Ieva Rodiņa 16.08.2016

Velnu nakts Valmiermuižas rijā

Skats no izrādes "Spēlēju, dancoju" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Šovasar pirmo reizi notikušā Valmieras vasaras teātra festivāla iecere ir patiesi iepriecinoša – ideja radīt modernu ikvasaras teātra festivālu, kura norisei tiek iestudētas īpašas izrādes īpašās pilsētas vietās, var kļūt ne tikai par veiksmīgu pilsēttūrisma, bet arī Latvijas kultūras dzīves notikumu. Dažādu iemeslu dēļ no festivāla programmā piedāvātajām trim pieaugušo un divām bērnu izrādēm man bija iespēja redzēt tikai vienu, taču neapšaubāmi centrālo notikumu – Mārtiņa Eihes sadarbībā ar Valmieras teātra aktieransambli un grupu “Iļģi” radīto “Spēlēju, dancoju” versiju brīvdabā.

Dažas atkāpes pirms sākuma

Vēl pirms festivāla sākuma piesardzību raisīja Mārtiņa Eihes LA “Kultūrzīmēs” (27.07.2016, skat. šeit) izteiktais apgalvojums, ka “Spēlēju, dancoju” ir Raiņa vienkāršākā luga. Nupat aizvadītais Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads, kura laikā abu autoru teksti tika no jauna pacelti dienasgaismā gan kā literatūra, gan kā materiāls jauniem, formas ziņā netradicionāliem teātra iestudējumiem [1], nepārprotami apliecina: Raiņa dramaturģija ir arhisarežģīta un to iespējams lasīt un pētīt ar arheoloģisku vērienu – skrubinot vienu “kultūrslāni” (sadzīvisko, poētisko, vēsturisko, mitoloģisko utt.) aiz otra. Kaut gan – tajā pašā laikā pašsaprotams ir arī tas, ka visus šos slāņus vienā iestudējumā nav iespējams un varbūt arī nemaz nav nepieciešams atklāt. Veiksmīgs piemērs tam, ka Raiņa teksti labi pakļaujas arī mūsdienīgam sociālpolitiskam lasījumam, bija Viestura Meikšāna 2009. gadā Valmierā iestudētais “Zelta zirgs”, kurā režisora precīzi modelētā tēlu sistēma ar Ivo Martinsona panaivo bezgribas Antiņu, kurš pats pat neaptvēra, kur atrodas un ko no viņa grib, Daces Eversas no gaidīšanas nogurušo un novecojušo Saulcerīti, Māra Bezmera lokani glumo politiķi Melno princi u.c. varoņiem – bija kā īstajā brīdī uzspiests zīmogs mūsu laikam.

Mārtiņa Eihes iepriekšējā satikšanās ar Raini notika 2013. gadā V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla ietvaros, iestudējot Raiņa un Mārtiņa Brauna “Daugavu” – šajā izrādē Raiņa lugas teksts bija konceptuāli savīts ar Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” fragmentiem, portretējot Latviju un latviešus kā Miera un Pieticības Malas iemītniekus, kas sēž pie gara dzīru galda un negausīgi ēd, nepievērzdami uzmanību tam, kas notiek apkārt. Iestudējums piedzīvoja tikai vienu izrādi un izskanēja kā statisks koncertuzvedums, kurā katrs tēls funkcionēja kā deklaratīvs plakāts kopējā vēstījumā par Latvijas sabiedrību, kas kopš valstiskās brīvības atgūšanas, pati to neapzinoties, absolūti degradējusies.

Arī 2016. gadā Mārtiņš Eihe Raiņa hrestomātisko lugu “Spēlēju, dancoju” iestudējis līdzīgā sociālpolitiskā aspektā, proti, galvenokārt, lai izpētītu, vai mūsdienās vispār vēl ir iespējams tāds varonis kā Tots un vai viņa nesavtīgā upurēšanās, glābjot Leldi jeb Latviju no nāves valstības, kādam ir nepieciešama.

Ceļš līdz izrādei

Izrāde – vismaz pēc ieceres – iesākas kā interesants rituāls, turklāt par piedzīvojumu vispirms kļūst pašas norises vietas atrašana. No Valmiermuižas vārtiem pie alus darītavas līdz izrādes vietai – Valmiermuižas stallim – izrādes apmeklētāji kājām dodas pa vecu, gleznainu bruģētu ceļu cauri visai muižas teritorijai, un šajā ceļā acu priekšā redzamas mājas un dārzi, kuros senlaiki sajaucas ar mūsdienu reālijām – krāsainām dārza nojumītēm, bērnu šūpolēm u.tml. Izrādei izvēlētā vieta šķiet interesanti sabalsojamies gan ar pašu Raiņa lugu, gan konceptu par mūsdienu un pagātnes mantojuma satikšanos vienā kultūras notikumā vispār.

Nokļuvuši līdz galam, skatītāji pulcējas pie Valmiermuižas staļļa vārtiem, un pēc brīža uz ēkas mūra parādās aktrise Māra Mennika, kura sanākušos skatītājus uzrunā kā kāzu viesus, bet kaut kur laukuma stūrī grupa “Iļģi” aicina uz dejām. Ideja – sapludināt robežas starp izrādi un dzīvi, aktieriem un skatītājiem, padarot visus klātesošos par kāzu dalībniekiem, – ir patiesi radoša, jo vismaz pēc ieceres tās mērķis ir gan emocionāli, gan fiziski “iesildīt” jeb ieraut izrādes atmosfērā, lai, ieejot pa vārtiem spēles telpā, skatītāji jau būtu apkārt valdošās noskaņas apņemti un pārņemti. Pirmizrādē gan šī atraisīšanās norit visai kūtri – šķiet, tehnisku iemeslu dēļ “Iļģu” izpildītā mūzika vajadzīgo efektu tā arī neraisa, jo attālāk stāvošajiem gluži vienkārši nav dzirdama, dejās bez paša izrādes ansambļa iesaistās vien nedaudzi cilvēki, un M. Mennikas izpildītās svētku uzrunas raisa asociācijas ar korporatīvu pasākumu, kura vadītājs mēģina pārkliegt savās privātajās sarunās ieslīgušo pūli.

Skats no izrādes "Spēlēju, dancoju" // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Kad pēc pusstundu ilgās “iesildīšanās” tiek atvērti vārti, skatītāji palēnām ieņem vietas plašās tribīnēs, no kurām paveras grandiozs skats uz staļļa iekšpagalmu, kuru iejož tumšu akmeņu mūri, bet tiem fonā – krēslot sākušas vasaras vakara debesis, kurās sabiezē tumši negaisa mākoņi. Šķiet, ka pirmizrādes vakarā pats Rainis “diriģē” šo dabisko scenogrāfiju – pieaugot izrādes dramatiskajam sabiezinājumam, nemanot satumst, un līdzpārdzīvojumu, sēžot uz metāliskajām konstrukcijām, krietni vien pastiprina bailes par tuvojošos negaisu, kas gan laimīgā kārtā pamazām izplēn. Diemžēl līdzīgi – pēc iespaidīga sākuma un dramatiska pārdzīvojuma gaidām – izplēn arī pašas izrādes radītais pirmais iespaids.

Spēlēšanās un dancošana

Izrādes pamatā izmantota “Iļģu” pirms piecpadsmit gadiem (2001) festivāla “Homo Novus” ietvaros tapušajam latviešu-lietuviešu kopprojektam radītā muzikālā partitūra, kura pēc tam vairākkārt izskanējusi dažādos citos pasākumos un jau apliecinājusi dzīvotspēju arī ārpus teātra konteksta. Mūzikā pulsējošā dramaturģija tālāk attēlota arī Ivara Tilčika smalkajā gaismu partitūrā, kas harmoniski saaug ar dabisko vasaras vakara gaismojumu, un horeogrāfa Krišjāņa Santa veidotajās dejas kompozīcijās, kuras izpilda gan profesionāli dejotāji, gan Valmieras teātra aktieransamblis un kurās gudri savīti elementi no latviešu etnogrāfiskajām tautas dejām un modernām kustībām. Piemēram, kāzu rotaļu laikā tiek ne tikai vilkts dvielis, bet līgava un līgavainis mēģina katrs no savas puses iekosties stiķītī iekārtā ābolā. Tieši ar mūzikas un kustību sinerģiju izrādes sākumā skatītājiem tiek raidīts spēcīgs enerģijas kamols – basām kājām dejojošās cilvēku figūras, mūzikas ritmā iekodētais dramatiskais spēks un elpu aizraujošā dabiskā scenogrāfija šķiet perfekts atspēriena punkts Raiņa lugas atšifrēšanai teātra valodā.

Mārtiņš Eihe izrādes jēgas pārraidīšanu līdz skatītājiem lielā mērā uzticējis vizuālajām zīmēm, un tieši šeit saskatāma izrādes problēma – skaidra, vienojoša vēstījuma trūkums.

Kristiana Brektes veidotajā scenogrāfiskajā noformējumā un Annas Henrihsones kostīmos, tāpat kā horeogrāfiskajos zīmējumos, senatne savijas ar mūsdienām, radot īstenu “haosa poēziju”. Plandošas melnas bikses, raupja linauduma tērpi, balti balerīnu svārciņi un īsts stila un krāsu sajaukums kāzu viesu modernajos kostīmos – uz šīs eklektikas fona kā pagātnes relikvija izceļas Ingas Apines Lelde vecmodīgi kruzuļainā baltā kāzu kleitā un plīvurā. Šī Lelde nepārprotami piestāv vakardienai, kamēr Māra Bezmera Zemgus šķiet izteikti šodienīgs tēls – pagļēvs, paneveikls līgavainis, kurā gan pārāk viegli sazīmējama līdzība ar aktiera seriālā “Viņas melo labāk” atveidoto varoni. Zemgus un Leldes attiecības visprecīzāk kulminē brīdī, kad kāzu rotaļu laikā viņš nespēj noturēties līdzi savai līgavai, kas burtiski tiek ierauta panāksnieku pūlī kā vēja virpulī, kamēr Zemgus no ārpuses neveikli cenšas līdz viņai aizsniegties.

Skats no izrādes "Spēlēju, dancoju". Centrā: Lelde – Inga Apine, Tots – Kārlis Neimanis  // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Plašo spēles laukumu aizpilda ne tikai kustību kompozīcijas, bet arī pa visu staļļa pagalmu izvietotie scenogrāfiskie objekti, kas tiek pārbīdīti, apgāzti un atkal iztaisnoti, acīmredzami simbolizējot sagāzušos pasaules kārtību un centienus to atkal sakārtot. Laukuma tālākajā galā novietots liels metāla galds, uz kura kalves ainā tiek sakurta dzīva uguns; pa spēles laukuma perimetru izvietoti koka bluķi, kas funkcionē kā nosacītas spēles ligzdas, fiziski paceļot konkrēto izrādes varoni pāri pūlim; darbībā tiek iesaistīts arī liels, senlaicīgs skapis kā portāls starp šo- un viņ-pasauli. Raiņa lugā simboliskā līmenī tēlotā Tota ceļošana cauri dažādajiem telpas līmeņiem un līdz ar to arī garīgajiem stāvokļiem izrādē apspēlēta ar kostīmu krāsu un faktūru maiņu, piemēram, satiekot Ineses Pudžas Zemesvēzīti, Tots tiek nozieķēts ar brūniem dubļiem, sirds pārkalšanas ainā – nostājas uz metāliskā galda virsmas un tiek apliets ar sārtu šķidrumu. Izpildītāji visu izrādes laiku atrodas uz skatuves, bieži vien vienu kostīmu uzvelkot virsū otram – iespējams, tas iecerēts kā mūsdienu hameleoniskās, lomas un maskas mainošās sabiedrības simbols. Taču, pat izmisīgi cenšoties pieslēgties uzveduma darbībai emocionālā, instinktīvā līmenī, šie un citi skatuves simboli vairāk pakļaujas racionālam, “sadomātam” skaidrojumam – varbūt tam traucē nemitīgā nepieciešamība atmiņā atsaukt Raiņa lugas sižetu, kas izrādē šķiet izšķīdis un, pieļauju, nezinošam skatītājam visu uz skatuves notiekošo varētu padarīt par neatšķetināmu mīklu.

Kārļa Neimaņa Tots šajā raibajā pūlī izceļas ar skanīgu balsi un varonīgu entuziasmu. Nav nojaušams, vai tas noticis pēc izrādes mākslinieku ieceres vai nejauši, bet, raugoties uz šo Totu, nespēju atvairīt asociācijas ar pelēkās drēbēs ģērbtu baskājainu Sprīdīti (gan bez lāpstas). Tiesa, pretrunas šeit nav, taču Totam šajā interpretācijā līdzās naivajai, bet neapspiežamajai apņēmībai glābt Leldi trūkst plašākas garīgās vertikāles un dziļākas apjausmas par viņa kā varoņa misijas simbolisko nozīmi. Pāri palikusi tikai nepieciešamība izcelties, būt drosmīgam un pašapliecināties (tai skaitā, rodas iespaids, arī pierādot savu kā vīrieša pārākumu pār M. Bezmera gļēvo Zemgu). Varbūt tāda ir arī režisora iecere – uzstādīt diagnozi mūsdienu varoņiem, kas zaudējuši vertikālo dimensiju un kustas tikai pa horizontāli, taču Tots, salīdzinot ar tipoloģiski līdzīgo Raiņa “Uguns un nakts” protagonistu Lāčplēsi, šķiet daudz sarežģītāks un arhetipiskāks varonis, jo viņā Latvijas glābēja un augšāmcēlēja funkcija apvienojas arī ar mākslinieka kā radītāja misiju. Šķiet, ka režisoru šis otrais līmenis nav interesējis, tādējādi padarot Tota tēlu krietni vienkāršotāku.

Skats no izrādes "Spēlēju, dancoju". Centrā: Tots – Kārlis Neimanis  // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Šajā “Spēlēju, dancoju” versijā aiz krāsu, skaņu, kustību un pat pirotehnisku efektu ņirboņas visspēcīgāko iespaidu atstāj “Iļģu” vibrējošā mūzika, kurai izrādē gan būtu bijis jāskan dzīvā izpildījumā, ne “plakanā” fonogrammā, un tumšās debesis virs Valmiermuižas staļļa sienām. Bet pāri paliek vēlme vēlreiz pārlasīt Raiņa lugu, un tas nebūt nav tas sliktākais “mantojums”, ko paņemt sev līdzi pēc izrādes noskatīšanās.

 


[1] Piemēram, horeogrāfa un režisora Sergeja Zemļanska “Induļa un Ārijas” versija bez vārdiem Liepājas teātrī, Viestura Kairiša “Uguns un nakts” ar Riharda Vāgnera opermūziku Nacionālajā teātrī u.c.

 

Atsauksmes

  • Armands 16.08.2016

    Pēdējā izrādē skatītāji arī sākumā atraisījās.

  • tempējs 31.08.2016

    skatītāji atraisījās, jon darbojās bufetes

  • spēlēju, dancoju 31.08.2016

    " izrādes problēma – skaidra, vienojoša vēstījuma trūkums."
    Kam gan vadītājs jāsauc par režisoru, varbūt horeogrāfu, kustību konsultantu
    Luga un tās risinājums kopumā ir "krietni vienkāršotāks".
    "trūkst plašākas garīgās vertikāles un dziļākas apjausmas par viņa kā varoņa misijas simbolisko nozīmi". Iecere taču netapa uz dullo, vai tomēr, noderēja atpazīstams nosaukums: Spēlēju, dancoju.
    "visspēcīgāko iespaidu atstāj “Iļģu” vibrējošā mūzika, kurai izrādē gan būtu bijis jāskan dzīvā izpildījumā, ne “plakanā” fonogrammā". Nevarēja būt citādi, jo šie Iļģi nav tie Iļģi, kas ieskaņoja. Redz, nevarēja arī dzirdēt. Un būtu labi arī neredzēt kā Reizniece plēš vijoli, nikni "spēlēdama" par sevi un tiem citiem arī.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt