Līga Ulberte 31.10.2016

Kad uz ledus ir silti

Zigmārs – Egons Dombrovskis, Jānis – Kaspars Gods // Foto – Mārtiņš Kalita

Brāzmaini lietains oktobra sestdienas vakars ap pusastoņiem. Ļaužu pārpilna mājīgā kafejnīca Darbnīca Liepājas centrā. Divas jaunas sievietes pieceļas, lai, atstājot aiz sevis tukšas vīna glāzes, atbrīvotu galdiņu daudzajiem jaunpienācējiem, un sarunājas: “Jāsāk iet uz to teātri, kamēr vēl atradīsim... Tas gan laikam nebūs nekāds īstais teātris – biļetes nevajag, tāda jocīga vieta un tik vēlu sākas… bet aktieri gan forši!”. Nekas šajā situācijā nav izdomāts, un tā precīzi raksturo Goda teātra jaunāko izrādi “Bļitka”, ko sen nestrādājoša Liepājas kinoteātra telpās Graudu ielā radījusi Liepājas skatītāju ļoti mīlēta komanda – dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, režisors Dž. Dž. Džilindžers, mākslinieks Varis Siliņš un aktieri Kaspars Gods un Egons Dombrovskis. Oficiāli pirmizrādīta šajā rudenī, “Bļitka” jau kļuvusi par hitu, kura pieprasījums ievērojami pārsniedz piedāvājumu – abas oktobra izrādes bijušas stāvgrūdām pilnas. Pelnīti.

Pirmajā brīdī šķiet, ka “Bļitka” būs tikai asprātīgs priekšnesums (kas gan nebūtu nemaz tik maz, jo smieklīgu komēdiju trūkums latviešu teātra repertuārā ir acīmredzams), kurā patīkami un viegli alternatīvi (vecā kinoteātra zāle ir stilīga un nepieradināta) pavadīt vakaru draugu kompānijā, pieturoties pie kāda stiprināta dzēriena glāzes (jo telpā ir pavēss un bārs strādā visu izrādes laiku) un uzjautrinoties par mūžīgās tēmas “sievietes no Venēras, vīrieši no Marsa” latviešu versiju. Tas viss izrādē ir, bet ir arī vēl daudz kas cits, kas ļauj “Bļitku” dēvēt par jēgpilnāko Džilindžera darbu Liepājā kopš “Sasodītā sarkanā mēness” (2013) laikiem.

Rasa Bugavičute-Pēce radījusi veiksmīgu dramaturģisko starta situāciju, kas ideāli lokalizēta Liepājā. Uz aizsalušā Liepājas kanāla nejauši satiekas divi iepriekš nepazīstami vīrieši bez piecām minūtēm 40 vecumā – Jānis jau nez kuro dienu vienatnē mērķtiecīgi sēž savā teltī un bļitko, kamēr Zigmārs, no pudeles neatlaizdamies, nedrošā gaitā atslidinājies šurp uz dullo no tuvumā esošā Fonteina. Pirmais izrādīsies sadzīves un rutīnas nomākts ģimenes tēvs, otrais – naudīgs vientuļais vilks, kurš, salasījies grāmatiņas, pārliecinoši citē Prustu un vispār eleganti brauc ar muti, it īpaši, ja runa ir par citiem, nevis pašu. Un, protams, izrādīsies, ka abiem kaut kas sāp un kopīgā ir daudz vairāk, kā varētu gaidīt. Jo arī vīrieši raud. Vai it kā neraud, tikai klusējot padara sev galu. Pasaules dramaturģijā šāds modelis – divu nejauši satikušos vīriešu dialogs – izmantots bieži (visvairāk “Bļitkas” sākumā nāk prātā šoruden viņsaulē aizgājušā amerikāņa Edvarda Olbija “Zoodārza stāsta” Pītera un Džerija satikšanās uz Centrālparka soliņa, kaut lugas kopumā ir ļoti atšķirīgas), un lielākoties darbojas pēc atsvaru principa – viens no varoņiem sākotnēji ir smagāks, aktīvāks, dominējošs, lai kādā brīdī līdzsvars mainītos un tas, kurš tikko bijis tikai atbildētājs, nu ir kļuvis par prasītāju.

 Jānis – Kaspars Gods, Zigmārs – Egons Dombrovskis // Foto – Mārtiņš Kalita

“Bļitkā” ir pilnībā pamatota abu varoņu sākotnējā motivācija, kāpēc Jānis izvēlējies nerunāt un palikt viens, bet Zigmārs izrunāties par katru cenu un vienalga, ar ko, kamēr tālākā lomu maiņa gan izskatās drusku sakonstruēta. Izrādes lielākais magnēts, aktieru tandēms – Kaspars Gods klusētāja Jāņa un Egons Dombrovskis neapklusināmā Zigmāra lomā – ir tik intriģējošs tieši tāpēc, ka katrs no viņiem ir pats. Un paliek pats arī tad, kad nakts uz ledus ir galā. Droši vien sarežģītāks profesionālais izaicinājums abiem aktieriem būtu, esot mainītās lomās, jo pašlaik “izdomāto” Jāņa un Zigmāra balsīs un raksturos netrūkst, šķiet, pat īpaši nemaskētu, “īsto” Goda un Dombrovska intonāciju un detaļu. Tomēr, ja tā nebūtu, iespējams, izrāde zaudētu tās dzīvo, aizraujošo, gandrīz absolūto ticamību, kad aktieri tekstus pilnībā padarījuši par saviem un psihofiziskās reakcijas ir tik precīzas, ka trāpa pa skatītājiem kā šautriņas. Lielākoties, protams, pa smieklu punktiem, jo šī ir luga, ko uzrakstījusi dramaturģe-sieviete, bet interpretējuši tikai vīrieši, tāpēc gan ar atsevišķām situācijām, gan tekstiem katrs savā veidā, bet spēj identificēties zālē sēdošie abu dzimumu pārstāvji (man ir aizdomas, ka, piemēram, anekdotē: “Tu uzvedies kā princese, kura ielīdusi kleitiņā, kas viņai par mazu, un tad gaida, kad kāds viņai pateiks, ka viņa nav resna” vīrieši un sievietes smejas par dažādām lietām). Un tieši tāpēc, ka pārsvarā patiešām ir ļoti jautri, dubultdārgs ir mirklis, kad Egona Dombrovska Zigmārs pēkšņi divus teikumus pasaka tā, ka… smieklus nogriež kā ar nazi, un līksmojošā zāle apklust uz vienas ieelpas. Jo aiz kaitinoši pašpietiekamā biezā donžuāna maskas pēkšņi atklājies sevī vīlies un sāpināts cilvēks. Brīdis ir īss, bet tik negaidīts un tik precīzs, ka viss izrādes stāsts pēkšņi iegūst jēgu un nozīmi. Kaspara Goda Jānim tik skaidra kontrapunkta nav, bet par to atbildība tomēr galvenokārt jāuzņemas lugas autorei un režisoram, jo aktieris savas lomas līniju notur konsekventi, nospēlēdams varbūt pašu banālāko un vienlaikus būtiskāko šīs izrādes tēmu – nav sliktu cilvēku, ir tikai nelaimīgi. Un reizēm vajag ļoti maz, lai kristu, un tikpat maz, lai tiktu kājās.

Ņemot vērā “Bļitkas” neparasto spēles telpu, aktieri kopā ar režisoru gan nav skaidri vienojušies, ko iesākt ar ceturto sienu. Vide un situācija it kā ļauj neredzamo robežu starp publiku un aktieriem noārdīt – Egona Dombrovska Zigmārs uz skatuves uznāk cauri zālei, iereibuša cilvēka gaitā uzgrūžoties skatītājiem un “mēbelēm”, izrādes laikā dažbrīd vēršas pie publikas vai aiziet pie bārmeņa uzpildīties. Tomēr izrāde kopumā ir klasiski reālpsiholoģiska, sadzīviski konkrēta (šai ziņā ļoti palīdz gan mākslinieka Vara Siliņa radītā telts, gan kostīmi, jo Zigmāra dārgās kurpes un elegantais mētelis, zem kura vīd uzvalks un balts krekls, pret Jāņa zābakiem, pufaiku un pižiku veido vēl vienu paralēlo dramaturģiju), attiecību stāsts ievelk ātri un nelaiž vaļā līdz pat beigām, un nav nekādas nepieciešamības šo ilūziju, ka tur, uz skatuves, viss notiek pa īstam, mākslīgi pārtraukt.

Diez vai “Bļitka” jebkad izvilks kādu “oficiālo” teātra balvu. Bet tas ir dzīvs un sasildošs teātra prieks abās pusēs rampai.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt