Kroders Vērtē

Apr
20
2017

Skrejošā truša koordinātas

Bannijs Manro – Artūrs Skrastiņš // Foto – Gunārs Janaitis

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes

Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Bannijs Manro – Artūrs Skrastiņš, Lībija – Ieva Segliņa // Foto – Gunārs Janaitis

Vārdiem nevar ticēt

Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?

Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Bannijs Manro – Artūrs Skrastiņš, Seniors – Āris Rozentāls, Juniors – Anete Krasovska // Foto – Gunārs Janaitis

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Saulespuķe
Saulespuķe
20. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Burvīga recenzija, paldies :) Manuprāt, šī ir no retajām izrādēm, kurā bez formas un satura ir arī būtība
Vārds Uzvārds
Vārds Uzvārds
20. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Paldies, par recenziju, īsta bauda lasīt! Nevelti ET saņēmusi kritikas balvu - ļoti izanalizēts un vērtīgs skatījums uz izrādi kā kopumu, kas nesākas ar 3šo zvanu un nebeidzas pēc aplausiem.
Labām izrādēm, labas recenzijas.
varbūt laimēsie vēl kas cits
varbūt laimēsie vēl kas cits
20. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Recenzija lieliska. Piesienos vārdiem " Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami."Cimdu mums samests vai čupām, vai visus dueļus izturēsim, vai nav par daudz? Vai neesam drusku apslimuši? Cerēsim uz līdzsvaru un atsvaru teātra mākslā.
vēl viens jautājums
vēl viens jautājums
21. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Mēs šobrīd runājam par recenzijas kvalitāti, profesionalitāti,par Edītes Tišheizeres nopelniem, kas arī tika NN naktī novērtēti, ko negrasos noliegt.
Gribētu pieteikt citu domu: kad mūsu teātra kritiķes sapulcēsies vienkop, lai publiski, apskatā izrunātu tēmu par mūsu teātra repertuāru, tā ētiskiem kodoliem, tēmām par ko runājam, apskatām, iedziļināmies, ka redzamais saistās, piemēram, ar kristīgām vērtībām. Par autoru, piemēram, Blaumaņa, ētisko ideālu ievērošanu. Vai nav iespējams, atvainojos, dramaturģisko materiālu atklāt, parādīt tur jaunradi, pamatīgi un bezsirdsapziņas kropļojot autora domu, rakstnieka ieceri. Šķiet, ka pirmajā vietā dominē režisora iztēle, kas visai tāla autora domas būtībai. Šķiet, ka latviešu mākslā, līdzīgi kā valsts pārvaldē, saimnieko patvaļa un visatļautība, ko teātra kritiķes atbalsta, rehabilitē, uzteic un slavē. Tādu plašāku un dziļu pārskatu gribētos sagaidīt no mūsu kritiķu saimes, ne tikai lasīt slavinošus vārdus, ka lieliskie aktieri spēj VISU (ko?) izpildīt ,uzrādot augstas aktiermeistarības varēšanas, žanru pārvaldes ( izņemot katastrofāli nevarīgo skatuves runas elementu, ko Zane Daudziņa, piemēram, attaisno, kā tēlaini varētu teikt, "ar visas zemes elektrifikāciju", jo aktieri ne vairs dzied, bet arī runā ar elektroierīču palīdzību, ignorējot nosacījumu, ka balss saites ir specifisks instruments, kas pārraida cilvēka emocijas, viņa iekšējo psiholoģisko satvaru. Nonākot pie "automātikas", mēs praktiski skatītājiem spiežam klausīties radio pārraidi.
:)
:)
21. aprīlis, 2017
Tikko kā skatījos interviju ar kādu slavenu aktrisi, kurā viņa atzina, ka pieminētais elektroierīču pielietojums ir nepieņemams. Bet bija vēl viena interesanta atziņa - izrādes veiksme atkarīga no tā, cik liels zālē nohipnotizējamu skatītāju īpatsvars. Ja ne mazāk par 30%, tad perfomance ir izdevusies.
neatbilde vēl vienam jautājumam
neatbilde vēl vienam jautājumam
21. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Varētu padomāt, ka "kritikas saime" ir tā, kam vajadzētu "noteikt toni" teātrī. Kritika ir tikai un vienīgi pakārtota teātrim - sekas, nevis cēlonis. To gan vajadzētu ielāgot.
atbildēsim un varbūt būsim atbildīgi
atbildēsim un varbūt būsim atbildīgi
21. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Nebūsim slinki, palasīsim agrāko gadu pārskatus, problēmrakstus, tur atradīsit gan par
Nebūsim slinki, palasīsim agrāko gadu pārskatus, problēmrakstus, tur atradīsit gan par
repertuāra īpatsvaru, gan par vēstījumu,ko tie nes,citiem vārdiem, kodē skatītājā. Jāsaka, man negribētos gan, ka mani bērni apmeklē TĀDU teātri, kāds viņš pašlaik ir AR KRITIKAS SVĒTĪBU. Estētika un ētika vēl nav mirusi. Pašlaik topā ir izrādes, kurās atskan "peža", "dirsa" u.c., raisot zālē jautrību.
Atsevišķi jārunā par DT "lielo skatītāju laivu". Kur vairāk plašuma, tur cilvēks brīvāks. Visa telpa laikā) kā surogātjāņtārpiņu konsīlijā. Cilvēku nekaunība aug augumā, ja no skatuves perversi un riebīgi, kāpēc tad zālē-ne? Blakussēdētāju traucēšana tāds nieks vien ir. Īsziņu pasts darbojas diennakti. Kultūrtas un ētikas sabrukums- no augstās rātes-spečukiem, slavinātājiem, ieteicējiem un sabiedriskās domas ievirztājiem- kodētājiem līdz "pārtikas produktu" lietotājiem. Teātra kritiķi- kā nekā profesori un sazin kas vēl ir TIEŠIE atbildīgie, kāds veidojas teātra- skatuves māksla un tās iedarbes
par pastiprinātājiem < :)
par pastiprinātājiem < :)
21. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Nebūs tiesa, ka tā zālē rada hipnotizējošu īpatsvaru, decibelus gan, apdullina ( bērnu izrādēs raksturīgi-kā nu dižie aktieri pārguruši zaķīšos, tā elektriķis no zāles beigām bliež, citā izrādēs arī, tie regulatori ir dzirdi zaudējuši, pazīst tikai forte).
Hipnotizējošo varu sasniedz AKTIERIS, ja viņš tāds ir, un ir pietiekami sevi uzkveldējis tēlā, koncentrēts savā jūtu un uzdevuma pasaulē, vēlams gan caur partneri.
Teātrī notiekošajos jūsu apziņas tiek tīši skalotas, kritiķes daudz ko nesajēdz, jo nav mācītas. Totāla inovācija, renovācija un smadzeņu skalošana- neprofesionalitāte aug, nav pat jālaista.
abc
abc
29. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Vulgāra cietumnieku–ielasmeitu–dzērāju estētika. Talantīga režija Nika Keiva paviršajam romānam būtu nākusi palīgā, bet Dž Dž Dž manierismi to izķēmo. Stāsta gaita klūp pār mēģinājumiem Braitonas deģenerātu stilizēt kā postsovietiskās telpas bandītu, visas sievietes rādīt kā staigājošas vagīnas un Bannija delīrijus atskaņot "ādaiņu" mūzikā.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta