Kroders Vērtē

Dec
6
2016

Bez jēgas, bet ar suni

Skats no izrādes "Divas māsas un draudzene" // Foto – Elmārs Sedols

Pinoties garos rītasvārkos, kāda jauna sieviete (aktrise Inga Tropa) uz ceļiem norāpoja pa mazām kāpnītēm lejā uz grīdas un šļūca pie mums, skatītājiem. Pāri plašajam, it kā skatuves, laukumam. Viņa, tāpat ceļos salocīta, uzvilkās uz krēsla un iepazīstināja ar sevi. Viņa esot latviešu izcelsmes sieviete, dzīvojot ziemeļos Anadirā, dirā, pašā Krievijas pakaļas caurumā... No cukurtrauka bārstot mutē cukuru (vai kādu citu baltu vielu?), viņa ironiski vientiesīgi aprakstīja sevi, savu augumu, savu apnikušo dzīvi. Esot skolotāja. Skolai drīz būšot simtgades jubileja, jāgatavo svētku uzruna.

Bija diezgan jautri. Smējāmies līdzi. Arī es.

Tāpat uz ceļiem atvilkās vēl divas sievietes (aktrises Karīna Tatarinova un Iveta Pole), māsa un draudzene, arī tās, bārstīdamas cukuru mutē un uz grīdas, stāstīja par savu dzīvi Anadirā. Viena – žurnāliste, otra – psihoterapeite. Visas trīs izglītotas sievietes. Skolotāja lūdza palīdzēt viņai sacerēt svētku uzrunu.

Mēģinot iekļauties sieviešu pelēkās ironijas noskaņojumā, centos dzīvot līdz, smējos un atsaucos. Arī rupjajiem vārdiem, bez kuriem jau nu vairs nevar iztikt neviena izrāde, protams, bez mazākās motivācijas un jēgas. Tā pierodam. Varbūt pieradinām? Bet kāpēc šie vārdi gandrīz vai īpaši jāuzsver, ja izrādes personāži un notikumi to nemaz nepieprasa? Protams, ir jau arī skatītāji, kurus rupji vārdi seksuāli uzbudina.

Aktrises sieviešu lomās daudz rāpoja uz ceļiem, ierāpoja pat skatītāju rindās, sēdās vīriešiem klēpī un izdalīja skatītājiem tualetes papīra gabaliņus.

Spēles gaitā arvien vairāk izpaudās sieviešu seksuālais izsalkums, ko ziemeļu sasaluma grādos nespēj remdināt viņu vīrieši, kuru lomas, piestiprinot bārdas, uzvelkot “muskuļu” jakas, piesienot dīvainu, it kā augšup uzrautu, grūtnieces vēderu un imitējot pašpārliecināta vīrieša gaitu un balsi, arī ik pa brīdim attēloja tās pašas trīs aktrises. Sakāpinātu un agresīvu attiecību brīžos asistente izšķīra izrādes varoņus ar spermai līdzīga šķidruma izšļākšanu starp strīdniekiem, radot asociāciju ar tik ļoti kārotā orgasma sasniegšanu vismaz šādā niknu sadursmju veidā.

Sākumā bija intriģējoši un centos sekot stāstam. Reizēm aktrises aicināja palīgā arī vīriešus it kā no skatītājiem. Domāju, un ja nu uzaicina mani? Tomēr viss notiekošais bija labi izstrādāts inscenējums, un par palīgiem tika aicināti jauni vīrieši, kuri jau zināja, kas viņiem būs jādara. Reizēm bija amizanti.

Bet jau pēc kādām desmit minūtēm noskaņojums mainījās. Kļuva arvien skaidrāk redzams, ka kāds neglīti manipulē gan ar mums, skatītājiem, gan arī, kas vēl neglītāk, ar aktrisēm. Reti nācies redzēt izrādi, kurā trīs aktrises tik atdevīgi, fiziski un psihoemocionāli, gandrīz uz izsīkuma sliekšņa, talantīgi iemiesojas savos pretrunīgajos un absurdajos tēlos. Īsu brīdi pat radās līdzjūtība dziļos sansaras maldos iegrimušajām sievietēm. Varbūt gan pret režisora gribu...

Izrādes gaitā notika likumsakarīga pārvērtība. Kaut arī runa bija par tālu Krievijā aizklīdušām latviešu sievietēm, uzmanība pārslēdzās uz pašas izrādes struktūru, uz autoru un režisoru, kurš piedāvā mums šo patoloģisko anatomiju.

“Veči ir jāsit! Riktīgi jāsadod pa pieri!” – apmēram ar šādu fundamentālo feministu formulu Regnārs Vaivars aizstāvēja savu izvēli uzvest šo lugu. “Ja vecis saka, tad vecis arī dara!”  apmēram šādi ironiski vārdi skan izrādē. Acīmredzot režisors šo apgalvojumu attiecina uz sevi. Tomēr Vaivaram nav izdevies izrādē īstenot savu teatrālo sadomazohistisko nodomu – vīrieša, t.i., arī savas (?) identitātes, sagraušanu. Gluži otrādi, divarpus stundu garumā režisors sit tieši sievietes, seko ne tikai izrādes tēlu – Anadiras sieviešu, bet arī tās spēlējošo aktrišu, tātad arī sieviešu, pazemošana.

Skats no izrādes "Divas māsas un draudzene" // Foto – Elmārs Sedols

Režisora vētrainajam postmodernajam patosam šajā jomā nav robežu. Savā tulkojumā un patvaļīgos pierakstījumos viņš dekonstruējis Milliaho lugu līdz pilnīgai bezjēgai, upurējot šim nolūkam pat aktrises – savas kolēģes. Milliaho lugā “Haoss” notiekošā motivācija tomēr visur ir pamatota. Jau virsrakstā. Vaivars savā spēlē izveidojis pilnīgi citu stāstu un spekulē ar lētām, it kā “apziņas plūsmas” nejaušībām. Bet dekonstrukcija nerada pat aizmetņus kādai jaunai konstrukcijai.

Lai attaisnotu izrādes problēmas, pirms sākuma tiek paziņots, ka skatītāji izrādes laikā drīkst brīvi atstāt zāli, iet uzsmēķēt, apmeklēt tualeti vai citās darīšanās. Vārdu sakot, mirstošā postmodernisma pamatprincipu pilns komplekts. Daudzi skatītāji to arī izmanto – pamet izrādi. Iespējams, ka režisors to vien gaida. Vai arī iepriekš sarunā.

Režisora privātās akcijas risinās arī ārpus teātra. Sajuzdams izrādes māksliniecisko impotenci, režisors paziņo, ka Ģertrūdes ielas teātris grib iznīcināt viņa “labāko darbu”, viņš iesaistās hepeningos un organizē dīvainus simulakrus, uzbrūk ielu muzikantam, paziņo par paša jaunās sievas spontāno abortu un nepārtraukti aicina apmeklēt izrādi. Šādai reklāmas kampaņai, protams, ir arī savi rezultāti – skatītāji sanāk pilna zāle. Un visi jau izrādes laikā neaiziet.

Tādu režisora pašiznīcināšanos redzu pirmoreiz. Tā kā Regnāram Vaivaram teātrī ir liela pieredze, daudzu gadu garumā viņš iestudējis izrādes dažādos Latvijas teātros un pat saņēmis lielu publikas un profesionāļu atzinību, tad saprotams, ka viss notiekošais nav nejaušība, bet gan mērķtiecīgi organizēta akcija vai arī paranoidāla tieksme apliecināties īpašā veidā. Tomēr diez vai šādā nolūkā drīkstēja izvarot normālu lugu un likt izcilām aktrisēm rāpot uz ceļiem režisora augstprātības priekšā.

Par izrādes noslēguma epizodi ar draudošo meteora nokrišanu labāk nemaz nerunāt, tik triviālu sociālo, politisko un nacionālo elementu biezputru pat postmodernā cinisma un sagraušanas ideju kontekstā nav iespējams uzskatīt par sarunas priekšmetu.

Izrādes beigās, kad aktrises jau pateicās par apmulsušo skatītāju aplausiem viņu pašaizliedzīgajam darbam, skatuvē ienāca liels, neparasti labas dabas suns. Ceru, ka tas ir zemestrīču glābējsuns, kas palīdzēs atrast un izvilkt režisoru no paša sagrautās pasaules drupām.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Mikaels
Mikaels
6. decembris, 2016 · Atbildēt
kādam te dikti uz nerviem tā sievietes pazemošana sakritusi,tā jau ir,ka teātris izvelk no mums to slēptāko,un jo vairāk izrāde nepatīk,jo dziļāk tā ir aizskārusi slēptākos bērnības kambarus kuros vells zin kas ir paslēpts.
GL
GL
6. decembris, 2016 · Atbildēt
Piekrītu katram recenzijas vārdam! "Un visi jau izrādes laikā neaiziet"... Sanāk neliels bizness un liela, nepamatota publicitāte.
G
G
6. decembris, 2016 · Atbildēt
Es arī biju viens no tiem, kas aizgāja no izrādes. Esmu diez gan pieredzējis teātra skatītājs un varētu jau izlikties, un ar visām varītēm mēģināt piemeklēt absurdajam haosam kaut kādu jēgu, simbolismu un attaisnojumu, lai parādītu, ka esmu inteliģents un domājošs cilvēks, kurš skatās pāri provokācijai un saskata arī mākslu. Bet ziniet, šī vienkārši bija slikta izrāde. Tur nav daudz, ko analizēt un diskutēt vai aizstāvēt. Nav jau nekas traks, jābūt arī kādai sliktai.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta