Atis Rozentāls 26.02.2017

Viņi laboratorijā

Rozalinda Franklina – Inese Kučinska // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Viens no iedarbīgākajiem tēliem, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc Liepājas teātra izrādes “51. fotogrāfija” noskatīšanās, ir Mārtiņa Vilkārša izveidotā telpa, kas atgādina milzu saldētavu. Savukārt zinātniskās iekārtas, ar kurām tiek veikti pētījumi, reducētas līdz virtuves sadzīves tehnikai, kas arī ir ļoti atjautīgs risinājums. Virtuves tēla pārnestā – ķēķa – nozīme kā vieta, kur notiek varbūt arī ne līdz galam tīras lietas, attiecas uz pieņēmumu, ka galvenā varone, zinātniece bioķīmiķe Rozalinda Franklina, pētot DNS struktūru, būtu tikusi līdz galam pati, – taču kāds izpļāpājās, kāds to izmantoja, kāds... un viņa mirst no laboratorijā rentgena staru ietekmē iegūta olnīcu vēža, bet Nobela prēmijas lauru vainagi grezno citu cilvēku – vīriešu pieres.

Laura Groza-Ķibere, iestudēdama Annas Zīgleres lugu Liepājas teātrī, radījusi no citām nedaudz atšķirīgu versiju par pēdējā laikā režisorei raksturīgo tematiku – citādā cilvēka dzīvi “normālā” sabiedrībā. Šoreiz stāsts sazarojas starp sievietes centieniem sevi pierādīt noslēgtā vīriešu pasaulē un slimības ietekmēta rakstura īpašību kopuma izraisītu cilvēcisku nesaprašanos, kad nenoliedzami ass prāts, kas robežojas ar ģenialitāti, tomēr neko nenozīmē, ja tas tiek darbināts izolēti no citiem.

Zīgleres lugā nenoliedzami klātesošs ir feministisks vēstījums par to, cik grūti sievietei ielauzties un sevi pierādīt vīriešu pasaulē. Laura Groza-Ķibere šo vēstījumu vienlaikus gan pastiprina, gan tomēr padara neviennozīmīgāku. Āķis ir tajā, kā tiek veidots galvenās varones vizuālais tēls. Ierakstot Rozalindas Franklinas vārdu interneta meklētājā, parādās sieviete ar paīsiem, tumšiem, nedaudz viļņotiem matiem. Galva viegli atspiesta pret roku, acis skatās objektīvā. Liepājas versijā Ineses Kučinskas Rozalinda ar īsajiem, taisnajiem matiem un ledaino sejas izteiksmi pirmajā brīdī rada atgrūdošu efektu. Kolēģe Henrieta Verhoustinska diagnosticēja Franklinai vieglu Aspergera sindromu, un tā arī, visticamāk, ir, jo Franklinas reakcijas drīzāk ir mehāniskas, “robotiskas” nekā emocionālas. Liekot visiem laboratorijas vīriešiem neviltotā, ja ne seksuālā, tad viegli erotiskā, interesē vērot jauno kolēģi, kura ir sieviete, tātad potenciāls iekāres objekts, režisore pauž savu pārākuma attieksmi pār vīriešu dzimumu – viņi ir gatavi klakšķināt mēles, ieraugot jebkādu, arī tik izteikti aseksuālu būtni kā šī. Jolantas Rimkutes veidotie stilizētie kostīmi atsedz aktieru rokas līdz pleciem, taču nolasīt šo mākslinieces piedāvājumu kā mērķtiecīgu zīmi neizdevās.

Moriss Vilkinss – Egons Dombrovskis, Frānsiss Kriks – Gatis Maliks // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Tas, ko režisore parāda precīzā cēloņsakarību virknē, ir cilvēcisko attiecību ietekme uz zinātniskā darba rezultātiem. Sastopot savā priekšā pašpietiekamu, pašapmierinātu un diezgan augstprātīgu “veču kompāniju”, kas paspējuši mainīt iecerētos spēles noteikumus vēl pirms kolēģes ierašanās, zinātniece noslēdzas. Jau tā problemātiskā komunikācija kļūst pilnīgi apdraudēta. Ledus, kas izaug starp Rozalindu un viņas tiešo priekšnieku – Egona Dombrovska Morisu Vilkinsu – tā arī neatkusīs. Viņa ierodas Londonā, rēķinādamās ar konkrētiem spēles noteikumiem, kas netiek ievēroti, bet, skaidrodamās par to, Rozalinda parāda sava rakstura asās šķautnes un pilnīgu humora izjūtas trūkumu. Savukārt viens aspekts uz mūsdienu skatītājiem iedarbojas kā pātagas cirtiens – kad Vilkinss ierāda Franklinai vietu, norādot, ka priekšniecības istabā pusdieno tikai vīrieši. Taču šī nav rūpīgi izperināta Vilkinsa ļaunprātība, bet rutīnas lieta laboratorijā, kurā nav strādājušas sievietes. Tas, ka Vilkinsam šāda kārtība ir pa prātam un viņš to negrasās mainīt, aizvainodams kolēģi, būtiski ietekmē attiecību tālāko attīstību, lai arī vēlāk seko vairāki neveikli izlīgšanas mēģinājumi.

Franklinas un Vilkinsa pretstāvēšanas ass Liepājas variantā ir konflikts starp talantīgu zinātnieci, sievieti ar smagu raksturu un, visticamāk, zināmām veselības problēmām un drīzāk organizatoru, nekā zinātnieku, kurš gan vada laboratoriju, taču ir skaidri redzams, ka viņa personiskās īpašības nav piemērotas lielu sasniegumu veikšanai. Atkal atveram Vikipēdiju. Kalsns, briļļains vīrietis ar apņēmīgu skatienu. Protams, ej nu zini, kāds viņš bija dzīvē, bet luga dod iespēju dažādiem variantiem. Egona Dombrovska veidotais raksturs ir interesants kā cilvēks, pat atstāj patīkamu iespaidu, tomēr aktieris neļauj līdz galam noprast, vai viņa varonis ir talantīgs zinātnieks un, ja nē, kam pateicoties, tad viņš ir nonācis prestiža zinātnieku kolektīva galvgalī. Katrā ziņā pēc tā, kā spēlē Dombrovskis, ir skaidrs, ka viņa varonis erudīcijas un prāta ziņā pilnīgi noteikti no Franklinas atpaliek visos parametros un pats neko izcilu nebūtu sasniedzis. Vai tas ir balstīts vēsturiskos faktos, neesmu pārbaudījis.

Tas, ka Vilkinss faktiski parāda konkurentiem Franklinas atklājumu – minēto 51. fotogrāfiju, kurā redzama spirāle, lugā un izrādē tiek parādīts kā pēc cilvēciskām attiecībām izslāpuša, raksturā pavāja un neapdomīga cilvēka rīcība. Parādot savas kolēģes pētījuma rezultātu citiem zinātniekiem, viņš izdara pakalpojumu zinātnei kopumā, bet atņem laurus tai, kura bijusi ļoti tuvu atklājumam. Vilkinss uzvedas kā puika, kurš grib ar kaut ko izcelties citu puiku barā. Un parāda bildīti, kas dod vajadzīgo grūdienu Frānsisa Krika un Džeimsa Vatsona pētījumiem. Nobela prēmiju 1962. gadā viņi saņems visi trīs, kad Rozalinda Franklina jau četrus gadus būs mirusi. Jautājums ir, vai tad, ja viņa būtu dzīva, par zinātnieci balvu dalīšanas brīdī atcerētos. Liekas, ka atbilde ir nē, taču nav jēgas spriest par to, kā būtu, ja būtu.

Izrādē redzam vēl četrus zinātniekus, kuru loma notikumos ir nozīmīga, bet atšķirīga. Vispirms konkurējošā “blice”, kurā aktīvāks, jo motivētāks ir Vilkinsa atraidītais Džeimss Vatsons Kaspara Goda atveidojumā. Manis redzētajā izrādē Kaspara Goda darbs bija viens no precīzākajiem un interesantākajiem. Tandēmā ar Gata Malika korekti nospēlēto Frānsisu Kriku Vatsons ir vilcējspēks tieši tāpēc, ka vēlas pierādīt savu taisnību. Izrādē ieskanas varbūtība, ka Vilkinss izpļāpā noslēpumu arī tāpēc, ka atzīst savu kļūdu, Vatsonu nepieņemot savā komandā, respektīvi, remdējot sirdsapziņas gruzdēšanu.

Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vēl divi iestudējuma varoņi pārstāv jauno zinātnieku paaudzi, un abi aktieri šīs lomas nospēlē atzīstami precīzi. Franklinai “piestiprinātā” asistenta Reja Goslinga lomā Mārtiņš Kalita atklāj rūpes par slaveno kolēģi, jo viņš labāk nekā jebkurš cits redz, kas notiek Franklinas un Vilkinsa starpā, bet nevar tur neko ietekmēt. Tāpat viņš redz un zināmā mērā pareģo to, ka kolēģe pārāk bieži ieiet rentgena staru zonā, pakļaudama sevi apstarošanai. Jaunā zinātnieka nedrošība, īsti neizšķiroties par nostāšanos kolēģes-sievietes pusē, ir laikmeta un konkrētās situācijas fona diktēta, tomēr varonis to pārdzīvo. Savukārt Edgara Ozoliņa jaunais censonis Dons Kaspers ne tikai apbrīno Rozalindu kā zinātnieci, bet interesējas par viņu arī kā sievieti.

Režisores kaprīzes dēļ pie lomas, kurā īsti nav, ko darīt, ticis Sandis Pēcis. Lugā varoņi bijušos notikumus rekonstruē paši bez pamudinājuma no malas, izrādē šāds pamudinājums nāk no Sanda Pēča Vadītāja. Tomēr īsta vieta izrādes konstrukcijā šādam tēlam nav atrasta.

Dramaturģe, apzinoties, ka vēstījums ir “pasauss”, likusi Rozalindai atcerēties bērnību, īpaši tēvu. Šīs vietas izrādē Inesei Kučinskai ir riskantākās, jo balss tā vien raujas ierastu paņēmienu gultnē, no kuras aktrise kopumā izvairījusies ļoti veiksmīgi, radot savā varoņu galerijā ne ar ko nesalīdzināmu tēlu. Izrādes beigas, kurās izspēlēta nenotikusi saruna starp Vilkinsu un Franklinu, ir uzrakstīta neizbēgami sentimentāli, taču aktieri neieslīgst sevis žēlošanā un salkanībā. Personīgi man mazliet lugā un izrādē trūkst izvērstas vietas tai Rozalindai, kas ir spējīga pēkšņa impulsa dēļ aizbraukt un piezvanīt no Šveices, jo viņai šāds brauciens licies nepieciešams. Tā ir tā Rozalinda, kas ikdienā nav redzama aiz aizsargbriļļu stikliem – spontāna un aizrautīga.

Kāds ir Franklinas – tās, kas izrādē, ne dzīvē – noslēpums, kas piesaista, neskatoties uz to, ka rakstura asumi var savainot jebkuru, kurš tuvojas? Šķiet, visi saprot, ka viņa ir, iespējams, fanātiķe, bet ļoti godīga fanātiķe un zina, ka jebkuru panākumu var izcīnīt, daudz ko upurējot. Tieši tāpēc situācija ar 51. fotogrāfiju izskatās tik nelāgi – tas nav nekas unikāls vai nebijis, ka kāds nopludina cita darba rezultātu, bet šis ir prasījis pārāk daudz, lai to vienkārši izčivinātu tālāk.

Izrādē nekur neparādās slavenās DNS spirāles. Arī videomākslinieka -8 piedāvātajā vizuālajā “celiņā” nē. Taču, runājot par tām, ir skaidra autores samērā didaktiskā ideja, ka tās, tāpat kā vīriešu un sieviešu pasaules, nesaskaras. Skatītājs no izrādes aiziet ar vieglām skumjām un klusu vēlmi, lai saskarsme tomēr būtu notikusi. Ne tikai tāpēc, ka Rozalinda Franklina palika bez pelnītajiem lauriem. Viņa, kas kailām rokām lauzusi sev ceļu zinātnē, būtu pelnījusi vairāk cilvēciska siltuma.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt