Silvija Radzobe 15.06.2012

Zeldas solo

Maija beigās Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers Kamerzālē piedāvāja jaunu viencēliena izrādi „Neprātīgā Zelda”, pievēršot uzmanību faktam, ka uzvedums tapis radošo meklējumu cikla Brīvā skatuve ietvaros. Radošie meklējumi vienlaikus var nozīmēt pilnīgi pretējas lietas, kā tas realitātē arī noticis. Pirmkārt, tie var būt novatoriski formas meklējumi, otrkārt, neviendabīgs kvalitātes līmenis, kas saistīts ar iestudējuma eksperimentālo dabu.

Novatorisms saistīts ar vairākiem aspektiem. Pirmkārt, iestudējums, kā vēsta jau pieminētā programma, tapis, strādājot ar kolektīvo darba metodi, kas Dailes teātrī, pretēji kā, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī, ir līdz šim nepraktizēts vai maz praktizēts paņēmiens. Jo kā dramaturģiskās kompozīcijas autori blakus režisoram uzrādīti arī abi izrādē nodarbinātie aktieri – Dārta Daneviča un Dainis Grūbe. Bet kā informācijas avots izrādei par 20. gadsimta pirmās puses slavenā amerikāņu rakstnieka Frensisa Skota Ficdžeralda un viņa sievas Zeldas dramatiskajām attiecībām izmantots plašs materiālu klāsts – dokumentālie un biogrāfiskie materiāli, mākslas filmas, abu sarakstītie darbi. Otrkārt (un galvenokārt), „Neprātīgā Zelda” pēc ieceres un daļēji arī pēc realizācijas nav tipiska dramatiskā teātra izrāde. Varoņu raksturus un attiecības teātris vairāk pretendē atklāt ar kustību partitūras palīdzību – dejām, pantomīmiski izteiksmīgām pozām un žestiem, kā arī mūzikas un dziesmu palīdzību (Dārta Dinēviča izpilda pāris dziesmas). Valda Čakare pievērsa manu uzmanību faktam, ka daži muzikālie numuri ņemti no Boba Fosa, amerikāņu horeogrāfa, dejotāja un kino režisora, filmas „All that jazz” (1979), kuras nosaukums savulaik latviešu valodā neveikli tika tulkots kā „Viss šis džezs”. Šajā kinolentē dramatisks stāsts par kāda lielformāta mūzikla iestudētāja radošo procesu un viņa personisko dzīvi, kas nesaraujami vienoti, izstāstīts ārkārtīgi dinamiskā deju un mūzikas valodā, reālistiskus kadrus apvienojot ar sirreālistiskām vīzijām melnā humora un absurda garā. Daži kino/teātra speciālisti filmu lielā mērā uzskata par Boba Fosa autobiogrāfiju, kurā tas paredzēja arī savu turpmāko traģisko likteni. Filma neapšaubāmi varētu būt viens no Džilindžera ieceres avotiem viņa mēģinājumā cilvēka likteni teātrī atklāt netradicionāliem paņēmieniem, kaut arī izrādi ne mēroga, ne intensitātes ziņā, protams, nav iespējams salīdzināt ar filmu.

Izrādes lielais pozitīvais pārsteigums ir jaunā aktrise Dārta Daneviča Zeldas lomā. Teicami ārējie dotumi, dramatiskā teātra aktrisei neticami laba dejas prasme un kustību organiska atbrīvotība, skatuviskais temperaments, prasme atstāt par savu varoni pietiekami noslēpumainu, neizsmeltu/neizsmeļamu iespaidu. Saģērbta Ilzes Vītoliņas izteiksmīgajos tērpos (sarkans, balts), kas izceļ viņas sievišķīgo pievilcību, Dārtas Danevičas Zelda izrādes sākumdaļā riņķo pa skatuvi kā viens vienīgs tīras enerģijas iemiesojums. Viņa nemitīgi smaida, ir sakāpināta, nedaudz pat drudžaini uzvilkta, bet tas labi piedien pašapzinīgajai meitenei, kas tikko apprecējusies ar daudzsološu rakstnieku – priekšā esošā dzīve tikai sola, jo vēl neko nav atņēmusi. Daiņa Grūbes Ficdžeralds ar grūtībām tur līdzi Dārtas Danevičas Zeldai - viņš ir saspringts, pat sasaistīts viņu abu kopīgajās čarlstona improvizācijās, it kā nespēj ne aptvert, ne iekļauties savas dzīves biedrenes uzņemtajā dzīves paātrinājumā. Sākotnēji šāda abu galveno varoņu atšķirība šķiet loģiska: tā taču varētu būt, ka Ficdžeralds iemīlējis Zeldu tieši to īpašību dēļ, kuras pašam trūkst. Taču, uzvedumam attīstoties, rodas vairākas ļoti būtiskas problēmas, uz kurām režisors tomēr devis pārāk aptuvenas, lai neteiktu, ka vispār nav devis nekādas atbildes. Jautājums ir tāds: vai mūsu priekšā ir divi visai atšķirīgā kvalitātē strādājoši aktieri vai arī režisors Zeldas un Frensisa Skota dzīvesstāstu ir izlasījis netradicionāli, pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, uzlūkojot rakstnieku par savas sievas nelaimes cēloni, nevis otrādi.

Spēles laukumā redzams virspusējs, paviršs un tukšs cilvēks, kurš visai mehāniski izstaigā un sasprindzināti izdejo mizanscēnas, neradot nekādu iespaidu, kas un vai vispār viņa varonī notiek. Dažbrīd aktiera sejā pavīd atblāzma no bezpersoniski saldā dežūrsmaida, ar ko viņš tiecas šarmēt TV skatītājus kā kārtējā šova vadītājs. Noticēt tam, ka Daiņa Grūbes varonis ir rakstnieks, pie tam talantīgs, nekādi nav iespējams. Tam traucē ne tikai aktiera spēle, bet arī režisora (vai – kopā ar režisoru) radītās mizanscēnas. Ficdžeralds, uzstutējies uz saliekamām kāpnēm, atveido rakstīšanas procesu. Aktieris groteskā kaislē tēlo radošo drudzi, kaut ko formāli švīkājot uz lapām un mētājot tās pa gaisu. Ir gandrīz smieklīgi. (Bet tikai gandrīz.) Toties baleta vingrinājumi, kuriem maniakālā neatlaidībā nododas Zelda, kad vīrs, uzrāpies pa trepēm, ir viņu pametis pilnīgā novārtā, tiek izpildīti profesionāli, radot iespaidu, ka māksliniece daudz lielākā mērā ir viņa, nevis viņš. (Tas tā ir, ja nepaļaujamies uz savām iepriekšējām zināšanām, bet reāli vērtējam savā acu priekšā notiekošo.) Daiņa Grūbes Ficdžeralds tiecas pārtraukt sievas baletiskos vingrinājumus, atkal un atkal mēģinot noliekt viņas kāju no paceltas pozīcijas normālstāvoklī. Viņu, rodas tāds iespaids, kaitina, pat biedē paša ignorētās sievas norobežošanās, ieiešana kādā iekšējā, tikai viņai piederošā pasaulē, kas ārēji izpaužas šķietamā lelliskumā, līdzīgā E.T.A. Hofmaņa stāstu noslēpumainajām būtnēm – pa pusei cilvēkiem, pa pusei automātiem. Arī Zeldas abstraktā manierē veidotie gleznojumi, ko viņa izkarina pie spēles laukuma sienas, apliecina viņu ja arī ne kā profesionālu, tad vismaz potenciāli apdāvinātu mākslinieci. (Gleznojumus, izrādās, veidojusi pati Dārta Daneviča.) Šādā situācijā Daiņa Grūbes Ficdžeralda un Dārtas Dinevičas Zeldas strīds par to, kurš no kura nozadzis idejas literāriem darbiem, liekas visai viennozīmīgs: zog taču tas, kuram savu ideju nav, un mūsu stāstā tas ir rakstnieks, nevis viņa sieva.

Saspringti mokošās attiecības atrisinās ar Zeldas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Pārspīlēta ir ārējā anturāža Zeldas slimības (?) ainā – ap kaklu vairākās kārtās apmestās govs ķēdes, viņai uzģērbtie pelēkie ubadzes kankari. Taču šīs ārišķības notušē Dārtas Danevičas pārliecinošais tēlojums – viņas varone sēž uz galda, veras publikā, runā lēni, acu skatiens ir pilnīgi apdzisis. Nevar pateikt, vai šī uzveduma Zelda patiešām ir slima klīniskā nozīmē, kā tas bija ar reālo Zeldu Ficdžeraldi, kura saslima ar šizofrēniju, vai arī viņas intensīvā, krāsainā personība ir bijusi tik ļoti ārpus visām normām, ka citi, tai skaitā pašas vīrs, atzinuši sievieti par slimu. Šī situācijas neskaidrība, neviennozīmība (pretēji kā tas ir ar pārmērīgo nenoteiktību Ficdžeralda interpretācijā) nevis kaitina, bet padara tēlu dziļāku, tā saturu ambivalentu.

Kaut arī „Neprātīgā Zelda” uzdod jautājumus arī tādos aspektos, kur skatītāji būtu tiesīgi sagaidīt atbildes, tomēr tas ir viens no saistošākajiem uzvedumiem Dailes teātra visai rimtajā aizejošajā sezonā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt