Kroders Vērtē

Jan
5
2017

Izrāde ar smalku ķermeni jūtīgai dvēselei

Deimants Kalnas – Edgars Samītis, Vigas Danelaičionis – Ivars Krasts // Foto – Anna Rosalie Uudre

Virsrakstu kā precīzu notikuma pēcgaršas definīciju noklausījos pēcpirmizrādes saviesīgajās sarunās Ģertrūdes ielas teātra mājīgajās telpās. 12. decembrī Edgara Samīša, Janas Ļisovas, Armanda Berģa, Ģirta Krūmiņa un Ivara Krasta izpildījumā skatītāju vērtējumam tika nodota režisora un dramaturga Andra Kalnozola radītā pieredzes, fantāzijas un sarunvalodas vārdnīcas sintēze, kas nosaukta izrādes noskaņā un estētikā ieturētā vārdu savienojumā “Aizvakar vienmēr”.

Lugas fabulu autors balstījis savā personīgajā pieredzē. 2015. gada vasarā, dodoties radošos klejojumos pa Rietumeiropu, Andris Kalnozols tika aplaupīts. Atveseļošanās posmā viņš, dzīvojot hipiju komūnā bez dokumentiem un naudas, uzrakstīja lugu “Aizvakar vienmēr”, iekļaujot tajā skaudro Sicīlijas pieredzi. Lugā un attiecīgi izrādē atsvešinājumu rada darbības vides maiņa – no hipiju komūnas uz vēja ģeneratoru administratores Marijas Terēzes mitekli Eiropā aktīvākā vulkāna Etnas pakājē. Galvenais varonis ir nevis latviešu teātra mākslinieks, bet gan lietuviešu žurnālists Deimants Kalnas, kurš, klejojumos meklēdams iedvesmu, raksta savu pirmo romānu. Pēc aplaupīšanas Deimants pamazām atgūst veselību un cenšas nokārtot dokumentus, lai atgrieztos Lietuvā, paralēli kavējot laiku Skaipa sarunās ar savu “vissliktāko” draugu Vigu Danelaičioni un zemapziņas “gļuku” teļa izskatā. Galveno lomu kā dāvanu režisors uzticējis savam labākajam draugam aktierim Edgaram Samītim, kurš palīdzējis izkulties no neapskaužamās situācijas un atgriezties mājās. Šis ir vērtīgs notikums, jo ļauj ieraudzīt aktieri ārpus ierastajām otrā un trešā plāna lomām, kurās viņš ir aktīvi nodarbināts savā pastāvīgajā darbavietā – Jaunajā Rīgas teātrī.

Nenoliedzot konkrētā notikuma nozīmi Andra Kalnozola dzīvē (viņš presē to nodēvējis par pagrieziena punktu savā dzīves ritējumā), atļaušos apgalvot, ka izrādē par stāstu nozīmīgāks ir veids, kā tas tiek izstāstīts. Negribu atņemt skatītājiem pirmreizējās notikšanas burvību un nepretendēju uz spēju vārdos precīzi definēt netveramo, ironisko emocionālo nokrāsu, ko virtuozi un rotaļīgi uzbur aktieri, bet varu mēģināt to raksturot caur savu personīgo pieredzi un uztveri. Izrādi redzēju divas reizes – tā nobriest un kļūst garšīgāka – kā ziemas ābols, pastāvējis siltumā, kaut tīri baudāms tas ir arī nupat noplūkts no zara. Aktieri bauda iespēju drusciņ paālēties sapņa un absurda estētikas nokrāsās.

Brīnišķīgu darbu paveikusi gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, izveidojot tīru un konceptuālu gaismu partitūru, kas precīzi iezīmē laika un telpas robežas – no reālistiskas vides Marijas Terēzes mājās līdz pat apokaliptiskam, sarkanam sprādzienam izrādes izskaņā. Scenogrāfijas un kostīmu autori – sabiedrība ar ierobežotu atbildību GolfClayderman – parūpējušies par izteiksmīgu izrādes vizuālo koncepciju, kas perfekti sagulst ar gaismu mākslinieces radīto kompozīciju un skaņu režisora Toma Auniņa veidoto skaņdarbu kompilāciju.

Izrādei sākoties, skatuves centrā redzam ar zilu, vieglu audumu pārklātu krāvumu – Etnu, kuras pakājē pēc uzbrukuma saļimst Edgara Samīša Deimants, bet divas mazas gaismiņas kā automašīnas priekšējie lukturi aizbrauc tālumā un pazūd aiz vulkāna, pametot aplaupīto rakstnieku Armanda Berģa dīvaiņa Džuzepes rokās.

No Etnas pakājes nonākam Janas Ļisovas spēlētās Marijas Terēzes miteklī, aktrisei ar strauju kustību zilo, gaisīgo auduma gabalu, kas veido vulkāna virsmu, uzvelkot uz pleciem kā apmetni virs kleitas. Tādā veidā ne tikai tehniski tiek pārveidota telpa, ko pastiprina arī ar gaismām veidotās vēju ģeneratoru ēnas un dobjā zumēšana, bet arī veidojas asociācija ar nonākšanu karstā, sprādzienbīstamā vidē. Kaut sākotnēji izrādes temps ir visnotaļ lēns, mulsuma pilns, sasaucoties ar galvenā varoņa apjukumu un, iespējams, arī pašsajūtu fizisko traumu dēļ, nonākšana “vulkāna iekšienē” liek gaidīt kādu sprādzienu, kas neizbēgami arī notiks.

Deimants Kalnas – Edgars Samītis, Džuzepe – Armands Berģis, Marija Terēze – Jana Ļisova // Foto – Anna Rosalie Uudre

Izrādes centrā ir trīs attiecību stāsti, kuru vienojošais elements ir Edgara Samīša Deimants. Deimants – Marija Terēze, Deimants – Teļš un Deimants – Vigas Danelaičionis. Katrs no stāstiem risinās citā telpā un šķetina atšķirīgus jautājumus, kurus vieno vēlme tikt sadzirdētam un saprastam.

Deimanta ierašanās ir pēkšņa, strauja pārmaiņa rutīnas pārņemtajā, vienmuļajā un, šķiet, vientuļajā jaunās sievietes dzīvē. Marija Terēze izrādes gaitā no kautrīgas, ieturētas, mulsuma pilnas jaunkundzes, kas pārspīlēti entuziastiski piedāvā “coffee!” kā risinājumu jebkurai problēmai, uzplaukst par skaistu, sievišķīgu madonnu. Tērpta baltā kleitā un paslēpusi matus zem lakata, viņa rūpējas par Deimantu, cenšoties pievērst viņa uzmanību, jo, šķiet, viņš ir vienīgais vīrietis, kurš nonācis viņas tuvumā, satricinot mierā dusošo emociju un dziņu pasauli. Attiecības attīstās, līdzīgi kā abu spēja sarunāties. Ja sākotnēji viņi meklē vārdus vārdnīcā, tad ar laiku Deimants jau diezgan brīvi spēj komunicēt itāļu valodā, kaut, protams, ne par valodu un sarunāšanos kā fizisku procesu ir runa, bet par vibrācijām, ko raida jauni, vientuļi, nedaudz dzīves nogurdināti cilvēki un ko meistarīgi, teju taustāmi nospēlē aktieru tandēms.

Itāļu valoda izrādē ieskanas reti – bongiorno, sī, sī… Izrāde notiek latviski, un fakts, ka Deimantam šī valoda ir sveša, Edgaram Samītim jāataino ar intonācijas un ķermeņa palīdzību, prezentējot banālo patiesību, ka vārdi nav galvenais saziņas instruments un kvalitatīva komunikācija var notikt ļoti dažādos līmeņos. Deimantam un Marijai Terēzei satiekoties, no gaisā virmojošās emocijas ir skaidrs, ka šī tikšanās nav nejauša. Iemīlēšanās notiek kā izvirdums. Sākotnēji rūc zeme un sajūtamas vibrācijas, līdz notiek sprādziens. Janas Ļisovas varone atraisa savus garos matus, ko iepriekš rūpīgi slēpusi zem tikpat zila lakata, cik zils pārklājs izrādes sākumā nosedza mēbeļu konstrukciju – Etnu, attiecīgi nostiprinot Marijas Terēzes un Etnas simbolisko līdzību. No otras puses, matu atraisīšana ir klišejiska metode vīrieša savaldzināšanai, ko kā parodiju ataino aktrise. Līdz smieklīgumam banāli, bet tomēr skaisti viņa sapņaini skatās tālumā caur ziediem rotātu arku, ķemmē matus ar milzīgu tādas rozā ķemmes versiju, ko varētu pievienot kā dāvaniņu mazu meiteņu princešu žurnālam, un romantiski dzied mīlas dziesmu itāļu valodā, kas sākotnēji šķiet kaut dzirdēta, bet, izrādās, ir sarunvalodas vārdnīcas iepazīšanās frāžu savārstījums. Pēc apcerīgā miera un sapņiem notiek jau gaidītā eksplozija. Groteskās un komiskās kustībās Marija Terēze līdz muļķīgumam smieklīgi, bet skaisti kā riesta dejā virpuļo pa skatuvi piruetēs, purinot matus un vicinot vingrotājas kociņu ar debeszilu lentu ap nedaudz lēmēto, mierīgo un lēni domīgo Edgara Samīša Deimantu. Viņš, tērpies pārāk lielā žaketē, panēsātā gaišā kreklā, kamuflāžas krāsas biksēs ar kabatām ceļgalu rajonā, iepelēku pārsēju ap laupīšanā sasisto galvu, ļaujas Janas Ļisovas varones vētrai, to vērodams it kā no malas, bet tai pašā laikā novērtēdams viņas skaistumu un pēkšņo enerģiju. Emocionāli Deimants ir gatavs ielaisties šai virpulī, ja kautrums un rotaļīga koķetērija no Marijas Terēzes puses viņu neapturētu.

Deimanta iekšējo pasauli, bažas un raizes ataino viņa halucinācija – Teļš, ko varonis redz sapņos. Teļa lomā brīnišķīgu darbu paveic Ģirts Krūmiņš, kuram šāda raksturloma ir pirmā sadarbība ar Ģertrūdes ielas teātri. Tērpts brūnā vestē un garajās biksēs ar kabatām (tāda paša piegriezuma kā viņa “īpašniekam” Deimantam), kas izraibinātas baltiem plankumiem, viņš uzrodas kā mītiska, bet amizanta, sarkanu gaismu ieskauta parādība melanholiska klavierkoncerta pavadībā. Pilota saulesbrilles un kovboja cepure ar tādu pašu nedaudz pūkainu faktūru kā pārējais kostīms aktiera stalto stāvu liek asociēt ar varoni no kāda vesterna. Katrs Ģirta Krūmiņa spēlētā Teļa uznāciens ir maza performance, kas liek saliekties uz priekšu dziļā interesē – kas nu atkal notiks?

Par spilgtāko Deimanta vēlmju projekciju Teļa tēlā kļūst aina, kad Ģirta Krūmiņa varonis ļoti lietišķi un ieturēti, bet tajā pašā laikā stingri paziņo, ka pienācis viņa laiks iekarot govi. Ne gluži tā viņš to saka – forma lai paliek pārsteigums. Tas ir visnotaļ skaļš paziņojums kā turpinājums Marijas Terēzes apcerīgajām domām par viņas un Deimanta attiecībām: “Man nevajag, lai jūs pazustu, man vajag, lai jūs te nekad nebūtu bijis.” Andris Kalnozols, spēlējoties ar kontrastiem, padara izrādi dinamisku un stāsta izklāstu – asprātīgu un ironisku.

Režisors rotaļājas ar skatītāju, ļaujot izrādi skatīties dažādos līmeņos – Teļu ir iespējams uztvert gan kā reālu tēlu, Deimanta draugu, gan kā rakstnieka iztēles augli. Marija Terēze kādā brīdī min, ka vieta interesanta – saelpojoties gāzes, kas nāk no pazemes, cilvēki paliek apdulluši. Tomēr skaidrs, ka, vēloties izlasīt grāmatu par teļiem, Deimants grib uzzināt ko vairāk par sevi, jo, izrādās, ka ceļojot pa pasauli, no sevis aizmukt nav iespējams, bet grāmata “Teļa dzīve” viņam bijusi pieejama arī Lietuvā. Un diemžēl viņam nākas atzīt, ka par teļiem viņš nezina pilnīgi neko. Deimants pieķeras grāmatai kā glābiņam, līdzīgi kā šobrīd liela daļa meklē arvien labākas un labākas pašpalīdzības grāmatas, krājot teorētiskas zināšanas, kā pareizi dzīvot. 

Atsevišķu sižeta līniju izrādē veido Ivara Krasta Viga Danelaičioņa personības izaugsme. Vigas ir Lietuvā slavens uzņēmējs ar absolūti sagrautu privāto dzīvi. Deimants viņu uzmeklē Skaipā, lai lūgtu palīdzību atgriešanās atļaujas nokārtošanai, tomēr kļūst par liecinieku drauga sāpēm un pārdzīvojumiem. Nav gan skaidrs, tieši kāpēc autors izrādē vēlējies integrēt seksuālās orientācijas meklējumu tēmu  kā atsevišķu stāstu. Ja nu vienīgi, lai ilustrētu, cik dažādas dzīves var nodzīvot, nespējot iet sevis pieņemšanas ceļu, un banālā atziņa, ka nekāda nauda un kontakti negarantē laimīgu dzīvi.

Scenogrāfiski asprātīgi risināta virtuālā vide, kas kalpo arī par atgādinājumu, ka reālā telpa, kurā esam līdz ar izrādes varoņiem, ir Etnas pakāje. Uz liela projektora ekrāna, kas sarullējams ar manuāla mehānisma palīdzību, tiek parādīta un atkal novākta datora darbvirsmas apdruka ar Etnas bildi kā ekrānsaudzētāja attēlu. Etnas attēls kā atgādinājums visu laiku stāv acu priekšā, līdzīgi kā pistole uz skatuves. Vai izšaus? Sazinoties Edgara Samīša un Ivara Krasta varoņiem, otrais no viņiem ekrānu saritina un uz podesta nonākam Viga Danelaičoņa mājas, kur viņš, kādā nu kuru reizi izskatā un kondīcijā pamodies, saritinās šūpuļtīklā un sāk egocentrisku, uz savām problēmām orientētu un pārlieku emocionālu un rupju sarunu par savu pašsajūtu un nedienām. Daudz nozīmīgāks par Viga personīgo stāstu man šķiet abu varoņu attiecību izteiksmīgais atainojums, ilustrējot to virspusīgumu un absolūto empātijas zudumu vienam pret otru, katram koncentrējoties tikai uz sevi un savām problēmām. Vietumis ne visai adekvāts liekas ļoti biežais rupjību lietojums Ivara Krasta varoņa leksikā, jo desmito reizi atkārtots vārds sāk izklausīties vienkārši stulbi un paredzami, ne vairs asprātīgi, un brīžiem liekas, ka tāds vulgārums grauj smalki veidoto izrādes komisko noskaņu.

Vigas Danelaičionis – Ivars Krasts // Foto – Anna Rosalie Uudre

Izrādes laikā vismazāk uzzinām par Marijas Terēzes brāli – ar intelektu neapgrūtināto Džuzepi, ko spēlē Armands Berģis. Viņš dzīvo māsas paspārnē un ir spiests klausīt viņas norādēm, palīdzot apkalpot vēja ģeneratorus. Elektriķis pēc profesijas, bet ne visnotaļ gudrs. Jauktus saliktus teikumus no viņa dzirdēt neizdodas, un drīzāk uz skatuves redzams komisks elements ar visnotaļ interesantu sasuku un zeķēm līdz puslieliem, kas komēdijas iespaidu rada vien ar savu parādīšanos. Džuzepe kā trešais liekais un ļoti naivais novērotājs piedalās Marijas Terēzes un Deimanta tikšanās reizes, tās kavējot un padarot komiskas un neveiklas. Kāpēc viņš ir viens? Kāpēc dzīvo pie māsas? – tas paliek noslēpumā tīts un intriģējošs fons Etnas pakājes ģimenītes kontekstā.

Ironijas un parodijas elementu piesātinātā izrāde noslēdzas ar krasu pagrieziena punktu, izceļot būtisko pāri ikdienas niekiem. Kad Vigas nonācis pie sava patiesā “es” un Marijas Terēze beidzot gandrīz satiek Deimantu pa īstam, protams, viss mainās, jo nekas nevar būt pabeigts un noslēgts – dabā tā nav pieņemts. Dienu no dienas domājot par redzēto no dažādiem skatupunktiem, jāatzīst, ka arī es redzu savas acis. Un paliek tikai Teļš, kura saimnieks neizpildīja mājasdarbu, un nenodziedāta dziesma no sarunvalodas vārdnīcas. Tāda pavisam smeldzīga noskaņa, kad rotaļa ir beigusies un jāiet mājās, bet negribas. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta