Santa Šustere 09.03.2012

Vēl viens Čaks, cita Marijas iela

Izrāde „Notekcaurule” tiek spēlēta Ogres Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā „Ogre – peldu un gaisa kūrorts”, kas hronoloģiski aptver pagājušā gadsimta 20. – 30. gadus. Laiku, kas ir arī izrādes galvenā varoņa, dzejnieka Aleksandra Čaka, daiļrades pilnbrieds. Aleksandra Čaka 110. dzimšanas dienas kontekstā teatrālu dzejas lasījumu un sarunu par un ap Čaku bija ne mazums. Tāpēc loģisks varētu būt jautājums, kāpēc Čaks un Ogre. Uz šo jautājumu atbild 1936. gada 8. jūnija avīze „Rīts”, kurā publicēts Čaka tēlojums „Pēdējā „deramdiena” pie Ļebiņas upes” par rīdzinieku drūzmēšanos dzelzceļa stacijā pirms došanās uz Ogres kūrortu. Avīzes izdruka kā programmiņa kopā ar aprakstu tiek dāvināta katram izrādes apmeklētājam. Kā īpašu „atbildi” uz savu jautājumu uztvēru arī kādu ekspozīcijā atrodamu foto ar Aleksandru Čaku un aktrisi Antu Klints atpūtas brīdī Ogrē. Muzeja ekspozīcijā izvietotās mēbeles un sadzīves priekšmeti, lai gan nav izrādes rekvizīti, rada savdabīgu sajūtu, ka skatuve patiesībā ir visapkārt.

Dramatizējuma autors ir Jaunā Rīgas teātra aktieris un režisors – Varis Piņķis. Lomās – Varis Piņķis un Kristaps Pētersons. Par izrādes teksta materiālu tiek izmantota Čaka dzeja un fragmentāri izvilkumi no dzejnieka dienasgrāmatām. Izrādes programmiņā Varis Piņķis „Notekcauruli” raksturo: „Izrāde par smaržām un garšām. Izrāde par klaiņojošo, mežonīgo pilsētas suni (ČAKU), kurš uzsūc sevī pilsētas burzmu un smakas. Izrāde meklē tik reti sastopamo īsto, nebanālo erotiku.” Muzikālo noformējumu (kontrabasa spēle) izrādei veidojis Kristaps Pētersons, un tas kalpo ne tikai kā pavadījums dzejai, bet arī kā Čaka ekspresīvās dvēseles atspoguļotājs. Tomēr izrāde tiešām vairāk ir par smaržām un garšām, kā skaņām. Fonu dzejai būtībā veido tikai kontrabass ar sadzīves reāliju skaņām. Kontrabass rada īpašu, neparastu emocionālu noskaņu, jo spēlēto grūti saukt par muzikālām melodijām.

Šis apstāklis arī izrādei piešķir tās galveno un lielāko plusu. Izrāde nav Čaka iekļaušana viņa populārajā ampluā - klusajā, skumstošajā Rīgas romantiskajā vientuļniekā. Šoreiz Čaks savus „lasītājus” iegremdē mazliet erotiskajā „ābolu smaršā, kas valda pār pasauli visu”, melodiskās „Marijas ielas” asākās intonācijās. Izrādē dzeja kļūst par izplatījumu, kurā iedziļināties smalkās, niansētās substancēs.

„Smarša,

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu,

Un es kļūstu kā telpa, kā telpa un visums.”

Izrādē ļoti svarīgs faktors ir pielāgotā muzeja telpa, skatuves un skatītāju zāles tuvums. Skatuve (vienā līmenī ar skatītāju sēdvietām) atrodas ekspozīcijas malā, kurai pretī nelielā puslokā izkārtotas skatītāju sēdvietas. Skatuves fonu veido brūna siena ar uzpilējušu dzeltenu krāsu, iekārtojums vienkāršs un lakonisks – galds un divi krēsli, fonā afišu stabs un veikala logs ar koka slēģiem. Tā kā afišu stabs un stiklotais logs ar tā laika kārbiņām, paciņām un pudelēm ir muzeja ekspozīcijas daļa, šie ir objekti, kas savā ziņā „savieno” skatuves daļu ar pārējo telpu. Zālē valda pustumsa, tādējādi ekspozīcija nekādā mērā nenovērš uzmanību no aktieriem. Izrādes telpa ir tieši tik personiska, dabiska (autentiskumu necenšoties tēlot), cik nepieciešams.

Mūsdienu teātrī arvien svarīgāka kļūst intimitāte, emocionāls tuvums starp aktieri un skatītāju. Runājot par skatītāju zāles un skatuves attiecībām, jāatzīmē, ka pirmās rindas arī fiziski atrodas visai tuvu aktieriem. Lai gan pietiek vietas, kur „Čakam” pastaigāt ar ķekatām un izšļākt zelteri no sakratītās pudeles, domāju, ka pirmās rindas atrodas mazliet par tuvu aktieriem. Sēžot vairāk kā stundu dziļā klusumā nelielā zālē, vajadzētu atstāt distanci starp aktieri un skatītāju, pat ja mērķis ir iedziļināšanās un tuvums. Īpaši, ja aktieris runā ko tik intīmu kā dzeja. No otras puses, ābola aromāts, kas izdalās zāles pirmajās rindās, kad aktieris saplēš ābolu un ierīvē ar to savu kailo galvu, ir „specefekts” ar spēcīgu iespaidu. Ar priekšnoteikumu, ka skatītājam izrādes baudīšanai kā 3D brilles vajadzīga iztēle.

Izrāde sākas ar abu aktieru uznācienu skatuves laukumā, apģērbs Kristapam Pētersonam ir neuzkrītošs, tomēr izteikti mūsdienīgs; mazliet neitrālāks – Varim Piņķim. Skaidri noprotams, ka atnākušie ir aktieri (vai muzikanti), pagaidām bez jebkādas saiknes ar Čaka dzejas „smaržām un garšām”. Kristaps Pētersons uz čella ar kolēģa atnesto lūpu krāsu uzzīmē ko līdzīgu kaņepes vai kļavas lapai („bet tās tukšas es notekās beru”?), Varis Piņķis viņam velta ieinteresētu „tas bija banāli un lieki” skatienu. Rekvizīti, izkrāmēti uz galda (kārtis, sīknauda, glāze, banāna miza, papirosa gals u.c.), kalpo par pavedieniem, kas kopā ar dzeju veido režisora Vara Piņķa redzējumu uz Čaka ekspresīvo dvēseli. Katram no nedaudzajiem priekšmetiem ir sava nozīme, piemītoša asociāciju virkne. Tajā pat laikā tie netiek uzsvērti, radot simbolisku smagumu vai novēršot uzmanību no galvenā – aktiera deklamētās dzejas.

Par savdabīgu „portālu” uz dzejnieka pasauli kļūst Čaka aksesuāri - brilles un platmale. Aktiera iemiesošanās lomā, līdzīgi kā pārtapšana no viena tēla otrā, izrādē notiek skatītāju acu priekšā. Dzejnieka ierašanās skatītāju zālē jau dzejnieka ampluā gandrīz droši radītu mazliet melīgas mieles.

Visu izrādi saglabājas arī neliela intriga – ja tur bija pat banāna miza, rupja aukla un pērļu kaklarota, kas vēl varētu raksturot Čaka poētiku. Izrādē atrodama virkne semiotiski tulkojamu mizanscēnu. Šie priekšmeti arī sadala izrādi ainās. Piemēram, ainā, kurā Čaks deklamē „Pašpuikas dziesmu”, viņam rokās kautrīgi, bet uzsvērti redzams papirosa gals, un Čaks stāsta gadījumu, kad iepazinies ar priekšpilsētas meiču... Šajā ainā Čaks ar izsmēķi mazliet atgādina bravurīgu brunču mednieku, kas manā apziņā grūti savienojams ar citu – Čaka romantiskā džentlmeņa, pa Rīgu klīstošā vientuļnieka tēlu. Protams, paturot prātā, ka tās visas ir Čaka interpretācijas, precīzs tomēr liekas šīs ainas turpinājums. Kristaps Pētersons, ironiski smīnēdams, lasa dienasgrāmatas fragmentu, kurā Čaks apgalvo, ka kājas ir sievietes spogulis, ka dzejnieks neizprot un baidās no sievietes. Tādējādi arī Kristaps Pētersons ar cepures palīdzību fragmentāri tēlo Čaku. Tikai pretēju personības daļu Vara Piņķa spēlētajai.

Kopumā izrādē ir daudz interesantu, simbolisku darbību, kas tomēr nenovērš uzmanību no galvenā – dzejas. Īpašu baudījumu dzejas lasījumā rada atstātās vecās vārdu formas „smarša”, „klausaities”, „dzeltēns” u.c.

Atmiņā paliekoša ir aina, kad zālē nodziest gaisma un Čaks čukstus skaita dzejoli – „Mazā, šovakar es sēdēšu pie tavām kājām uz dzeltēna spilvena…” Tā kā šis dzejolis man bija iespiedies atmiņā no kādas vietējās puišu grupas salkanās dziesmas, šoreiz vārdi nolasīti pilnīgā tumsā čukstus, uzbur intīmas divvientulības atmosfēru. Lai gan tagad, bez Čaka klātbūtnes sajūtas, atceroties šo ainu, paņēmiens šķiet mazliet vairāk kā mazliet banāls, attiecīgajā brīdī aktiera pieklusinātā balss radīja sajūtu, ko gaidīju no mazās zāles un Čaka dzejas sentimentalitātes. Citu interpretāciju Varis Piņķis izrādē piedāvā arī pazīstamajam Čaka dzejolim, kas izmantots Ulda Stabulnieka dziesmā „O, Marijas iela”. Izrādē „Notekcaurule” Varis Piņķis to nolasa tik ekspresīvi, ka dzejolis kļūst par izrādes kulmināciju. Prieks, ka režisors neķeras klāt tik populāriem dzejoļiem kā „Miglā asaro logs” vai „Liepas satumst”, bet meklē jaunu Čaka dzejas lasījumu.

Izrāde atstāj intīmas sarunas pēcsajūtu. Neskatoties uz interesanto zīmju valodu (kas dažbrīd rada jaunu poētikas izpratni), galveno vietu saglabā dzejas estētiskais baudījums. Smaršas un garšas. Dzejnieks Aleksandrs Čaks ar Vara Piņķa dramatizējumu ieguvis vēl vienu – jaunu savas personības šķautnes izgaismojumu. Gribas citēt literatūrzinātnieka Valda Rūmnieka kāda Aleksandra Čaka krājuma izskaņā teikto: „Un vēlreiz šis dīvainais, brīnišķīgais dzejnieks un cilvēks – Aleksandrs Čaks. Vai mēs viņu pazīstam?” [1]


[1] Čaks A. „Debesu dāvana”, Liesma, 1980. – 106. lpp.   *LU HZF MSP Literatūrzinātnes specializācijas 2.kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt