Ieva Rodiņa 01.12.2016

Teātris, kas raisa emocijas

14. novembrī, nedēļu pirms ikgadējās “Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonijas, Rīgā, Eiropas Savienības mājā, norisinājās LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkotā konference-diskusija “Teātris šodien. Savējie un svešie”, kurā par aktualitātēm Eiropas un Latvijas teātrī runāja gan ārzemju, gan latviešu teātra pētnieki. Konferences otrajā daļā notika diskusija, kurā kā katru gadu par “Spēlmaņu nakts” izrāžu skatē redzēto iespaidos dalījās ārzemju viesi. Šogad tie bija dažādu paaudžu teātra kritiķi no vairākām Eiropas valstīm: Tatjana Zelmanova-Dipona (Beļģija), Kalina Stefanova (Bulgārija), Inga Rozentāle-Pejū (Latvija/Francija), Andrjus Jevsejevs un Kristīna Steiblīte (Lietuva).

Skats no teātra konferences "Teātris šodien. Savējie un svešie". No kreisās: Inga Rozentāle-Pejū, Tatjana Zelmanova-Dipona, Kristīna Steiblīte, Andrjus Jevsejevs, Kalina Stefanova

Tatjana Zelmanova-Dipona: Tas var likties nedaudz dīvaini, bet tad, kad atbraucu uz Latviju un skatos jūsu izrādes, mana skatītājas sirds, dvēsele un prāts atpūšas. Es šeit redzu teātri tā radošajā daudzslāņainībā, sekoju jaunajiem aktieriem, kas aug no gada uz gadu. Rietumos teātris kā mākslinieciska izpausme sāk sevi izsmelt, to pilnībā nomaina sociāli teksti un parādības, un sajūta, ejot uz teātri, šobrīd bieži vien ir tāda pati kā ieslēdzot mājās televizoru, radio, tāda pati kā atverot avīzi. Manuprāt, teātra mākslinieciskā vērtība sāk izzust un mākslinieciskā nozīme mazināties, tieši tāpēc es ar lielu prieku skatos jūsu izrādes. Atliktu vien noskatīties vienu izrādi – “Asins kāzas” (NT, rež. Vladislavs Nastavševs – red.). Es uzskatu, ka jūsu teātrī un arī man personiski pēdējo gadu laikā tas ir viens no spilgtākajiem iespaidiem. Tā ir vesela epopeja, episks teātris, radīts ar minimāliem režijas līdzekļiem. Tur nav neaptveramu skatuves triku, ar kuriem bieži vilina Rietumu teātris, viss radīts ar vienkāršiem, reāliem, dabiskiem žestiem un režisora izdomu, kurš, es domāju, ir augstākajā mērā talantīgs. Pat ja pievēršamies tikai vienam šīs izrādes tēlainajam risinājumam, proti, Mēness tēla paplašinājumam – veids, kā režisors padarījis šo personāžu mēmu, vienlaikus ieliekot viņa bezvārdu plastikā savu mūziku un balsi, padarot to par instrumentu, kas nespēlē, muti, kas nedzied, saviļņo skatītāja dvēseli. Sajūtama tāda kaisle, tāds dziļums, kas nāk ne no kakla, bet no iekšienes. Kaislība, kas nav pārvarama vai noslāpējama, bet vienlaikus kaut kādā ziņā trausla. Dziesmas, kuras izpilda Nastavševa balss, ir bezizejas, nereālā poēzija, tā ir himna cilvēciskām vājībām un kaislībām. Nastavševs šai iestudējumā ir lieliski radījis to, kas vispār ir ļoti klātesošs Andalūzijas kultūrā – atliek paskatīties flamenko vai koridu, proti, viss balansē uz robežas starp dzīvību un nāvi. “Asins kāzas” ir visaptveroša, episka izrāde, un, ja man būtu jāpiešķir balva par labāko izrādi, es to bez jebkādām šaubām atdotu Nastavševam. Es viņa izrādes skatos jau vairāku gadu garumā. Ja atceros kaut vai “Mēdeju” (Krievijā, Gogoļa centrā – red.), “Cerību ezeru”, es domāju, ka viņš ir pilnībā izveidojies, izkristalizējies jūsu teātra meistars un viens no izteikti vadošajiem režisoriem.

Skats no NT izrādes "Asins kāzas" // Foto – Kristaps Kalns

Jūsu teātru repertuārā joprojām ir redzami nosaukumi, kas skaidri norāda uz izrāžu literāro pirmavotu, neatkarīgi no tā, vai tās būtu lugas vai pārveidoti scenāriji. Kamēr mūsu (Beļģijas – red.) teātrī vairs nav redzams ne Šekspīrs, ne Moljērs, ne Čehovs, bet attīstās t.s. autorteātris – pie mums režisori tagad tiek dēvēti par skatuves rakstniekiem, viņi raksta scenāriju par kādu sabiedrībā aktuālu vai sasāpējušu notikumu un to iestudē. Teātris kļūst par turpinājumu sociālajai vai sabiedriskajai dzīvei – tiešā, nevis mākslinieciskā nozīmē. Es no tā sāku nogurt. Šeit ir citādāk. Pirmā izrāde, ko šeit noskatījos, bija “Rudens sonāte” (JRT, rež. Māra Ķimele – red.). No sākuma domāju – kāpēc, ja filma ir tik slavena, tas ir risks. Nē! Izrāde būvēta tik psiholoģiski smalki un niansēti, ar tādu aktieru spēli, ar vienkāršiem līdzekļiem. Es skatos uz aktrisi Ingu Tropu, kas spēlē Evas lomu ar tādām niansēm, ar tādām dvēseles trīsām, ka palikt vienaldzīgam pret to nav iespējams. Tātad jūsu teātris turpina audzināt aktierus, rakt dziļāk un dziļāk un izcelt aktieros to, kas viņos iepriekš nav bijis redzams. Man šķita, ka Inga Tropa šajā izrādē bija tiešām pārsteidzoša. Man vispār šī izrāde, no vienas puses, likās vienkārša, pieejama skatītājiem ar jebkuru zināšanu līmeni, bet, no otras puses, tā raisīja emocijas, kas teātrī ir pats galvenais. Rietumu teātris, manuprāt, emocijas neizsauc – tas var radīt aizkaitinājumu, protestu, sabiedriskas emocijas, taču personiskas un cilvēciskas emocijas tur tagad ir grūti atrast.

Izrāde “Zēns” Nacionālajā teātrī (rež. Elmārs Seņkovs – red.) tāpat ir radīta ar absolūti vienkāršiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, bet tajā parādīta robeža starp dzīves realitāti un irealitāti. Man vispār šķiet, ka jūsu Nacionālais teātris pēdējā laikā atrodas ļoti labā, veselīgā formā, to pamanīju jau iepriekšējos gados, skatoties izrādes “Raiņa sapņi” (rež. Kirils Serebreņņikovs – red.) un “Vecene” (rež. V. Nastavševs – red.). “Zēnā” aktualizēta globāla tēma – par realitātes un iztēles attiecībām un to, cik tālu tās var aiziet. Izrāde nekādā ziņā nav sliktāka par filmu (Fransuā Ozona filma “Zēns no pēdējā sola”, pēc kuras scenārija iestudēta NT izrāde – red.), varbūt tā pat dažos aspektos ir labāka. Ja filmā ir vēl daudz papildinošu aspektu, šeit viss balstīts režijas risinājumā un aktierspēlē. Atkārtošos, jo saku to katru gadu, bet es tiešām paklanos jūsu aktieru priekšā, jo tas ir apjoms, emocijas, tas nav tikai saturs, tie ir aktieri, kas no sevis izstaro kaut ko, nevis tikai spēlē uz skatuves, un tas sāk kļūt par retumu. Varbūt problēmas, kas nodarbina šodienas pasauli – bēgļu jautājumi, politiķu spēles, politiskās kaislības utt. –, ir nedaudz tālāk no Latvijas, vai arī jūsu māksla ir daudz izvēlīgāka, varbūt daudz gudrāka, un tādēļ jūs saglabājat, manuprāt, augstu  teātra statusu.

Skats no NT izrādes "Zēns" // Foto – Matīss Markovskis

Par izrādi “Uguns un nakts” (NT, rež. Viesturs Kairišs – red.) man runāt ir grūtāk, jo tas tomēr ir teksta jautājums. Tēlainais risinājums ir ļoti iespaidīgs. Es saprotu, ka tur ir dažādas asociācijas ar mūsdienu Latvijas stāvokli, jo simboli ir piezemēti, nevis dievišķoti, kādus tos uzrakstījis Rainis – es redzu Lāčplēsi, kas ceļo ar mugursomu, utt. Asociācijas ar mūsdienu pasauli ir skaidri redzamas, un es saprotu izrādes vērienu, bet kopumā šīs izrādes mērķi es pēc būtības nesajutu. Tā ir laba izrāde, bet man negribas to detalizēti analizēt.

Pēdējais, ko redzēju, bija opera “Makbets” (LNOB, rež. Viesturs Meikšāns – red.). Spēcīgs vizuāls iespaids. Tā vispār ir viena no traģiskākajām Verdi operām. Gan orķestris, gan iestudējuma vokālā bāze bija ļoti spēcīgā līmenī. Man likās interesants risinājums, ka raganas dzied, taču nav redzamas, var saprast, ka tās ir paša Makbeta melnās kaislības, kas vārās viņa smadzenēs. Kaut arī tur bija daudz dažādu modernā teātra jaunieviesumu ar ekrāniem un tamlīdzīgi, man nekas nelikās mākslīgs vai uzspiests modes pēc. Tas ir pilnskanīgs, harmonisks, traģisks un ļoti baiss iestudējums, jo tajā iespējams meklēt skaidras analoģijas ar mūsdienu pasauli, ar varaskāri, kas neapstājas nekā priekšā, jo šodien indē un nogalina ar citiem līdzekļiem.

Esmu ļoti apmierināta ar to, ko man bija iespēja noskatīties šajā sezonā, un paldies Latvijas teātrim – lai tas tāpat augtu arī turpmāk.

Kristīna Steiblīte: Man šķiet, mums ar iepriekšējo runātāju ir dažāda pieeja teātrim, jo man nevajag, lai teātris uz mani iedarbotos emocionāli, un “Uguns un nakts” man šķita labākais no šoreiz Rīgā redzētā. Tā ir klasikas teksta un arī nacionālo mītu, nacionālās identitātes pārinterpretācija šodien, un man tas šķiet ļoti svarīgi – saprast, kas tu esi un kāds tu izskaties no ārpuses un iekšpuses. Man ir liels prieks, ka uz Latvijas teātru skatuvēm ir redzama nacionālā dramaturģija, kas ir uzvesta, domājot par mūsdienu dzīvi un mūsdienu cilvēkiem, neizliekoties, ka nekas nav mainījies, kopš Rainis sarakstīja savu lugu. Tā ļoti pietrūkst lietuviešu teātrī. Tāpat skatuves noformējums bija apbrīnojams, es iemīlējos cilvēkos, kas veidojuši izrādes scenogrāfiju un kostīmus (Reinis un Krista Dzudzilo – red.). Mēs viņu darbu redzējām arī Liepājā, iestudējumā “Portreti. Vilki un avis” (rež. Viesturs Meikšāns – red.). Vizuālais tēls abos iestudējumos man likās gandrīz perfekts, līdz sīkākajām detaļām – pat kostīmu podziņām. Tas bija ļoti iespaidīgi. Runājot par Nastavševu, man “Asins kāzas” nelikās tik interesantas. Es nesaprotu latviešu valodu, tāpēc varēju sekot līdzi sižetam tikai pēc tā, ko atcerējos no lugas, bet ne pēc tā, kas notika izrādē. Vizuāli šī izrāde nelikās tik spēcīga un iespaidīga, un dramatisko darbību nebija tik interesanti vērot. Es dodu priekšroku diviem citiem viņa iestudējumiem, ko redzēju, – “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātrī – red.) un “Cerību ezers” (Jaunajā Rīgas teātrī – red.). Šīs divas izrādes šķita svarīgākas, jūtīgākas – gan pašam režisoram, gan skatītājiem. Izrādē “Zēns” bija iespaidīgi aktierdarbi. Ņemot vērā to, ka skatītāji bija tik tuvu un bija jāskatās viņiem acīs, aktieri spēlēja ļoti labi.

Skats no NT izrādes "Uguns un nakts" // Foto – Kristaps Kalns

Andrjus Jevsejevs: Es domāju, ka Kristīnas un Tatjanas viedokļu dažādība ir jautājums par dažādām teātra kultūrām. Lietuviešu teātris kaut kādā ziņā ir līdzīgs latviešu teātrim – pēdējo desmit gadu laikā mēs vairāk meklējam to, kas iedarbojas uz prātu, nevis rosina emocijas. Pie mums ir daudz klasiska dramatiskā teātra, kas iedarbojas uz emocijām, tāpēc mēs vienmēr priecājamies redzēt Rietumeiropas valstu izrādes. Latvijas teātra kopējā situācija ir līdzīga tai, kas ir Lietuvā, – jums ir savs ģēnijs Alvis Hermanis, mums ir savi, un pēdējo gadu laikā kļūst redzams, ka mūsu –gan Latvijas, gan Lietuvas – ģēniji nepiedzīvo tos labākos laikus savās mākslinieciskajās karjerās. Vienīgā atšķirība – Latvijā ir spēcīgāka nosacīti vidējā režijas paaudze, kas tiecas ieņemt ģēniju vietu, un šajā ziņā Latvijas teātris ir soli priekšā Lietuvai, kuras teātris šobrīd piedzīvo krīzi. Tas, protams, ir Vladislavs Nastavševs – es jau iepriekš biju redzējis dažas viņa izrādes, bet tās uz mani neatstāja lielu iespaidu. Šogad es noskatījos divus iestudējumus – “Melno spermu” un “Cerību ezeru”. “Melnajā spermā”, pat nesaprotot latviešu valodu, teatrālās zīmes bija tik košas, skaidras un izteiksmīgas, ka es visu lieliski sapratu. Par to noteikti jāsaka paldies režisoram, bet vispirms aktieriem – jo nav tik viegli radīt racionālu, loģisku teātra izrādi, kas balstīta tekstā, kurš skatītājiem nav pazīstams, un Nastavševam tas bija izdevies. Man patika jaunie aktieri šajā izrādē. Viena no izrādēm, kas man lika domāt visvairāk, bija “Neatkarības bērni” Rīgas Krievu teātrī (rež. Antra Leite – red.) – galvenokārt tāpēc, ka šī tēma – jūsu gadījumā par latviešu un krievu sabiedrību – ir sāpīgs jautājums arī Lietuvā. Bet šajā izrādē tēmas risinājumā pietrūka dramatisma, izrādes dramatiskais materiāls bija balstīts nostalģijā, sentimentālos vai smieklīgos stāstos, bet es īsti neuztvēru konfliktu šajā tēmā un izrādē kopumā. Varbūt latviešu un krievu kopienas attiecības patiesībā nav problemātiskas? Es līdzīgi domāju arī, skatoties iestudējumu “Cerību ezers” – protams, izrāde nekoncentrējas tikai uz šo tēmu, bet arī šeit dēla un mātes savstarpējās mīlestības un naida attiecības, kas aizņēma visu izrādes stāstu, tomēr izvirzīja arī jautājumu par “savējiem un svešajiem”, bet tas nebija tik izteiksmīgi un dramatiski. Varbūt tas vairāk ir jautājums, kas saistīts ar padomju, nevis nacionālo mantojumu.

Liepājas teātra “Portreti. Vilki un avis” un Nacionālā teātra “Uguns un nakts” man likās paraugs tam, kā skatuves noformējums sadarbojas ar režiju, dramaturģiju, aktierspēli. Tie ir divi dažādi iestudējumi, ko veidojuši divi dažādi režisori, bet kas darbojas pēc viena principa – nebija jāzina teksts, lai uztvertu izrādes vēstījumu. Aktrise, kura spēlēja Spīdolu (Guna Zariņa – red.), bija brīnišķīga. Es arī ar interesi skatījos “Vilkus un avis”, kur spēlē jaunie aktieri, kas mācījušies Klaipēdā, viņos var labi sajust lietuviešu teātra stilu, tādu kā radikālu ekspresiju. Bet scenogrāfija bija iedvesmojusi režiju un ierobežoja aktierus, kas, manuprāt, bija labi, jo varēja just iekšējo dziļumu aktierspēlē – viss bija statiski, bet katram aktierim bija iespēja izpaust sava varoņa iekšējo pasauli.

Skats no LT izrādes "Portreti. Vilki un avis" // Foto - Ziedonis Safronovs

Kalina Stefanova: Es redzēju trīs iestudējumus – Alvja Hermaņa “Pakļaušanos” (Jaunajā Rīgas teātrī – red.), operu “Makbets” un izrādi “Cerību ezers”. Man vienmēr katra iespēja redzēt jaunu Hermaņa iestudējumu liekas kā dāvana, un, tā kā man bija iedots teksts angļu valodā, es diezgan labi varēju sekot līdzi “Pakļaušanās” sižetam, kaut arī izrāde ir pārlieku balstīta tekstā. Tik gara teksta dramatizējums neizbēgami nes sev līdzi zināmu literārismu. Tas ir svarīgs, daudzslāņains iestudējums, un es nespēju uztvert visus līmeņus, jo nevarēju vienlaicīgi lasīt un sekot līdzi aktierspēlei. Un jūsu aktieri vienmēr spēlē satriecoši. Bet es uztvēru ļoti būtisko problēmu par to, ka šodien izpriecas kļuvušas svarīgākas par citām lietām mūsu dzīvē.

Šoreiz man atklājums bija Nastavševs, par kuru esmu daudz dzirdējusi un pirms pāris gadiem biju redzējusi viņa izrādi “Peldošie-ceļojošie” (Jaunajā Rīgas teātrī – red.), kura man nepatika. Tur bija klavieres un gari, kas līda no tām ārā, es nesapratu tekstu, tādēļ man tas likās ļoti pretenciozi. “Cerību ezers” ir ļoti spēcīgs iestudējums, jums ir ļoti augsta līmeņa režisors. Man šajā izrādē ļoti patika tas, ka fragmentāri gabaliņi bija savienoti kopā lielā, siltā, ļoti modernā un vienlaikus filozofiskā darbā. Es sevi varēju ieraudzīt šajās dažādajās dzīves situācijās un varoņos, īpaši mātes tēlā, tāpēc domāju, ka šī izrāde nav tikai par latviešiem un krieviem. Pirmā izrādes daļa man atgādināja par krievu komēdijām, piemēram, filmu “Mīlestība un baloži” ar Ludmilu Gurčenko – tāda veida komēdija, kas ir smieklīga, bet kas vienā brīdī sāk robežoties ar grotesku, dzīves stilizāciju. Man ļoti patika aktieri, it īpaši Guna (Zariņa – red.), kura bija satriecoša un kuru pirmoreiz redzēju izrādē “Garā dzīvē”. Man bija prieks redzēt tāda veida aktierus. Un jums ir ļoti gudra teātra māksla – gan režisoru, gan aktieru, gan tradīciju dēļ.

“Makbetam” es biju sagatavojusies, jo biju lasījusi ļoti gudru Edītes (Tišheizeres – red.) rakstu, tāpēc zināju, ko gaidīt. Man ļoti patika muzikālā daļa, bet uz mani īpašu iespaidu neatstāja operas konceptuālais risinājums, varbūt tāpēc, ka man nesen paveicās redzēt Breta Beilija “Makbetu”, kur viss bija noīsināts un padarīts ļoti moderns.

Skats no JRT izrādes "Pakļaušanās" // Foto – Jānis Deinats

Inga Rozentāle-Pejū: Paldies par lielisko iespēju noskatīties tik daudz profesionālu un labu izrāžu. Latvijā neesmu jau sešus gadus un praktiski neko nebiju redzējusi, un tas ir arī mans pirmais iespaids – šajos sešos gados ir parādījusies pilnīgi jauna režisoru paaudze. Arī man īpaši jāizceļ Nastavševs, par kuru daudz bija dzirdēts un bija augsts gaidu līmenis, bet viņš pilnā mērā to attaisno, jo viņa darbiem cauri jūtams tas, ka viņu neinteresē tik daudz režija, cik pateikt kaut ko, bet viņš perfekti pārvalda skatuves telpu, kas visiem jaunajiem vēl nav tādā līmenī kā viņam. “Asins kāzas”, protams, ir viņa apogeja – ļoti liels ir tieši viņa ieguldījums pašā materiālā. Šis Dziesminieks (Mēness tēls – red.), manuprāt, bija tautas, Dieva, likteņa balss, bet tajā pašā laikā arī režisora balss, kuru mēs visi zinām. Režisors ir šīs izrādes dievs, un viņš perfekti spēlējas ar skatuves telpu, apgriežot situāciju otrādi, un man prātā vēl aizvien ir noslēguma aina, kad izdzīvojušās sievietes noskatās, kā viņu izrāde beidzas un krēsli skatītāju zālē tiek apsegti. Kaut arī materiāls šodien, līdzīgi kā “Mežapīle”, ir nedaudz anahronisks – tur ir citas morālās vērtības, mums šodien tās ir nobīdījušās, tomēr “Asins kāzās” Nastavševs tam lieliski pārlec pāri, runājot par vispārcilvēciskām vērtībām. Arī aktierspēle to visu vēl pastiprina. “Mežapīle” (NT, rež. Elmārs Seņkovs – red.) ir profesionāli veidots iestudējums ar brīnišķīgu scenogrāfiju, es šai izrādei biju gatava atdoties jau kopš pirmā brīža, bet režisora uzstādījums nav līdz galam skaidrs – viņš nav ticis galā ar galveno tēlu Ekdālu, un beigās, kad patiesībā jānotiek traģēdijai, izrāde pāriet farsā, pasmejoties par šo anahronismu tā vietā, lai runātu par cilvēciskām vērtībām – par mīlestību, taisnīguma sajūtu utt. Tā, iespējams, ir režisora aizraušanās ar formu un ne tik daudz ar saturu. Tas Seņkovu mazliet atšķir no Nastavševa. “Zēnā” man bija līdzīga sajūta – man likās, ka tur vājā vieta ir materiāls, jo, jau skatoties Ozona filmu, pēc tam atmiņā paliek tikai atmosfēra. Arī noskatoties izrādi, materiāls ir tas, kas mani interesē vismazāk, jo tas nekur neattīstās, bet rotē uz vietas. Manuprāt, režija nepalīdz tikt pāri šai problēmai. Video izmantojums bija ļoti asprātīgs, bet vietām varbūt ne līdz galam bija izsmeltas visas iespējas.

“Melnā sperma” tīri tekstuāli ir mazliet provokatīvs materiāls, kaut arī patiesībā tās ir normāli izstāstītas šodienas dzīves situācijas. Bet tas ir Nastavševa pienesums – caur šo absurdo estētiku viņš parāda, cik absurda patiesībā ir dzīve. Tā ir izrāde, kur parādās Nastavševa autora dotības, jo tie ir stāsti, nevis luga, bet režisors kopā ar aktieriem izdomājuši stāstošās personas – kādi viņi izskatās, kā runā, kāda ir viņu darbība. Tas man šķita interesanti, jo tas bija viņu pienesums. Par “Cerību ezeru” man bija dalītas jūtas – lai gan Nastavševs pārvalda telpu un ļoti labi strādā ar aktieriem, šeit autors viņš vēl īsti nav, jo sākuma daļā, manuprāt, kaut kādā brīdī tomēr paliek garlaicīgi – nav teātra, ir tikai stāstiņu pastāstīšana. Vēlāk viņi tika ar to galā, bet tur ir jūtams, ka apakšā nav īsta autora un īsta dramaturģiska materiāla. Man nedaudz bija arī sajūta, ka tas tomēr ir par tuvu – ja režisors pats par sevi stāsta uz skatuves, es jūtos kā lūriķis, un tas man nepatika.

Skats no ĢIT izrādes "Melnā sperma" // Foto – Elmārs Sedols

“Pakļaušanos” man bija mazāk interesanti skatīties, jo šī tematika man bija zināma. Velbeks šo romānu sarakstīja kā provokāciju un arī izsauca dusmu vētru, bet šeit, iestudējumā, man drīzāk bija sajūta, ka skatītāji tiek iemidzināti – tas absolūti nav provokatīvs materiāls. Man pietrūka paša režisora skatupunkta. Materiāls tiek godprātīgi izstāstīts, kaut gan dramatizējums varēja būt īsāks. Bija jūtama tāda kā režisora neesamība, jo gan scenogrāfija, gan izrādes uzbūve bija redzēta iepriekšējās izrādēs.

Mans absolūtais favorīts bija “Uguns un nakts” – var redzēt, ka režisors to ir ilgi izlolojis, izrādē saslēdzas visi elementi, visas mākslas, simboliskais teātris, 30. gadu beigu estētika, man likās, ka tur ieskanas arī Otrā pasaules kara tēma, arī Latvija kā zeme, kurai gājušas pāri tik daudz svešzemju varas… Man šajā izrādē saslēdzās viss, un bija sajūta, ka tas ir darbs, kuru nevajag analizēt, bet kuru vajag iet un baudīt. Man ir prieks, ka Nacionālais teātris atkal sastrādājas ar Viesturu (Kairišu – red.) un ka tas turpinās. Pēdējos gados skatoties franču teātri, varu teikt, ka tas ir centrēts uz tekstu – franču publikai ir ārkārtīgi svarīgi, lai teksts būtu augstā kvalitātē, un gadās, ka teksts ir arī pašmērķis. Pozitīvais latviešu teātrī ir tas, ka teksts ir līdzeklis, nevis pašmērķis – un to es šeit izbaudīju. 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt