Kroders Vērtē

Feb
7
2017

Sūrst

Jānis Balodis izrādē "Kas notiks rītdien?" // Foto – Aivars Ivbulis

Jānis Balodis ir viens no tiem jaunajiem (joprojām jaunajiem) māksliniekiem, kas, manuprāt, principiāli nevēlas iekļauties pamatstraumē un peldēt kopā ar vairumu. Kā tāds Nezinītis no padomjlaiku bērnu literatūras viņš uzdod neērtus jautājumus. Kā tāds Neticīgais Toms no pavisam citas grāmatas viņš bāž pirkstus svētās brūcēs, jo grib pārliecināties pats. Turklāt savā izziņas procesā piedalās tieši, pēta arī pats savas reakcijas un dara to ar lielu pašironijas devu. Viņa atrastās atbildes palaikam ir apstrīdamas, taču tas nemaina attieksmi pret pašu Jāni Balodi. Arī tad, ja nepiekrītu viņam ne mazākajā mērā, apbrīnoju viņa mierīgo pārliecību, ka būt pilsonim nozīmē iedziļināties, kas un kā notiek tavā zemē. Un vispār pasaulē. Turklāt pieņemu, ka viņa dziļākais mērķis ir vākt ap sevi nevis domubiedrus, bet ieinteresētus oponentus, jo svarīgākais saprotams tikai dažādu uzskatu mijiedarbībā. Viņš ir personisks savās izrādēs un saņem pretī ļoti personisku attieksmi.

Joprojām uzskatu, ka “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī bija šāviens garām mērķim – vai drīzāk, lietojot citu analoģiju, līdzinājās Al Kapones apcietināšanai nevis par viņa patiesajiem nodarījumiem, bet nodokļu nemaksāšanu. Taču – cepuri nost! – tas lika ļoti daudz ko pārdomāt. Tāpēc uz Dirty Deal Teatro izrādi “Kas notiks rītdien?” gāju vienlīdz skeptiska un gaidpilna.

Mana skepse izkūpēja ļoti ātri. Arī šis savā ziņā ir veiksmes stāsts – Jānis Balodis gribēja atrast sarunu biedrus dažādās pasaules malās, un viņam tas izdevās; gribēja korespondences rezultātā uztaisīt izrādi – un uztaisīja; gribēja nonākt pie slēdziena, kas notiks rītdien, – un kaut ko būtisku mēs arī sapratām. Tikai... Tieši tāpat kā Latvijas slavenajā veiksmes stāstā, viss izrādījās pavisam citādi. Jo viena lieta ir izdarīt vispārinājumus, skatoties uz drusku mistificētām būtnēm, teiksim reņģēdājiem, Eiropas komisāriem, Latvijas banku prezidentiem no putna lidojuma vai vēstures perspektīvas, bet pavisam cita – fokusēties uz dažiem ļoti konkrētiem cilvēkiem (arī sevi pašu) vislielākajā iespējamā pietuvinājumā un tad ieraudzīt, kā dzīve kļūst par vēsturi.

Pusgadu trīs cilvēki dažādās pasaules malās un pats autors spēlē tādu spēlīti: vienu dienu pats prognozē, kas notiks rītdien, nākamajā – uzdod šo jautājumu kādam citam, trešajā – nofilmē minūtes garuma gabaliņu iz dzīves. Par Baloža korespondentiem kļūst Rihama, angļu filoloģijas studente no Sīrijas pilsētas Alepo, turciete Čidema, ar kuru Jānis Balodis iepazinies jauno dramaturgu meistardarbnīcā, viņa tagad dzīvo Briselē, Hosē, nejauši feisbukā sameklēts puisis no Latīņamerikas, kurš gan pārcēlies gandrīz kaimiņos – Polijā, Gdaņskā.

Izrādes struktūra sapīta kā bize no šiem trim skatupunktiem un vēl ceturtā – autora skatījuma. Balodis, kurš ir reizē teicējs un internetspēles dalībnieks, pārģērbjas mājas drēbēs un DDT ķieģeļu sienu pamazām aizsedz ar baltām finiera plāksnēm – katra no tām ir mazs ekrāns kādam no ierakstiem. Struktūra ir pietiekami stingra, lai saistītu uzmanību, bet arī pietiekami brīva, lai pietiktu laika izdomāt arī savas domas.

Rihama, skaista meitene ar arābu sievietei piedienīgi apsegtiem matiem, pamazām izvirzās par galveno varoni vai vismaz intereses centru. Gan tāpēc, ka Alepo vārds šobrīd skan kā parole, gan – vēl jo vairāk – tāpēc, ka liek ļoti personiski un tieši saskatīt, ka gandrīz jebkuros apstākļos cilvēks pirmām kārtām dzīvo savu vienīgo dzīvi. Iet uz darbu, priecājas par labu laiku, rīko ballītes, iemīlas un, jā, ir laimīgs vai nelaimīgs ne jau apkārtējo apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka līdzās ir īstais cilvēks. Tas ir stāsts arī par Rihamas iemīlēšanos. Viņa staro. Lai arī kaujas notiek tikai 14 kilometrus no viņas mājām – teicējs un komentators izsauc uz ekrāna googles karti un atklāj, ka tas ir tikai nedaudz vairāk nekā attālums no viņa dzīvesvietas līdz Rīgas lidostai. Tiesa gan, viņas domas par to, kas notiks rītdien, no ciešas pārliecības, ka viss būs labi un viņai būs interesants darbs, iespējams, kādā mierīgākā pasaules vietā, pamazām pārvēršas par spītīgu cerību.

Skats no izrādes "Kas notiks rītdien?" // Foto – Aivars Ivbulis

Čidemu mēs laikam tā arī neieraugām – viņa intervē citus, bez mazākās piespiešanās uzdodot jautājumu par rītdienu katram sastaptajam cilvēkam. Lielākoties briselieši rausta plecus: kurš gan var zināt, kas notiks rīt.

Hosē runā tikai pats: par miskasti, ko iznesīs rīt, par ballīti, uz kuru ies vakarā. Aizvien no jauna spēles vadītājs apņemas pārtraukt šo nedzīves fiksēšanu, bet latviskā pieklājībā atstāj, kā ir.

Paradoksālā kārtā – jo rāmāk plūst stāsts, jo intensīvāka kļūst mana līdzdomāšana: par to savas vienīgās dzīves dzīvošanu neatkarīgi no apstākļiem, jo tik bieži ir nācies skaidrot kaut vai pašas bērniem, ka dzīve padomju laikos bija dzīve, nevis nebeidzamas apspiesto vaimanas un pretošanās cīņas; par to, ka izraušanās labākā pasaulē reizēm pārvēršas par veģetēšanu, jo tālāku mērķu nemaz nav bijis; galu galā – par to, kādā Dieva azotē mēs tomēr mītam.

Izrādes vienkāršība izrādās šķietama. Protams, mēs taču nesekojam dzīves plūdumam, bet autora mērķtiecīgi atlasītam un komponētam materiālam. Pēkšņi kļūst skaidrs, ka galvenais varonis ir pats autors, kurš kādā brīdī iegūst pat simbola vaibstus – viņš taču ir ikviens no mums, latviskais Jedermann, eiropietis vienkāršais! Un šis eiropietis vienkāršais ar pieticīgu dzīvoklīti, kur tomēr varētu iemitināt vēl kādu, ar vecu auto, ko derētu saremontēt, ir gatavs sniegt palīdzīgu roku ļoti konkrētam, iepazītam un patiesībā iemīlētam cilvēkam, kas ir nāves briesmās savā dzimtenē. Jānis Balodis no Latvijas mēģina uzzināt, cik maksā palīdzēt Rihamai Baderhanai no Sīrijas – summa ir absurda un nepaceļama. Sarakste pārtrūkst. Jānis remontē savu auto, sirdsapziņas mierināšanai iztēlojoties, kā aizbrauks Rihamai pretī vismaz uz Turciju. Nekā tāda nebūs. Tas ir kārtējais veiksmes stāsts. Par ļoti personisku krahu.

Atļaušos atkāpi. Pavisam nesen ciemojos Berlīnē pie Valentīnas Freimanes. Sarunā tikām arī līdz bēgļu jautājumam un Vācijas atvērto robežu politikai. Valentīnas Freimanes teiktais daudz ko izskaidroja man pašai par sevi. Kaut vai, kāpēc joprojām nevaru skaidri noformulēt savu attieksmi pret to, kas šobrīd notiek pasaulē. Normālam cilvēkam tas nemaz arī nav iespējams, Freimane teica. Jo ar prātu saprotams, ka notiek tektoniskas pārmaiņas, lielā tautu staigāšana un viena civilizācija, agresīvāka un dzīvotspējīgāka, izstumj otru. Bet emocionāli cilvēks skatās ne jau uz civilizāciju sadursmi, bet uz otru, ļoti konkrētu cilvēku, kas nonācis nelaimē un cieš, un kuram nepieciešams palīdzēt. Samierināt prātu un jūtas šobrīd normālam cilvēkam nav iespējams.

Un tad Jānis Balodis, ne vairs simboliskais eiropietis vienkāršais, bet tas cilvēks mūsu priekšā, nolasa Rihamas īsziņu – noticis kaut kas traģisks un viņa vairs nespējot piedalīties projektā. Fuck the project, Jānis raksta pretī. Ja tev vajag parunāties, es piezvanīšu.

Tieši par to man bija jādomā, atstājot DDT zāli un dodoties atpakaļ Rīgas ielu slapjdraņķī. Par mūsu labklājību, kura nav necik vērta, ja nespējam palīdzēt un dalīties. Par to, ka dzīvojam laikā, kad vienkāršas atbildes der tikai pavisam īsam brīdim. Par to, ka vienīgā dzīve tikpat ir dzīve, un to ir jāprot novērtēt. Jānis Balodis pamanījies svētajās brūcēs ne tikai iebāzt pirkstu, bet arī iekaisīt sāli. Un tagad sūrst.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta