Dita Jonīte 07.12.2016

Banāla drāma par puķēm un četrdesmitgadnieka krīzi

Ignatijs – Jevgeņijs Čerkess, Larisa – Ieva Segliņa // Foto – Aigars Altenbergs

Jauniestudējums “Mīlēt” M. Čehova Rīgas krievu teātrī uzmanību piesaistīja tūliņ: teātrī atkal viesojas horeogrāfe un režisore Alla Sigalova, galvenajā lomā uzaicināta Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa, bet kostīmus sarūpējis slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs. Tie ir trīs lieliski reklāmas āķi, kuriem grūti neatsaukties. Turklāt prātā paturams arī fakts, ka Alla Sigalova Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra skolā-studijā bijusi Ievas Segliņas pedagoģe. 

Izrādes apakšvirsraksts formulēts kā “stāsts par pirmo un pēdējo mīlestību”, bet dramaturģiskais materiāls balstīts krievu autores Viktorijas Tokarevas lugā “Lai tā ir”, oriģinālā – “Ну и пусть”. Jauno iestudējumu varētu saukt arī “Nu lai”, jo galvenajai varonei – jaunajai sievietei Larisai – ir visnotaļ vienalga, ko jūt un ko domā vīrietis, kurā viņa iemīlējusies. Gan lugā, gan izrādē Larisa uz argumentiem, ka viņa iemīlējusies precētā, par sevi 20 gadus vecākā vīrietī, atbild ar bezbēdīgu frāzi “ну и пусть”. Larisa egoistiski redz tikai un vienīgi sevi. Bet vai tā ir mīlestība, kuru apbrīnot un kurai just līdzi?

Ir iespējams noticēt, ka Ievas Segliņas Larisa ir jauna, nedaudz infantila, savā kordiriģēšanas pedagogā iemīlējusies būtne, kas savu dzīvi kopā ar šo, viņasprāt, ideālo vīrieti iztēlojas kā pasaku, kurā viņa apprecēsies, dzemdēs tam trīs dēlus un būs laimīga. Aktrise spēlē viegli un aizrautīgi, pilnībā pieņemot režisores uzstādījumu. Taču pašā stāstā tomēr ir vairākas pretrunas – Larisa izrādē nepārprotami tiek tēlota kā pozitīvais tēls, jo viņas dzīves saturs ir mīlēt. Nu lai, ja stipri vecāks, nu lai, ja tiek izjaukta ģimene, nu lai, ja šis četrdesmitgadnieks ir pusmūža krīzē noslīcis neizlēmīgs gļēvulis. Turklāt tādas īstas, kaislīgas, savstarpēji pievelkošas attiecības Ievas Segliņas vieglprātīgās Larisas un Jevgeņija Čerkesa depresīvā Ignatija starpā nerodas. Vai režisore, izvēloties izrādes nosaukumu “Mīlēt”, uzsver, ka sievietei ir jābūt egoistei – jāiet uz savu mērķi, pat ja tiek izjaukta cita ģimene un pat ja tas idealizētais vīrietis nemaz īsti nav gatavs ko savā dzīvē mainīt? Vēl viena pretruna atklājas tajā, kā Ievas Segliņas Larisa un Jeļenas Sigovas Zoja izturas pret Jevgeņija Čerkesa Ignatiju. Privātīpašnieciski, aizbildnieciski un mātišķi, kas vedina domāt – vīrietis, izvēloties jauno meiteni, uzkāps atkal uz tā paša grābekļa. Tikai pagaidām Larisas privātīpašnieciskuma gars aizplīvurots ar saldo apbrīnas oreolu. Un tas ir patīkamāk nekā sievas Zojas nemitīgais “zāģis”, aizrādot, kā un ko Ignatijs ēd, cik pareizi vai nepareizi uzvedas vai domā. Bet luga saka: “Nu lai ir!”, un izrāde piemetina: “Galvenais – mīlēt!”

Aktieri reālpsiholoģiskā stilā spēlē raiti un Tokarevas dialogus runā atsperīgi, tādēļ sākotnēji šķiet, ka izrāde būs viegla komēdija ar melodrāmas elementiem. Šajā kontekstā viena no vitālākajām epizodēm ir Larisas un viņas draudzenes, Natālijas Živecas atveidotās Kiras, iztēlotā jaunās meitenes atzīšanās mīlestībā savam skolotājam. Šī aina ir meitenīgi rotaļīga, asprātīga un, atsaucot atmiņā jaunības romantiskās ciešanas, ļoti atpazīstama vai katrai sievietei. Taču izrāde kopumā atstāj smagnēju iespaidu. Pamats zināmam dramatismam, protams, arī ir – piemēram, depresīvais mūzikas skolas pasniedzējs Ignatijs raisa tikai un vienīgi līdzjūtību. Gluži komiska nav Larisas pēkšņā apņemšanās aizbēgt no neveiklās situācijas Igantija un Zojas mājās – izlecot pa logu un nonākot psihiatriskajā slimnīcā. Aizdomāties liek arī muzikāli apdāvinātās Kiras neveiksmīgā personīgā dzīve...

Larisa – Ieva Segliņa, Kira – Natālija Živeca // Foto – Aigars Altenbergs

Tādu sievieti, kura alkst skaisti ziedēt savā dārzā, lugas autore poētiski salīdzina ar krizantēmu. Tā, protams, ir Larisa. Kā pretmets šai varonei rādīta Kira, kura savu dzīvi vēlas veltīt tikai mākslai. Bet viņa ir dadzis, jo neatkarīga un izturīga. Finālā tiek tēlots, ka ne vienai, ne otrai dzīve gluži nav ritējusi tā, kā jaunībā sapņots. Larisai gan bērni ir un Kirai arī mūziķes karjera, taču īstas laimes nav nevienai.

Var jau būt, ka režisores Allas Sigalovas mērķis bijis vienkārši iestudēt stāstu, kas papildināts ar 70. gadu sadzīves un modes kolorītu. Turklāt – nepievēršot uzmanību tam, ka šajā noformējumā ir gana daudz detaļu, kas ir pretrunā ar stāsta loģiku. Piemēram, ja Larisa ir bārene, kas dzīvo īrētā istabā, un ja viņa ir mūzikas vidusskolas studente, tad no kurienes viņai ir tik stilīgas kleitiņas un zābaciņi, kādus 70. gadu sākumā Padomju Savienībā pat par blatu bija grūti dabūt? Tikpat neadekvāti izskatās Zojas greznā svētku kleita pieticīgajā mūzikas pedagoga mājoklītī. Nevar noliegt, ka Aleksandrs Vasiļjevs ir atlasījis 70. gadiem raksturīgu modes apģērbu, tikai tas nav gluži iederīgs Tokarevas stāstā.

Rezultātā sanācis visai ilustratīvs vēstījums, gluži kā izrādes varoņu izteiksmīgā locīšanās pie butaforiskā flīģeļa, neveikli imitējot klavierspēli. Saprotams, ka nav iespējams flīģeli dabūt skatuves konstrukcijas otrajā stāvā, kurā, saskaņā ar scenogrāfa Nikolaja Simonova ideju, “ievietota” mūzikas skola. Taču nav izskaidrojuma tam, kā horeogrāfe Alla Sigalova, kura kopā ar Alvi Hermani strādā Eiropas Operu iestudējumos, pieļauj tik briesmīgus skatuviskos melus.

Scenogrāfiskās konstrukcijas apakšējais stāvs atvēlēts dzīves realitātei ar mīlestības nedienām – pa kreisi Ignatija dzīvokļa fragments, pa labi – Larisas mājoklis. Skatuve būtiski pārvēršas slimnīcas ainā, kad proscēnijā ir vien ārstniecības iestādes palāta ar vienu gultu (uz 4 – 5 pacientēm), vairākiem krēsliem un melnu drapēriju fonā. Šajā ainā lugas autore rāda mīlestībā cietušu sieviešu kolektīvu, kurā katra no viņām atklāj savu “prātā sajukšanas” scenāriju. Pirmajā reizē (pirmizrāžu laikā oktobrī) šī aina šķita visai asprātīga un pašironiska. Aktrises Jana Ļisova, Jūlija Berngardte, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Olga Ņikuļina mazajām epizodiskajām lomiņām bija radījušas veselu biogrāfiju. Šie pietiekami dramatiskie stāsti tika izspēlēti komiskā groteskā, kur īpaši ar artistiskumu un atraktivitāti izcēlās Olgas Ņikuļinas Ņiņa savā absurdi vitālajā uzvedībā. Skatoties otro reizi, šķita, ka slimnīcas ainas mērķis bijis vienīgi ilustrēt, cik dažādos veidos mīlestības dēļ var “nojūgties”.

Skats no izrādes "Mīlēt" // Foto – Aigars Altenbergs

Daļēji sirreāls ir skatuviskais iekārtojums noslēguma ainā – Larisas tagadējās mājas istaba ir ar vairākus metrus augstiem griestiem, arī logs un lustra ir vairākus metrus virs grīdas. Ievas Segliņas Larisa šajā milzīgajā istabā izskatās kā niecīga un nelaimīga skudriņa. Un šajā fināla epizodē domāju nevis par nabaga Larisas likteni, bet par to, cik žēl, ka Ievas Segliņas, Allas Sigalovas un Aleksandra Vasiļjeva viesošanās šoreiz izrādījusies ar tik niecīgu pievienoto vērtību. 

Atsauksmes

  • Saulespuķe 07.12.2016

    Un kāda gan ir šādas noniecinošas recenzijas pievienotā vērtība? Turklāt autore kādā citā izrādē aizgāja starpbrīdī tāpēc vien, ka ir privāta problēma ar vientulības tēmas saprašanu. Varbūt šajā gadījumā nav saprasta tēma, kas ietverta izrādes nosaukumā. :)

  • skrūve 07.12.2016

    Banāla, bet vaid rāma? Kustību režisore, baletmeistare izvēlējusies ludziņu, ko spēj nest. Divi līmeņi- pašmājām un Milānai. Tur Alla Sigalova pieaicināta, tur viņu izvēlas.
    Ievas Segliņas izvēle saprotama, iespēja papildus strādāt un izmantot atpazīstamību.
    Ditas Jonītes pieaicināšana būt recenzentei arī saprotama. Lai apliecinas vienkāršākā materiālā. Tā saucamā dienasgrāmata autori atklāj izteiksmīgi. Viņa pati sevi, teātru zālēs parādīdamās, arī.
    Pūlēsimies nedomāt, ko uzzinātu, ja autorei nāktos iztirzāt, piemēram, Pēru Gintu vai Peldošos, ceļojošos.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt