Kroders Vērtē

Feb
28
2017

Estētisma bīstamie ziedi

Dorians Grejs – Dainis Grūbe // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Oskars Vailds

„Doriana Greja ģīmetne” ir viens no vispersoniskājiem Oskara Vailda darbiem, jo rakstnieks pats savā veidā bija gan Dorians, gan lords Henrijs, gan Bazils. Dzimis Īrijā pazīstama antikvāra un talantīga ārsta ģimenē, Vailds uzauga brīvā un liberālā gaisotnē. Viņa izglītotā māte lēdija Džeina Frančeska rakstīja dzeju, tulkoja no vairākām Eiropas valodām un cīnījās par sieviešu tiesībām. Sērojot par meitu, kura pēkšņi nomira no drudža desmit gadu vecumā, nereti ietērpa jaunāko dēlu Oskaru sieviešu drēbēs. Varbūt nākamais rakstnieks bija lasījis mātes tulkoto Vilhelma Meinholda gotisko šausmu romānu „Burve Sidonija”? Katrā ziņā „Doriana Greja ģīmetnē” ir jaušama gan šī, gan arī tolaik populārā skotu rakstnieka Roberta Lūisa Stīvensona darba „Savādais notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu” (1886, jaunākajā latviešu tulkojumā „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, 2013) ietekme. Kurā brīdī jaunā Oskara Vailda iztēli sagūstīja stāsts par perfekcionistu doktoru Džekilu, kurš, nespēdams samierināties ar saviem trūkumiem, pārdrošu eksperimentu rezultātā nodala savu slikto, dzīvniecisko pusi, pārvēršoties ļaunajā misterā Haidā? Ideālais doktors Džekils, kurš piekopj godājamu un tikumīgu dzīvi, bet spēj pārvērsties misterā Haidā, kurš netraucēti nododas dažādām nelietībām, lai pēc tam pārvērstos atpakaļ, – šī cilvēka dabas duālība Vaildu valdzina visu mūžu un atspoguļojas gandrīz visos viņa darbos.

Jau trīspadsmit gadu vecumā nākamais rakstnieks ģērbjas pēc jaunākās modes un vēlāk, studējot Oksfordā, šokē visus gan ar savu ekstravaganto dzīves un ģērbšanās stilu, gan nepiedienīgi vienaldzīgo attieksmi pret reliģiju un citām Viktorijas laika Anglijas oficiālajām vērtībām. Viņš kolekcionē zilo procelānu un pāva spalvas; sākotnēji ņirgas, bet vēlāk ne mazumu apbrīnas un atdarinātāju Oskaram sagādā viņa iecienītās pusgarās samta bikses un puķe pogcaurumā. Oksfordā viņš satuvinās gan ar gleznotāju Frenku Mailzu, gan homoseksuālo estētu lordu Ronaldu Goveru – iespējamiem Bazila un lorda Henrija Votona prototipiem „Doriana Greja ģīmetnē”.

Pārcēlies uz Londonu, ar savu brīvo dzīves stilu, asprātību un hēdonismu Vailds ātri izvirzās jauno estētu pulka priekšgalā, kļūst par estētisma karognesēju un simbolu. Ceļo uz ASV un Kanādu (1881), kur 260 dienās nolasa 140 lekcijas par estētiku. Raksta traģēdiju brīvajā pantā ievērojamajai amerikāņu aktrisei Mērijai Andersonei, ko plānots uzvest Ņujorkā, bet „zvaigzne” šo lugu noraida. Tas Vaildu vēlāk, jau 1890. gados, nekavē turpināt rakstīt skatuvei, kur viņa lugas „Lēdijas Vindermīres vēdeklis”, „Sieviete, kas nav uzmanības vērta”, „Ideālais vīrs” un „Cik svarīgi būt nopietnam” gūst lielus panākumus. Apprecas ar advokāta meitu, izglītoto Konstanci Loidu (1884), kura viņam dāvā divus dēlus; saraksta dēliem veltīto krājumu „Laimīgais princis un citas pasakas”. Šķietamo ģimenes idilli sagrauj Vailda iepazīšanās ar jauno, sportisko skaistuli lordu Alfrēdu Duglasu jeb Boziju; no šīs kaislības rakstnieks nekaunas, jo redz tajā no senajiem grieķiem mantoto, Platona, Mikelandželo un Šekspīra darbos atspoguļoto attiecību modeli. Viktoriāniskā sabiedrība ir pretējos uzskatos, un, aktīvi iesaistoties Duglasa tēvam, Oskars Vailds tiek notiesāts uz diviem gadiem spaidu darbos, jo homoseksualitāte tolaik Anglijā ir krimināli sodāms noziegums. Sieva ar dēliem aizbrauc uz Šveici, atsakoties pat no vīra uzvārda.

Sākas 19 mēnešu ilgs pazemojumu laiks rakstnieka dzīvē, kad viņam liegts pat papīrs un tinte. Pēc iznākšanas no cietuma viņi ar Boziju atkal satiekas, taču attiecības nav harmoniskas, jo jaunais lords ir pārtapis par Dorianu Greju, bet novecojošajam rakstniekam, kurš sākotnēji lorda dzīvē īstenojis Henrija lomu, tagad nākas izdzīvot Bazila likteni. Vailds uzraksta sirdi plosošu, nežēlīgi atklātu dramatisku monologu – grēksūdzi, kur runā gan par Alfrēda izpriecu kāri un cietsirdību, gan sevi asociē ar Jēzus Kristu, kas rakstnieka redzējumā ir brīvs, neatkarīgs mākslinieks – indivīds, kurš nostājas pret sabiedrību. Žurnālists Roberts Ross, kuram Vailds šo darbu uztic, to nosauc „De Profundis” pēc 130. psalma un publicē tikai piecus gadus pēc rakstnieka nāves (iesaku izlasīt – satricinoši!) Šo Vailda dzīves posmu un sarežģītās attiecības ar Boziju un Rosu tēlo britu dramaturgs Deivids Hērs savā lugā „Jūdas skūpsts”, ko Dž. Dž. Džilindžers savulaik iestudēja mūsu Nacionālajā teātrī (2008).

Cietums salauž Vailda dzīvi: radīšanas spējas viņš vairs neatgūst, kaislības ir apdzisušas, un dzīves pēdējos gadus rakstnieks pavada, klīstot pa Eiropu un mitinoties lētās viesnīcās. Vienā no šādām Parīzes viesnīcām, novārdzis un slims pēc auss infekcijas iegūtā cerebrālā meningīta, Oskars Vailds lorda Henrija vecumā (46 gados) mirst. Savu starojošo jaunības portretu sašvīkājis un sadurstījis ar izaicinājuma, protesta un nepiesātināmu baudu nažiem.

Dorians Grejs – Dainis Grūbe, lords Henrijs – Juris Žagars // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

„Doriana Greja ģīmetne” un latviešu teātris

Latviešu teātrī dažādos laikos bieži iestudētas Vailda asprātīgās, izsmalcinātās salonkomēdijas, īpaši Nacionālajā teātrī 20. un 30. gados, arī Dailes teātrī, kur to interpretācijas parādījušās arī 20./21. gadsimta mijā („Lēdijas Vindermīres vēdeklis” 1992, „Cik svarīgi būt nopietnam” 2002), Liepājas teātrī Baņuta Rubess mūsdienīgas asociācijas iepludināja komēdijas „Ideāls vīrs” (2002) uzvedumā. Iestudēta arī „Salome” – gan kā Riharda Štrausa opera klasiskā variantā, gan modernā Andreja Žagara tvērumā (1999); gan kā dramatisks darbs savulaik Dailes teātra pirmajā sezonā, pašam Eduardam Smiļģim spēlējot Hērodu; gan Regnāra Vaivara skandalozajā versijā Jaunajā Rīgas teātrī (1998) ar Salomi kā izlutinātu Lolitu un Jāni Kristītāju, kurš skraidīja apkārt ar piekārtu plastmasas fallu; gan Lauras Grozas-Ķiberes ekstravagantajā interpretācijā Dailes teātra Mazajā zālē (2013).

Stāstam par Dorianu Greju teātrī pievērsies Alvis Hermanis JRT (1994), radot iestudējumu ar izsmalcinātu, stilizētu un noslīpētu formu. Stilizācijas un estetizācijas ziņā režisora brīvajās postmodernajās rotaļās ar dažādu kultūras slāņu zīmēm te bija vērojamas paralēles ar A. Hermaņa pirms tam iestudēto Jukio Mišimas „Marķīzi de Sadu”, līdzība izpaudās arī Skaistuma un Baudas, Nāves, Mīlestības un Nežēlības ciešajā savijumā un kontrastos. Iestudējuma muzikālo fonu veidoja Sergeja Prokofjeva baleta „Romeo un Džuljeta” mūzika, arī aktieru kustībās dominēja stilizēti baleta elementi un no kino aizgūtais palēninājuma princips. Viss notiekošais tika traktēts kā vīzija, ko savā iztēlē materializēja Ģirta Krūmiņa Autors, tālab arī aktieru runas veids bija stilizēts, jo valdīja princips „teātris teātrī”. Romeo un Džuljetas tēmas izcēlums akcentēja Mīlestības, Skaistuma un Nāves neizbēgamo saistību. Elitas Kļaviņas androgīno Dorianu Greju režisors traktēja kā absolūtā, pilnīgā Skaistuma iemiesojumu, kam nav dzimuma. Arī lorda Henrija loma bija uzticēta sievietei – aktrisei Regīnai Razumai, jo asprātībai, cinismam, amorālismam un velnišķīgumam taču arī nav dzimuma. Kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes radītajos elegantajos tērpos izrādes varoņi izslīdēja no balto kulišu aizslietņiem kā Autora un režisora fantāzijas tēli rēgainā maskarādē, kur dzīvi cilvēki mijās ar augstākās sabiedrības lellēm un manekeniem. Lords Henrijs ar laiska dendija gurdeno grāciju bija šīs ārišķīgās manekenu pasaules spožākais pārstāvis, bet E. Kļaviņas Dorians ar zeltītās spirālītēs ieveidotām matu sprogām, neveiklām kustībām, dziedošu runu un sapņainu skatienu – viņa centīgs skolnieks, kurš izrādes sākumā vēl neapzinājās ne sava skaistuma varu, ne bīstamību, ne arī sava skolotāja paradoksālo sentenču bīstamību. Metaforiski ietilpīga bija lorda Henrija un Doriana deja uzveduma otrajā daļā, kad izmaiņas varēja vērot ne tikai E. Kļaviņas varoņa ārējā veidolā, kur pusgarās, zēniskās bikses bija nomainījis smokings, stūrainās kustības – eleganta, atbrīvota plastika, bet visas Doriana būtnes triumfējošajā, saldējošajā vienaldzībā, absolūtā formas, skaistuma perfekcijā un pilnīgā cilvēciskā iztukšotībā.

Negaidīts bija uzveduma fināls, kur režisors baleta vecmeistariem Ievai Grotusei un Arvīdam Ozoliņam lika izdejot Romeo un Džuljetas duetu. Tas kontrastēja ar izrādes vēso ironiju un blazētību, apliecinot, ka neīstajā manekenu pasaulē tomēr spēj izdzīvot Mīlestība un pašaizliedzīga kalpošana mākslai. Kaut kas silts un dzīvs, kam nepiemīt absolūtā skaistuma perfekcija, bet kas vienīgais piešķir jēgu mūsu esamībai. Tas bija jauns pavērsiens ne tikai A. Hermaņa, bet visa teātra estētiskajā un ētiskajā programmā.

Pāris gadus vēlāk Rīgā un Jūrmalā, starptautiskās Mihaila Čehova meistardarbnīcas laikā, man laimējās satikt amerikāņu aktieri Hērdu Hetfīldu (Hurd Hatfield, 1917-1998), kurš spēlēja Dorianu 1945. gadā Holivudā uzņemtajā „oskarotajā” filmā, pēc kuras aktieris „nākamajā rītā pamodās slavens”. Vecais, joprojām šarmantais kungs priecājās dzirdēt, ka latviešu teātrī Vailds ir pazīstams, un atzinās, ka jūtas kā novecojis Doriana Greja portrets: tik spēcīgu iespaidu uz aktieri bija atstājusi šī loma, kuras apzīmogots viņš jutās visu mūžu. Neesmu redzējusi režisora Olivera Pārkera (Oliver Parker) 2009. gadā uzņemto filmu ar Benu Bārnsu (Ben Barnes) Doriana un Kolinu Fērtu (Colin Firth) lorda Henrija lomā, kas tika raksturota kā vizuāli skaista, nodēvējot to par „satriecošu gotisku trilleri” (Daily Mail). Taču jau gadu desmitiem ilgi manos atmiņu failos glabājas ārējās formas ziņā necila, bet lorda Henrija atveidotāja Jurija Jakovļeva fascinējošā tēlojuma dēļ neaizmirstama krievu filmas versija vēl no padomijas laikiem. Sen aizmirsies jaunais aktieris – smukulītis, kurš spēlēja Dorianu Greju, bet tas, kā J. Jakovļeva varonis īstenoja Doriana garīgo pavedināšanu, bija īsta aktiermeistarības paraugstunda: tur nebija neviena lieka žesta, vārda, tikai absolūts izteiksmes lakonisms, mērķtiecība, velnišķīga bīstamība un valdzinājums reizē.

Lauras Grozas- Ķiberes izvēle: dzīves orķestris

Laura Groza – Ķibere savai versijai par Dorianu Greju izvēlējusies ietilpīgu metaforu, padarot gandrīz visu Dailes teātra ansambli par orķestra dalībniekiem, kurus diriģē gan lords Henrijs, gan Bazils, gan Dorians Grejs. Radīta vizuāli krāšņa un iespaidīga, mūzikas piesātināta izrāde, kur teju vai katram tās dalībniekam atrasts spilgts ietērps, savs instruments un savas krāsas. Nereti šis Vailda darbs tēmas ziņā ticis salīdzināts ar Riharda Vāgnera „Tanheizeru”, taču šim asociatīvajam aspektam Dailes teātra izrādē nav sekots: kā žanrisko pamatintonāciju režisore izvēlējusies ironiju un grotesku, piešķirot katram orķestrantam spilgtu parūku un ekstravagantu tērpu Vivjenas Vestvudas stilā, savukārt dzīves orķestra novecošanos un deģenerēšanos akcentējot ar ķēmīgu grimu. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka radījusi elegantus tērpus Daiņa Grūbes Dorianam, taču pie gaužām dīvaina groteska ietērpa – sarkanas parūkas un bārdas, pusgarām zeķēm un smieklīgām biksēm izrādes pirmajā daļā ticis Intara Rešetina Bazils, kurš šajā ietērpā atgādina mākslinieka karikatūru vai dusmīgu pasaku rūķi. Taču aktierim pietiek spēka un talanta, lai izlauztos no šīs ārēji groteskās čaulas un radītu tēlu, kuram gandrīz vienīgajam šajā izrādē izdodas radīt līdzpārdzīvojumu skatītājos.

Skats no izrādes "Doriana Greja portrets". Centrā: Bazils – Intars Rešetins // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

D. Grūbes Dorians izrāžu gaitā piedzīvo attīstību, aizvien uzskatāmāk atklājot to, kā viņa varonis pamazām zaudē nevainību, paļaudamies Henrija amorālisma, savu slēpto tieksmju un dzīves baudu vilinājumam. Aktieris vairs nespēlē tikai sava varoņa egoisma eskalāciju, nocietināšanos un pārvēršanos nejūtīgā monstrā: viņa tēlojums izaug līdz vispārinājumam ne tikai par „zelta jaunatnes” visatļautību, bet par jebkura jauna, dzīvei atvērta indivīda likteņa apdraudējumu, piesārņošanos, pašiznīcināšanos, sekojot viltus brīvības saukļiem. Režisori, šķiet, maz interesējušas Doriana un lorda Henrija attiecības metafiziskā un filozofiskā, faustiskā un mefistofeliskā griezumā: vai tad citādi tiktu tā akcentēta šo attiecību sadzīviskā, fiziskā puse? Vai tad citādi Jura Žagara Henrijs būtu traktēts kā omulīgs paradoksu bārstītājs, kurš savus asprātību lādiņus šauj teju „uz dullo”, sak, varbūt kādam trāpīs? Ar bēthovenisku matu ērkuli apveltītais J. Žagara varonis atgādina nevis Vailda velnišķo imorālistu, kurš precīzi kā mednieks ir aprēķinājis un izplānojis katru sīkumu Doriana dvēseles medībās, bet nevainīgu bonvivānu, kurš aiz gara laika amizējas, šokējot liekulīgo sabiedrību ar smalkiem aforismiem.

Aizmēztas arī visas šekspīriskās asociācijas, ko piedāvā romāns, sākot jau ar priekšvārdu, kur Vailds piemin Kalibanu no lugas „Vētra”, romāna varoni Sibillu Veinu, par kuras spēlētajām Šekspīra varonēm Dorians tā jūsmo, un beidzot ar hamletiskajām refleksijām un paššaustīšanu romāna galvenā varoņa tēlā, viņam iedzenot nāvē jauno aktrisi/Ofēliju, izraisot viņas brāļa/ Laerta atriebtkāri, u.tml.

Toties režisore nav skopojusies ar homoerotiskiem akcentiem, materializējot un izvēršot uz āru Vailda romānā noklusētās, tikai nojaušamās attiecības Bazils – Dorians, Dorians – Henrijs un pat Doriana attiecības ar jaunekli (Ginta Andžāna atveidā), kura zināšanas ķīmijā palīdz noslēpt Greja noziegumu un kuru viņš pazudina. Vai šī būtu tā provokācija, par kuru šīs izrādes sakarā izteikusies režisore? Vai mūsu skatītāji seksuālā ziņā būtu tik liekulīgi, nezinoši, neattapīgi...? Šī taču jau sen mākslā vairs nav tabu tēma.

Savi apsvērumi režisorei, acīmredzot, bijuši, Doriana Greja vienīgās iemīļotās – aktrises Sibillas Veinas vietā liekot viņam iemīlēties un tikpat spēji vilties balerīnā, dejotājā, ko atveido Elza Leimane. Asprātīgas ir mākslinieces izpildītās parafrāzes par moderno deju, taču īsajā divspēlē ar Dorianu starp abiem pārliecinošs stāsts neizveidojas. Varbūt arī tādēļ, ka E. Leimane ir spēcīga personība, nevis trausla lilija kā romānā, un tālab līdzvērtīga D. Grūbes Dorianam?

Toties elegantu, asprātīgu lorda Henrija sievas tēlu, kas romānā ir vienkārši un tikai smieklīga, izdevies radīt aktrisei Ērikai Eglijai, groteskas vietā akcentējot vēsu, elegantu ironiju. Vērojot, kā vitālie orķestranti pamazām pārvēršas vecišķos, sagrabējušos māžos, šķiet, ka groteska un ironija tomēr šinī gadījumā nav īstā atslēga, jo ved pie ilustratīvisma un pārmērībām. Tas ir grūts žanrs, kurā mūsu aktieri ir maz – lai neteiktu, ka nemaz, – regulāri trenēti, un šādā pasmagnējā izpildījumā tas uzspiež vienkāršotu, negribēti sadzīvisku intonāciju visai iecerei un iestudējumam. Vailda darbs ar visu savu gurdeno grāciju nebūt nav novecojis; tas slēpj neskaitāmus intelektuālās un garīgās enerģijas slāņus. Paklausieties, cik atsaucīgi publika uztver lorda Henrija replikas!

Varbūt problēma šoreiz ir tā, ka režisorei pārlieku daudz spēka prasījusi orķestra/manekenu pasaules metaforas iedzīvināšana un pārāk maz laika atlicis, lai iedziļinātos dzīvajos cilvēkos – galvenajos solistos? Aktieri, īpaši Dainis Grūbe un Intars Rešetins, strādā ar lielu enerģētisko atdevi, sevi netaupot, neapšaubāms ir Jura Žagara profesionālais līmenis, precīza ir arī vairāku otrā plāna orķestrantu, kā Lilitas Ozoliņas un Indras Briķes, skatuviskā esība. Taču kopumā, izrādei ritot uz priekšu visai haotiskā, otrajā daļā pārlieku atslābinātā vai drudžainā temporitmā, iestudējums aizvien vairāk sāk atgādināt grotesku šausmu trilleri, kur sīki cilvēciņi mēģina radīt savas dzīves mūziku, bet pašu vājības, dubultmorāle un kādi neizprotami metafiziski spēki rausta viņus kā marionetes un salauž, iedzenot pašu tumšo kaislību radītā sprostā. Šķiet, ka režisore netic nevienam spēkam, kas varētu glābt šo satrunējušo, liekulīgo pasauli, kura, kā savulaik izteicās Oļģerts Kroders, jautri tenterē uz savu galu.

Dorians Grejs – Dainis Grūbe // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Izrādes fināls ir teju apokaliptisks: mūsdienās skaistums un personības brīvība pārvēršas par destruktīvu, iznīcinošu spēku, mūsdienu fausti un faustiņi paši pārvēršas par mefistofeļiem, aizraujot sev līdzi visu dzīvo. Vai tikai? Man šīs izrādes vēstījums liekas par plakanu, par vienkāršotu, neatbilstošu L. Grozas-Ķiberes un Dailes teātra labāko aktieru talanta mērogam. Gaidu šīs radošās komandas nākamās izrādes. Bez gaidīšanas svētkiem, bet ar cerībām.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Dace
Dace
28. februāris, 2017 · Atbildēt
Burvīgi, paldies :)
Melizande
Melizande
28. februāris, 2017 · Atbildēt
Lieliski uzrakstīts! Paldies! Ļoti žēl, ka Guna Zeltiņa aplaimo mūs ar saviem darbiem tik reti. Manuprāt, viņa un vēl Valda Čakare ir cienījamākās autores mūsdienās teātra jomā - diemžēl gan abas raksta vienlīdz reti, tāpēc tie vienmēr ir svētki un bauda.
Tik neliels kļūdas labojums - Riharda Štrausa "Salomi" 1999. gadā neiestudēja vis Andrejs Žagars, bet gan lietuviešu režisors Gintars Varnas. Žagars tajā laikā vispār vēl nebija sācis iestudēt operas. Ja nemaldos, tad pirmā (R. Vāgnera "Klīstošais holandietis") bija 2002. gadā.
Pollovjaņņikovs
Pollovjaņņikovs
28. februāris, 2017 · Atbildēt
Ja ne mazāko cerību vairs neraisa Groza, grozoties no izrādes izrādē ar saviem dūņu kurvīšiem, tad patiesi Valda Čakare un Guna Zeltiņa, kā te jau minēts, mūs atalgo ar sajūtām, ka visi vēl neesam jukuši. Ja dziļi un pamatoti analizē Vaildu un koncepciju DT gaumē, tad vēl gribas klāt piemest savu domu par nesen tv atrādītajiem Raiņa sapņiem- vēl diženāk ķēzīt virsū latviešu kultūrai, kā to dara NT ar ģenerālisimusu Rubeņsu, kalpotāju Strūgu un viedo Serribraččņikovu, nav iespējams.
Armands Kalniņš
Armands Kalniņš
28. februāris, 2017 · Atbildēt
Vērtīgi izlasīt
Gatis
Gatis
22. marts, 2017 · Atbildēt
Jauki, ka autore dalās savās enciklopēdiskajās zināšanās par Vaildu, iepriekš redzētām un pat neredzētām filmām un izrādēm, bet kāds tam visam sakars ar Dailes teātra jauniestudējumu? Vai arī šis "brīvstāvošais ievads" bija nepieciešams, lai jau iepriekš atvainotos par vāji slēpto nepatiku pret Grozas-Ķiberes iestudējumu?
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta