Kroders Vērtē

Feb
20
2017

Dvēseles vientulība

Liams – Niklāvs Kurpnieks, Riks – Lauris Subatnieks // Foto – Daina Geidmane

Dailes teātris bieži vien savas mākslas daili meklē, tā sakot, dzimumu attiecībās. Citiem vārdiem, cilvēku personiskajās saiknēs – vai nu tas būtu pāris, vai ģimene, vai kāda ļaužu kopa. Arī Dmitrija Petrenko iestudējums „Brutāls un dēls” risina līdzīgu tēmu. Velsiešu dramaturga Gerija Ouvena lugu režisors uzvedis precīzā atbilstībā autora norādei – psiholoģiska drāma. Nav nekādas spēles ar formu, viss – konsekventā teksta virzībā, un tas iespaido. Iespaido, jo tā ir meistarība. Nevis eksponēt sevi, bet iedziļināties teksta būtībā un ar gudru, ja tā var teikt, paklausību atdzīvināt vārdu. Vērība pret vārdā iekodēto izpaužas jau Sintijas Jēkabsones veidotajā izrādes scenogrāfijā. Darbība ris mājā, kurā dzīvo šķirtenis Riks. Skatuves noformējums ir kā vecpuiša miga. Nav kur pamielot acis. Pelēka, auksta telpa, kurā ir krēsls un galds, lai būtu kur iedzert un uzkost. Arī gulta ir vienvietīga – pašam, kur bez sievišķa pārgulēt, vai sievišķim, kur rītu sagaidīt. Pēc varoņu teksta saprotams, ka mājās ir arī guļamistabas, taču tās nav redzamas, jo notikumu norisei intīmā telpa nav nepieciešama.

Kaut notiekošā būtība ir ļoti intīma – dvēseles vientulība. Šo problēmu vienīgi ar gultu, protams, nav iespējams atrisināt. Vajadzīga mīlestība. Nevis sekss, bet māka mīlēt no sirds. Taču šo māku nākas apgūt ar grūtībām, kaut gan cilvēks bieži mēdz būt pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir patiesi mīloša sirds. Tāds, piemēram, ir Riks. Viņš, ko apkārtējie dēvē par Brutālu, pieņem pie sevis dēlu Liamu, kurš pēc mātes nāves ir palicis viens, un viņa labā cenšas darīt visu, lai pusaudzis justos šeit iederīgs. Lauris Subatnieks rada patiesi brutālu tēlu. Gan ārēji, gan iekšēji tas ir impulsiem, emocionāliem sprādzieniem pakļauts cilvēks. Nepatīkams tips. Nav nekādas subatnieciskās elegances. Rupjš, nekulturāls vīrišķis, koķeti pašpārliecināts par savu neatvairāmību. Līdz ar to jo interesantāk ir vērot, kā pieņemas spēkā viņa mīlestība pret dēlu, lai beigās tā izskanētu būtībā šausminošā akordā: ja vajadzēs, Riks ir gatavs arī nogalināt. Lai tikai Liams būtu laimīgs! Mīlestība, kas spēj atnest daudz sāpju citiem cilvēkiem.

Mūsu acu priekšā, piemēram, pazemojumā un vientulībā sagumst Vitas Vārpiņas Sjūza, kas darbības pirmajā daļā ir bijusi tik apmierināta, tik droša par Rika mīlestību. Viņa dāsni dāļā padomus gan mīlniekam, gan viņa dēlam, jūtas gluži vai kā nākamā saimniece šai aukstajā, nolaistajā mājā. Un pēkšņi ar rupju uzkliedzienu, draudošu žestu tiek izdzīta – uz visiem laikiem.

D. Petrenko režija pārdomāti pieliek punktu katram šīs lugas mīlas stāstam. Lieliski izstrādāts un nospēlēts ir jaunās daiļavas Dženas tēls, ko atveido Dārta Daneviča. Aktrises spēlē ir smalkas pārejas, vesela jūtu gamma vēlmē patikt Liamam, savaldzināt viņu, būt mīlētai, pašai sevī iepazīt patiesu maigumu, mīlas slāpes un pēc tam – pilnīga vilšanās viņā. Šī vilšanās ir tik mierīga, apvaldīta, ka neviļus jājautā, kāpēc sarūgtinātā Džeina izturas tik aukstasinīgi. Droši vien tādēļ, ka viņas galvā jau briest atriebības plāns.

Liams, kuru Džeina ir nolēmusi bargi sodīt par neprasmi mīlēt no sirds, neko no tā, kas notiek jauniegūtajā mīļotajā meitenē, nesaprot. Viņu skurbina nakts uzvara un pirmām kārtām uzvara pašam pār sevi. Liamu saviļņo prieks, ka nu ir kļuvis vīrietis. Mārtiņš Počs spēlē šo lomu spoži. Jauneklis pēc mātes aiziešanas mūžībā ir aizsācis pieauguša cilvēka dzīvi. Kaut nenoliedzami pēc izskata M. Počs nav nekāds jauneklis un vēl jo mazāk septiņpadsmitgadīgs jaunietis. Tādēļ sevišķi gribu uzsvērt režisora un aktiera meistarību. Viņi ir atraduši lomas zīmējumā tādas nianses, kas ļauj Liamā saskatīt, tā sakot, kavēto. Arī sava veida izstumto tēma. Šis fakts paplašina lomas rāmjus, padziļina tēlu. Kompleksu mākta, dzīves iebaidīta jauna cilvēka dvēseles vientulība. Tas ir cilvēks, kas beidzot guvis uzvaru. Savu uzvaru savā mīlestībā, bet kas beidzas ar tādu pašu izsaucienu: ar vēlmi atriebt tai, kas pievīlusi. Brutāls, dēlu mierinot, piedāvājas piedraudēt Džeinai, un Liams tam galu galā ar biklu smaidiņu piekrīt.

Liams – Mārtiņš Počs // Foto – Daina Geidmane

Otrais šīs lomas tēlotājs Niklāvs Kurpnieks, būdams patiesi jauns, neviļus veido citu raksturu un līdz ar to akcentē arī citas nianses. Šis Liams pārņemts ar nākotni, vienlaikus vairāk saistīts arī ar pagātni, proti, ar mirušo māti, par kuru viņš cītīgi rūpējies, kad viņa slimoja. Arī jūtas pret Džeinu ir skaidrākas savā izpausmē. Bailīgs jauneklis, bet mērķtiecīgs, gudrs, pat intelektuāls, kaut, protams, arī vientuļš.

Dvēseles vientulība droši vien ir mūsu gadsimta mūžīgā tēma. Ne jau nejauši tās variācijas ir redzamas daudzās mūsdienu teātra pasaules izrādēs. „Brutāls un dēls”, manuprāt, ir viena no pārliecinošāk izteiktajām versijām. Tiesa, šis secinājums dzima, kad skatījos izrādi pirmo reizi. 18. februārī izrāde pārsteidza ar to, ka ir „atšālējusies”, īpaši pirmais cēliens. Otrajā – tieši Niklava Kurpnieka spēle duetā ar Dārtu Daneviču bija tā labākā stīga. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta