Ieva Rodiņa 11.05.2017

Laimīgu Jauno gadu, Nora!

Tūrvals Helmers – Ivars Krasts, Nora Helmera – Jana Čivžele // Foto – Jānis Deinats

JRT izrāde „Nora” sākas nepiespiestā atmosfērā – skatītāju zāles apgaismojumam nodziestot, spožāk iedegas smalkās lampiņu virtenes, kas vijas ap durvju ailēm Mazās zāles gala sienā, un uz skatuves uznāk 21. gadsimta Nora. Trausla, rosīga būtne, kas vienīgā spēj iedvest dzīvīgumu visumā baltajā, sterilajā Helmeru dzīvokļa interjerā – tikai sev zināmā loģikā izmētājot pa grīdu Ziemassvētku eglītes rotājumus un izkārtojot lampiņu virtenes murskuļus ap spožajām dienasgaismas lampām. Jāņa Sniķera izvēlētie gaismu objekti ir dažādi, un tikpat dažādas ir to funkcijas – no apaļa stāvlampas kupola, kur Nora, koķetējot ar „ģimenes draugu” doktoru Ranku, ļauj abu pirkstiem jutekliski saskarties, līdz spožām dienasgaismas lampām, kas tiek pavilktas zemāk, lai „izgaismotu” viltotus dokumentus. Niansēti veidotā gaismu partitūra ir tā, kas baltajā, plašajā viesistabā ienes baiļu un trauksmes sajūtu, kad Nora, cenšoties paslēpt savus noslēpumus no vīra, izslēdz elektrību un apzināti paslēpjas ēnā, vai, gluži pretēji, pie pilnām gaismām ļauj izcelties Noras sievišķīgajai enerģijai tarantellas dejas mēģinājuma laikā. Bet visvairāk gaišuma izrādes telpā izstaro Janas Čivželes Nora, kura jau kopš pirmajiem brīžiem nav „tikai mājsaimniece”.

Māras Ķimeles interpretācijā Ibsena luga „Leļļu nams” ieguvusi ļoti mūsdienīgus vaibstus, kaut patiesībā režisore tikai izcēlusi jau pašā dramaturģiskajā materiālā ietvertās tēmas, kas aktuālas tiklab 19. gadsimta beigās, kā 21. gadsimtā. Ibsena lugas fabula ir pat ļoti laikmetīga: tā vēsta par „jaunbagātnieku” ģimeni – nupat bankas direktora amatā ieceltu ambiciozu vīrieti un viņa sievu-mājsaimnieci, kas vīram aiz muguras (pašaizliedzīgas mīlestības vārdā, protams) pastrādājusi muļķību – viltojusi sava mirušā tēva parakstu uz parādzīmes, lai varētu apmaksāt vīra ārstēšanās izdevumus. Helmera šaurpierīgā reakcija, saprotot, ka šī pagātnes kļūda varētu viņu nogrūst pa tikko kā pievarētajām karjeras kāpnēm, kļūst par lūzuma punktu abu laulībā. Tēma par laulāta pāra attiecībām, kuras negribot sašķobījušas ambīcijas, varas un naudaskāre komplektā ar uzticības, savstarpējas cieņas un mīlestības trūkumu, izskan ļoti šodienīgi, neskatoties uz to, ka atsevišķās vietās lugas teksta poētiskais izteiksmes stils 21. gadsimta skatītājam griež ausīs.

Mūsdienīgu efektu lielā mērā palīdz radīt arī Andra Freiberga lakoniski iekārtotā skatuves telpa ar diviem pārbīdāmiem ādas dīvāniem, kā arī Janas Čivželes atlasītie skandināviski askētiskie kostīmi. Ne velti pirmais, kas paliek atmiņā pēc „Noras” noskatīšanās, ir iestudējuma gaismēnu partitūra. JRT izrāde vispirms jau ir vizuāli daiļrunīga. Uzrunā un atmiņā aizķeras kaut vai tas, kā Janas Čivželes Noras pirmā cēliena kleitiņā meitenīgas detaļas saspēlējas ar vēlmi izskatīties nedaudz vecākai un elegantākai, apliekot ap kaklu pērļu kaklarotu. Vai tas, kā Edgara Samīša vai Anda Stroda mazkalibra baņķieris Krogstā tā arī nekad nenovelk mēteli, it kā jau zinātu, ka pie Helmeriem nav laipni gaidīts. Vai tas, cik pašpārliecināta un stalta līdzās nedaudz nervozajai Norai izskatās viņas draudzene Kristīne – Ivetas Poles atveidojumā tāda kā „otrā Noras versija”, kas savā dzīvē tikusi pāris soļu tālāk – jau paguvusi izkļūt no bezjēdzīgas bezbērnu laulības (par Noru un bērniem – vēlāk) un nu pašpārliecināti skatās nākotnē. Abu varoņu atšķirīgos dzīves principus iezīmē arī aktrišu precīzā ķermeņa valoda: Ivetas Poles Kristīne savu bijušo vīrieti Krogstā atgūst pāris sekunžu laikā, izveicīgi apstrādādama viņu ar pāris precīzi nomērķētām frāzēm par nožēlu un sailgošanos un gluži vīrišķīgi apskaudama viņu no mugurpuses; Janas Čivželes Nora savu vīru savukārt tin ap pirkstu, saritinoties kūkumā, ielienot viņa azotē un rotaļīgi pogājot vaļā kreklpriekšu. Divi pretišķīgi no dzīves norakstīti sieviešu tipi, no kurām vienu varētu dēvēt par vīriešēdāju, bet otra visu savu pasauli centrē ap vīra vajadzībām un vēlmēm, nevilšus apslāpējot savu personību.

Nora Helmera – Jana Čivžele, Kristīne Linne – Iveta Pole // Foto – Jānis Deinats

Tikpat nozīmīgs jēgas slānis izrādē piešķirts skatuves noformējumam – varoņi paši pārbīda Helmeru plašās dzīvojamās istabas dīvānus, radot dažādas mizanscēnas, no kurām saturiski un emocionāli spēcīgākais ir brīdis, kad Helmers, neļaujot sievai aizbēgt, iesloga savu mazputniņu tādā kā krātiņā, sabīdot abus dīvānus kopā. Vienlaikus nevar noliegt, ka šis skatuviskais risinājums rada arī zināmu mākslīguma efektu, aktieriem brīžam mehāniski pārkārtojot skatuvi – ne tāpēc, ka iekšējā darbība tā prasa, bet tāpēc, lai sabalansēti aizpildītu visu telpu. Izstiepta un samocīta, piemēram, ir aina, kurā Ivara Krasta Helmers mēģina ar Noru pārgulēt, un iekāres izrādīšana pamazām kļūst par ieilgušu neveiklu maigošanos uz ādas dīvāniem, abiem aktieriem cenšoties saglabāt puslīdz cienījamu izskatu.

Jūtu ķīmija uz skatuves valda gan Noras un Helmera, gan, kā tam arī vajadzētu būt, Noras un doktora Ranka starpā. Aktieri Ivars Krasts un Kaspars Znotiņš zīmē divus pretējus vīrišķības tipus – Krasta atveidotais Helmers ir pašpārliecināts un mērķtiecīgs karjerists, bet Znotiņa Ranks – vīrišķīgs savā spējā samierināties ar drīzumā gaidāmo nāvi. Pirmais – izskatīgs un veiksmīgs, tādēļ viegli mīlams, otrs – drosmīgs un neapšaubāmi līdzjūtību raisošs, tādēļ vēl vieglāk mīlams. Abu aktieru tēlojumā traģikomiski apspēlēts tas, ka Helmeram hroniski trūkst mugurkaula, bet Rankam, kuram pietiek dūšas, lai stātos pretī dzīves piespēlētajiem pārbaudījumiem, saglabājot savu cilvēcīgumu, jāsirgst ar iedzimtu kaulu kaiti. Kaut arī Rankam atvēlētais skatuves laiks ir ievērojami īsāks, Kasparam Znotiņam izdevies radīt absolūti patiesu, daudzšķautņainu un aizkustinošu skatuves tēlu, nospēlējot gan nesavtīgu un zināmā mērā bezcerīgu mīlestību pret drauga sievu, gan rūgtumu par pārāk īso dzīvi. Galu galā sanākusi brīnišķīga saldi rūgta konfekte.

Ivara Krasta Helmera gadījums šķiet nedaudz sarežģītāks – kaut arī Noras dzīve centrējas ap vīru, lugas un izrādes starmešu gaismā ir Nora, kamēr Helmeram atvēlēta vien rezonatora loma. Ivars Krasts varoni spēlē samērā intraverti, vien pāris īsos mirkļos ļaudams izšauties straujākām kustībām vai asākam balss tonim, tādēļ brīdis, kad viņš ļauj vaļu dusmām un sašutumam par sievas viltoto parakstu, kļūst par atklāsmi gan Norai, gan skatītājiem. Neilgi pēc pirmizrādes aktieris šo ainu spēlēja skarbāk un drošāk, ļaujot (varbūt pat ne pirmo reizi abu laulības laikā) izlauzties slāpētai agresijai; mēnesi pēc pirmizrādes aktiera tēlojums šajā ainā ir krietni retušētāks, iezīmējot mazāk interesantu scenāriju – Helmers gluži vienkārši ir savtīgs cūka, kas vārdos sola atdot dzīvību par sievu, bet realitātē nav gatavs viņu aizstāvēt pat no otršķirīga šantāžista.

Doktors Ranks – Kaspars Znotiņš, Nora Helmera – Jana Čivžele // Foto – Jānis Deinats

Māras Ķimeles iestudējumā gan nav strikti iedalītu labo un ļauno tēlu, tomēr svaru kausi (lasiet – skatītāja simpātijas) neapšaubāmi nosliecas uz Noras pusi, jo izrādes laikā Helmers ir bijis tikai garāmskrienošs tēls, kas nejūt un nesaprot Noras iekšējo pasauli. Abu attiecības jau kopš pirmajām izrādes minūtēm ir apzināta lomu spēle – vīra priekšā Čivželes Nora koķeti zviln dīvānā, ļaujot sevi uzrunāt teju infantilos mīļvārdiņos gluži kā Raiņa un Aspazijas mīlestības vēstulēs (izrādes kontekstā šīs komiskās iesaukas tiek pamatotas ar seksuāla rakstura spēlītēm); tikmēr draudzenes, Ranka, bet visvairāk – skatītāju acu priekšā maska no Noras sejas krīt, varonei no bezrūpīgas koķetes pārvēršoties par norūpējušos būtni, kas gandrīz slimīgi vēlas iztapt vīram. Janas Čivželes radošajā biogrāfijā šī loma ir neapšaubāms triumfs – visvairāk tādēļ, ka aktrise nospēlē ne tikai varones rakstura daudzās šķautnes un iekšējo pārmaiņu procesu, bet arī tā gala rezultātu. Izrādes finālā Nora ir gluži cita sieviete – koķetā sejiņa ir pazudusi, un viņa gatava ar vīru pirmo reizi nopietni, pēc būtības izrunāties, tikai sarunu objekts palicis tai pašā – bērnišķīgi pazemojošu mīļvārdiņu – līmenī.

Māra Ķimele Ibsena tekstā principiāli svītrojusi „bērnu līniju”, un Noras un Helmera attiecību stāstam līdz ar to izveidojušies pavisam citi akcenti. Tie ir divi pieauguši cilvēki, kuru vienīgās saistības ir savstarpējās jūtas un nekustamais īpašums (t.i., materiālas vērtības), viņus kopā netur pienākuma apziņa – atbildība pret bērniem. Savā ziņā tas Noras lēmumu aiziet no vīra padara vieglāku; no otras puses, tas iezīmē Māras Ķimeles pēdējās izrādēs (piemēram, šajā pašā JRT zālē iestudētajā Ingmara Bergmana „Rudens sonātē” un Valmieras teātrī tapušajā „Emmijas laimē”) aktualizēto tēmu par vīrieša un sievietes vienlīdzību. Ne gluži Ibsena laika sociālajā kontekstā, jo kopš 19. gadsimta beigām sievietes loma sabiedrībā tomēr ir ievērojami mainījusies, bet pretējo dzimumu attiecību līmenī, kur joprojām valda zvēru laikmeta likumi, gan.

Ibsens lugas darbību situējis Ziemassvētku laikā, kad vajadzētu triumfēt ģimeniskumam un savstarpējai mīlestībai. Dzīvē, kā zināms, nekas nenotiek tā, kā plānots, bet Janas Čivželes Norai, izsoļojot pa dzīvokļa durvīm un simboliski – no šīs laulības, priekšā ir jauns gads un jaunas apņemšanās. 

Atsauksmes

  • silvija bieži 01.06.2017

    laimīgu jauno gadu,nauri.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt