Kroders Vērtē

Mai
4
2017

Vai tas ir tas, ko gaidi, vai vecais labais flirts*

Matīss Gricmanis izrādē "Būt nacionālistam" // Foto – Aivars Ivbulis

Izrādes “Būt nacionālistam” autors Matīss Gricmanis ir jauns, bet jau krietni licis par sevi manīt. Būdams vēl pusaudzis, viņš enerģiski iesaistījies Latviešu nacionālistu kluba aktivitātēs, vēlāk uzvarējis Latvijas Televīzijas spēles “Es varu būt premjerministrs!” pirmajā sezonā, sabiedriskās dzīves kulminācijā kļuvis par 10. Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgu, paralēli studējis vēsturi, bet galu galā kļuvis par dramaturgu. Bez tam viņa dzīvē nav trūcis emocionālu satricinājumu un vilšanos kā idejās, tā cilvēkos, kas tās realizē, lai izrādi visai ambiciozi pieteiktu kā pieaugšanas stāstu – par to, kā radušies un pārveidojušies viņa jaunības ideāli un pārliecība. Kļūstot par vēl vienu savas dzīves stāstnieku Latvijas teātrī, Matīss Gricmanis līdzīgi Jānim Balodim izvēlējies publiku uzrunāt nevalstiska teātra telpā – Dirty Deal Teatro tumšajos spēles bunkuros – un uzklausīt savu stāstu vispirms jau aicinājis režisoru Valteru Sīli, kurš bez ambīcijām, bet neatlaidīgi allaž atsaucies brīvdomīgām idejām un atraisītai sarunai bez izlikšanās.

Lugas un izrādes nosaukums “Būt nacionālistam” vien šodienas apstākļos jau izskan provokatīvi. Varētu šķist, ka dramaturgs liks domāt par to, cik neapskaužami jūtas pārliecināts nacionālists laikā, kad vētrainā globalizācija šim vārdam gatava atvēlēt vien šķirkli skaidrojošā vārdnīcā, ko tāpat neviens neizlasīs. Un pat tad, kad nākas apzināties, ka robežu noslēgšana un tautību šķirošana nemazinās bailes par drošību, nacionālā pašapziņa vienalga kliedz pēc glābiņa. Taču pārsteidzošā kārtā izrāde nepavisam nav par politisko ideju sadursmēm, lai gan saturiski, protams, tiek šķetināti jautājumi, kas veido nacionālista pasaules uzskatu. Skatītājam tiek atklāta gūzma negaidītu (bet varbūt nojaustu?) ziņu par partiju “Visu Latvijai!” un tās politiķiem. Tādēļ teātra kritiķu vietā jēgpilnāku izrādes vērtējumu varētu sniegt politologi, sociologi, vēsturnieki un žurnālisti, kuru profesionālā ikdiena paiet, vērtējot politikas iniciatoru un realizētāju vārdus, darbus un to uztveri sabiedrībā. No šāda skatpunkta iestudējumu noskatīties rekomendējams ikvienam, kam nav vienalga, kādās rokās nonāk kartona vēlēšanu urnās iemesto biļetenu garantētā pārstāvības vara, kā arī apolitiskajiem, lai ļautos avantūrām, kas slēpjas pat mūsu pieticīgajā politiskajā dzīvē.

Politikā neiesvaidīts sabiedrības pārstāvis izrādē uzzina vai pārliecinās, ka pat šķietami dzelžainus politiskos konceptus – nacionālismu un konservatīvismu – to sludinātāji spēj īstenot bez patiesas pārliecības vai izpratnes par tiem un ka politiķi, iekarojuši vēlētāju uzticību, pašapmierinātībā aizmirst, ka uzvara netiek piedzīvota vēlēšanu naktī, bet gan vēlētāju cieņpilnā pārstāvībā. Tāpat noskaidrojam, ka deputātam Imantam ir visai savāda izpratne par līdzcietību. Viņš atsaucas sava palīga skumjām, kad tam nākas uz mūžu atvadīties no tēva, un piešķir pāris atvaļinājuma dienu, bet ar nosacījumu ziņot par kārtējās politiskās iniciatīvas panākumiem. Viņš arī apjautājas par smagi slimas partijas biedres veselību, lai pēc tam pieprasītu viņai atskaitīties par stāvokli pašvaldībā. Savukārt Raivis entuziasma pilnajam jaunietim pievērš uzmanību tikai pēc uzvaras LTV spēlē, kaut arī jau ilgi pirms tam viņš pašaizliedzīgi darbojies nacionālisma ideju popularizēšanā. Bet Tēvijas sargs Jānis, kurš reiz priekšvēlēšanu kampaņā solījis dzimteni aizsargāt sarkanā beretē un ar automātu rokās, vēlāk gatavs savus tuvcīņas paņēmienus izmantot ne tikai robežu apsardzībai, bet arī personisku rēķinu kārtošanai…

Jānis Kronis izrādē "Būt nacionālistam" // Foto – Aivars Ivbulis

Izrādes programmā Matīss Gricmanis uzsvēris, ka ir pārliecināts par to, ka daudzi nacionālisti viņu uzskatīs par nodevēju, kamēr mērenākie – par radikāli. Jā, nacionālisti Gricmani noteikti var uzskatīt par nodevēju, jo viņš dara atklātībai detalizētas ziņas, kuras citādos apstākļos sauktu par konfidenciālām. Savukārt vērotāji no malas Gricmaņa pusaudžu un agrās jaunības takas noteikti uzskatīs par radikalizētām. Bet faktiski ceļš līdz nacionālisma idejām un dalība Latvijas politikā ir tikai fons, uz kura atklāties dramaturga personībai, jo līdzās politikai minēti vairāki citi izšķiroši personiski notikumi: pieredze, ar māti piedaloties reliģiskas draudzes ceremonijās; apātiska bezcerība, vienam dzīvojot komunālā dzīvoklī pēc pārcelšanās no provinces uz Rīgu; noslēgtība no vienaudžiem vidusskolas laikā un pirmās romantiskās jūtas. Iespējams, tieši autora nepastarpinātā klātbūtne izrādē un atbruņojošā vienkāršība man šo stāstu nelika uzklausīt kā Latvijas politiskās dzīves analīzi, bet gan priekšplānā izvirzīja cilvēciskumu.

Savukārt no teātra kritikas skatupunkta izrādē ieinteresē veids, kādā Matīss Gricmanis savu stāstu prezentē publikai. Arī šajā gadījumā, līdzīgi solo performancēm, kur galvenais varonis nemaskēti stāsta par sevi (piemēram, Vilis Daudziņš izrādē “Vectēvs”, Leons Leščinskis izrādē “Atmiņu istabas”, Jānis Balodis izrādēs “Nacionālais attīstības plāns” un “Kas notiks rītdien?”, Rihards Jakovels izrādē “Bask@bols.lv”), būtiskākā ir fikcijas un patiesības neizbēgamā mija. Kaut arī nevaram būt pārliecināti par Gricmaņa nolūkiem, nav apšaubāms viņa vārdu patiesums, uz ko norāda vairāki izteiksmes līdzekļi. Pirmkārt, dokumentālie Talsu televīzijas video kadri apliecina tekstā minēto Talsu jauniešu sabiedrisko aktīvismu, kad viņi uzkurina vietējo ļaužu lokālpatriotiskās jūtas un pulcē tos mītiņā vietējās slimnīcas atbalstam. Otrkārt, autors dalās satraucošās atmiņās, kas sava privātuma dēļ citādi paliktu slēptas, un ļauj apšaubīt viņa ģimenes attiecību harmoniju, nojaust zināmu nedrošību kontaktā ar tēvu, apjukumu vienaudžu vidū. Treškārt, neitrālā, bet ne atsvešinātā intonācija, kādā raksturoti “Visu Latvijai!” politiķi, neuzspiež interpretācijas, bet gan ļauj uz viņiem palūkoties ārpus pašu mērķtiecīgi radītā priekšstata par sevi un savu darbu. Turklāt Matīss Gricmanis un Valters Sīlis ieviesuši kādu teatrālas spēles paņēmienu, kas atbrīvo skatītājus un tādēļ aicina uzticēties. Tā dramaturgs, auditorijas priekšā pats virzīdams vēstījumu, izrādē nodarbinātajiem jaunajiem aktieriem Ancei Strazdai, Jānim Kronim un Ārim Matesovičam ik pa brīdim atklāti lūdz iejusties viņa ādā, lai pats no malas pavērtos, cik dažbrīd naivs vai smieklīgs ir bijis. Šiem palīgiem gan piešķirta galvenokārt funkcionāla nozīme, lai atveidotu dramaturgu un viņa dzīvē būtiskus cilvēkus, pašam autoram pēc tam to komentējot. Ance Strazda, Jānis Kronis un Āris Matesovičs personāžos gluži neiemiesojas, bet gan gaumīgi un veikli šaržē, tālredzīgi neizceļot fiziskos raksturotājus, bet gan teiktā vai situācijas komismu. Tādā veidā aktieri nenorobežojas no auditorijas, bet it kā aicina kopā saprotoši uzklausīt Matīsa Gricmaņa grēksūdzi – ne velti, izrādei sākoties, viņi ieņem brīvās sēdvietas pirmajā rindā apkārt spēles laukumam un teic, ka palīdzēs Matīsam darīt zināmu viņa stāstu. Arī scenogrāfa Uģa Bērziņa un gaismu mākslinieka Laura Johansona askētiski iekārtotā spēles telpa, kur gaisma praktiski nenodziest, nostiprina izpildītāju un publikas vienotību, neļaujot skatītājiem tumsā aizmaldīties paralēlās domās.

“Būt nacionālistam”, šķiet, apzināti atstāj skatītāju bez atbildes, kā vērtēt šo pieredzes un sajūtu atklāsmi, tādēļ pretēji izrādes programmā nodrukātajam nav pamata dramaturga bažām, ka viņš censtos publiku par kaut ko pārliecināt. Ance Strazda, izrādei noslēdzoties, pavēsta, ka par spīti neglaimojošām darba metodēm un cilvēciskām kvalitātēm “Visu Latvijai!” runasvīri 11. Saeimā tika ievēlēti, bet Matīss Gricmanis (paša izvēles vai apstākļu spiests?) palika atstatu, proti, “palika starp mums”. Domāju gan, ka šis nu reiz ir tas gadījums, kad fināls pieprasa skaidras atbildes – izrādes laikā izskanējuši konkrēti politiskās virtuves vērojumi un politiķu portretējumi; nepārprotami ticis izgaismots, ka vismaz daži nav tie, par ko uzdodas, vai tie, par ko gribētu būt, un, ņemot vērā, ka visi pieminētie personāži joprojām ir politiski aktīvi, tas var izraisīt tālejošas sekas. Piemēram, izrāde tā arī neatbild uz jautājumu, vai Matīss Gricmanis gribētu, lai mācās no viņa pieredzes un jauneklīgu naivumu laikus apkaļ šaubu bruņām? Vai arī bezkompromisa uzticībā auklētai idejai laikus noceļams stikla kupols, lai noskaidrotu tās spēju izdzīvot neviesmīlīgā pasaulē, kas mēdz apšaubīt pat pati sevi? Tāpat izrāde neļauj spriest par paša Gricmaņa šībrīža politisko domu gaitu un to, vai ir mainījušies viņa uzskati par nacionālismu kā vienīgo iespējamo valsts ideoloģiju. Šādā griezumā, domāju, ka izrāde neizpilda tās pieteikumā ietvertos uzdevumus stāstīt par iniciāciju, jaunības neierobežotajiem plāniem sastopoties ar realitātes ierobežotajām iespējām.

Skats no izrādes "Būt nacionālistam" // Foto – Aivars Ivbulis

Kaut arī priecē, ka šai politiskā teātra ietvarā ierāmētajai izrādei ir vairākas dimensijas – var skatīties Latvijas politiskās dzīves hroniku un individualizēti psiholoģisku stāstu –, tomēr atmaskots šī vārda negatīvajā nozīmē tiek tikai viens politiskais spēks. Protams, Matīss Gricmanis nevar runāt par tiem, kuru darbu nepārzina, tomēr, ja stāstnieks skaidri neatklāj savu pozīciju, tad noteikti nebūtu nācis par ļaunu skaidrāk iezīmēt politiskās dzīves kontekstu – it īpaši, kad pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Gribētos domāt, ka politiskajam teātrim jābūt atbildīgākam, izslēdzot šaubas, ka autors nu rafinēti flirtē ar skatītājiem tāpat, kā reiz nacionālisma ideja flirtēja ar viņu, paņemot tik daudz laika un degsmes, ko aušīgāki un līdz patstāvīgiem spriedumiem nenobrieduši laikabiedri pavadīja izklaidēs vai dīkdienībā. Bet, kā izrādē saka pats Matīss Gricmanis – negatīva publicitāte arī ir publicitāte…

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta