Līvija Dūmiņa 21.02.2017

Padomju laika frīki un tikumi

Muda – Jana Čivžele, Dairis – Edgars Samītis // Foto – Jānis Deinats

Ģirta Ēča iestudētā “Saniknotā slieka” ātri kļuvusi par Jaunā Rīgas teātra hitu – astoņas ieplānotās izrādes līdz aprīļa sākumam ir izpirktas. Gadi, kas mūs šķir no padomju pagātnes, veido nepieciešamo laika distanci, lai atsvešināti varētu izvērtēt tos punktus, kas atstaro sāpes šodienā.

Gunāra Priedes lugas ar sociālo konkrētību ir piesaistītas savam laikam, taču tās to arī pārdzīvo. Izrādes pieteikums intriģē, liekot minēt, kā režisors būs skatījies uz laiku, kad auga paaudze, kas vēl paguva saelpoties padomju ideoloģijas radītās indes tik daudz, lai izjustu to toksisko iedarbību arī brīvības apstākļos. Mana piederība šai paaudzei ļauj to apgalvot, jo labi pazīstu cīņas, kas jāizcīna ar šūpulī ielikto pagātnes mantojumu.

Ieejot Mazajā zālē, uzreiz ir redzams šaurs būris: Ģirta Ēča (viņš ir arī scenogrāfijas autors) skata sākumpozīcija tieši ataino tā laika realitāti. Tas ir PSRS metāla būris, kurā noris Gunāra Priedes lugas darbība. Taču tas veidots no mūsu laika materiāliem, saslēdzot laikus vienā veselumā – būris klāts ar mūslaiku zaļo žoga sietu un daļēji noslēgts ar kamuflāžas tīklu. Interesanta detaļa – kad būra sienai pieskaras Gata Gāgas Jurgenam Dižbraucējam, viņu drebina elektrība. Bet Sibillas Švirkstes mazmeita Muda – Jana Čivžele – izrādes laikā vienu sienu pamazām pārbīda, līdz būris ir plaši atvērts. Tagadne un nākotne ir jaunās paaudzes rokās?

Būris ir piekrauts ar koka krēsliem, kuru vijums attāli atgādina jūgendstila “mudžekļus”. PSRS pastāvēšanas pēdējās desmitgades sākumā (1981. gadā) tapušajā lugā ir runa par Minjonas tantes kumodi “anno 1900”, kuru uzreiz novērtē abi Dižbraucēji. Maigums jeb Zemdimdis ir pirmais, kurš, mājās saklausījies izglītojošas runas par mākslas vēsturi, pamana vērtīgo kumodi.  No jūgendstila nicinošā apzīmējuma arī cēlies lugas nosaukums. Jaunā un vecā pretnostatīšana, izmantojot mākslas vēstures faktu, norāda uz dzīves un mākslas cikliskumu – jaunais virziens allaž nāk kā protests iepriekšējai kārtībai, izjūtai, uzskatu kopumam. Nemācoties, dienas pavadot slaistoties un gadījuma darbos pelnot naudu alkoholam, tādējādi iestājoties pret pastāvošo kārtību kā šablonisku, sevi jaunā un nesaprastā virziena pārstāvjiem pielīdzina Zemdimdis. Oponējot vienaudžiem, Filoloģijas fakultātes studentei Mudai un topošajam juristam Dairim, kuri gatavi pārvarēt grūtības, lai sasniegtu iecerēto, viņš iemieso padomju laika jauno paaudzi, kas, pateicoties vecākiem, dzīvojusi ļoti labā materiālā nodrošinājumā un neredz nepieciešamību pūlēties, lai “iegādātos otru ledusskapi un trešo drēbju skapi un piekrautu pilnus arī tos”. Tas ir protests pret pastāvošo kārtību, kurā “katrs domā tikai, kā justies labi un pēc iespējas ērtāk iekārtoties”.

Ar apdrošināšanas aģentes Sibillas Švirkstes tēlu dramaturgs aktualizē konkrētu sava laika sabiedrības varžaci – it kā ētisku apsvērumu vārdā veiktu jaukšanos citu cilvēku privātajā dzīvē, tādējādi rūpējoties par tās (sabiedrības) morālo stāju. Viņa ir tā slieka, kas kā augsni uzirdina sabiedrību, un, Zemdimža vērtējumā, ne jau tāpēc, lai rūpētos par augiem, bet radītu sev komforta sajūtu.

Sibilla Švirkste – Iveta Pole, Jurgens Dižbraucējs – Gatis Gāga // Foto – Jānis Deinats

Sociāli kritisko skatījumu Priede ietin komiskā vatē, kas greizo vēl vairāk izceļ. Tāpat kā Ādolfs Šapiro 1983. gada Jaunatnes teātra iestudējumā, Ģirts Ēcis lugu slēdz ar grotesku. Tolaik, greizo spoguļu karaļvalstī, tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā par lugas piedāvāto problemātiku runāt. Vai vienīgais šodien?

Dzīvā mūzika, aktieriem spēlējot instrumentus un dziedot padomju laika estrādes hitus (Jēkaba Nīmaņa muzikālais noformējums), ir vēl viens komisma avots. Raimonda Paula, Leona Brieža “Dāvāja Māriņa”, Sibillai diriģējot trīs vīru “kori” un tekstam atrodot precīzu zemteksta izpausmi, piesaka daudzsološu sākumu. Tomēr turpmākajā darbībā muzicēšanas zemteksta jēga pazūd, kļūstot vienīgi par izklaides elementu. Annas Heinrihsones radītais aktieru vizuālais tēls atbilst pagājušā gadsimta 80. gadu modei un precīzi raksturo atšķirīgo sabiedrības slāņu rocību. Tēls un izvēlētais skatuviskās esības veids uzsver jocīgo, smieklīgo. Te vietā ir Lilijas Dzenes rakstītais par grotesku Šapiro iestudējuma kontekstā, trāpīgi definējot tās būtību un risku: “..ir viens obligāts priekšnosacījums, lai groteskas piedāvājums tiešām kļūtu par mākslu un neieslīgtu “ķēmošanās” robežās. Un tas notiks tikai tad, kad aktiera iekšējās dzīves pašas vissīkākās, pašas slēptākās kustības gūst precīzu (pasvītroju trīs svītrām!) plastisko izpausmi. [1]

Diemžēl Ģirta Ēča iestudējumā groteskai trūkst seguma, kas to piepildītu ar saturu, bet citādi forma ir tikai forma. Visvairāk tas attiecināms uz Ivetas Poles darbu nozīmīgajā Sibillas Švirkstes lomā. Viņa tēlu veido, izmantojot pamatā ārējos paņēmienus – izteiksmīga gaita un pozas, kas raksturo gados vecāku sievieti, zema balss un “he-he”, kas liek atcerēties kādu pasaku ļauno raganu. Uzsvērts, ka Sibilla vispirms ir sieviete, par ko liecina gan brangi uzpolsterētās krūtis, gan ķermeņa valoda un darbības attiecībās ar Gata Gāgas Jurgenu, īpaši, “iekrītot” viņa klēpī un nemaz negrasoties ātri no tā piecelties. Te vārgi ieskanas psiholoģiskā stīga, kas liecina par sievietes nepiepildīto privāto dzīvi, ko viņa mēģina kompensēt, šiverējoties pa citu attiecībām it kā cēla mērķa vārdā. Gata Gāgas Jurgenam piemīt sociālā statusa noteikta pašapziņa, kas izpaužas gan stājā, gan balss tembrā un intonācijās, taisot izteiksmīgu seju un pozas. Edgara Samīša pozitīvais Dairis paliek nepareizā Ivara Krasta Zemdimda ēnā. To paredz jau abu jauniešu vizuālais tēls, kas spilgtāks ir Zemdimdim. Turklāt lugā ierakstītā imidža aina izrādē īstenota ar vērienu – stilīgais slaists ar deficītajām botām un garajiem matiem tiek piegriezts pēc kārtīga cilvēka šablona, pret ko viņš līdz šim iebildis ar visu savu būtību. Gan pirms, gan pēc ārējām pārmaiņām Zemdimdim piemīt tāds... mīksts maigums. Tas ir pretrunā ar gribu un darbību, kas sniegtos tālāk par neveiklu mēģinājumu tuvoties meitenei, gvelžot par nirvānu, budismu un eiforiju. Lai arī Dairis ir vīrišķīgāks, abu sapņainā stāvēšana apskāvienā, kad Muda no viņu vidus jau izslīdējusi, neļauj tos uztvert necik nopietni.

Dairis – Edgars Samītis, Muda – Jana Čivžele, Zemdimdis – Ivars Krasts // Foto – Jānis Deinats

Jaunās paaudzes spēks ir koncentrēts Mudā – apjomīgākajā iestudējuma tēlā. Janas Čivželes arsenālā tāpat ir spilgti ārējie paņēmieni, piemēram, parūkas blondo garo matu efektīga atmešana, taču tiem apakšā ir iekšējā darbība, kas atklājas smalkākās niansēs. Veidojas raksturs – ar pašapziņu un meitenīgu koķetumu, ar garīgu spēku, kas ļauj stāvēt pret un pāri. Tomēr iestudējumā dominē smieklīgu cilvēku rādīšana vairāk vai mazāk smieklīgās situācijās, pasmejoties par padomju laika frīkiem un viņu “tikumiem”. Tikai smieklīga ir pagātne, kurā sakņojas šodiena.

 


[1] Dzene L. Teatrālisms – vecais resgalis ir dzīvs! Literatūra un Māksla, 1983. gada 6. maijā. Grām. – Gunāra Priedes dzīve un darbi. 1977-1986. Rīga: Jumava, 2016. 404. lpp.

 

Atsauksmes

  • Armands 23.02.2017

    Interesanti skatīts. Vienīgi grūtāk piekrist, ka "groteskai trūkst seguma", Sibilla bija tik atpazīstama, redzēti šādi cilvēki - gan tolaik, gan tagad, kas dzīvē izpaužas groteski, bet tā pamatā ir kāda dziļāka personiska neveiksme.

  • Žano 23.02.2017

    Varbūt varētu teikt tā: ne groteskai trūkst seguma, bet tās pavisam nav. Šim žanram atbilstoši līdzekļi aktieriem pazīstami visai aptuveni, iespējams pat neapjausti, jo groteska, traģikomēdija un satīra ir novārtā pamests 'lauciņš", ko ar vienreizēju aplaistīšanu apaugļot nevar.
    Varbūt, ka "Peldošos un ceļojošos", no pēdējos gados redzētām izrādēm, veiksmes visvairāk.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt