Kroders Vērtē

Apr
4
2017

Icikērika čauziks

Skats no izrādes "Icikēriks" // Foto – Jānis Sēlis

Ieejot Eduarda Smiļģa Teātra muzeja otrā stāva zālē, kur tiek spēlēta “Teātra TT” producētā izrāde “Icikēriks”, pārsteigumu sagādā pat ne tas, ka tā ir skatītāju pilna, bet gan publikas vecums, kas krietni pārsniedz nosacītās mērķauditorijas vecumu – ja pieņemam, ka izrāde par trīspadsmitgadīgiem tīņiem adresēta viņu vienaudžiem. Konkrētajā vakarā Klāva Knuta Sukura iestudējumu skatījās galvenokārt studentu vecuma ļaudis, kas, protams, nav nekas slikts.

Izrādes laikā konstatēju, ka esmu attiecies pret šo darbu pārlieku vieglprātīgi, sagaidot pusaudžu problēmu risinājumu atraktīvā formā, kas iestudējuma programmas lapiņā gan ambiciozi formulēts kā “ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites”, turklāt paskaidrojot, ka “ar to maģisko reālismu ir tā, ka učenēm un citiem gudrīšiem jau ir viegli, viņiem tas ir literārs žanrs, bet Miķelim un Tijai tā ir ikdiena, viņu reālā, īstā dzīve, ko nevar vienkārši aizvērt ciet un iebāzt putekļainā grāmatu plauktā”. Lai arī lugas autors, pats iestudējot savu darbu, šo un to ir “salaidis dēlī”, viņa sacerējums signalizē par padsmitgadnieku paaudzes neirozēm nopietnāk, nekā izliekas.

Domājot par to, kā literāros darbos atspoguļota bērnu un pusaudžu vientulības un vecāku aizņemtības tēma, prātā uzreiz nāk divi raksturīgākie piemēri – Ēriha Kestnera “Punktiņa un Antons” un Astridas Lindgrēnes triloģija par Brālīti un Karlsonu. Zināmas paralēles gan ar vienu, gan otru var samanīt Klāva Knuta Sukura oriģināldarbā. Kestneram gan bagāta ir meitene, bet puisis ļoti trūcīgs, un viņi nedzīvo blakus istabās, taču sižeta shēmu tomēr uztur zēna un meitenes draudzība. Sabalsošanās ar Karlsonu ir daudz tiešāka un atpazīstamāka, un tās iemesli arī līdzīgi, tikai Icikērika gadījums ir sarežģītāks. Lindgrēnei Brālītis izdomā Karlsonu vientulības dēļ, taču viņš tomēr komunicē ar vecākiem, brāli un māsu.

Sukura lugā pusaudzis Miķelis ir faktiski atstāts savā vaļā, jo tēvs visu laiku ir kopā ar hokeja komandu, bet māte it kā nododas mākslai, ko dēls indīgi komentē, ka drīzāk jau vīnam. Jau kādu laiku lielā lādē (lugā – senlaicīgā skapī) dzīvo Miķeļa iedomu tēls Icikēriks. Pateicoties tēva sakariem, Miķelis mācās elitārā skolā, kuras līmenim neatbilst, taču par tēva naudu izremontēta aktu zāle. Puisis trenējas hokejā, ko nevar ciest, un kautrējas no tā, ka zīmēt patīk labāk. Taču problēma ir tā, ka Icikēriks kavē Miķeļa attīstību, jo viņu kopīgās nodarbes nemainās. Jā, iedomu tēls pasargā zēnu hokeja laukumā, taču Icikērika ietekmē Miķelis turpina spēlēties ar rotaļu vilcieniņiem 13 gadu vecumā, un tīņu problēmu uzrašanās, iemīlēšanos ieskaitot, sāk apdraudēt iedomu tēla pastāvēšanu vai vismaz harmonisku sadzīvošanu ar to.

Savukārt Tija, kura mācību laikā apmetas uz dzīvi Miķeļa mājā abu jauniešu tēvu draudzības dēļ, ir pat pārāk pragmatiska meitene. Viņa patiesi pārdzīvo, ka liecībā varētu būt divi astotnieki. Tijas attiecības ar zēniem tēvs līdz šim bargi uzraudzījis un faktiski padarījis tās neiespējamas, baidoties no iespējas, ka meita varētu ļauties seksam ar kādu no vienaudžiem. Miķelim tēva klātbūtnes trūkst, bet Tijas dzīvē tēvs spēlējis pārāk lielu lomu. Meitenes vientulības augstākais punkts, kas izraisa iedomu tēla parādīšanos, ir vakars, kurā abi jaunieši slepus (īsti gan ne slepus, nav jau neviena mājās) dzer vīnu. Kad Miķeļa nav klāt, Tija runājas ar Icikēriku, un šīs sarunas ir pilnīgi atšķirīgas no tā, par ko ar iedomu tēlu runā Miķelis – Tijai nepieciešamas konsultācijas tieši zēnu un meiteņu attiecību jautājumos.

Lugā abu jauniešu iedomu tēls ir viens – Icikēriks, lai gan viņi viens otra tēlu neredz. Respektīvi, lai arī “gļuks” ir viens un tas pats, puisis neredz meitenes versiju un otrādi. Arī izrādē Vara Klausītāja varonis ar sveiciena formu “čauziks” nāk gan pie viena, gan otra, taču radikāli atšķirīgs ir viņa vizuālais tēls un izturēšanās. Nākdams pie Miķeļa, Icikēriks ir kedās un T-kreklā tērpies dīvainis, kas runā ļoti skaļi, sakāpinātā toņkārtā un ārkārtīgi nejēdzīgi žestikulē. Lugas varonis Icikēriku raksturo ar vārdiem: “Manā slimajā galvā tur stāv pusmūža vīrietis ar slidām pie kājām.” Protams, var atrast pamatojumu, ka zēna iztēlē šāds pusmūža vīrietis aizstāj tēvu, kura nekad nav mājās, taču izrādē gluži šādas funkcijas Icikērikam nav, un patiešām mokas sagādā formulēt, kas tādā gadījumā viņš ir.

Savukārt pie Tijas ierodas solīds žaketē tērpies kungs, un arī šāds risinājums liekas samērā dīvains. Iespējams, autors mēģinājis kliedēt dzimumu stereotipus, kas diktētu klišejisku priekšstatu, ka arī iedomāta uzticības persona, īpaši skūpstīšanās jautājumos, meitenei tomēr būs meitene vai sieviete. Taču tas, ka 13 gadus vecas meitenes galvā var ienākt doma, ka viņu intīmās dzīves noslēpumos varētu ievadīt iedomāts pusmūža vīrietis, kaut kā mudina neveselīgi meklēt darbā tādas Freida psihoanalīzes dzīles, salīdzinājumā ar kurām pārmetumi vecajam, labajam Karlsonam pedofilijas propagandā vēl ir tikai ziediņi.

Tija – Zane Aļļēna, Icikēriks – Varis Klausītājs, Miķelis – Kristians Kareļins // Foto – Jānis Sēlis

Izrāde iestudēta ar domu rādīt to dažādos spēles laukumos, tāpēc grūti vērtēt, vai vienmēr ir tādas problēmas kā Smiļģa muzeja zālē, kur visas skatītāju rindas ir vienā līmenī, taču nav īsti pareizi, ka iestudējumā ir ainas, kas no aizmugures nav saskatāmas, bet pirms izrādes tiek iedrošinoši paziņots, ka aizmugurē sēdošajiem atļauts piecelties arī kājās. Scenogrāfs Artūrs Arnis izveidojis sadzīvisku spēles laukumu – istabu ar tumšzilām sienām. Pamelas Butānes ietērpti, šai istabā sastopas Kristiana Kareļina Miķelis un Zanes Aļļēnas Tija. Miķelis izaugs par tipisko, neizlēmīgo, mazliet lempīgo latviešu vīrieti. Kristians Kareļins akcentē tieši sava varoņa biklumu, neveiklumu un vienlaikus vēlēšanos būt līdzvērtīgam ar pārējiem. Viņš nav no tiem, kas būtu pamanāmi vienaudžu vidū, ne ar ko neizceļas, turklāt iemācījies slēpt to, kas pašam patīk. Mazliet sarežģīti ir saprast, kas īsti Tijai iepatīkas Miķelī.

Zanei Aļļēnai īsti nav, ko spēlēt. Viņa ir patīkama, organiska meitenes tēlā, bet dramaturgs nav radījis gana daudz nozīmīgu notikumu, kuros viņa piedalītos. Gribas domāt, ka lugas autoram pietrūcis drosmes izveidot sarežģītākus sižeta pavērsienus, jo saturiski izrāde tikai iegūtu, ja “gļuki” jeb iedomu tēli būtu divi un iesaistītos savstarpējos dialogos. Tāpat jāšaubās, vai šoreiz izrādei nāk par labu skata no malas trūkums, kad autors pats iestudē. Veidojot izrādi divu cilvēku sadarbībā, tai, protams, būtu augstākas izmaksas, bet, iespējams, arī lielāka pievienotā vērtība.

Pašlaik ir tradicionālā teātra valodā, visnotaļ reālpsiholoģiskiem paņēmieniem risināts jauniešu attiecību stāsts, kurā iedomu tēlam ir nevis metafiziska, bet groteska funkcija.

Un tomēr. Pats fakts, ka visnotaļ īsais pusaudžiem īpaši adresēto izrāžu saraksts ir papildināts ar šādu darbu, kurš, visticamāk, sasaucas ar lielas daļas jauniešu izjūtām, nerodot kontaktu ar pieaugušo pasauli, ir tikai apsveicams. Pat ja šoreiz rezultāts ir pretrunīgs, izrādei netrūkst pievilcības, un to ir vērts noskatīties. 

* “Diena”

 


  Citi autora raksti 

 
 
Piķa mici galvā var noķemt, troni ne
Piķa mici galvā var noķemt, troni ne
6. aprīlis, 2017 · Atbildēt
"ka 13 gadus vecas meitenes galvā var ienākt doma, ka viņu intīmās dzīves noslēpumos varētu ievadīt iedomāts pusmūža vīrietis, kaut kā mudina neveselīgi meklēt darbā tādas Freida psihoanalīzes dzīles, salīdzinājumā ar kurām pārmetumi vecajam, labajam Karlsonam pedofilijas propagandā vēl ir tikai ziediņi."
Tās nav dzīles.Tās ir postmodernās latviešu kultūras augļi, metodiski kopti un augļi tādā lielumā, kā tikt pie īstie augļiem.
Teātra mākslas sakarā tas ir Silvijas Radzobes vienvirziena, sirdskultūras tukšais darbs un un jebkādas formas atzīšana, kam nav ne mazākā sakara ar saturu
Labi, ka Teātra Muzejā notiek izrādes, tām tur patiesi vieta, ne tikai piemiņas pasākumi un kaut kādas atraugas par latviešu teātra vēsturi. estētiku.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta