Kroders Vērtē

Mai
4
2017

No skatītāja dienasgrāmatas izplēsta lapa

Matīss Gricmanis un Āris Matesovičs izrādē "Būt nacionālistam" // Foto – Aivars Ivbulis

Kaut gan solīju, ka savas skatītāja dienasgrāmatas neturpināšu, tomēr, jo stingrāks solījums, jo lielāks kārdinājums to pārkāpt. Ja izdodas noskatīties kādu izrādi, kuras vēstījumam jāpievērš īpaša vērība, tad kā Rainim – „...brāžat uz priekšu, viesuļi!” Tā nu izplēšu vienu lapu no dienasgrāmatas un nododu publicēšanai, jo šāda ievērības cienīga izrāde ir tapusi. Sākotnējais pieņēmums, ka nebūs daudz šīs izrādes vērtējumu, nepiepildās, atsauksmju ir samērā daudz, laikam trāpīts kam svarīgam.

„Būt nacionālistam” Dirty Deal Teatro 13.04.2017, dramaturgs Matīss Gricmanis, režisors Valters Sīlis, spēlē Āris Matesovičs, Ance Strazda, Jānis Kronis, bet galvenajā lomā ir autors Matīss Gricmanis, kura dzīves (ideju) norises viņš izstāsta pats, piepalīdzot pārējiem spēlētājiem. Par aktieru ansambli nedaudz vēlāk, bet uzreiz gan jāpiemin, ka īsā laika posmā pēc Kultūras akadēmijas beigšanas gan konkrētie mākslinieki, gan daudzi citi absolventi pierādījuši, ka sekmīgi spēj veikt sarežģītus uzdevumus dažādu stilu izrādēs.

Sākotnējā informācija vedināja domāt, ka šī izrāde būs par kādas partijas darbības aizkulisēm, tās nedienām vai ko tamlīdzīgu, varbūt pat kāds atmaskojums, jo partiju vai ideoloģiju glorificēšanu Latvijas teātros gandrīz nav iespējams manīt, bet regulāru politisko norišu kritiku gan. Ja „Būt nacionālistam” vērtē tikai pēc sižeta, tad viedoklis, ka tā ir izrāde par domstarpībām partijā, joprojām varētu veidoties, ja vien nemēģinām saprast iestudējuma būtību. Ja uz skatuves redzamo trivializētu (piemēram, kā galveno uztvertu vēlēšanu kampaņas norisi, deputāta palīga darba uzdevumu izpildi utt.), izrādei būtu sadzīviska, kaut interesanta vērtība. Izrādes sižets vienā teikumā: jauna, apņēmīga, talantīga cilvēka, kam ir stingri nacionālistiski uzskati, veiksmju un bēdu stāsts, mēģinot savas idejas pieteikt un īstenot. Izpratne par nacionālismu ne vien Latvijā, bet arī tik daudzveidīgajā pasaulē kopumā ļoti atšķiras, jau pierasts arī pie apsaukāšanās – „nacionālists” (arī „liberālis”, „ģimenes vērtību aizstāvis” utt.) bieži tiek lietots kā lamu vārds. Noliegt nacionālisma nepieciešamību būtu tuvredzīgi (tad, piemēram, Indijai un daudzām citām valstīm joprojām vajadzētu būt kolonijām, pastāvētu risks zaudēt kultūras vērtības), bet ir ļoti viegli uzskaitīt arī daudzas nacionālisma negatīvās izpausmes.

Matīsa Gricmaņa un Valtera Sīļa izrāde ir ļoti asprātīga (reti izdodas teātrī tik daudz smieties), tajā ir veikli savērpta sižeta intriga, divas stundas paiet, laiku nemanot. Līdzīgi, kaut nedaudz citādi šosezon jutos Nacionālā teātra iestudējumā „Savādais atgadījums ar suni naktī”, zīmīgi – arī Valtera Sīļa režijā. Abas izrādes ļoti piesaista, abās gribējās, lai viss labi beidzas un varoņu iecerētais (svarīgas idejas, pašapliecināšanās, jaunajā izrādē – arī valstsvīra karjera) izdodas. Tomēr „Būt nacionālistam” ir skarbāks iestudējums, jo stāsta par īstu likteni, un cilvēks, kura dzīvē iedziļināmies, izrādē ir dažu soļu tuvumā. Viņa dzīvi, atšķirībā no izdomāta stāsta, nav iespējas izmainīt pagātnē, tikai nākotnē.

Iestudējumam piemīt īstums, kas šos skatuves melus (te atsaucos uz aktierspēles veidu atšķirīgumu, kas izspēlēts Nacionālā teātra izrādē ”Melot(?)!”) padara patiesus. Izrādē „Būt nacionālistam” aktieru spēle bija nedaudz atšķirīga no ierastā: autors tajā bija (šķiet, tas ir visprecīzākais apzīmējums viņa lomai) un stāstīja, īpaši nedomājot par aktiermākslas niansēm, kas citā izrādē varētu būt nepieņemami vai pat neprofesionāli. Savukārt trīs pārējie aktieri nepārprotami tēloja, mainot izteiksmes līdzekļus. Zīmīgi, ka īsu brīdi pirms izrādes varēja redzēt, kā skatītāju lokā sēdošais, visticamāk, īpaši nepamanāmais Matīss Gricmanis koncentrējas tēlojumam (atšķirībā no aktieriem autoru nav viegli uzreiz atpazīt), būtisks bija arī kāds brīdis iestudējumā, kad viņš nedaudz saminstinājās un aktieri palīdzēja pārvarēt šo mulsuma mirkli. Tas, ko citreiz varētu uzskatīt par nepilnību, šoreiz vērtējams pozitīvi, jo atkāpes no tradicionālā pieņēmuma par to, kādam jābūt aktieru darbam, palielināja ticamību stāstītajam. Tomēr, ja nebūtu pārējo aktieru ansambļa atbalsta, izrāde šķistu vienveidīga.

Skats no izrādes "Būt nacionālistam // Foto – Aivars Ivbulis

Par ko tad ir šis stāsts, kam tajā var, bet kam grūtāk noticēt? Ja mēģina saprast, kāpēc Matīsam „nesanāca” (neraugoties uz spožu pieteikumu, aktivitātēm, labiem nodomiem un talantu), tad iespējami vairāki skaidrojumi. Varbūt „vainīgi” ir ideoloģiski ierobežojumi (ne tikai konkrētie), jo jebkuri tradicionāli uzskati var nesniegt atbildes uz arvien sarežģītākiem, globālo un lokālo notikumu radītiem jautājumiem? Daudzas tradicionālās nostādnes izrādās aplamas, situācijas – neprognozējamas. Varbūt saprasties traucē personību atšķirības (skolotājs nespēj pārliecināt skolnieku, neīstenojās bieži pieminētais Antuāna de Sent-Ekziperī izteiciens „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām”)? Varbūt tas ir attīstības stāsts, kurā kompromisi starp ideālo un vēlamo ir maz ticami? Varbūt kā Mārim Melgalvam – „un kas būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens...” (varbūt kāds tomēr ir vainojams)? Var, protams, domāt, ka pastāstīts nav viss, varbūt iespējams cits skatījums uz šiem notikumiem – dažas kritiskas atsauksmes jau izskanējušas. Arī politiķi un citas darbojošās personas var būt (izskatīties) citādas. Jāatzīst, ka Matīsa uzskatu veidošanās apstākļi (autoritāšu noliegums vai vēlme atrast stabilāku balstu saviem idejiskajiem meklējumiem?) izrādē ieskicēti tikai fragmentāri, pilnīgāks izklāsts būtu lietderīgs, bet, iespējams, šāds izvērstāks stāstījums varētu būt pārāk personisks.

Vai iekļaušanās sistēmā (politika, darbs) būtu labākais risinājums? Var jau teikt, ka katrs pats savas laimes kalējs un arī vainīgs, ja kas neizdodas, bet, ja jūtams, ka izkaltais konkrētajā gadījumā var būt čiks vai nav vairs vajadzīgs? Labāk taču, ja savlaicīgi mainām nodarbošanos (vērtības, pieradumus utt.), nevis tad, kad ir par vēlu, jo „dzīve aizgājusi garām”. Par „jaunības traģēdiju” (kā minēts izrādes reklāmas materiālos) izrādi „Būt nacionālistam” tomēr būtu pārspīlēti saukt, par uzskatu pārvērtēšanas drāmu gan. Turpmākais pēc tik būtiskiem satricinājumiem, ja nedomājam konkrēti par Matīsu, bet mēģinām vispārināt, var būt dažāds. Ja notikušo vērtē kā individuālu, kaut būtisku neveiksmi, tad var teikt to, ko līdzīgos gadījumos saka uzņēmējiem – vajadzīgi vairāki bankroti, lai saprastu, kā darbojas uzņēmējdarbība. Var sekot talanta pierādījums citā jomā (pozitīvais scenārijs), taču var veidoties kāds „jauns dusmīgs vīrietis”, kuram „viss ir slikti, viss ir slikti” (īpaši Latvijā), par ko noteikti jāuzraksta visos pieejamajos sociālajos tīklos. Vīlies ideālists var kļūt pragmatisks, varbūt cinisks.

Negribētos, lai izrāde tiktu uzskatīta par kādas ideoloģijas didaktisku kritiku, tas būtu pārāk šauri tverts. Tikpat labi līdzīgs stāsts varēja notikt kādā citā vidē. Arī secinājumi noteikti atšķirsies. Kāpēc šis stāsts jau ilgāku laiku mani nelaiž vaļā? Vai saskatīju talantu/spēju izniekošanu nebūtisku mērķu dēļ? Varbūt ieceres ir pārāk lielas, bet pietrūkst zināšanu, pieredzes un atbalsta? Rosinoši domāt par izklāstīto.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta