Kroders Vērtē

Feb
8
2017

Prieks un pavasaris

Jānis Znotiņš un Ance Muižniece izrādē "Kaka un pavasaris" // Publicitātes foto

Pirmoreiz sastopoties ar igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku romānā “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, biju fascinēta un arī savādi lepna, ka mums tuvumā dzīvo tāds vīrs, kas zina, kā apieties ar valodu un savu fantāziju. Tamdēļ, padzirdot par Jāņa Znotiņa ieceri iestudēt galerijā “Istaba” Kivirehka stāstus bērniem, kuri apkopoti grāmatā ar nosaukumu “Kaka un pavasaris”, aiz prieka vai lēkāju. Jo zināju, ka izrāde būs brīnišķīga, - ir radīti visi priekšnoteikumi kaut kam ļoti labam. Un ja šim ļoti labajam vēl pievienosies aktrise Anci Muižnieci – sanāks īsts pavasaris! Un pavasaris ir prieks.

Prieks bija lasīt grāmatu, prieks bija paklusām iedomāties, kurus no 29 stāstiem režisors būs izraudzījies izspēlēšanai, prieks bija viesoties omulīgajā “Istabā”, kas, liekas, tā vien gaida jaunus un jaunus teatrālus izaicinājumus, prieks bija redzēt stāstu atdzīvošanos un bērnu (un galu galā arī pieaugušo) uzplaukšanu (kā mazām vizbulītēm). Liels prieks, ka mums vēl ciešākā tuvumā dzīvo vīrs, kas zina, kā apieties ar savu un citu vīru fantāziju.

Režisors Jānis Znotiņš bērniem prieku ir sagādājis jau agrāk – 2014. gadā viņš galerijā “Istaba” iestudēja izrādi “Istabas fabulas” pēc Ivana Krilova fabulu motīviem, kurai pēc gada sekoja otrā daļa “Istabas fabulas. Turpinājums”. Znotiņš tandēmā ar aktrisi Anci Muižnieci sevi pierādīja kā iejūtīgu un izdomas bagātu mākslinieku – pieaugušo, kurš nav aizmirsis spēlēšanās prieku, likdams atdzīvoties galerijā mītošajiem un savu īsto saimnieku gaidošajiem priekšmetiem.

Arī šoreiz “Istaba” kalpo ne tikai par vispiemērotāko ietērpu izrādei, bet arī par lielisku rekvizītu krātuvi: metāla bļoda ar piespraudēm pārtop par zemē trīssimt gadu nostāvējušu karaļa naudas podu (kurš runā ar brīnišķīgu zviedru akcentu) stāstā “Vientuļš kartupelis”, bet auduma rotaļdzīvnieki pārvēršas par gluži īstiem mīluļiem, kuri ieradušies skolā īpašajā zvēru dienā, – āzis par suni, rozā zilonis par kaķi un adīta aita par bruņurupuci. Tomēr visvairāk lomu šajā izrādē ir kādam austam paklājam. Tas ārkārtīgi ticami vairākās epizodēs atveido grīdsegu, sarežģītā ainā kopā ar malto gaļu (tēlo Ance Muižniece) ļaujas pārtapt kotletē (“lielā, pajēlā un bez sīpoliem”) – paštaisītā dāvanā suņa mammai Mātes dienā, galvu reibinošus augstumus sasniedz egles veidolā un pārliecinoši nospēlē vientuļo suņa kakas struņķīti stāstā “Kaka un pavasaris”.

Skats no izrādes "Kaka un pavasaris" // Publicitātes foto

Arī šoreiz mazie skatītāji ir aicināti piedalīties kopīgā spēlē, ne gluži vairs veidojot izrādi, kā tas bija “Istabas fabulās”, bet to papildinot. Un bērni ar milzīgu entuziasmu atsaucas, jo nekas nav dabiskāks un pašsaprotamāks par spēlēšanos. It īpaši – spēlēšanos ar gluži ikdienišķām lietām, kuras sastopamas katrā virtuvē, istabā vai pagalmā. Atliek vien ņemt talkā iztēli, lai pat visparastākā zupas karote (tēlo Ance Muižniece) pārtaptu briesmīgā, vienkājainā pirātē, kura uzbrūk zupai un nolaupa tajā peldošās frikadeles, kartupeļus un zirņus (tēlo bērni), visus līdz pēdējam. Par laimi, karotei nav tik viegli atrast piemērotu alu salaupītajām bagātībām (cukurtrauks šim nolūkam nav īsti piemērots), un viņa nolemj būt cēla un salaupīto mantu izdalīt nabagiem (šoreiz – sunim).

Pat visparastākā ziemas jaka (tēlo Ance Muižniece) kādā jaukā vasaras dienā var pēkšņi kļūt traka. Protams, viņu jau var arī saprast, jo kura prātīga jaka būtu ar mieru augu vasaru pavadīt ieslēgta skapī? Bet šī jaka tā aptraka, ka nebija pierunājama vairs novilkties: “Johans ir mans dārgais draugs, es nevaru bez viņa dzīvot.” Bet Johans (tēlo Jānis Znotiņš) bija tā sakarsis, ka vairs nespēja to izturēt; viņam bija jāatvēsinās ezerā. Jaka kauca un smilkstēja, pieķērās zēnam kā dadzis, bet nelaidās vaļā, lai gan peldēt neprata. Jaka piesūcās ar ūdeni, un Johans tikai ar pūlēm nokļuva atpakaļ krastā. Pēc visiem satraukumiem jaka bija kļuvusi miegaina, zēnam izdevās no tās izkļūt, un beigās viņš to uzkāra putnubiedēklim. Nu vairs neviens putns neuzdrošinājās lidot uz dārza pusi: “Ej nu zini, ko traks var izstrādāt.”

Un pat visparastākais kaķis (tēlo Ance Muižniece) kādu gadu var nolemt kļūt par Ziemassvētku vecīti. Viņš apvilka mēteli (savādi līdzīgu trakajai jakai), no kapuces izveidoja sev bārdu un uzlika galvā mici. Kaķis bija sarūpējis brīnišķīgas dāvanas Jāzepam un viņa vecākiem. Pirmo dāvanu mazais Ziemassvētku vecītis bija atnesis tētim (tēlo aptuveni sešgadīga meitene, kura noskaitīja pantiņu no sava Ziemassvētku repertuārā: “Ko mēs, meitas, dziedāsim Ziemassvētku vakarā? Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši”) – tīras smiltiņas čurāšanai. Mamma saņēma beigtu peli. Bet Jāzeps pie savas dāvanas vairs netika – kaķis priekšlaikus tika izraidīts dārzā. Tā nu Ziemassvētku vecītis kā tāda maza nelaimes čupiņa tupēja zem ērkšķogu krūma, līdz viņu pamanīja vārna. Viņa vēl nekad agrāk par Ziemassvētku vecīti nebija dzirdējusi. Tā nu vārna tika pie Jāzepam domātās dāvanas – reņģes galvas. Un kaķis apmierināti nočukstēja: “Priecīgus Ziemassvētkus!”.

Ance Muižniece un Jānis Znotiņš izrādē "Kaka un pavasaris" // Publicitātes foto

Un visbeidzot par pašu pēdējo prieciņu... Tas bija tāds nedaudz pabailīgs prieks, lai to varētu sastapt, bija vajadzīga īpaša drosme. Pēc izrādes uz grīdas stāvēja spainis ar krokodilu, kurš, šķiet, tur bija aizmirsts, izspēlējot stāstu “Zvēru diena”. Krokodils pludmalē bija uztaisīts no smiltīm un tad ielikts spainī. Viņš īsti pat pēc sevis vairs neizskatījās, jo bija pieņēmis spaiņa formu. Tomēr krokodili ir ļoti viltīgi un bīstami dzīvnieki. Lai pievilinātu laupījumu, tie mēdz izlikties pat par koka gabalu. Tik tiešām – bija vajadzīga īpaša drosme, lai pāri spaiņa malai pabāztu degungalu un paraudzītos, vai smiltis nekustas krokodila elpas ritmā. Kāds mazs knēvelis bija pieaicinājis savu tēti palīgos (divatā tomēr drošāka tā lieta); tētim ar zīmuli vairākas reizes vajadzēja piebakstīt krokodilam – mazais gribēja redzēt, vai zīmuļa galu kāds nokodīs kā pirmīt izrādē, bet, par laimi, krokodils gulēja dziļā miegā.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studente

 
 
Do
Do
8. februāris, 2017 · Atbildēt
Apsveicu ar publikāciju, patīkami, ka studenti, jau sākot ar 2. kursu, ir apritē.
Vārdu" tēlo" taču var atvietot ar sinonīmiem ( citu reizi) "atveido, pārtop, aktrises izskatā, visparastākais kaķis, kas patiesībā bija AM utt."
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta