Silvija Radzobe 10.05.2017

Izraidītie Nr.2

Jana – Milena Rožanska // Foto – Džeina Saulīte

Kad Daugavpils teātrī ar pieaugošu pārsteigumu un pat sajūsmu skatījos Paulas Pļavnieces iestudēto izrādi “Jubileja ‘98”, kam dramaturģisko materiālu sarakstījusi Justīne Kļava, nezināju, ka lugas pamatā ir dāņu režisora Tomasa Vinterberga 1998. gadā uzņemtās filmas “Svinības” scenārijs. Tas lokalizēts, jo darbība lugā notiek 90. gadu beigu Latvijā. Kaut arī Justīnes Kļavas ieguldījums, pārveidojot pirmavotu, ir apjomīgs un oriģināls, un tieši tas izrādi padara savā veidā pat unikālu visā Latvijas teātra kopainā, tomēr saglabāts arī visai daudz no scenārija – tā ir pati svinību situācija viesu nama īpašniekiem piederošās telpās, kādas ģimenes tumšie, ar pedofīliju saistītie noslēpumi, savstarpēja neiecietība, pat rasisma noskaņas. Domāju, vismaz programmā tomēr vajadzēja norādīt Justīnes Kļavas lugu iedvesmojušo avotu, citādi, mazākais, iznāk tā kā greznošanās ar svešām spalvām.

Tajā pašā laikā es ne mazākajā mērā neapšaubu dramaturģes talantu – pirmkārt, autore mainījusi materiāla žanru, drāmu pārvēršot par spriganu traģikomēdiju, otrkārt, viņa ļoti labi pazīst dažādu Latvijas sociālo slāņu domāšanas, izturēšanās, pretenziju, leksikas atšķirības un, liekot lietā šīs zināšanas, rada kolorītus, ļoti laikmetīgus tipus; tāpat dramaturģe respektē atšķirīgām vecuma grupām raksturīgo pieredzi, domāšanu un leksiku.

Luga strukturēta kā Janas atmiņu stāsts par viņas vectētiņa Edvīna 60. dzimšanas dienu, kas inscenēta kā plaši svētki, sapulcinot visus jubilāra bērnus un to otrās pusītes. Dzimšanas diena notikusi pirms 19 gadiem, kad Jana bijusi desmitgadīga meitenīte – viņas smejošs, priecīgs attēls tiek demonstrēts videoierakstā. Izrādē nemainīgu mizanscēnu veido garš, ēdieniem un dzērieniem apkrauts viesību galds, aiz kura frontāli pret publiku sēž iestudējuma dalībnieki. Jana, kuru neviens radinieks neredz, jo viņi tur atrodas 1998. gadā, bet Jana šodien, nosēdināta ar muguru pret skatītājiem; savu monologu laikā viņa pagriežas pret mums. Parasti šāds komentētājs lugās/izrādēs pilda ilustratīvu, pat didaktisku funkciju. Ne tā šoreiz. Pirmkārt, Jana mūs informē par dzīves kulisēs noritējušiem, ar centrālo konfliktu cieši saistītiem notikumiem, otrkārt, un tas ir pats galvenais, jaunā sieviete restaurē savu toreizējo bērna domāšanu un labsirdīgi naivo izpratni par jubileju, kas, konfliktējot ar toreiz reāli notikušo, rada tādu kā nokavētu raižu un pat baiļu sajūtu. Raizes un bailes par šo bērnu, kas, pats to neapjaušot, atradies tik tuvu dažādām pieaugušo fobijām, pēdējā brīdī apvaldītām dusmu, agresijas, naida lēkmēm, kuras, lai arī nav tieši pret meiteni vērstas, varēja ķert arī viņu. Un, protams, Janas monologi-komentāri palīdz noformēt gala secinājumu: visi šīs ģimenes locekļi, arī šķietami pozitīvie, ir slimi, lai arī ar atšķirīgām diagnozēm. Milenas Rožanskas intonācija Janas lomā ir neitrāli sirsnīga ar dažiem nelieliem ironiskiem akcentiem, kad viņa it kā nedaudz pabrīnās par savas varones toreizējo uztveri.

Džems – Džordžs Stīls, Jūlija – Jeļena Ņetjosina // Foto – Džeina Saulīte

Vinterberga filmā ģimenes locekļu savstarpējo neiecietību, pat naidu raisa gadu desmitiem noklusētās jubilāra pedofīliskās darbības ar saviem dvīņiem, kas dzimšanas dienas svinībās nāk gaismā. Neatsakoties no šīs līnijas, bet aizvirzot to it kā dibenplānā un padarot ne gluži viennozīmīgu, Justīne Kļava savas lugas varoņu dziļāko konfliktu cēloņus ievērojami paplašina. Tas, pēc manām domām, ļauj viņas lugu un tās veiksmīgo interpretāciju Daugavpils teātrī uzlūkot par izraidītajiem Nr.2, ja aizņemas tēmas definējumu no Oskara Koršunova Dailes teātrī pirms dažiem gadiem iestudētās Marjus Ivaškeviča lugas. “Jubileja ‘98” notver savus varoņus lielu sabiedrisko pārmaiņu laikā – 90. gadu beigās, kad reāli notikusi Austrumeiropas satikšanās ar Rietumeiropu; pagātnes satikšanās ar nākotni, apejot tagadnes laiku. Tā teikt, ar rāvienu no vakardienas rītdienā. Lielais lēciens, izraidīšana no savas pierastās dzīves, prasa spēju un prasmi mainīties, kas ir grūti, ne-normāli grūti. Mainīties visdažādākajos līmeņos – ēšanas paradumos, valodu zināšanā, apģērbu modē, attieksmē pret citādajiem, brīvā laika pavadīšanas stilā... Izrādās, tas ir problemātiski ne tikai vecākajai paaudzei, ko pārstāv Jurija Loseva atveidotais jubilārs un viņa sieva, ģimenes māte Taīsija (šai lomā Žanna Lubgāne) un kas, šķiet, par daudz ko no jaunā laika glosārija nemaz nav dzirdējuši vai, visdrīzāk, nav gribējuši dzirdēt. Taču problemātiski tas ir arī jaunajiem – Česlavam un Jūlijai, kas taisījuši labu karjeru diplomātiskajā dienestā Vīnē un Londonā. Vadims Bogdanovs (Česlavs) un Jeļena Ņetjosina (Jūlija) ļoti labi atklāj varoņu nervozo sakāpinātību, kad tie uzsvērti demonstrē savu ar lielām grūtībām iegūto jauno, starptautiski konvertējamo identitāti, slimīgā neiecietībā reaģējot uz jebkuru vecāku un mazāk veiksmīgā brāļa Jura repliku, kur pavīd pagātnes palieku recidīvi. Izrādē ir tikai divi normāli, izraidītības fenomena nesašķelti tēli – melnādainais antropologs, Jūlijas draugs Džems, kurš dzimis, audzis un skolojies Eiropā, kā arī Jana. Viņi abi ir vienas sociālās iekārtas, vienas (eiropeiskās) kultūras laukā un laikā izauguši, par personībām tapuši cilvēki. Laimīga bijusi režisores iecere uz Džema lomu uzaicināt Džordžu Stīlu, Latvijas melnādaino, neprofesionālo aktieri, kurš pārliecinoši pārraida inteliģenta ārzemnieka uzticēšanos un atvērtību pret savas draudzenes tuvākajiem radiniekiem, valodas un paradumu nezināšanas dēļ bieži pat nenojaušot (līdzīgi kā meitene Jana), cik naidpilnas ir apkārtējo attiecības citam pret citu, tai skaitā arī pret viņu.

Taču izrādes lielākais panākums ir tas, ka arī skatītājs tiek padarīts par aktīvu spēles dalībnieku, lai arī fiziski tam neliek dziedāt, dejot vai atbildēt uz jautājumiem. Vismaz es ieraudzīju sevi kaut kur vidū starp vecajiem un jaunajiem: esmu iemācījusies un zinu, kā tagad ir pareizi – domāt, runāt, dzīvot. Bet nevaru apgalvot, ka to visu organiski ievēroju un daru kā pašu par sevi saprotamu. Izrādē veidojas ironisks komikas lauks starp manām zināšanām un Žannas Lubgānes varones nezināšanu par to, kā ir pareizi, kad tā, piemēram, svētā nopietnībā grib pacienāt veģetārieti Džemu ar rasolu un kotletītēm, bet apvainojas par savas laipnības atraidījumu. Jo nopietnākā intonācijā aktrise spēlē šādas un līdzīgas epizodes, jo smieklīgāks efekts rodas, prognozējot viņas bērnu – jauno eiropiešu – dusmīgās reakcijas, kas arī piepildās.

Izrādes personāži runā dažādās valodās – krievu, angļu, paretam arī latviešu, jo darbība notiek krievu ģimenē, kas dzīvo, ļoti iespējams, Latgalē. Atšķirīgās valodas iegūst arī simbolisku nozīmi – ģimenes locekļi tik tiešām arī šī vārda pārnestajā nozīmē runā dažādās valodās. Savukārt veids, kā varoņi runā jeb lieto valodu, lielā mērā kļūst par viņu (sociālās) būtības atklājēju. (Šai ziņā Justīne Kļava un lugas tulkotājs Oļegs Šapošņikovs bijuši ļoti precīzi.) Jūlija un Džems sarunājas pareizā angļu valodā. Žannas Lubgānes un Jurija Loseva varoņi Taīsija un Edvīns vairākkārt dusmīgi noburkšķ, ka nesaprot, ko runā Džems un Jūlija. Aktieru perfektā spēle neatstāj vietu šaubām: nesaprašanu rada ne tikai lingvistiskā problemātika, bet galvenokārt meitas un viņas drauga citādība, piederība atšķirīgai videi un tradīcijām.

Līga – Kristīne Veinšteina,  Juris – Mihails Abramovs // Foto – Džeina Saulīte

Kristīnes Veinšteinas Līga, latviete, kas ieprecējusies krievu ģimenē un braukā līdzi savam vīram Jurim uz Poliju iepirkt preces tālākai pārdošanai, bez kompleksiem laiž vaļā pidžin jeb kroplīgu angļu valodu. To viņa acīmredzot apguvusi pašmācības ceļā, lai varētu pildīt starpnieces lomu starp dzīvesbiedru un Belostokas vairumtirdzniecības pārstāvjiem. Aktrise radījusi neviennozīmīgu pretrunīgas sievietes tēlu: Līga šķiet labsirdīga un viņu, mēģinot sarunāties ar Džemu, šķiet, patiesi interesē uzzināt ko jaunu par pasauli, ko tā nepazīst. Tajā pašā laikā viņa paniski baidās no tračiem, gan mietpilsoniski izliekoties nesaprotam pret vīratēvu vērstos pamatotos apvainojumus, gan bezsekmīgi mēģinot mierināt katru potenciālo skandālistu, visvairāk jau savu vīru Juri. Mihaila Abramova Juris, radinieku viegli nicinātais poļu lupatu pārdevējs, allaž ir mazvērtības kompleksu un slēpta alkoholisma sakāpināts, uzvilkts līdzīgi nostieptai stīgai, pietiek viegla pieskāriena – verbāla vai fiziska –, lai viņš uzsprāgtu. Kad Džems nesaprot Jura replikas, viņš tās, agresīvi kliedzot, atkārto vēl un vēl, it kā būtu pārliecināts, ka tādējādi ar varu iedzīs ārzemniekā krievu valodas zināšanas. (Līdzīgu impērisku domāšanu valodas lietojumā nācies redzēt ārzemēs mazizglītotu krievu tūristu uzvedībā.) Visvairāk Līgas, bet dažkārt arī Jura replikās pavīd jēdzieniski pareizi lietoti latviešu vārdi un izteicieni, kas, pirmkārt, liecina par izrādes norises vietu – Latviju, otrkārt, rada komisku efektu miksējumā ar krievu izteicieniem, treškārt, ļauj secināt, ka ne tikai Līga, bet arī Juris lielā mērā prot latviešu valodu, kaut arī to nelieto, lai neaizvainotu tēva un mātes ausis.

Kad Česlavs, Edvīna mīļotais dēls – diplomāts, ar ko tēvs demonstratīvi lepojas, krietni sadzēries, saka svētku runu, apvainojot dzimtas patriarhu pedofīlijā un uzveļot tam vainu par savas māsas Veras pašnāvību, visu viesību laiku briedušais skandāls eksplodē līdzīgi vulkāna izvirdumam. Viesi pietrūkstas kājās, skan sašutušu balsu kakofonija, Juris metas sist Česlavu... Vienīgi Taīsija un Līga, radot traģikomisku efektu, vaicā izplatījumā, vai nebūtu pienācis laiks desertam. Ja vien ko nejaucu savās atmiņās par izrādi, uzvedumam ir cits fināls nekā lugai, kur viss beidzas ar Česlava nežēlīgu piekaušanu un piesiešanu pie koka (simbolisku piesišanu krustā). Izrādē Jurija Loseva Edvīns pēc izvirduma pieslienas kājās un saka atbildes runu, kur atzīstas īpašā maigumā pret savu meitu – apdāvināto, bet ar hronisku depresiju sirgušo mākslinieci Veru, bet, protams, noliedz jebkurus pārmetumus pedofīlijā. Šī runa ir aktiera meistarības paraugstunda, jo Losevam izdodas panākt iespaidu, ka tikpat labi viņa varonis ir nevainīgs kā vainīgs. Edvīnam par labu liecina skumjā, it kā sēru cauraustā runas intonācija, ko gan var izraisīt divi pavisam atšķirīgi cēloņi – tiklab traģiskās atmiņas par Veras pašnāvību, kā vilšanās dēlā, kas atklājis tēva, iespējams, slēpto noziegumu. Pēc Edvīna runas pienācis laiks desertam, kad visi, izņemot Česlavu, atkal sēž pie galda un, it kā nekas nebūtu noticis, šķindina traukus. Drusku pamainījušās vienīgi prioritātes – tagad Edvīns Juri dēvē par savu mīļoto dēlu. Ģimenes tēva autoritāte nav sagrauta, vienīgi ieskrambāta, viss noklusis, nekas netiek un netiks izmeklēts. Kā jau pie mums Latvijā pierasts. Vienīgi Janas fināla komentārs sēj nelielu optimismu par to, ka liekulības paraugstunda tomēr kaut kādā mērā beigusies; nekad turpmāko 19 gadu laikā ģimene vairs nav pulcējusies pie viena galda.

Česlavs – Vadims Bogdanovs // Foto – Džeina Saulīte

Režisore Paula Pļavniece kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu un Daugavpils teātra krievu trupas aktieriem, piesaistot no latviešu trupas Kristīni Veinšteinu un neprofesionālo aktieri Džordžu Stīlu, iestudējusi gudru, aktuālu un mākslinieciski parliecinošu izrādi.

Atsauksmes

  • mēs 10.05.2017

    Lai cik saguruši, nomākti, izmisuši vai pozitīvu emociju badā nīkstoši, varam reiz atkal būt līksmi, gaiši un laimīgi, ka varēsim baudīt ģimenes noslēpumus, kas saistīti ar pedofiliju. Mūsu gaismas lauks papletīsies, būsim laimīgi!

  • Labi, kas labi padarīts! 03.06.2017

    Ar kādu garšu tagad aktieri, kas paši sevi sauc par māksliniekiem uz svētās skatuves izrunā vārdu "peža". Laulības dzīves ainās, Osedžas zemē...Jana Egle uzrakstījusi stāstu krājumu "Gaisma". Tikai vienas nenormālības- gara slimības. Šī izrāde papildinās mūsu kultūras vircas bedri.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt