā to var darīt mūsu režisori. Tā, protams, ir arī teātru direktoru uzdrīkstēšanās, piemēram, palaist Nastavševu taisīt izrādi uz lielās skatuves (Asins kāzas NT – red.). Tāpēc negribētos to saistīt tikai ar pašu režisoru attīstības posmu. Bet, ja jautājums ir par to, vai tas ir uz palikšanu, es domāju, ka to būtu vēl pāragri konstatēt. Šīs sezonas lielo zāļu veiksmes vienīgi ir pretarguments tāda veida izteikumiem, ka, piemēram, ar tādu problemātisku zāli un skatuvi kā Dailes teātrī neko nav iespējams uztaisīt – Regnārs Vaivars tur ir uztaisījis divu aktieru kamerdarbu (Laulības dzīves ainas – red.), un mēs redzam, ka tā nav problēma.

Zane Radzobe: Es gribētu paturpināt Maijas pragmatiski iesākto domu, jo īstenībā, protams, mākslinieciski nekad nav bijuši objektīvi iemesli, lai uz lielajām skatuvēm nebūtu labu darbu. Bet ir loģiski, ka iepriekšējās sezonās mazās zāles bija interesantākas – vienkārši tāpēc, ka mazajās zālēs, kā jau Maija teica, varēja taisīt svaigākus darbus. Manuprāt, šosezon teātru direktori ir sapratuši, ka šādus darbus var pārdot. Pirmais aspekts – jaunie režisori sevi jau ir pierādījuši, strādājot mazākās telpās. Piemēram, Elmārs Seņkovs ir režisors, ar kuru rēķinās, un cilvēkiem ir interesanti skatīties viņa darbus arī lielajās zālēs. Otra lieta, kas man liekas interesanta, – režisori, kas šosezon veiksmīgi strādājuši lielajās zālēs, nav revolucionāri. Manuprāt, lielās zāles izrādes šosezon ir ļoti labas, svaigas, foršas, nozīmīgas, bet tās paviršākā acu uzmetienā izskatās pietiekami tradicionālas, lai būtu pieņemas arī tiem skatītājiem, kuriem pavisam jauns teātris liktos nepieņemams. Tie, kuriem patīk jaunais teātrī, savukārt var novērtēt idejas. Manuprāt, režisori šosezon lielajās zālēs estētiski savieno tradīciju ar novatorismu.

Skats no DT izrādes "Laulības dzīves ainas" (rež. R. Vaivars) // Foto – Gunārs Janaitis

Līvija Dūmiņa: Man ir nedaudz atšķirīgs viedoklis, jo, salīdzinot šo un iepriekšējo sezonu un pārdomājot mākslinieciski veiksmīgākās izrādes, lielajās zālēs sanāca pat vairāk nekā šogad. Interesanti, ka iepriekšējā sezonā bija deviņi viesrežisori – Zemļanskis, van den Boss, Ostrovskis, Frumins, Atkočūns, Serebreņņikovs, Bubeņs, Morfovs, Bogomolovs, tādi vārdi! Šajā sezonā ir tikai van den Boss Leļļu teātrī (izrāde Pioniko latviešu un krievu trupās – red.) un Bogomolovs Liepājā (izrāde Mēnesis uz laukiem – red.), līdz ar to var jau būt, ka vienkārši ir atbrīvojusies vieta un iespējas ir dotas mūsējiem spēkiem. Piemēram, Mežapīle (rež. E. Seņkovs – red.) vai Asins kāzas Nacionālā teātra lielajā zālē – tie ir mūsu jaunie, daudzsološie un jau sevi pierādījušie spēki. Protams, varbūt tā vienkārši ir veiksme vai sakritība, un ir grūti prognozēt, kā tas attīstīsies.

Ieva Rodiņa: Runājot par mazajiem spēles laukumiem, interesants šķiet fakts, ka trīs no šogad Spēlmaņu naktij nominētajām mazās formas izrādēm ir tapušas neatkarīgajos teātros. Vai tas kaut ko liecina par lielo repertuārteātru darbu mazajās zālēs, vai arī neatkarīgie teātri sākuši strādāt radošāk?

Maija Uzula-Petrovska: Man tas liekas ļoti normāli, jo gan Ģertrūdes ielas teātris, gan Dirty Deal Teatro strādā pietiekami daudzus gadus, lai tos varētu uztvert kā stabilus teātrus ar savu rokrakstu. Šogad Teātrim TT bija veiksme ar vienu izrādi – Dāmas (rež. Inga Tropa – red.). Es tajā problēmu īsti nesaskatu. Bet vispār mazās formas izrādēs šajā sezonā man pietrūka eksperimentu. Varbūt man pietrūkst vēl jaunākas režijas paaudzes, jo mūsu “jaunā režija” jau ir nobrieduši trīsdesmitgadnieki... Piemēram, Dirty Deal Teatro ļoti pietrūkst jaunu režisoru, man liekas, ka tur vajadzētu svaigas asinis. Viņi strādā uz savu, “hipsterīgu” skatītāju, un arī izrādes vairs nav eksperimentālas, bet strādā uz savu publiku.

Līvija Dūmiņa: Ar aprobētiem paņēmieniem?

Maija Uzula-Petrovska: Jā. Tādā ziņā varbūt Ģertrūdes ielas teātrī ir interesantākas mākslinieciskās izvēles un repertuāra piedāvājums. Par valsts teātriem – man liekas, ka mazajās zālēs ir diezgan daudz izrāžu, kas domātas vecāka gadagājuma skatītājiem, tur iestudē arī vecākās paaudzes režisori. Tās, teiksim, ir izrādes par ģimenes attiecībām, piemēram, Mīla zem gobām (rež. Edmunds Freibergs – red.) iestudēta Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kas agrāk bija eksperimentālā zāle.

Zane Radzobe: Ja man personiski jāsaka, es neesmu fane lielo un mazo zāļu mehāniskai dalīšanai. Protams, tad, kad izrādes jāsadala nominācijās...

Līvija Dūmiņa: Tas vienkārši dod iespēju vairāk nominēt.

Zane Radzobe: Jā, tieši tā. Jāpiekrīt Maijai, neatkarīgie teātri ir vajadzīgi tāpēc, lai tie piedāvātu jaunas asinis, kaut ko tādu, kas nav tik droši pārdodams un tikai komerciāls. Protams, arī lielajiem teātriem ļoti svarīgi ir tas, ka mazajās telpās var uzņemties lielākus riskus – mākslinieciskus, bet tajā pašā laikā arī finansiālus. Es domāju, ka šogad mazās zāles ir nopelnījušas ļoti labi, kas, protams, nav nekas slikts, bet varētu papildus būt arī kaut kas “asāks”.

Līvija Dūmiņa: Esmu redzējusi samērā maz izrāžu mazajās zālēs, bet, ja salīdzina ar iepriekšējo sezonu, kur man bija uzskaitītas sešas vērtīgas mazās zāles izrādes, šosezon ir tikai trīs. Man nav pienākuma skatīties visu, jo neesmu žūrijā, tāpēc man ir nogaidoša attieksme – es gaidu atsauksmes, pirms eju uz izrādi, un tieši par mazajām zālēm nākas dzirdēt daudz negatīvu viedokļu. Tāds ir teātra kritiķa stāvoklis Latvijā – tas tomēr ir hobijs. Ja nav pasūtīta recenzija vai neesi žūrijā, tad tu izvēlēsies citas prioritātes, nevis garantētu ciešanu vakaru teātrī.

Skats no ĢIT izrādes "Melnā sperma" (rež. V. Nastavševs) // Foto – Elmārs Sedols

Ieva Rodiņa: Vai, jūsuprāt, aizvadītajā sezonā ir mainījies jau apspriestās nobriedušās “jaunās režijas” paaudzes – Vladislava Nastavševa, Elmāra Seņkova, Valtera Sīļa, Lauras Grozas-Ķiberes u.c. – mākslinieciskais rokraksts? Manuprāt, tieši šajā sezonā kļuvis redzams tas, ka viņi it kā ir “noslāņojušies”, katrs strādā savā individuālā rokrakstā, katrs pēta sevi interesējošas tēmas.

Līvija Dūmiņa: Manuprāt, tēmas un izteiksmes veidi viņiem ir katram savi, bet pēc šīs sezonas var redzēt, ka viņi dalās divās nosacītās grupās. Vieni, kuru izrādēs vairāk jūti viņu pašu personības klātbūtni. Viņus varētu saukt par filozofiem, kas pēta cilvēka garīgo pasauli un esamību. Šajās izrādēs laiku nejūt. Piemēram, Nastavševa Asins kāzās tu nejūti laika ritumu, kas aiz loga – 21. vai cits gadsimts, laiks ir nekonkrēts. Un tad ir otra grupa, kuriem vairāk ir sociālas ievirzes izrādes, kurās laika ritums ir jūtams un līdz ar to vairāk ienāk aktualitātes. Piemēram, Valtera Sīļa Svina garša – viņam būtiska ir publicistika un sabiedriski nozīmīgas tēmas. Lai arī izrādē ir runa par pagājušā gadsimta pirmskara periodu un kara sākumu, neapšaubāmi rodas sasaiste un analoģijas ar mūsdienām.

Zane Radzobe: Man liekas, tā grupa vairs nav monolīta, un ir daļa režisoru, par kuriem man vairs nav nekādas iekšējas nepieciešamības lietot vārdus “jaunais režisors” – piemēram, tas, kā strādā Nastavševs vai Seņkovs, daļēji arī Groza-Ķibere, kaut arī šī viņai nav labākā sezona. Lietojot vārdu “jaunais”, tomēr mazliet tiek iezīmēts tāds kā atkāpšanās ceļš, gribot negribot tiek dotas mazas atlaides.

Līvija Dūmiņa: Bet jaunāku nav! Objektīvi jau ir, bet nav stipras nākamās režijas paaudzes. Jāgaida.

Zane Radzobe: Man drīzāk liekas, ka problēma ir ar tiem viņu pašu laikabiedriem, par kuriem, kaut arī viņi jau diezgan ilgu laiku ir teātrī, tomēr gribas visu laiku teikt, ka viņi ir jaunie režisori. Tā man šajā sezonā likās problēma – mēs visi augam un maināmies, un mūžīgi jaunība nevar ilgt. Man, piemēram, gan interesanti, gan uztraucoši liekas tas, kas notiek ar Valteru Sīli. No vienas puses, tas, par ko viņš runā un arī kā viņš runā teātrī, ir ļoti interesanti un forši, bet rezultāti, manuprāt, atsevišķos gadījumos ir bīstami tuvu tādam kā studentu teātrim. Acīmredzot jautājums būs par to, ko viņš darīs tuvākajās sezonās – vai turpinās strādāt veidā, kādā strādā šobrīd, varbūt izkristalizēs to līdz pakāpei, ka tas vairs neizskatīsies studentiski, vai arī izmainīsies. Par tiem režisoriem, kurus vairs negribas saukt par “jaunajiem” – viņi iestudē izrādes par sarežģītiem jautājumiem, par indivīda dzīvi, bet ne tikai. Šajos darbos vienlaikus ir klāt gan sociālā, gan politiskā, gan vispārfilozofiskā dimensija. Viņu izrādes ir sarežģītas, attiecas uz to, kas šobrīd notiek Latvijas sabiedrībā. Un tas man liekas ļoti svarīgi.

Maija Uzula-Petrovska: Es negribētu teikt, ka individuālo rokrakstu parādīšanās ir šīs sezonas parādība, es personīgi viņus visus esmu skatījusi kā ļoti atšķirīgus režisorus jau no paša sākuma. Ja paskatās atpakaļ, gan Nastavševam, gan Sīlim tie jautājumi, ar ko viņi nodarbojas šobrīd, ir tie paši, ar kuriem viņi nodarbojušies jau no tā laika, kad sāka strādāt, tikai viņi, protams, ir vairāk pieauguši. Arī par to, ko Zane teica par Valteru Sīli – man tomēr negribas viņam likt to “jaunā režisora” apzīmējumu...

Līvija Dūmiņa: Mēs vienkārši varam vienoties, ka vairs viņus tā nesaucam... (Visi smejas.)

Maija Uzula-Petrovska: Tas, protams, nemazina to, ka Valtera darbos šosezon var atrast paviršības. Piemēram, izrādei 3 musketieri. Uz Austrumiem no Vīnes (ĢIT  red.) ir ļoti aktuāla tēma, interesanta estētika, daudzsološs sākums, taču tas nav novests līdz galam. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka viņš pārāk daudz iestudē. Es gan neesmu redzējusi izrādi Mežainis Lietuvā (Kauņas Drāmas teātrī – red.), kas esot ļoti laba, bet arī par Svina garšu varu izteikties ļoti atzinīgi – izrāde bija ļoti tuvu nominācijai, bet lielās konkurences dēļ neiekļuva nominantu sešiniekā.

Skats no NT izrādes "Svina garša" (rež. V. Sīlis) // Foto – Agnese Zeltiņa

Ieva Rodiņa: Šo jautājumu uzdevu tādēļ, ka, piemēram, Laura Groza-Ķibere, kura aizvadītajās sezonās bija viena no izteiktākajām līderēm šajā režijas paaudzē, šobrīd jau sevi ir nedaudz izsmēlusi, jo veido izrādes pēc vienas noteiktas shēmas, kas vairs īsti nestrādā. To pierāda gan izrāde Frankenšteins Dailes teātrī, gan Ziloņcilvēks Liepājā.

Maija Uzula-Petrovska: Laurai Grozai-Ķiberei diapazons, iespējams, nav bijis tik plašs arī iepriekšējās sezonās, bet varbūt mums bija interesantāk, jo redzējām to pirmoreiz. Kaut jāpiekrīt, ka iepriekšējie darbi bija daudzšķautņaināki nekā šosezon.

Līvija Dūmiņa: Man liekas, tas ir likumsakarīgs iznākums. Viņai bija “autsaideru”, citādā pētīšanas posms. Un šī izteiktā “monstru sezona” labi parādīja tās problēmas, kas viņas shēmā arī bija – izrāžu centrā ir viens vai divi spēcīgi galvenie aktieri, bet pārējais nav tik izstrādāts. Tagad jābūt nākamajam meklējumu posmam.

Zane Radzobe: Izlabojiet, ja es kļūdos, bet šķiet, ka mēs neesam pretrunā cita ar citu – problēma nav tajā, par ko viņi runā. Man liekas, ka visi šie režisori runā par lietām, kas viņus interesē, kas viņiem ir svarīgas, viņi neizdomā problēmas, kur to nav. Tikai no teātra tehnikas viedokļa ir svarīgi saprast, ka ir jāattīstās.

Ieva Rodiņa: Šīgada Spēlmaņu nakts nominantu sarakstā pēc vairāku gadu pauzes līdzās šīs paaudzes režisoriem konceptuāli parādījusies arī vidējā režijas paaudze – Alvis Hermanis, Viesturs Kairišs, Mārtiņš Eihe, Regnārs Vaivars. Kā vērtējat viņu darbu aizvadītajā sezonā?

Līvija Dūmiņa: Man tā īsti nesanāca. Eihem pagājušajā sezonā bija izrāde Romeo un Džuljeta (VDT – red.), ko, protams, var vērtēt dažādi, bet publika šo izrādi ļoti labi apmeklē, jauniešiem patīk. Hermanim bija Divpadsmit krēsli (JRT – red.), Vaivaram arī bija Pusslepkava Dailes teātrī un Klibais no Inišmānas Liepājā, kas nebija lielas veiksmes, bet tepat viņi bija – vienkārši šogad kaut kā sakrita kauliņi, kā tas teātrī mēdz būt: ja veiksme neuzsmaida, tad viss kopā nesaslēdzas un tas nekļūst par notikumu. Šajā gadījumā var teikt, ka tā ir noticis, kaut gan man personīgi pret Laulības dzīves ainām (rež. R. Vaivars – red.) ir atsevišķas iebildes. Šo varētu uzskatīt par atgriešanās sezonu Gaļinai Poliščukai, kura Liepājā iestudējusi divas izrādes (Mūsu pilsētiņa un Cilvēks, kas vairās no lifta – red.), mēs gan varam vērtēt, kā viņai šī atgriešanās ir izdevusies.

Zane Radzobe: Jā, visiem tevis nosauktajiem nominētajiem režisoriem ir bijusi veiksmīga sezona, izrādes, salīdzinot ar dažām iepriekšējām, ir kas jauns viņu mākslā, parāda kādu jaunu šķautni, un tas, protams, ir ļoti svarīgi. Bet es arī negribu piekrist, ka viņi būtu bijuši kaut kur pazuduši, jo visi tomēr aktīvi strādā.

Ieva Rodiņa: Es to nedomāju fiziskā nozīmē, bet drīzāk – iepriekšējās sezonās viņi likās nedaudz pazuduši uz kopējā fona.

Maija Uzula-Petrovska: Tavu vērojumu noteikti varētu attiecināt uz Kairišu, kurš vairāk darbojās operā, un tādēļ arī man personīgi viņa atgriešanās dramatiskajā teātrī (ar izrādi Uguns un nakts NT – red.) bija ļoti mīļa, tā bija jauna kvalitāte. Es augstu vērtēju Kairiša operu iestudējumus, un Uguns un nakts bija ļoti interesanta izrāde, jo tā apvieno viņa pieredzi, ļoti konkrēti reflektējot par to, kā viņš iestudējis Vāgneru. Es sajutu to rūdījumu, briedumu un skolu, ko Kairišs ir izgājis citā žanrā, un to, kā viņš to tagad veiksmīgi spēj integrēt dramatiskajā teātrī. Vaivaram, es domāju, Laulības dzīves ainas ir diezgan liels izrāviens, jauna profesionālā pakāpe. Savukārt Hermanis, ja skatāmies Jaunā Rīgas teātra aktieru kontekstā, ar izrādi Brodskis/Barišņikovs ir tos vēl vairāk pametis. Kamēr viņš iestudē šo izrādi, kas, protams, ir ievērojams kultūras notikums, tikmēr vairāki JRT aktieri dzīvo tikpat kā bez lomām... Vieni no Latvijas izcilākajiem aktieriem, bet šajā sezonā viņus diemžēl nebija par ko nominēt, izņemot Gunu Zariņu, kas Nacionālajā teātrī spēlē Spīdolu (izrādē Uguns un nakts – red.).

Skats no NT izrādes "Uguns un nakts" (rež. V. Kairišs) // Foto – Kristaps Kalns

Zane Radzobe: Tas objektīvi ir ļoti sarežģīts jautājums. Es, protams, stāvu tajās pašās pozīcijās, kur Maija, bet, no otras puses, Brodskis/Barišņikovs ir izcila izrāde, un diskusija, kas izvērtās pēc Spēlmaņu nakts nomināciju paziņošanas – vai tā pieder Latvijas teātra dzīvei un vai Barišņikovu drīkstēja vai nedrīkstēja nominēt... Bet protams, ka drīkstēja nominēt. Tā ir brīnišķīga izrāde, Barišņikovs ir brīnišķīgs aktieris, un es saprastu, ka viņš netiktu nominēts tikai vienā gadījumā – ja viņš būtu trīs galvas tiesas pārāks par mūsu aktieriem un viņam blakus nevarētu nominēt nevienu citu. Bet mums ir brīnišķīgi aktieri, kas var tikt līdzvērtīgi nominēti blakus Barišņikovam. Un šī izrāde neapšaubāmi ir ja ne JRT, tad vismaz Hermaņa uzvara.

Maija Uzula-Petrovska: Drīzāk Hermaņa uzvara... Tā tas ir. Bet, ja domāju par to, kas notiek ar JRT, tad šī izrāde, kaut izcila...

Ieva Rodiņa: Vai tā, tavuprāt, “krīt ārā” no teātra repertuāra?

Maija Uzula-Petrovska: Nē, tā es nedomāju. Man vienkārši ir ļoti žēl, ka tur nenotiek vēl kaut kas tikpat izcils, jo potenciāls ir.

Zane Radzobe: Īstenībā no Hermaņa režijas šī izrāde “nekrīt laukā” nemaz, viņa daiļradē tā tieši likumsakarīgi ierakstās.

Līvija Dūmiņa: Man liekas, ka izrāde Brodskis/Barišņikovs varētu būt notikusi jebkurā citā teātrī, tur nav tā JRT spēka, kas ir JRT aktieri + Hermanis. Šajā gadījumā ir Barišņikovs, un tā arī ir šīs sezonas tendence, ka teātru repertuārpolitiku jūtami nosaka mārketinga diktāts – tas, ko varēs labāk pārdot. Teātru vadībai, padomēm, kas repertuārus veido, jādomā, ar ko konkurencē “paņemt” un piesaistīt skatītāju. Piemēram, par to pašu Brodski/Barišņikovu – skaidrs, ka šeit ir maksātspējīga publika, kas grib redzēt Barišņikovu, klausīties Brodska dzeju un, protams, izpirks šo izrādi. Tāpat, piemēram, Andreja Žagara parādīšanās Dailes teātrī man no šī viedokļa šķita aizdomīga. Andreja Žagara debija dramatiskajā teātrī – Ziloņa dziesma Mazajā zālē un Trīs māsas uz lielās skatuves – tomēr ir labs fakts, ko ierakstīt sezonas pieteikumā un izrādes anotācijā. Tas pats Nacionālajā teātrī ar Rēziju Kalniņu un izrādi Cilvēks, kas smejas – tur ir leģendas, Kalniņu dzimtas vārdi, ko var pārdot.

Maija Uzula-Petrovska: Es tomēr nepiekristu, ka Brodska/Barišņikova pamatā būtu merkantili apsvērumi. Komerciālais fons nāca kā piedeva tam, kā par šo izrādi runāja, īpaši ņemot vērā to, kas notika ar biļetēm.

Zane Radzobe: Protams, Līvijai kaut kādā ziņā ir taisnība: projekts tika labi pārdots, arī ārzemēs. Bet man arī liekas, ka mēs Latvijā šajā izrādē spējam ieraudzīt vairāk par cilvēkiem, kas nav redzējuši, kā Hermaņa režija ir attīstījusies 20 gadu garumā. Man ar šo izrādi ir sarežģītas attiecības – es neteiktu, ka man tā ir mīļākā Hermaņa izrāde, varbūt tas ir pirmais viņa iestudējums, par kuru, visu novērtējot un sajūsminoties, varu teikt, ka tas uz mani maz attiecas. Bet tajā pašā laikā es novērtēju to, ka Hermanis šajā izrādē ir ļoti godīgs.

Skats no JRT izrādes "Brodskis/Barišņikovs" (rež. A. Hermanis) // Foto – Jānis Deinats

Ieva Rodiņa: Nesen Kroders.lv publicēja ārzemju ekspertu viedokļus par LJTI organizēto Latvijas izrāžu skati 2016 (skat. šeit), un daži ārvalstu teātra kritiķi par vairākām Latvijas vidē augstu novērtētām izrādēm izteicās, ka tās esot iestudētas novecojušā, vecmodīgā teātra valodā. Iespējams gan, ka šo vērtējumu lielā mērā iespaidojusi valodas barjera, piemēram, tādā lielā mērā tekstā balstītā izrādē kā Elmāra Seņkova Antigone. Tomēr tas ir aktuāls jautājums – kā mūsu teātri redzam mēs paši un ārzemnieki, un vai Latvijas teātris ir laikmetīgs, salīdzinot ar šībrīža Eiropas teātra procesu?

Zane Radzobe: Patiesībā es saprotu, kāpēc ārzemju viesi teica tieši to, ko viņi teica. Tas ir interesants jautājums. No mūsu “jaunajiem” visspilgtākais trio ir Seņkovs, Nastavševs un Sīlis, un viņi ir ļoti atšķirīgi. Ja runājam par “pārdošanas jautājumiem”, par to, kurš ir vislabāk pārtulkojamais citos kontekstos, tad, domāju, tas neapšaubāmi ir Nastavševs. Bet, ja salīdzina, piemēram, Seņkovu un Sīli, viņi strādā ļoti atšķirīgiem tirgiem jeb skatītājiem – neapšaubāmi Sīlis ir daudz vairāk piemērots Eiropai, lielāko daļu viņa izrāžu var rādīt jebkurā festivālā, tās ir labi uztveramas.

Ieva Rodiņa: Vai tas ir tādēļ, ka viņš runā par sociāli aktuālām tēmām?

Zane Radzobe: Drīzāk jautājums ir par to, viņš runā, par estētiku un formu, ko viņš lieto. Seņkovs varbūt pat ir smalkāks mākslinieks, bet viņa izrādes uztvert ir daudz grūtāk, un šajā rakstā tas arī ļoti spilgti parādījās – ka Seņkova izrāžu uztveri apgrūtina tas, kas padara viņu ārkārtīgi vērtīgu tieši mūsu kontekstā. Proti, lai labā līmenī uztvertu psiholoģisko reālismu un saskatītu nianses, ar kurām viņš strādā, jābūt zināmam skatīšanās treniņam, un tas ir tāds treniņš, kas lielākajā daļā Eiropas teātru kultūru nemaz nav pieejams. Tāpēc man jautājums par to, ka kaut kas var būt labs dažādos kontekstos un ka vienu un to pašu darbu ir iespējams nolasīt un saprast dažādi, liekas ļoti interesants. Bet man svarīgi liekas arī tas, ka Seņkovs strādā Latvijas kontekstam – viņš strādā savam skatītājam un runā par tām lietām un tajā valodā, kādā viņa skatītājs spēs saprast, nevis tikai domājot par to, ko uztvers kaut kur citur.

Ieva Rodiņa: Bet vai tu domā, ka Sīlis netaisa izrādes latviešu skatītājiem?

Zane Radzobe: Sīlis taisa izrādes daļai latviešu skatītāju, tā varbūt visprecīzāk ir mana problēma ar viņa izrādēm. Jo reizēm par tām tēmām, ko viņš ir paņēmis savās izrādēs, es zinu vairāk nekā Sīlis.

Ieva Rodiņa: Bet vai tā ir dramaturģijas vai režijas problēma?

Zane Radzobe: Ja reiz dramaturgs un režisors strādā kopā, tā ir abu problēma. Bet varbūt tā ir mana problēma, jo es neesmu mērķauditorija. Taču, ejot uz teātri, kur mākslinieki pavada noteiktu laiku, meklējot materiālu un stāstot par jautājumu, kas viņiem svarīgs, es gribētu, lai līmenis, kādā viņi par to runā, būtu pietiekami dziļš.

Līvija Dūmiņa: Tu varbūt vienkārši esi ļoti prasīgs skatītājs. Bet, runājot par to vecmodīgumu. Man, izlasot šo rakstu, pirmā doma bija par to, ka psiholoģiskais teātris asociējas ar kaut ko vecmodīgu, bet, manuprāt, tajā pašā Antigonē mēs nevaram runāt par “pliku” psiholoģisko reālismu, tur tomēr ir klāt spēles teātris, un mēs novērtējam tieši to, cik radoši šo psiholoģisko līmeni var miksēt ar ko citu.

Ieva Rodiņa: Mēs uztveram vairāk līmeņus nekā viņi.

Līvija Dūmiņa: Noteikti, un ārzemēs ir arī dažādas tradīcijas – kur ir un kur nav pazīstams psiholoģiskais teātris. Bet, cik esmu Eiropā redzējusi, psiholoģiskais teātris tāpat ir dzīvs, tikai tas, protams, ir transformējies, tas mainās, bet bez psiholoģijas tāpat reti kurš iztiek. Varbūt viņiem likās, ka Cerību ezerā vai Antigonē tā bija pārāk izteikta.

Zane Radzobe: Varbūt jautājums ir arī par to, ko kāds no ārzemju ekspertiem šajā rakstā minēja – “laba izrāde, bet nevar saprast, kāpēc tā tagad ir iestudēta”. Bet mēs Latvijas kontekstā saprotam, kāpēc.

Skats no NT izrādes "Mežapīle" (rež. E. Seņkovs) // Foto – Kristaps Kalns

Ieva Rodiņa: Man uzmanības vērts šķiet fakts, ka šīgada Spēlmaņu nakts nominācijās neapšaubāms līderis ir Nacionālais teātris ar 33 nominācijām, kuram tuvākie “sekotāji” ir Dailes teātris ar 14, Liepājas teātris un JRT ar 9 nominācijām. Vai šis nomināciju skaits liecina par māksliniecisku izrāvienu, vai arī to tomēr ietekmē pašu teātru organizatoriskā sistēma? NT un DT objektīvi ir lielākie Latvijas teātri, ar kuriem grūti sacensties kvantitatīvā ziņā.

Maija Uzula-Petrovska: Nacionālā teātra izvirzīšanās priekšplānā, protams, nav tādēļ, ka tas ir liels teātris ar daudz iestudējumiem. 33 nominācijas ir iespaidīgs izrāviens, kas objektīvi parāda to, kas šobrīd notiek. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka tas šobrīd ir progresīvākais teātris Latvijā.

Līvija Dūmiņa: Godīgi sakot, es neatceros, kad iepriekš būtu nominētas viena teātra trīs lielās zāles izrādes. Tas par kaut ko liecina.

Maija Uzula-Petrovska: Protams, apstāklī, ka Nacionālajā teātrī šajā sezonā ir tik daudz veiksmīgu lielās zāles izrāžu, ir arī zināms veiksmes faktors, bet tā tomēr ir arī gadiem ilga repertuārpolitika un mēģinājumi mainīt tradīciju. Es atceros laikus, kad Nacionālais teātris tautas valodā tika saukts par “sirmo galvu teātri”. Ar visu to, kas tur ir darīts un kādas izrādes tur tikušas iestudētas, viņiem vēl nav izdevies tikt galā ar stereotipiem. Tas arī apliecina to, cik šie stereotipi ir noturīgi un dzīvotspējīgi. Attiecībā uz Dailes teātri – es negribētu teikt, ka tas ir otrs spēcīgākais teātris Latvijā, drīzāk to varētu meklēt Liepājā vai Ģertrūdes ielas teātrī, kam šī ir bijusi ļoti veiksmīga sezona. Bet tur iestājas kvantitātes salīdzsvarojums, jo neviens neatkarīgais teātris nekad nevarēs iegūt 33 nominācijas.

Līvija Dūmiņa: Es cenšos neapmeklēt pirmizrādes, un Nacionālajā teātrī šo sirmo galvu abonementu izrādēs ir daudz, tas nav mīts. Jautājums ir par to, ka šī skatītāju daļa pamazām tiek “audzināta”, pierod pie citāda teātra.

Maija Uzula-Petrovska: Tas ir labi, ka ir šie pieredzējušie skatītāji, viņi ir ļoti erudīti un daudz redzējuši, tomēr teātrī ir jānotiek kaut kādai mainībai. Nereti skatītājs ir “izskolots” uz viena teātra bāzes un tādēļ sākumā citādais teātris tiek uztverts ar nesapratni un protestu, piemēram, atceros replikas “Uguns un nakts” un citu izrāžu laikā...

Ieva Rodiņa: Man liekas, tas ir jautājums ne tikai par saturu, bet arī par formu – teātris attīstās arī tehnoloģiskā aspektā, tiek izmantoti mikrofoni, foto, video projekcijas, skaņu un gaismu efekti, teātrī ienāk jaunākās tehnoloģijas, kas arī izraisa spēcīgus iebildumus.

Zane Radzobe: Nacionālā teātra kontekstā man liekas ļoti simpātiski, ka viņi attīstoties ir spējuši arī nepazaudēt un neapvainot to skatītāju, kas uz šo teātri ir gājis 60 gadus. Mākslinieciski tas teātrim ne vienmēr nāk par labu, bet man tas liekas inteliģenti un cilvēciski. Un šādā kontekstā es pat varu pieņemt O’Nīlu (izrādi Mīla zem gobām – red.), jo ir cilvēki, kas saka – beidzot es Nacionālajā teātrī redzu brīnišķīgu izrādi. Tas man šajā teātrī patīk – es uzskatu, ka dažādiem skatītājiem ir jābūt dažādam teātrim, un tas, kā Nacionālais teātris spēj to sabalansēt, man šķiet satriecoši labi. Jāpiekrīt Maijas drosmīgajam izteicienam – jā, neapšaubāmi Nacionālais teātris šobrīd ir labākais Latvijā.

Līvija Dūmiņa: Man šķiet, ka šajā sezonā visizlīdzinātākajā kvalitātē – ar divām nominētām izrādēm, bet bez totālām neveiksmēm – ir strādājis Liepājas teātris, savukārt gan Nacionālajam, gan Dailes teātrim blakus veiksmēm ir arī lielas neveiksmes, kas ir normāls teātra process. Bet nevar aizmirst to, ka Nacionālajam teātrim šajā sezonā bija arī tādas izrādes kā Avantūrista grēksūdze (rež. Mihails Gruzdovs – red.) un Cilvēks, kas smejas, bet Dailē savukārt bija Amerika jeb Bez vēsts pazudušais (rež. Dž. Dž. Džilindžers – red.).

Ieva Rodiņa: Vai šajā gadījumā tas ir repertuārpolitikas jautājums, vai arī runa tomēr ir par konkrētu režisoru darbu? Piemēram, Džilindžera gadījumā var runāt par acīmredzamu radošu neveiksmi.

Līvija Dūmiņa: Man liekas, ka Džilindžera problēma ar šo izrādi bija tā, ka viņš “nečubinās” ar aktieriem. Viņš gaida no aktiera, ka tas darīs savu darbu, turklāt ļoti labi. Šeit lielākoties bija jaunie aktieri, kuriem palīdzība ir nepieciešama. Tas stils, kādā viņš šo izrādi mēģināja veidot, būtu pat interesants un izdevies ar pieredzējušiem aktieriem, tad būtu pavisam cits rezultāts, bet šeit aktieri tika pataisīti par bez vainas vainīgajiem. Viņiem šis uzdevums bija par sarežģītu, tā ir režisora atbildība. Bet Džilindžers Liepājā iestudēja brīnišķīgu bērnu izrādi (Sniegbaltīte un septiņi rūķīši – red.).

Zane Radzobe: Godīgi sakot, es īsti nezinu, kā pret to attiekties. No vienas puses, saprotu argumentu, ka Latvijā teātra darbinieki arī tad, kad ir “izdeguši”, nevar atļauties aiziet prom no teātra uz pāris sezonām, bet, no otras puses, mēs redzam, ka ir tādi režisori, kuri ir krīzē un kuri paši saviem spēkiem netiek no tās ārā. Tas ir nežēlīgi pret visiem – gan pret iesaistītajiem māksliniekiem, gan skatītājiem.

Skats no DT izrādes "Amerika jeb Bez vēsts pazudušais" (rež. Dž. Dž. Džilindžers) // Foto – Gunārs Janaitis

Ieva Rodiņa: Kā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šosezon mainījies ārpus Rīgas strādājošo teātru darbs? Liepājas teātri mēs jau pieminējām, bet kāda sezona bijusi Daugavpilī un Valmierā?

Zane Radzobe: Ar lielu prieku izlasīju ziņu par to, ka Daugavpils teātris šajā sezonā strādājis ar peļņu. Lai kas tur arī notiktu, šis teātris neapšaubāmi iet uz augšu, sarežģītā finansiālā un politiskā situācijā mēģina kļūt par vērā ņemamu mākslas iestādi.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, Daugavpils teātrim ir potenciāls, taču viņiem jādomā par viesrežisoru pieaicināšanu, kā to veiksmīgi vairāku sezonu garumā ir darījis Liepājas teātris. Tādēļ man ir liela interese par to, kā nākamajā sezonā Daugavpilī strādās Džilindžers.

Maija Uzula-Petrovska: Lai arī Daugavpils teātrī mākslinieciskā ziņā šajā sezonā grūti atrast veiksmes, ja skatāmies, kas ar šo teātri noticis ilgtermiņā, tas tomēr ir attīstījies labā virzienā. Atceros to bezcerību, kas tur valdīja pirms dažiem gadiem – nebija ne skatītāju, ne savas nozīmīgas vietas pilsētas kultūras dzīvē, kas ir ļoti svarīgi katram teātrim. Tagad, aizbraucot uz šo teātri, var redzēt, ka Daugavpils skatītāji savu teātri mīl – tur, tāpat kā Rīgā, ir izplatījušās stāvovācijas, zāle ir pilna, cilvēki dzīvi reaģē. Var redzēt, ka teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs ļoti domā par to, kā šo teātri padarīt pievilcīgāku. Varbūt brīžiem spēku samērs, kas tiek ieguldīts mārketinga instrumentos, piemēram, košās programmiņās, ir pārāk liels, varbūt vairāk vajadzētu ieguldīt tieši mākslinieciskajā pusē. Bet domāju, ka kurss, mazlietiņ pieslīpējot, varētu būt diezgan pareizs.

Līvija Dūmiņa: Tas, ka repertuārā parādās Hamlets (rež. Lucina Sosnovska – red.), liecina par apsveicamām mākslinieciskām ambīcijām. Ja pašiem nav Hamleta lomas izpildītāja, ir atrasts veids, kā piesaistīt viesaktieri (Juriju Djakonovu – red.). Valmieras teātrī esmu redzējusi divas izrādes, no kurām viena bija ļoti vāja, bet par otru esmu ļoti priecīga, proti, Smaržo sēnes (rež. Mārtiņš Eihe – red.) ir viens no maniem šīs sezonas notikumiem.

Zane Radzobe: Valmierā šosezon neesmu redzējusi visu, bet esmu redzējusi tos iestudējumus, ko teātris šajā sezonā ir “bīdījis” kā savas “parādes” izrādes. Meistars un Margarita (rež. Indra Roga – red.) man likās ļoti pretrunīgs gadījums, es gan īsti negribētu vainot teātri, tā vairāk ir režisores lieta – cienu Rogu par to, ka viņa iestudē izrādi par savām problēmām, bet ne visi materiāli visas problēmas panes. Esmu redzējusi dažus Reiņa Suhanova iestudējumus, tai skaitā Raiņa un Aspazijas diptihu (izrādes Sarkanās puķes un Vētras sēja – red.), kas bija atvests uz Rīgu, un šīs izrādes manī ir raisījušas diezgan lielas bažas. Man liekas, ka Valmieras teātris šobrīd ir saslēdzies tādā kā dūrē un viņiem ir pārliecība, ka viss, ko viņi dara, ir brīnišķīgi un, ja kāds skatās uz lietām mazliet citādāk, tad tas ir tāpēc, ka vēl viņiem sliktu. Man tā liekas problemātiska pozīcija, kas sakņojas diezgan lielās ambīcijās, kurām varbūt ne vienmēr ir segums. Gribētos, lai šis teātris mazliet plašāk paskatītos apkārt, kādā kontekstā viņi dzīvo un kas ar viņiem notiek.

Ieva Rodiņa: Piekrītu Zanes domai par to, ka Valmieras teātrim ir jāpaplašina robežas. Manuprāt, teātrim jāpiesaista jauni resursi un jāpaceļ mākslinieciskā latiņa – pirmkārt jau aktieransambļa ziņā, jo līdzās neapšaubāmi talantīgajam Valmieras aktiertrupas kodolam ansamblī ir aktieri, kuri vienkārši tehniski nespēj realizēt visas mākslinieciskās ieceres, un tādās lielformāta izrādēs kā, piemēram, Meistars un Margarita vai Razpļujeva sapņi (rež. Viesturs Meikšāns – red.) tas ir ļoti jūtams.

Maija Uzula-Petrovska: Vai tā tomēr vairāk nav režisoru vaina? Paņemt vēl jaunus aktierus – tas šajā gadījumā neko neatrisinātu. Diemžēl liekas, ka teātris joprojām nespēj atkopties pēc Krodera aiziešanas.

Skats no VDT izrādes "Meistars un Margarita" (rež. I. Roga) // Foto – Matīss Markovskis

Ieva Rodiņa: Vērtējot teātru repertuārpolitiku, kāda situācija šajā sezonā vērojama oriģināldramaturģijas jomā?

Maija Uzula-Petrovska: Man šī sezona oriģināldramaturģijas jomā kopumā diemžēl nešķita interesanta.

Zane Radzobe: Mani jau kādu laiku mulsina, lūk, kas: Latvijā viennozīmīgi par oriģināldramaturģiju tiek uzskatīti dramatizējumi. Ir, protams, gadījumi, kur dramatizējums ir oriģināls, jauns darbs, bet ir arī diezgan daudz tādu gadījumu, kur ir tehnisks, jā, teātrim ļoti svarīgs, bet ne māksliniecisks darbs. Man liekas, ka dramaturgi paši apmaldās tajā, kā izprot dramaturģiju un ko viņi grib darīt teātrī. Jo pēc būtības – kāda vispār ir jēga oriģināldramaturģijai kā laukam, ja konceptuāli nav savu patstāvīgu darbu?

Līvija Dūmiņa: Tas norāda uz to, ka dramaturga loma ir mainījusies. Ir teātra dramaturgi, piemēram, Rasa Bugavičute ir Liepājas teātra štatā kā teātra dramaturgs, kas strādā kā literārā materiāla sagatavotājs, radītājs kopā ar režisoriem un radošajām komandām. Dramaturgu patstāvīgie autordarbi neparādās, ja tie neuzrunā režisorus. Nesen Nacionālais teātris rīkoja lugu konkursu, kurā ar savu darbu uzvarēja Artūrs Dīcis, Nacionālais teātris to iestudēs. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad vispirms top luga, kas nav konkrēts režisora pasūtījums. Sanāk, ka dramaturgs dramatizē un pielāgo tekstu konkrēta teātra un režisora vajadzībām, idejai.

Maija Uzula-Petrovska: Spēlmaņu nakts nominācija ir par tekstu, lugu vai scenāriju – gan oriģināldramaturģiju, gan dramatizējumu, un tā ir Latvijas Dramaturgu ģildes izvēle. Tad, kad pirms dažiem gadiem tika ieviesta Pazudušā dēla balva, šī bija tikai Dramaturgu ģildes nominācija ar savu neatkarīgu žūriju, tagad tas notiek sadarbības formā ar Spēlmaņu nakts žūriju, bet nolikums joprojām ir viņu rakstītais. Viens faktors varbūt ir tas, ka tā var apskatīt un nominēt vairāk darbu, lai devums sezonas griezumā būtu lielāks, jo objektīvi dramatizējumu ir vairāk. Otrs iemesls varētu būt tas, ka tiešām mainās pats formāts, kā strādā dramaturgs, un produkts, ko viņš rada. Bet, ja paskatāmies, kas ir tikuši līdz nominācijām, tur nav neviena dramatizējuma, tie visi ir oriģināldarbi. Faktiski nevar teikt, ka nekā nav, jautājums ir par to, cik svarīgas ir šajos darbos skartās tēmas, vai tas ir kaut kas tāds, kas paliks pēc šīs vienas sezonas.

Zane Radzobe: Jautājums ir par kaut ko citu. Īstenībā jau nav svarīgi, kādā formātā teksts top, tas var tapt dažādos veidos.

Maija Uzula-Petrovska: Man šosezon pietrūka darbu, kas būtu tapuši labā, radošā kāda kolektīva sadarbībā, kādi, piemēram, bijuši labākie Baloža un Sīļa vai Rasas Bugavičutes un Seņkova kopdarbi.

Zane Radzobe: Es pat nezinu, kādā formātā šai nominācijai teātra kontekstā vajadzētu būt. No vienas puses, tradicionāls lugas teksts – tā ir literatūra. No otras puses, ir teātra teksti...

Maija Uzula-Petrovska: Ja mēs runājam par pašu nomināciju, tai ir jāļauj nedaudz iedzīvoties un attīstīties. Domāju, ka dramaturģija ir pelnījusi nomināciju – mūsdienās tā ir teātra profesija.

Līvija Dūmiņa: Bet gribētos, lai šie teksti nepaliktu tikai kā teksti nominācijās, bet kļūtu par notikumu arī izrādes formā.

Skats no "Teātra TT" izrādes "Dāmas" (rež. I. Tropa) // Foto – Jānis Deinats

Ieva Rodiņa: Noslēdzot sarunu, pavisam subjektīvi – kas ir tas Notikums, ko jūs simboliski paņemsiet sev līdzi no šīs sezonas?

Maija Uzula-Petrovska: Es personīgi negribu saukt lielos notikumus, jo taupos novembrim, kad būs jālemj par laureātiem. Bet man liekas, ka tikpat svarīgi ir arī mazie prieki. Prieku gan mākslinieciskā, gan arī cilvēcīgā ziņā man sagādāja tas, kā izrādē Dāmas jauna režisore (Inga Tropa – red.), jauna dramaturģe (Justīne Kļava – red.) un jauna video māksliniece (Elīna Matvejeva – red.) sagatavojušas jubilejas dāvanu kino un teātra aktrisei Līgai Liepiņai. Šajā izrādē, kurā lielāko darbības daļu var redzēt video tiešraidē uz ekrāna, izcelta Līgas Liepiņas stiprākā puse – kamera viņu tiešām mīl. Tur ir tas jaukais brīdis, kad ar mūsdienu tehnoloģiju un mūsdienu teātra paņēmienu palīdzību var skaisti paklanīties iepriekšējās paaudzes priekšā.

Vēl šosezon ir vairākas izrādes, kuras esmu gājusi skatīties vairākiem lāgiem, lai stiprinātu savu pārliecību. Viena no tām bija Mežapīle. Otrajā skatīšanās reizē, kad man viss “lielās līnijās” jau bija skaidrs un varēju vairāk pieķerties niansēm, jutu milzīgu baudu, skatoties Ivara Kļavinska Ēkdāla dialogu ar sievu (Maijas Doveikas Gīnu – red.), kad viņš iet prom no mājām... Tas ir perfekts traģikomisks, ļoti cilvēcisks stāsts, kas traģisko izrādes finālu padara vēl jaudīgāku. Arī Mežapīles fināls – ja pirmajā skatīšanās reizē man bija šaubas, vai ir nepieciešama šāda vairākpakāpju kompozīcija, tad otrajā reizē es tiešām baudīju to, cik pārdomāti Seņkovs šo finālu ir sakomponējis, to var salīdzināt ar skaņdarbu, kurā viens akords seko nākamajam. Tā mazas detaļas, sastājoties cita citai līdzās, veido lielos procesus.

Līvija Dūmiņa: Es palikšu pie viena lielākā šīs sezonas notikuma – iestudējuma Asins kāzas. Šī ir tik izteikta Nastavševa autorizrāde – tas, kā viņš strādā ar visu lielo telpu, cik lieliski sastrādājies ar aktieriem, vairākus no tiem spējot parādīt absolūti jaunā kvalitātē. Tā ir filozofiski poētiska dziesma, kas paņem savā varā. Šī izrāde ir viņa absolūti radīta pasaule, kurā man tiek atļauts ienākt. Es biju izrādes apburta, tā joprojām nelaiž vaļā, liek atgriezties – ir pagājis mēnesis, bet es spilgti atceros detaļas, noskaņu, atmosfēru, tāpat ienāk prātā kādas jaunas domas, atziņas. Kvalitatīva teātra pazīme ir daudznozīmība, un katrs atkarībā no savas pieredzes un zināšanu līmeņa no Asins kāzām paņem tik daudz, cik spēj.

Zane Radzobe: Man ir ļoti personisks prieku trio, trīs izrādes Nacionālā teātra lielajā zālē – Uguns un nakts, Mežapīle un Asins kāzas. Man tur patīk vairākas lietas, kas notiek ļoti reti un par kurām es līdz ar to ļoti priecājos. Šajās izrādēs pret mani kā skatītāju neizturas kā pret bērnu, kurš kaut ko nesapratīs, ar mani runā kā ar pieaugušu cilvēku, kurš spējīgs saprast ļoti sarežģītas, pretrunīgas lietas. Man patīk šo izrāžu divpusējība – tie ir iestudējumi, kas ir ļoti emocionāli, bet, no otras puses, arī intelektuāli, tajos var “rakt” arvien dziļāk un dziļāk, un tas ir intelektuāls prieks: nemitīgi atrast ko jaunu. Un tad saprast, ka tur ir vēl kāda mīkla, kuru tu varbūt neuzmini uzreiz, bet pēc tam. Starp izrādi un skatītāju veidojas ļoti dzīvas attiecības, un tās nebeidzas brīdī, kad tu izej laukā no teātra. Tāds teātris man ārkārtīgi patīk.

Skats no NT izrādes "Asins kāzas" (rež. V. Nastavševs) // Foto – Kristaps Kalns

Ieva Rodiņa: Man pēc šīs sezonas ir līdzīga sajūta kā Zanei – arī man teātrī patīk brīži, kad emocionālais līmenis savienojas ar intelektuālo, un personīgi man šādas ļoti sarežģītas, absolūti sevī ievelkošas izrādes šajā sezonā ir bijušas veselas četras – Portreti. Vilki un avis Liepājā (rež. V. Meikšāns – red.) un Zēns (rež. E. Seņkovs – red.), Mežapīle un Asins kāzas Nacionālajā teātrī. Šīs ir izrādes, kuras nav uzminamas ar pirmo reizi un kuras skatoties var sajusties kā izmeklētājs, kam jāseko līdzi ne tikai ar emocionālu vai bieži vien arī fizioloģisku līdzpārdzīvojumu, bet arī minot sarežģītus intelektuālos rēbusus. Tas, ka šādu izrāžu bijis tik daudz, neapšaubāmi liecina, ka aizvadītā sezona mākslinieciskā procesa ziņā bijusi ārkārtīgi radoša. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Gābriēls fon Kurmēns
Gābriēls fon Kurmēns
12. augusts, 2016 · Atbildēt
kāda tīrība un spodrība atgriezusies komentāru daļā, patiess prieks par to, sirsnība ir uzvarējusi
daudz veiksmju turpmākajā
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta