Atis Rozentāls 19.12.2016

Bezspēcīgās pretošanās kustība

Uldis Siliņš izrādē "Veiksmes stāsts" // Foto – Agnese Zeltiņa

Apklaušinot Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Veiksmes stāsts” skatītājus, tos nosacīti var iedalīt divās grupās. Tie, kuri slavē, runā pamatā par asprātīgo tekstu, veiklo inscenējumu un spilgtajiem aktierdarbiem. Tie, kuri peļ, konstatē problēmas ar satura objektivitāti un pārmet pat kliedzošas aplamības. Atzīšos, bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks un zināma saņemšanās, lai iespējami bezkaislīgi šķetinātu Jāņa Baloža un Valtera Sīļa kopdarbu. Bezkaislīgi neizdevās.

Pa šo laiku kopš sezonas sākuma teātra kopainu papildinājusi ne vien Jāņa Baloža jaunā izrāde “Kas notiks rītdien?”, ko vēl neesmu redzējis, bet arī Gata Šmita izrāde “Kārkli” Jaunajā Rīgas teātrī, kas rāda vizuāli atpazīstamus tēlus, bet nevienu nesauc vārdā, acīmredzot baidoties no tiesvedības. Baloža – Sīļa tandēms vārdā sauc visus, ko iekļāvuši lugā, parādot atzīstamu principialitāti un pārliecību par savu taisnību. Tomēr tas neizslēdz faktu, ka autori situāciju nevis atspoguļo vai analizē, bet konstruē atbilstoši savai visai aptuveni formulētajai, taču nepārprotami kreisi iezīmētajai politiskajai pārliecībai. Ar to skatītājam jārēķinās – izrāde veido selektīvu skatījumu uz procesiem.

Izrādes fokuss nosveras uz kļūdām katastrofas, respektīvi, krīzes seku likvidēšanā, mazāk skarot, kaut pieminot, tās saknes.

Kurš zina, kā ir

Sākumā autori sev izvirzījuši mērķi saprast, kas ir to valdības pasākumu cēloņi un sekas, ko vēlāk nodēvēja par Latvijas veiksmes stāstu, bet kas reāli nozīmēja ļoti daudzu cilvēku dzīves līmeņa pasliktināšanos. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču, sākot realizāciju, autori nav apzinājušies, ka patiesības noskaidrošana ir gaužām komplicēta lieta, kur ar revolucionāro pārliecību nepietiek. Un izrāde beigu galā sanākusi par to, ka nav ne viena, ne piecu vai sešu cilvēku spēkos pateikt – bija tā, vainīgi ir tie un tie, un tagad vajadzētu darīt tā un tā. Īpaši tad, ja pieeja materiālam nav neitrāli žurnālistiska, bet izteikti pozicionēta – autori ir izlasījuši konkrētas grāmatas, ieguvuši konkrētu pārliecību un visus notikumus skatās tieši šīs pārliecības gaismā.

“Izrādei pārmet, ka mēs paši nenojaušam savu pozīciju, bet izrādē ir vesels segments, kur par to stāstām. Pat rādām Naomi Kleinas grāmatu, pieminam ietekmes – Noamu Čomski, Glenu Grīnvaldu, Džeremiju Skeihilu. Teikt, ka mēs neapzināmies savu pozīciju, ir ļoti veiksmīga metode – parādīt, ka oponents ir muļķītis, vai pasmaidīt un nereaģēt. Es saprotu, ka var just aizvainojumu, bet mēs vienkārši uzdodam jautājumu – vai krīzes laikā nepieļāvām kļūdas? Ir normāli, ka aizstāvi savu pozīciju, bet mums nepieciešama arī opozīcija. Ja mēs visu uztveram kā neapstrīdamu patiesību, ik pa brīdim nonākam interesantās nepatikšanās,” intervijā Elīnai Gulbei (pilns intervijas teksts šeit: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/283425-veiksmes-stasts-ar-ilglaicigam-sekam/) jau kādu laiciņu pēc pirmizrādes saka Valters Sīlis. Manuprāt, izrādei nevar pārmest, ka tās autori neapzinās, par ko runā, bet tai var pārmest, ka viņi faktiski ir izteikuši diagnozi, gala rezultātu, jau sākot darbu, un visu faktu atlasi un etīžu tēmas pieskaņojuši šai savai pārliecībai, respektīvi, nav svarīgi, kā bija patiesībā, svarīgi, lai atbildes sakristu ar autoru uzskatiem. Un tā vārdā iespējams manipulēt ar skatītāju, turklāt manipulēt, izmantojot ļoti talantīgus aktierdarbus. Protams, var to darīt, bet līdz ar to nevajag izlikties, ka autoru mērķi bijuši objektīvi.

Jānis Vimba un Uldis Siliņš izrādē "Veiksmes stāsts" // Foto – Agnese Zeltiņa

Mani, piemēram, ļoti pārsteidz, ka Jānis Balodis ir stundām ilgi sēdējis bibliotēkā, lasīdams presi, bet nav interesējies par valdības sēžu protokoliem un Saeimas stenogrammām. Respektīvi, viņš ir iztērējis milzumu laika, tvarstīdams atspulgus, nevis pašu diskusijas objektu. Tā vietā tandēms Sīlis – Balodis ir radījuši tēlu – monstru, pie kura atgriezties kā pie tādas vudū lellītes, kurai iedurt kārtējo adatu – viņa vārds ir Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents.

Rimšēvičs kļūst par vadošo tēlu, par Sīļa – Baloža tandēma apsēstību, pie viņa atgriežas jebkurš sižeta sānsolis, aplis un cilpa. Ir saprotams, ka māksliniecisku mērķu īstenošanai ir vajadzīgs tēls, ap ko centrēt darbību, taču, analizējot “veiksmes stāsta” fenomenu, to reducēt galvenokārt uz Rimšēviču ir dīvaini, jo tā tiek būtiski deformēta realitāte. Jā, kā cilvēks, kurš vismaz divreiz ir intervējis Rimšēviču Latvijas radio 4 programmā “Darbojošās personas”, varu apliecināt, ka labi ģērbtais, snobiskais un paštaisnais Rimšēvičs var nokaitināt, un faktiski viņš ir ideāls mērķis, uz kuru raidīt satracinātā proletariāta bruģakmeņus. Kaut vai viens piemērs: viņa alga (ienākumu deklarācijā norādīts, ka 2015. gadā Latvijas Bankā viņš saņēmis 137007,19 eiro) un viņa izteikumi šā gada jūnijā, ka minimālo algu nekādā gadījumā nevajag paaugstināt. Nupat sociālajos tīklos uzliesmoja kādas tautietes dusmas par Rimšēviča augstprātīgo izturēšanos, tiekoties ar latviešiem Lielbritānijā. Tas viss tā ir. Bet apgalvot, ka: a) lata devalvācija būtu labākais risinājums krīzes apstākļos; b) Rimšēvičs to nepieļāva galvenokārt tādēļ, lai nezaudētu amatu, - ir samērā šaurs, lai neteiktu, ka ļoti šaurs skatījums uz lietām. Vēl jo vairāk pārmetumi, ka tieši viņš savulaik varēja baudīt labu izglītību ASV un tieši viņš, būdams ļoti jauns, nonāca Latvijas Bankā.

Problēma šinī gadījumā ir tieši tā, ka, lietojot dokumentālas metodes un nosaucot konkrētu uzvārdu, izrādes veidotāji zaudē iespēju paziņot, ka tas ir tēls, kuram, iespējams, ir līdzība ar kādu reālu cilvēku, tomēr tas ir mākslas tēls. Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents ar konkrētu pases numuru un personas kodu, nav tēls, ar kuru var brīvi manipulēt un piefantazēt viņam jebko. Brīdī, kad mēs piešķiram izvēlētajam varonim tik lielu konkrētības devu, lai uzskatītu viņu par reāli eksistējošas personas atveidojumu, sākas jautājums par to, cik skrupulozi un cik daudzpusīgi tiek atlasīti fakti.

Pavēršot paņēmienu, ar kādu Balodis būvē Rimšēviča tēlu, pret pašu Balodi, mēs, piemēram, ar vienu citātu varētu “pierādīt”, ka viņš nav labs dramaturgs. Runa ir par Valda Lūriņa interviju kroders.lv 2013. gadā: “Nespēju saprast, kā ļoti viduvējs literārs materiāls, tāds kā „Visi mani prezidenti”, kam nav nekāda sakara ar dramaturģiju, var iekļūt nominācijā kā viena no labākajām latviešu lugām. Tad man liekas, ka cilvēki, kas šo procesu vērtē, nav lasījuši ne Leldes Stumbres, ne Jāņa Jurkāna lugas, kurās ir dramaturģija. Tas, kas ir „Visos manos prezidentos”, nav dramaturģija, tā ir aktīva publicistika. Tur nav nekāda kopsakara ar dramaturģiskiem notikumiem.” ( http://www.kroders.lv/runa/321). Ļaujot runāt vienam, neprasot citiem, mēs varam radīt tādu ainu, kādu gribam, runa ir tikai par viedokļu atlasi, un pēc šāda principa gana bieži strādā arī plašsaziņas līdzekļi, ko tur noliegt.

Daiga Gaismiņa,  Romāns Bargais un Uldis Siliņš izrādē "Veiksmes stāsts" // Foto – Agnese Zeltiņa

Tomēr tas ir talantīgi

Un tomēr “Veiksmes stāsts” ir nenoliedzami talantīgi veidota izrāde, neskatoties uz novirzīšanos brīžiem neobligātās blakuslīnijās un lāpoties ar 90. gadu sākuma nenoliedzami spilgto kolorītu, kurā autori nonāk, meklējot cēloņsakarības Starptautiskā valūtas fonda darbībām toreiz un tagad. Četru aktieru saspēle, veidojot dramaturga rakstura četras šķautnes, respektīvi, saskaldot vēstītāju četros Jāņos, kurus atveido Jānis Vimba, Daiga Gaismiņa, Romāns Bargais un Uldis Siliņš, “pavelk” skatītāju līdzi tieši tāpēc, ka aktieri rada iespaidu, ka pilnībā tic tam, ko vēsta. Ainas režisoriski būvētas dinamiski, kādam no “Jāņiem” nemitīgi pārmiesojoties arī citos tēlos. Brīžiem gan skatītājam tas sagādā grūtības. Piemēram, tikai iepazīšanās ar lugas tekstu mani pasargāja no maldiem, jo, skatoties izrādi, radās pārliecība, ka Ulda Siliņa atveidotais varonis, kuru sadur ar zaļo Narvesen nazi, ir Ilmārs Rimšēvičs. Es pat atradu loģisku izskaidrojumu tam – vēstītājs Jānis sevi tik ļoti uzkurina, ka viņam nav cita varianta, lai savā apziņā nogalinātu centrālo ļaundari. Taču esmu bijis paviršs un neesmu pamanījis, ka Uldis Siliņš paspējis atkal pārmiesoties vienā no stāstītāja sašķeltajiem “es”.

Izrāde sākas ar skaidru uzstādījumu atklāt, kas īsti ir tā dēvētā “veiksmes stāsta” pamatā. Vienu brīdi notikumu ķēde virzās šīs izpratnes virzienā, taču tad autoriem prasās atvilkt elpu un ievīt blakuslīnijas. Viņi pamanās iekost rokā, kas pašus glauda – daudzējādā ziņā balstot savus vēlākos secinājumus ekonomista Jāņa Ošleja apgalvojumos, Jānis Balodis nespēj pārkāpt aizvainojumam, ka viņam nav pievērsta pelnītā uzmanība, un tikšanās ar Ošleju uz skatuves tiek rādīta ar farsa elementiem, kad sarunas biedrs aizskrien aizkulisēs sveikt kādu kolēģi un atskan dziesma “O, donna, donna, Inese”. Tādējādi tiek mazināts Ošleja teikto domu nozīmīgums, lai gan viņa domas lielā mērā aizķeras izrādes veidotāju galvās. Tad autori sāk meklēt kādu kreisu politisko spēku, kam pieslieties, izķeksē no politiskās perifērijas Armandu Strazdu un pavēsta stāstu par to, kā viņš neveiksmīgi dibināja sociāldemokrātiskas ievirzes partiju un cik neglīti rīkojās Saskaņas centrs. Kāds tam sakars ar izrādes tēmu? Nekāds, un šī vieta ir samērā garlaicīga, toties interesanta pašiem autoriem, kuru abstrakti kreisās idejas prasās pēc kādas partijas programmas ierāmējuma, bet tādu neizdodas atrast.

Viena no lieliskākajām izrādes epizodēm ir dziesmas “Apziņa, ka esam dirsā” atskaņojums, kad saskaldītā Jāņa Baloža personība pārvēršas rokgrupā un dzied ar tādu izmisīgu aizrautību, ka pārspēj vēl vienu līdzīgu politiskā naivisma paraugu – Reiņa Suhanova izrādi “Vētras sēja” Valmieras teātrī, kurā trīs aktieri kliedza uz skatītājiem “Kā Rainis mūs māca” un skandēja Raiņa dzejoļus skaļā ģitāru pavadījumā. Taču “Veiksmes stāsta” muzikālajā numurā ir teju ģeniāls kontrapunkts – kad dziesma pēkšņi strauji maina atskaņošanas veidu, jo to kokles pavadījumā izjusti dzied Daiga Gaismiņa. Tieši tad, kad izrādē uzvar spilgta teatralitāte, tā pārliecina skatītāju, ka autoriem ir taisnība. Šādi momenti darbojas kā pārtikas piedeva desai, kas mudina nogriezt vēl vienu šķēlīti. Romāna Bargā seja, atveidojot Ivara Godmaņa traģisko bezizeju, ir tikai viens zibsnis daudzo spožo mirkļu rindā.

Romāns Bargais izrādē "Veiksmes stāsts" // Foto – Agnese Zeltiņa

Un tad, netiekot galā ar pamatuzdevumu, Baloža – Sīļa tandēms ķeras pie divējiem kruķiem. Pirmkārt, atkāpjas uz 90. gadu sākumu un saslēdz skatītāju emocionālās atmiņas ar tā laika emocionālajiem preses stāstiem, vienlaikus iezīmējot Starptautiskā Valūtas fonda vēsturiski negatīvo nozīmi Latvijas ekonomikā. Otrkārt, ievieš pašu autoru, kurš izrādes tapšanas laikā nemaz nebija pieteikts. Jānis Balodis vispirms uz skatuves parādās sirmgalvja tēlā, bubinot “Kapitālisti cūkas”, vēlāk vēršas pie skatītājiem ar tiešu uzrunu, iezīmējot iespējas samierināties vai nesamierināties, un tad izdara drosmīgu soli, pasakot, ka viņam tas viss ir pie kājas, un viņš, lai pārtrauktu kapitālisma naudas ražošanas apli, dibinās Mākoņu vērošanas biedrību.

Nevar noliegt, ka savas bezspēcības pārvēršana mākslas akcijā ir eleganti realizēts un atjautīgs solis. Idejiski tas tomēr ir visai diskutabls. Autors dala kartītes ar mākoņu attēliem, par kurām maksā pats, sametot naudu stikla burkā un vēlāk to aprokot, turklāt aprakšanas aktu sola dokumentēt un izvietot Youtube. Tas darīts trīs reizes septembrī, vairāk video atrast neizdevās. Summas nav lielas, bet nav arī mazas, piemēram, vienā video notiek atvadas no 9 eiro un 48 centiem, turklāt, kas zīmīgi, dramaturgs nesaka “ardievu”, bet “uz redzēšanos”. Un te rodas jautājums, vai mākslinieciski efektīgā neatkarības demonstrēšana no ļaunās naudas nebūtu iedarbīgāka, ja izrādes veidotāju tandēms nebūtu atteikušies no ļaunās naudas savos maciņos honorāru veidā – ja jau, tad jau. Pašlaik tas izskatās pēc liekulīga žesta.

 

“Diena”

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 19.12.2016

    Labi

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt