Maija Svarinska 05.08.2016

Meditatīva vēstule

Mihails Barišņikovs izrādē "Vēstule cilvēkam" // Publicitātes foto

Iestudējums “Vēstule cilvēkam”, kad es to skatījos preses izrādē 2. augustā, sākās ar to, ka Mihails Barišņikovs grimā un kostīmā iznāca skatuves priekšplānā un skaidrā latviešu valodā sasveicinājās ar mums: “Labvakar!” Klātesošie atbildēja ar sirsnīgiem aplausiem. Tad Barišņikovs smaidot pateica nu jau krievu valodā, ka viņam prieks, ka ir tik daudz atnākušo, it sevišķi gandarī, ka, lūk, ir baletdejotāji, ar dažiem no viņiem viņš bija sācis savas baletdejotāja gaitas un tieši uz šīs skatuves, sen tas esot bijis, gadi sešdesmit nu ir jau pagājuši. Pēc tam mākslinieks mazliet informēja par pašu uzvedumu, tas esot jauns, tā pamatā Vaclava Ņižinska dienasgrāmata, ko viņš rakstījis, kļūdams garīgi arvien slimāks. Izrāde ir jauna, spēlēta tikai 25 reizes. Ceru, ka tā jums patiks, teica mākslinieks. Viņš aizgāja, sāka skanēt mūzika, apkārt skatuvei spīguļot rotaļīgas uguntiņas, laiks iet, mūzika skan, gaisma mirdz, un es jau jūtu, ka sākums ieildzis. Bet te paveras tāds kā aizkars un – VISS notiek!

Vaclava Ņižinska dienasgrāmata tapusi 1919. gadā, mazāk nekā sešu nedēļu laikā. Bet pirmoreiz tika publicēta 1936. gadā Amerikā. Tā ir dokumentāla jauna cilvēka (1889-1950) vājprāta liecība. Toties tā devusi izcilajam režisoram Robertam Vilsonam vielu unikālas izrādes veidošanai, vielu sapņojuma fantāzijai un strukturētam klusumam. Dienasgrāmatā daudz reliģiozu tekstu un zīmējumu. Pārdomas par seksuālām problēmām, erotiku, par to, kas ir labs un kas slikts, savas vainas apziņas konstatējums un analīze. Ņižinska sakaram ar slaveno krievu baleta impresārio Sergeju Djagiļevu bija būtiska nozīme, paradoksāli tā izpaužas ar kompulsīviem riņķveida zīmējumiem, apļojumiem, kas piepilda teju visu dienasgrāmatu (kompulsija – darbības, kuras ir tieksme izpildīt atkal un atkal).

Roberts Vilsons un, protams, Mihails Barišņikovs ļoti iedziļinājušies visā, ko uzrakstījis Ņižinskis, izstudēti viņa zīmējumi, izanalizētas vissīkākās dzīves nianses. Ņemti vērā arī aculiecinieku stāsti. Piemēram, slavenais Žans Kokto pēc vienas pirmizrādes 1913. gadā esot teicis, ka Ņižinskis – tas ir nebeidzams mīts, proti, viņa mongoloīdā tipa seju ar ķermeni savienojot garš un plats kakls, viņa sēžas un kāju ikru muskuļi tā izspīlējot bikses, ka liekoties – kājas ir izriestas otrādi. Viņa pirksti esot īsi, ar uzkrītoši platām falangām. Kokto esot vēl piebildis, ka nekad pat prātā nevarētu ienākt, ka šis mazais pērtiķītis ar šķidrajiem mateļiem uz pakauša, plandošajā mētelī un uz pieres uzmauktajā cepurē varētu kļūt par baleta princi un publikas elku.

Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova “Vēstule cilvēkam” ir izrāde par personību, kas iestrēgusi savās melnajās domās, smeldzīgajā apsēstībā. Tā izcilais mūsdienu režisors tēlu valodā izteicis Vaclava Ņižinska mokošo dvēseles plosīšanos un uzticējis to atklāt izcilajam Mihailam Barišņikovam, kas ir gaisīgs, gaišs un maģisks.

“Es esmu Ņižinskis. Es neesmu Kristus!” – šī, viena no pirmajām izrādē skanošajām frāzēm kā ar āmuru ietriecas Ņižinska ciešanu un domu fantasmagoriskajā slīgsmē. Izbalsināta seja, pārspīlēti akcentēts melnsarkans grims, melns kamzolis. Vājprātīgā vizuālais tēls vienreizējā Mihaila Barišņikova izpildījumā. Roberta Vilsona izrāde ir līdzīga kabarē, kurā aktiera ekspresionistiskais tēlojums saplūst ar ēnu spēlēm. Kā allaž Vilsona izrādēs, kustība, teksts (tas skan gan angļu, gan krievu valodā, latviskais tulkojums, protams, arī ir), gaisma un mūzika ir vienlīdz nozīmīgas inscenējuma sastāvdaļas. Un cik perfekti ir apspēlēta to maiņa. Piemēram, kā klikšķis notiek strikta pāreja no melnbaltuma uz krāsu. Bet pa vidu – Barišņikovs sēž vai dejo, vai lēnām kustas kā ēna. Darbības fona un paša mākslinieka satvars neuzbāzīgi panāk, ka mūsos ielavās gandrīz fiziska Ņižinska vientulības, viņa moku, baiļu, sirdsapziņas ēdu sajūta.

Skats no izrādes "Vēstule cilvēkam" // Publicitātes foto

Izrādē ir arī vairākas mākslinieciskas alūzijas. Piemēram, kamēr izcilais dejotājs vēl nebija nokļuvis klīnikā, viņš dejoja “karu”. Viņam patika atainot “peldēšanu virs ēnu pūļiem”. Izrādē ir vērojami arī citi viņa dvēseles vizuālie “vaidi”. Interesanta, teiksim, arī tāda asociācija: Barišņikovs parādās kā klauns, proti, tas ir “Petruška” – gan Ņižinska, gan Barišņikova iemīļota loma. Vai, piemēram, lielais logs, kas izrādē paveras it kā no slimnīcas istabas/kameras, izraisa analoģiju ar epizodi no Mihaila Fokina baleta “Rozes gars”, kurā no apmēram tāda paša loga Ņižinskis ieskrējienā ielidoja un izlidoja ārā, skatītāju aplausiem skanot. Barišņikovam un Ņižinskim, starp citu, ir dažas līdzīgas iezīmes: neliels augums, mācības Pēterburgā/Ļeņingradā, abiem raksturīgs tā saucamais gaisā aizturētais lēciens, un abu mīļākais balets ir “Žizele”.

Roberta Vilsona izrāde – tā ir panegiriks, kurā viens dižs dejotājs atdod godu otram dižam dejotājam.

 

* Viesizrādes Rīgā iespējamas, pateicoties Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fondam

 

Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonda preses materiāli par izrādi:

„Vēstule cilvēkam” – avangardisks, sirreāls un cieņpilns ieskats baletdejotāja dvēselē (skat.  šeit)

Izrādes “Vēstule cilvēkam” tehnisko prasību izpildē iesaistītas vismaz četras valstis (skat.  šeit)

Pirmo reizi Latvijā Roberta Vilsona iestudējums. Kuri ir ikoniskākie režisora darbi? (skat. šeit)

Kas kopīgs baleta zvaigznēm Mihailam Barišņikovam un Vāclavam Ņižinskim? (skat.  šeit)

Ņižinskis – ekspresīvs, emocionāls cilvēks (skat.  šeit)

Astoņi aizraujoši priekšnesumi, kas padarīja Mihailu Barišņikovu slavenu (skat.  šeit)

Drukāt 

Atsauksmes

  • Māris Kārkliņš 05.08.2016

    Man izrāde nepatika, iemeslu ir daudz un pārsvarā prozaiski, tādi, kā sēdēšana pie operas griestu lampas, skaļi čīkstošie krēsli, daļa no skatītājiem, kas izrādes laikā vazājās apkārt, nepārtrauktā fotografēšana ar telefoniem daļai pat neizslēdzot skaņu, subtitri latviešu valodā, kas redzami tikai mazdrusciņ (man daļai specvārdu angļu valodā bija nepieciešams tulkojums), 2 x dārgākās kūkas salīdzinot ar citām līdzīgām kultūras iestādēm, līdz ar to nopirku tikai kundzei, jo atvaļinājums smagi paplucinājis ģimenes budžetu, diemžēl vēders visu izrādes laiku par to pukstēja, bet tā sanāca, ka skrienot uz izrādi pēc darba pietiekami smalkā uzvalkā negribējās vēl to sasmērēt ar Hesburgerā pirktu bulciņu. Par biļetes cenām vispār nerunāsim.
    Pozitīvi tas, ka izrāde bija samērā īsa, līdz ar to mokas ātri beidzās un varējām revanšēties ar pasēdēšanu Vecrīgas āra restorānā, gan pārsvarā starp ārzemju tūristiem, bet ar foršu dzīvo mūziku 3 pavecāku ģitāristu izpildījumā :)
    Un tie klikšķi izrādē arī mani tracināja, bet uzjautrināja dāma ap 60 spilgti sarkanā kleitā - kaut kas, no Dullās Paulīnes repertuāra.

  • Prese 09.08.2016

    Kur palika mans komentārs??? Rakstu vēlreiz.
    Barišņikovs ir meistars. Žēl, ka Hermanis savā iestudējumā neradīja tik pat izcilu režiju. Un Vilsons vispār jau palicis par diletantu - skatos viņa izrādes jau pāris desmitgades, un neko citu kā bezgalīgo atkārtošanos ar lēnajām kustībām, kociņiem rokās vai uz galvas, šūpolēm, zilo gaismu, spontanitāti vairs nepiedāvā. Viens vācu producents atzinās, ka Vilsonu viņiem vajag savā projektā dēļ vārda popularitātes. Es šovakar neiešu uz izrādi, bet esiet uzmanīgi, skatītāji, neuzķerieties uz uh un ah un nepadariet Rīgu par provinci Vilsona slavināšanā, jo pasaulē sajūsma par viņu stipri norietējusi. Bet, kas redz Vilsonu pirmoreiz, parasti jūsmo, bet ar katro nākamo reizi saprot, ka nākamās jau ir atraugas.

  • Prese 09.08.2016

    Un vēl bija piebilde, ka Makbeta gadījumā mazāk muzikālā Radzobes kundze izteicās par to operas izrādi pārsteidzīgi. (Nav smuki dzēst komentārus, kuri nepārkāpj likumus.)

  • Prese 09.08.2016

    Bet vispār, neglaimojošas pārdomas raisa Svarinskas un Adamaites "Vēstule cilvēkam", arī Radzobes "Hamleta" Vācijā izrāžu pēcraksti par Vilsonu. Vai nebijāt redzējušas viņa izrādes pirms 5, 10, 20 gadiem?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt