Kroders Vērtē

Mai
12
2017

Viņa sirds karalienes plaukstā

Moriss – Ģirts Jakovļevs, Helēna – Astrīda Kairiša // Foto – Kristaps Kalns

Nacionālā teātra Aktieru zālē ar nosaukumu “Juveliera jubileja” pirmizrādi piedzīvojusi britu aktrises un rakstnieces Nikolas Makolifas (Nichola McAuliffe) luga “Morisa jubileja” (Maurice’s Jubilee). Ievas Strukas tulkojumā un Ģirta Ēča režijā saglabāts nosaukums, ko lugai deva Konstantīns Bogomolovs, iestudējot to par godu Oļega Tabakova astoņdesmitajai dzimšanas dienai (pavasarī Maskavas Dailes teātra viesizrādēs šo iestudējumu bija iespējams redzēt arī mūsu Dailes teātrī).

Par Makolifas lugu britu kritiķi ir rakstījuši, ka tā ir izaicinoši vecmodīga un apzināti modelēta pēc britu tradicionālo, pirms 1956. gadā sevi pieteikušās tā dēvēto jauno, dusmīgo paaudzes (Džons Osborns, Arnolds Veskers u.c.) lugu parauga, taču tai netrūkst savas burvības un patiesības mirkļu. Kamerdrāma “Morisa jubileja” tapusi, iedvesmojoties no Anglijas karalienes Elizabetes II tā dēvētās dimanta jubilejas, kas tika plaši atzīmēta kā britu nacionālie svētki. Lugas pirmuzvedumā Edinburgas festivālā (2012) pati autore spēlēja medmāsas Ketijas lomu, par šo aktierdarbu izpelnīdamās gada labākās aktrises balvu. Sava veida balva aktrisei bija arī interese par šo lugu Krievijā un tās iestudējums Maskavas Dailes teātrī, pašai autorei brīnoties par to, kā viņas stāsts par nelielas Londonas savrupmājas iemītniekiem varēja nokļūt līdz skatuvei, kur savulaik pirmuzvedumus piedzīvojušas Antona Čehova lugas.

Lokālā un universālā apvienojums šajā kamerstāstā, bet galvenokārt tas, ka šis materiāls piedāvā pateicīgas lomas aktieriem, piesaistījis arī režisora Ģirta Ēča un Nacionālā teātra uzmanību. Iestudējums ir apzināti tradicionāls un šķiet veidots ar mērķi, lai sagādātu atkalredzēšanās svētkus skatītājiem ar viņu iemīļotajiem aktieriem. Vai svētki izdevušies? Te iespaidi dažādām skatītāju vecuma grupām varētu atšķirties.

Apstādinātais laiks

Pretstatā Nacionālā teātra Lielās zāles izrādēm, kur mūsdienīgi dinamisku temporitmu nodrošina spraiga darbība un režisoriski mērķtiecīgi sabalansēta aktieru ansambļa enerģētika (Andreja Upīša „Sieviete”) vai dažnedažādi tehnoloģiski triki, nesaudzīga un arī nekaunīga aktieru ķermeņa ekspluatācija (Marjus Ivaškeviča „Tuvā pilsēta”), šī Aktieru zāles izrāde mūs ieved citā skatuviskā laika zonā. Tas ir it kā apstādināts laiks, kur viss rit lēni, nesteidzīgi, nostalģiski. Rodas iespaids par iekonservēta laika akvāriju – šo asociāciju pastiprina arī lēni ritošu ūdens lāšu un peldošu jūras iemītnieku projekcijas spēles telpas dibenplānā (scenogrāfijas idejas autors Ģirts Ēcis, videomākslinieks Toms Zeļģis) –, kurā tu jūties iegremdēts kopā ar izrādes dalībniekiem viņu varoņu sadzīves un atmiņu rituālā.

Iestudējums veltīts teātra zelta fonda māksliniekiem Astrīdai Kairišai, Lolitai Caukai, Uldim Dumpim un Ģirtam Jakovļevam, tajā piedalās arī nākamās paaudzes vadošās aktrises Lāsma Kugrēna un Dace Bonāte. Protams, šim aktieru ziedam likt darboties dinamiskā tempā un ritmā vai, figurāli izsakoties, izdejot kazačoku, izspēlējot lugas smeldzīgo un sāpīgo stāstu, būtu neprāts un arī neiederīgi. Un tā nu iestudējums ris gausā, it kā atlaidināta laika režīmā, ļaujot katram skatītājam līdztekus izrādes varoņiem gremdēties savās pārdomās par aizejošo dzīvi, piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem un cerībām, mīlestību, nodevību, uzticību citiem un pašam sev.

Moriss – Uldis Dumpis, Helēna – Lolita Cauka // Foto – Kristaps Kalns

Juvelieris Moriss Hodžers, kurš ir neglābjami slims ar vēzi un tuvojas savas dzīves finālam, bet kura zvaigžņu stunda ir bijusi sastapšanās ar Viņas Majestāti pirms sešdesmit gadiem, karalienes kronēšanas priekšvakarā, un kurš tagad izmisīgi gaida viņas toreiz apsolīto ierašanos uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu, ir neapšaubāma benefices loma. Tā to arī spēlē Uldis Dumpis, sava vēl visnotaļ enerģiskā varoņa skatuvisko esību izpušķojot ar elegantiem pašironijas ielaidumiem par Morisa fizisko nevarību, kas dažbrīd šķiet uzspēlēta. Mākslinieks sava varoņa dzīves ievērojamāko mirkli – oficiālo tikšanos karalisko regāliju sakarā, kas pārtapa negaidītā tuvības brīdī ar tolaik vēl nekronēto karalieni, – atceras daudz un labprāt, pamazām atklājot, ka šī liktenīgā tikšanās un nepārtrauktās atmiņas par to krietni apēnojusi Morisa attiecības gan ar sievu, gan dēlu. Viņa sirds vēl joprojām ir karalienes plaukstā. Kāds rakstnieks reiz teicis: “Tu vari pārgulēt ar sievieti un palikt uzticīgs sievai. Bet tu vari izdzert šampanieša glāzi ar sievieti un palikt neuzticīgs sievai.” Šis ir tieši tas otrais, sāpīgākais un sarežģītākais gadījums.

Lolita Cauka viņa dzīvesbiedres Helēnas lomā pārliecinoši izspēlē stāstu par dzīvesgudru sievieti, kurai nācies daudz ko paciest, samierinoties ar otrās vijoles lomu vīra dzīvē, un kura klusi cīnās ar mazajiem, nejaukajiem greizsirdības dēmoniem savā sirdī. Arī abu laulāto attiecībās šajā aktieru sastāvā daudz klusu, ikdienišķu cīkstiņu, kašķēšanās un pat strindberģiska attiecību modeļa atblāzmas. Spēltelpas iekārtojums ar īstu un mākslīgu ziedu podiem, kurus palaikam aprūpē Lolitas Caukas varone, te pārvēršas par sava veida metaforu tam, ka, domājot par augsto tāli un neaizsniedzamo vizbulīti, dzīvojot savos sapņos un ilūzijās, Morisam pietrūcis veldzes un mīlestības vistuvākajiem. Ulda Dumpja varonis cilvēcīgi atplaukst tikai pēdējā telefonsarunā ar dēlu, ar kuru viņš nav runājis divus gadus.

Silta, neuzbāzīga cilvēcība strāvo no Lāsmas Kugrēnas medmāsas Ketijas, kura ieradusies atvieglot vecā kunga pēdējās dzīves dienas. Aktrises tēlojums ir smalks, niansēts un piesātināts, izspēlējot arī šīs varones komplicēto dzīvesstāstu, neviennozīmīgās attiecības ar tēvu un iekšējos kompleksus. Jauks pārsteigums ir mākslinieces uznāciens karalienes Elizabetes “lomā”, piepildot Morisa sapni par karalienes vizīti viņa deviņdesmitajā dzimšanas dienā – gan skatuviskajā ietērpā (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone), gan izteiksmē un formā līdz pat sīkākajām niansēm un karalienei raksturīgajiem žestiem.

Ketija – Lāsma Kugrēna, Moriss – Uldis Dumpis // Foto – Kristaps Kalns

Aktiermeistarības paraugstunda

Aktieru ansamblī ar Astrīdu Kairišu, Ģirtu Jakovļevu un Daci Bonāti izrāde iegūst atšķirīgu skanējumu un vēstījumu. Pirmkārt, te abu laulāto attiecībās, īpaši iestudējuma pirmajā daļā, netrūkst ne mīlestības, ne maiguma. Gribot negribot tas atgādina, ka abi lieliskie mākslinieki ilgus gadus bija teātra spožākais mīlas pāris; lai atceramies kaut vai abu majestātisko, cilvēcisku kaislību plosīto karaļpāri Endres Illēša “Spānijas Isabellas” uzvedumā vai Antoniju un Dūdaru „Skroderdienās Silmačos”. Un kur nu vēl Uldis un Zane filmā „Pūt, vējiņi!”... Bet, otrkārt un galvenokārt, Ģirtam Jakovļevam izdevies paplašināt Morisa tēla un tēmas aploci, vai nu apzināti, vai drīzāk intuitīvi izspēlējot sava varoņa seno zvaigžņu mirkli nevis vienkārši kā tikšanos ar Majestāti un sievieti, bet kā tēlainu metaforu. Juveliera apsēstība mūža garumā ar karalieni aktiera traktējumā izskan nevis kā egoistiska vēlme vai kaprīze, bet kā atmiņas par to brīdi, kad viņš bija tāds, kāds allaž būtu gribējis būt – jauns, talantīgs, cerību un varēšanas piepildīts. Visvairāk viņš pats, bez ikdienas un sadzīves nobružājošās ietekmes. Tās ir atmiņas, kurās atgriezties ir tiesības katrai radošai personībai, un tas bija Ģirta Jakovļeva Lorencačo mirklis, zibsnis, kas pavīdēja viņa Morisa ikdienišķajā skatuviskajā esībā, – vismaz es to tā uztvēru, atceroties aktiera titullomu Alfrēda de Misē „Lorencačo” uzvedumā, kas viņu uznesa slavas virsotnē. Aktieris Morisa lomā atkal valdzina ar patiesīgumu un vienkāršību – kvalitātēm, kuru dažos viņa pēdējo gadu darbos bija pietrūcis.

Perfektu meistarību Helēnas lomā demonstrē Astrīda Kairiša, kura akcentē savas varones spēju izbaudīt gan lielos, gan mazos dzīves priekus un ik mirkli, kad rokas un kājas vēl klausa. Lai gan ir saprotama, tomēr pārsteidz mākslinieces vēlme skatītāju uzmanību lielā mērā saistīt un koncentrēt tikai uz sevi, no Morisa sirds karalienes pārvēršoties arī par vakara karalieni, šim nolūkam ieviešot īpašu kustību partitūru u.tml., kas lika atcerēties Vijas Artmanes Džūlijas Lambertes sarkano lakatu Jāņa Streiča filmā. Ja Ģirts Jakovļevs nebūtu tik spēcīgs partneris, šī viegli pārvērstos par aktrises benefici. Manis redzētajā izrādē tā arī notika, un daudzi skatītāji iespēju baudīt lieliskās mākslinieces priekšnesumu uztvēra ar patiesu gandarījumu.

Ietilpīgs un izsvērts ir Daces Bonātes aktierdarbs medmāsas lomā, taču karalienes iznācienā vēl kaut kas šķita līdz galam nedrošs, aktieriski nesabalansēts. Vērtīgākais aktrises sniegumā ir viņas radītā pārliecība par to, ka Ketija, kurai nav sevi izdevies pilnībā realizēt kā sievietei un mātei, spēj dāvāt gaišumu un iejūtas pilnu labestību līdzcilvēkiem. Tāpat kā Ketiju atstāj vienaldzīgu Morisa runas par dimantiem un citiem dārgakmeņiem, tā arī režija nav izvērsusi metaforu, kas saistās ar dimantiem kā uzticības simbolu. Un labi, ka tā, jo kas gan mums Hekabe? Iestudējums kā būtiskāko un nezūdošu vērtību apliecina siltas un patiesas attiecības starp cilvēkiem, un šajā devalvēto vērtību laikmetā tas nav maz.

Morss – Ģirts Jakovļevs, Ketija – Dace Bonāte // Foto – Kristaps Kalns

Kopumā uzvedums atstāj iespaidu kā augstas profesionālas raudzes aktiermākslas un runas kultūras paraugs, arī labs psiholoģiskā teātra piemērs – lai gan ne lugā, ne izrādē nav īpaši dziļu psiholoģisku ielaidumu un izvērsumu. Taču lugas un iestudējuma struktūra ir gana atvērta un to ļauts, pat vēlams veidot un turpināt savā iztēlē katram skatītājam, gan dzīvojot līdzi izrādes varoņiem un priecājoties par aktieru sniegumu, gan risinot savas domas šajā kolektīvajā meditācijas seansā par vecumu, mīlestību, sapņiem, vientulību un to, kā mēs izvēlamies nodzīvot savu dzīvi. Cits izbaudīs šos teātra uzdāvinātos pārdomu mirkļus, cits varbūt šķendēsies par izrādes pārlieko gausumu un izstieptību; es arī būtu vēlējusies dzīvāku izrādes temporitmu. Tomēr – lai katram paliek savs ieguvums! Jo arī vislabāk organizētajos svētkos taču gadās negaidītas pauzes, atslābumi un kuriozi. Galvenais, ka tie tomēr notiek.

Tikai viena piebilde. Ja teātris tik ļoti domā par to, lai būtu ko spēlēt senioriem, varbūt tomēr būtu pienācis laiks parūpēties arī par lomām nākamās, pirms-senioru paaudzes talantīgajiem aktieriem (piemēram, Zanei Jančevskai un citiem māksliniekiem)?

 


  Citi autora raksti 

 
 
izturēt!
izturēt!
14. maijs, 2017 · Atbildēt
Vēlos pateikt paldies Gunai Zeltiņai par recenzējumiem, kuros vēl kā retums izteikti redzams goda prāts. " nesaudzīga un arī nekaunīga aktieru ķermeņa ekspluatācija " NT. Paldies, ka to esat pateikusi, kamēr pārējie laipo, pieņem kā pašsaprotamu Serebreņņikova izdarības, ko vareni atbalsta NT "mākslinieciskie vadītāji" Rubenis un Struka. Pats trakākais nav tas, ka kaut kas jēls ir noticis, bet ka tas tiek pieņemts, ka mēs izturamies tā it kā latviešu teātra kultūras vēsture nemaz nepastāvētu, it kā pašiem nekad nekā vērtīga nebūtu bijis, pieradinām jaunas paaudzes pie sekluma un tāda "interesantuma" kādu to aizvien pieaugošā kārtībā redzam abos vadošajos Latvijas teātros. Atklāts paliek jautājums par NT aktieru personībām. Vai patiesi viņi tik nomocīti un iebaidīti, ka dzīvo un strādā kā vergi galerās?
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta