Ieva Rodiņa 30.01.2017

Kalnā kāpēji

Džeina Eira – Inga Apine, misters Ročesters – Ivo Martinsons // Foto – Matīss Markovskis

Rakstnieces Šarlotes Brontē romāns „Džeina Eira” ir viens no visbiežāk pētītajiem un apcerētajiem darbiem angļu literatūrā – teju katrs sevi cienošs britu literatūrzinātnieks agrāk vai vēlāk ir uzrakstījis referātu par „trako sievieti bēniņos”. Teorētiķi šo darbu pēta ne tikai feminisma (spēcīgas sievietes-rakstnieces veikts spēcīgas sievietes-varones tēlojums laikmetā, kas galīgi nav sievietēm „draudzīgs”) vai psihoanalīzes (apziņas/zemapziņas attiecības, kas izpaustas jau telpiskā līmenī, nodalot Tornfīldas apakšējos stāvus no bēniņiem) diskursā, bet mūsdienās pat no ekokritikas skatupunkta, uzsverot romāna tekstā ik uz soļa aktuālās cilvēka un dabas pasaules paralēles. Šādā kontekstā režisora Reiņa Suhanova Valmieras teātrī tapušajam iestudējumam „Džeina Eira” izvēlētā koncepcija šķiet moderna. Un tomēr – tās realizācija uz skatuves ir vismaz diskutabla, lai neteiktu – neveikla.

Intervijās režisors paudis ieceri uz skatuves radīt gotisko atmosfēru, kas saistīta ar romantisma laikmeta fenomenu – gotisko romānu jeb roman noir, kurā spraigā kompozīcijā apvienots no sentimentālisma jeb priekšromantisma literatūras patapinātais romantisko jūtu kults un vienlaikus spraiga šausmu estētika, kas visbiežāk izpaužas noslēpumainu varoņu, krēslainu gotiskās arhitektūras celtņu, mežonīgas dabas un metafizisku notikumu tēlojumā. (Un tieši tā īsumā varētu raksturot Šarlotes Brontē romāna esenci.) Jāsaka gan, šī nav pirmā reize, kad pēdējo gadu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm top kāds gotiskā romāna iestudējums – pirms Suhanova šī žanra skatuvizācijai, gan to skaļi neafišējot, pievērsusies jau Laura Groza-Ķibere, Dailes teātrī uzvedot izrādi „Frankenšteins” (Nika Dīra lugas pamatā ir gotiskā romāna slavenākās autores Mērijas Šellijas tāda paša nosaukuma darbs), arī pārējās režisores izrādēs – pētījumos par citādo/ neglīto/ dīvaino – lielā mērā samanāma gotiskā estētika.

Arī Suhanova „Džeina Eirā” par gotiskās atmosfēras trūkumu sūdzēties nevar – to nodrošina britu mākslinieka Kevina Vina-Džonsa komponētā gaismu (vai šajā gadījumā precīzāk – tumsas) partitūra kombinācijā ar Jēkaba Nīmaņa efektīgo muzikālo noformējumu. Varoņi uz skatuves uznirst un ienirst tumsā, sejas brīžiem ieslīd ēnās, brīžiem tiek izceltas spilgtās prožektoru gaismās, bet skatuves darbības pavada spriedzi rosinoša (džinkstoša, sanoša, strīķējoša u. tml.) skaņu partitūra. Forma jeb rāmis, kādā ielikti Brontē romāna varoņi, ir visumā intriģējošs, tomēr tālu no režisora pieteiktā izrādes mērķa – „mākslinieciski psiholoģiska pētījuma par jūtu dabu”, jo aktierspēlē psiholoģijas vietā izmantota groteska, neļaujot veidoties dzīvām, ticamām attiecībām, kas teju trīs stundas garo izrādi būtībā padara par kustīgām bildēm.

Skats no izrādes "Džeina Eira" // Foto – Matīss Markovskis

Skatuves darbība organizēta tā, lai principiāli tuvplānā izvirzītu galvenos varoņus – Ingas Apines Džeinu un Ivo Martinsona Ročesteru –, un arī romāna dramatizējums veidots, koncentrējoties uz abu galveno varoņu satikšanos. Izrāde sākas brīdī, kad Ročesters (kopā ar skatītājiem) satiek un iepazīst savas aizbilstamās Adeles jauno guvernanti – augumā sīko, drīzāk neglīto nekā klasiski skaisto Džeinu Eiru. Turpmākais sižets veidots, metot cilpas abu varoņu pagātnē – no tumsas iznirst īsas ainiņas no Džeinas bērnības bagātās, taču cietsirdīgās tantes Rīdas namā un ne mazāk nežēlīgā režīma Louvudas skolā, par Ročestera bohēmisko pagātni uzzinām salīdzinoši mazāk, taču pietiekami, lai saprastu, ka šeit satikušās divas absolūti dažādas pasaules un ka šī satikšanās (ne tikai fiziskā, bet arī dvēseliskā kategorijā) ir neparasta un tikpat metafiziska kā trakā sieviete, kas klaiņo pa tumšās, noslēpumainās Tornfīldas muižas gaiteņiem. Aktieri, kuriem atvēlētas mazas, epizodiskas lomiņas pagātnes ainās, galvenokārt spēlē groteskā manierē, eksponējot dažādus MAREUNROL’s veidotos 19. gadsimta vidus sejas apmatojuma, frizūru un kostīmu modeļus (kā ironiski muzeja eksponāti, piemēram, izskatās Agra Māsēna Louvudas skolas direktors Broklhērsts un Māras Mennikas ļauni smīnošā misis Rīda). Taču, tā kā viņiem atvēlēta vien informatīva funkcija, šie tēli atmiņā ilgi nepaliek, izgaistot līdz ar tumsu. Arī tagadnes tēlojumā dominē līdzīgs princips – piemēram, romānā plaši izvērstās augstākās sabiedrības ainas, kas it kā pasvītro Džeinas Eiras sociālo neiederību mistera Ročestera dzīvē, izrādē risinātas, aktieriem skatuves fonā laiski pastaigājoties ar burtiski „aizšvīkātām” sejām, t.i., galvām priekšā turot stilizētas plastikāta maskas, kas atgādina ar melnu tinti aizkrāsotas sejas bilžu grāmatas attēliem.

Līdzīga problēma aktuāla otrā plāna varoņu atveidojumā – kaut arī idejiskā līmenī romāna interpretācija ir precīza, dažos aspektos pat oriģināla, skatuviskais risinājums ir neveikls. Kārļa Neimaņa mācītājs Sentdžons Riverss, kuram pēc Džeinas aizbēgšanas no Tornfīldas viņas īsajā pieredzē jākļūst par otru, Ročesteram absolūti pretēju vīrieša tipu, atgādina no romantisma teātra tradīcijas izkāpušu vaska figūru, kas izteiksmīgā fanātismā runā tekstu. Par Džeinu daudz skaistāka un kā sociālajā, tā materiālajā labklājībā pārāka ir Rūtas Dišleres aristokrāte Blānša Ingrema, kuras „iekšējā neglītuma” attēlošana panākta, liekot aktrisei dzīvnieciski šņākt uz mazo Ročestera audžumeitu. Par dzīvu, ar „asinīm” apveltītu cilvēku izrādē var uzskatīt Skaidrītes Putniņas tēloto mājas pārvaldnieci misis Fērfaksu, kura ar savu dzīves pieredzi skeptiski vēro guvernantes un nama saimnieka attiecību stāstu.

Džeinas un Ročestera atveidojumā, tāpat kā pārējā iestudējumā, dominē forma. Ingas Apines tēlojumā atrasts precīzs, spēcīgs lomas zīmējums – nedaudz salīkusī, biklā, taču vienlaikus spītību izstarojošā ķermeņa valoda, dziļais, hipnotizējošais skatiens ir īsti eirisks. Arī Ivo Martinsona misters Ročesters, kaut arī mazākā mērā, tomēr vizuāli iemieso šī tēla kvintesenci – garš, vīrišķīgs, kustībās spontāns. Ar šiem formas līdzekļiem pilnībā arī pietiktu, lai izveidotu pamatu attiecību psiholoģijai, tomēr izrādē iets it kā divus soļus atpakaļ, respektīvi, formas, nevis satura virzienā. Apines Džeina Eira visu izrādes laiku rausta galvu un plecus (laikam taču lai simboliski atveidotu romāna tekstā rodamo metaforu par Džeinu kā mežonīgu putnu, kas vēlas izlauzties no būrīša), bet Ročesteram piešķirta tendence gāzties uz vienu pusi (laikam taču lai simboliski attēlotu magnētisko pievilcības spēku, kas viņu velk pie Džeinas). Paradoksāli, tomēr pārspīlējums šajā gadījumā ir tik „acīs krītošs”, ka novedis nevis pie simboliskas, bet reālistiskas formas, kas negribot liek domāt, vai Džeina gadījumā nesirgst no nervu tika, bet Ročesters – no reimatisma.

Misters Ročesters – Ivo Martinsons, Džeina Eira – Inga Apine // Foto – Matīss Markovskis

Taisnības labad gan jāsaka – nē, izrādes centrā nav Džeina un Ročesters, bet gan scenogrāfiskā konstrukcija, kas aizņem skatuves labo pusi. Māksliniece Evija Pintāne kopā ar Reini Suhanovu to veidojusi kā parafrāzi par romantisma mākslas kanonisko tēlu – klinšainu krauju, uz kuras stāv Kaspara Dāvida Frīdriha gleznotais Ceļinieks. Idejiskais veidols izvēlēts trāpīgi (kaut arī tiešām neticami, kā divi (!) scenogrāfi nav pamanījuši, ka šis objekts atsevišķās ainās raisa, domāju, nevēlamas asociācijas ar nomelnējušām cilvēka smadzenēm, izkārnījumiem vai apdegušu plastmasu). Arī klints krāvums kā simbols abu varoņu – divu pārdrošu „kalnā kāpēju” fiziski un garīgi grūtajam ceļam vienam pie otra ir viegli uztverams. Tomēr finālā tik un tā jāsecina – izrādē forma nav aizvedusi pie satura, bet palikusi koncepciju pasaulē.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt