Kroders Vērtē

Mar
14
2017

Danse Macabre

Dorians Grejs – Dainis Grūbe // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Īru izcelsmes rakstnieka Oskara Vailda romāns “Doriana Greja portrets” (vai “ģīmetne”, kā to savulaik pārtulkojis romāna pirmais latviskotājs Jānis Ezeriņš) publicēts 1890. gadā Amerikas literārajā žurnālā Lippincott’s Monthly Magazine. Gadu vēlāk romāns nu jau grāmatas formātā izdots arī Anglijā, tagad tas atbrīvots no homoerotiskām ainām, toties papildināts ar vairākām nodaļām un priekšvārdu-manifestu, kurā 23 aforistiskos punktos formulētas estētisma idejas. Vailds pasludina mākslu par mākslas mērķi, moralizēšanu par māksliniekam nepiedodamu stila manierismu, mākslu par nelietderīgu, mākslinieku par skaistuma radītāju; vispārinot var teikt, ka priekšvārdā viņš sadumpojas pret sava laikmeta vadošo izpratni par morāli un mākslinieka–mākslas darba–mākslas vērotāja attiecībām. Romānā, šķiet, tika ierakstīts paša Vailda liktenis, jo mēnesi pēc grāmatas izdošanas viņš iepazīstas ar lordu Alfrēdu Duglasu jeb Boziju, un turpmākajiem notikumiem abu biogrāfijās ir daudz kas kopīgs ar romānā aprakstīto. Pāris gadu vēlāk Vailda un Bozija seksuālās attiecības un viktoriānisma laikmetam nepieņemamā uzvedība beidzas ar skandālu un tiesu, kas pilnībā izmaina Vailda dzīvi.

Dodoties mājup no režisores Lauras Grozas-Ķiberes Dailes teātrī iestudētās izrādes “Doriana Greja portrets” (režisore pati veikusi dramatizējumu kopā ar Evitu Mamaju, kas izrādes vajadzībām romānu tulkojusi), domāju par tām lietām, kas ietekmē manu izrādes skatīšanās pieredzi, bet vienlaikus ir ļoti nosacīti saistītas ar pašu iestudējumu, – par garastāvokli un tiem dienas notikumiem, kas piedzīvoti, pirms ienāku teātrī, bet galvenokārt par savām gaidām. Pēdējos pāris gados Daiņa Grūbes aktierspēle (viņš atveido Dorianu Greju) un Grozas-Ķiberes režijas darbi meistarības latiņu ir uzcēluši ļoti augstu. Nepiepildītas gaidas sagādā vilšanos, un es domāju, kāda nez man būtu izrādes pēcgarša, ja es neko grandiozu negaidītu. Pieļauju, ka “Doriana Greja portreta” fabula ir vispārzināma, līdz ar to, dodoties uz izrādi, mani pastiprināti interesēja, kā tiks attēlotas centrālās trijotnes (Doriana–Bazila–Henrija) attiecības, kāds psiholoģiskais pamatojums tiks rasts viņu rīcībai, vai izrādes veidotāji liks uzsvaru uz skatītāja līdzpārdzīvojumu vai arī dos vielu uz skatuves notiekošā racionālai analīzei utt. Dodoties mājup, es domāju, ka redzētais bijis kas ļoti glīts, bet man, atšķirībā no Vailda, ar skaistumu vien nepietiek.

Iestudējuma spēcīgākais elements ir scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotais skatuves iekārtojums. Tā centrā ir bedre, ap kuru darbojošās personas riņķo kā ap tukšu baseinu un kas tiek izmantota gan kā Doriana mājvieta un citas sadzīviskas telpas, kurās ļauties miesas baudām, gan kā orķestra bedre. Virs tās ieslīpi piestiprināts milzīgs ekrāns, kas brīžiem kļūst par spoguli, kurā redzam, kas bedrē notiek ar Dorianu – šajā aspektā bedres simbolu var interpretēt arī kā galvenā varoņa zemapziņu –, brīžiem uz tā tiek izgaismots galvenā varoņa portrets. Kad ekrāns kļūst caurspīdīgs, varam redzēt, kas aiz tā notiek uz paaugstinājuma skatuves aizmugurē. Telpa apzināti organizēta daudzdimensionāli (pēc vajadzības izmantojamais ekrāns) un trīs līmeņos (pazeminājums, skatuve, paaugstinājums), turklāt atveidotajiem notikumiem nepieciešamie akcenti tiek precīzi salikti ar izgaismojumu (gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs). Ar scenogrāfiju saskaņoti arī darbojošos personu groteskie skatuves tērpi, un der uzsvērt, ka kostīmu māksliniecei Kristīnei Pasternakai uzdevums bijis visai grūts – parādīt gan Doriana dzīves laika (19. gadsimta otrās puses) Anglijas aristokrātu aprindas, gan Grozas-Ķiberes izrādēm raksturīgo laikmeta nosacītību, gan stilizētas mūsdienas. Jau atkal trīs līmeņi – pagātne, tagadne un vispārināts laiks –, taču uz mūžīgā kategoriju un pārlaicīgā atspoguļojumu iestudējums nepretendē.

Dorians Grejs – Dainis Grūbe, lords Henrijs Votons – Juris Žagars // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Izrādes, tāpat kā romāna, centrā ir nebūt ne svētā trijotne: Daiņa Grūbes Dorians Grejs, Intara Rešetina Bazils Holvards un Jura Žagara lords Henrijs Votons. Mākslinieks Bazils ir iemīlējis Dorianu un uzgleznojis viņa portretu – savu labāko darbu. Doriana skaistums ir tas, kas Bazilu piesaistījis, un skaistums viņam nozīmē dvēseles un miesas harmoniju. Šāda izpratne par skaisto ir sengrieķiska un, zinot Vailda erudīciju un lielo interesi par antīko laiku, var teikt – arī nosacīti vaildiska. Nosacīti, jo Vaildam gan dzīvē, gan literārajos darbos ir licies interesanti graut ne tikai novecojušus priekštatus, bet arī šķietami perfektas lietas. Kāpēc? Domāju, ka literāro virzienu un Vailda personības kontekstā to var skaidrot ar modernismam būtisko priekšstatu par autora dzīvi kā mākslas darbu, kurā konflikti un sadursmes piesaista sabiedrības uzmanību un piešķir visam notiekošajam vitālu intensitāti, savukārt Vailda romāna analīzes aspektā cilvēka bojāeja ir viena no centrālajām tēmām: skaistuma iemiesotājs un pats skaistums tiek pārbaudīti ar kārdinājumiem, līdz ir sagrauti. Bazila radītais portrets noveco Doriana vietā un kļūst par viņa dvēseles spoguli (bez pēdiņām) – lūkojoties portretā, kurā sejas vaibsti mainās līdzi Doriana netikumiskajai rīcībai, galvenais varonis redz patiesību par savu dvēseli, šausminās, taču vienlaikus arī ļaujas kārdinājumam, jo neviens cits uz skatuves šo portretu neredz un visi turpina jūsmot par Doriana ārējo skaistumu un jaunību. Un tas atraisa Doriana rokas nodoties netikumiem. Vailda romāns gan tikai nosacīti pieskaitāms pie izaugsmes romāna (Bildungsroman) tradīcijas, tomēr galvenā varoņa iekšējā pārveidošanās, šķīstā jaunekļa pārtapšana par dēmonisku izvirtuli ir ārkārtīgi svarīga. Iestudējumā uzsvars likts uz ko citu, un Grūbes Dorians jau pašā izrādes sākumā ir neslēpti apveltīts ar potenciāla manipulatora spējām (žesti, ķermeņa valoda, augstprātīgā izturēšanās pret Bazilu, runas intonācija), tādējādi galvenā varoņa attīstība no izrādes sākuma līdz beigām neveido kontrastu, tā drīzāk parāda Doriana patieso dabu un sevis iepazīšanu, nevis iekšējo transformāciju.

Viena no iestudējuma centrālajām metaforām ir orķestris, to kā diriģents vada Jura Žagara lords Henrijs. Orķestris iemieso Doriana laika aristokrātisko, netikumisko un baudām atvērto sabiedrību, un vairāki tā dalībnieki atgādina dažādas mūsdienu popkultūras zvaigznes (piemēram, Ginta Andžāna atveidotā ķīmijas studenta Alana Kempbela tēls ir vizuāli līdzīgs Maiklam Džeksonam). Jau lorda Henrija un Doriana iepazīšanās brīdī diriģents ātri vien liek Dorianam spēlēt uz jauneklim vēl neiepazītām dvēseles stīgām, ierosina viņu izbaudīt dzīvi, iekustina viņa “izjūtu drāmu” (tā izrādes žanru definējuši tās veidotāji). Jura Žagara spēlētais lords Henrijs ir vārdu meistars, staigājoša glītu Vailda aforismu un paradoksu vārdnīcele, kas iegulda savu laiku Dorianā kā biznesa projektā ar mērķi gūt aristokrāta cienīgu peļņu – vienkārši paskatīties, kas no tā visa iznāks. Viņš nav ne skolotājs, ne mefistofelis. Daiņa Grūbes Dorians kļūst par lorda Henrija teorētisko priekšstatu īstenotāju praksē, taču viņu attiecību filosofiskais slānis uz skatuves parādīts ļoti virspusēji, priekšplānā ir uzdzīve – biseksualitāte un orģijas, narkotikas, alkohols u. tml. Viena no iespaidīgākajām izrādes ainām norisinās kādās viesībās, kad Dorians ar dēmonisku smaidu sejā diriģē ne tikai orķestri, bet arī skatītājus. Tomēr man nepalika skaidrs, kāpēc tobrīd orķestris fonogrammas pavadījumā imitē muzicēšanu bez instrumentiem rokās (mūziķu falšums? skaistums, kas nepieciešams Dorianam, ir tik pilnīgs, ka kļūst reāli nesasniedzams? cilvēki paši ir instrumenti Doriana rokās? – šīs interpretācijas neiederas izrādes kopējā kontekstā), tādējādi emocionāli pieblīvētā aina iegūst neveiklu, drusku komisku veidolu. Kamēr Doriana baudkāres sekas redzamas vien viņa portreta vaibstos, pārējie orķestra dalībnieki noveco, pārvēršas par staigājošiem biedēkļiem ar lieliem, pelēkiem riņķiem zem acīm – Danse Macabre, ko Dorians iesāk pēc iepazīšanās ar lordu Henriju (Kamila Sensānsa “Nāves deja” ir pirmais skaņdarbs, ko viņš orķestrī nospēlē kā vijolnieks), vizuāli skar visas izrādes darbojošās personas, izņemot viņu, Dorianam izdodas aizbēgt no vecuma un iegūt imunitāti pret laiku.

Deja ir būtisks izrādes elements arī kādā citā aspektā – epizodisku teātri teātrī vai izrādi izrādē izspēlē Elzas Leimanes atveidotā Doriana mīļotā meitene Sibilla Veina, kas ir balerīna. Abu satikšanās un šķiršanās ir būtiskākais pagrieziena punkts Doriana dzīvē. Līdz tam viņš vēl tikai iesildās baudkārē, sekojot lorda Henrija ieteikumiem, pēc Sibillas pašnāvības, pie kuras vainojams Dorians, atpakaļceļa vairs nav un visu netikumu durvis ir plaši vaļā. Šķiet, galvenais varonis pats ir pārsteigts par to, ka bija iemīlējis Sibillu kā mākslas darbu, nevis kā cilvēku.

Skats no izrādes "Doriana Greja portrets" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vienīgie, kuriem izrādē gribas just līdzi, ir Leimanes Sibilla un Rešetina Bazils. Abi ir mākslinieki, abi ir iemīlējuši Dorianu, un abi iet bojā viņa dēļ. Ja Sibillas nāve ir galvenā varoņa cietsirdības un vērtējuma, ka māksla ir kas svarīgāks par dzīvi, rezultāts, tad Bazila slepkavība ir apzināti paveikta darbība. Savādi sanācis ar to portretu – mākslinieks ir radījis un pats nesaprot, ko. Bazila nogalināšana ir Doriana vēršanās pret savu radītāju, jo bez gleznotā portreta nebūtu Doriana samaitātības, nebūtu apstākļu, kas ļautu no morāles atbrīvotām rokām krist arvien dziļākā bedrē. Bazila nogalināšanu var interpretēt kā dumpi pret Dievu. Bazils rūpējas par Dorianu, mēģina viņu glābt un ir gatavs piedot. (Mākslā ierakstītā dzīve: vai sāpes, ko Bazils jūt, redzot Doriana samaitātību, pēcāk neatbalsojas Vailda jūtās pret Boziju?) Nogalinot radītāju, Dorians pārrauj saites ne tikai ar iespēju, ka kāds uzzinās viņa portreta noslēpumu, bet arī ar varbūtību tikt saprastam. Ne velti izrādes izskaņā, kad viņš izstāsta lordam Henrijam par savu mēģinājumu izdarīt ko labu – pasargāt nevainīgas meitenes godu, nepadarot viņu par savu kārtējo upuri –, pretī tiek saņemti tikai smiekli un izbrīns.

“Doriana Greja portrets” ir vizuāli krāšņa un pārdomāta izrāde, taču vairāk atgādināja man par Vailda lielisko romānu, nevis mudināja nodoties pārdomām par cilvēka dvēseles un miesas harmoniju, izvēļu sekām, baudām un kārdinājumiem. Iespējams, problēma ir manī, jo, pēc Vailda domām, māksla neatspoguļo dzīvi, bet skatītāju.

 

* Raksta autors – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 2. kursa students

 


  Citi autora raksti 

 
 
Do
Do
15. marts, 2017 · Atbildēt
Man ir tīkami Artura Skuteļa raksti, Analīze, skaidrojumi,formulējumi, bet nav laizīšanās ap ierasto, kas mūsu teātra kritiku padarījusi par izsmieklu. Ar izņēmumiem.
Interesējos, kur varētu sastapt Skuteļa k-gu, dāvanu sagatavoju. Prasi kam grib- nezin, vai varbūt negrib zināt?Vai būtu ļauts uzzināt kādas koordināts?
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta