Līvija Dūmiņa 02.06.2017

“Zilās” dzīves ēnas

Rasma – Daiga Gaismiņa, Juris – Kārlis Reijers // Foto – Margarita Germane

Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē tapušais Toma Treiņa diplomdarbs režijā – Gunāra Priedes lugas “Zilā” iestudējums – ir smalkjūtīgi veidota izrāde. Tas ir mūsdienīgs 1972. gadā uzrakstītās lugas traktējums, kas runā ar skatītāju dialogu rosinošā intonācijā, aktualizējot Priedes darba pārlaicīgo saturu.

Atceroties nesenākos dramaturga lugu iestudējumus Latvijas teātros, jāsecina, ka Priedes dramaturģijai raksturīgais augstais sadzīviskās konkrētības līmenis, kas piesaista savam laikmetam, izrādes mākslinieciskajai kvalitātei ir bijis diezgan izšķirošs. Mārtiņš Eihe Valmieras teātra iestudējumā “Smaržo sēnes” ļoti veiksmīgi tekstu ievietoja dokumentālā kontekstā, kas komentēja lugu plašākā laikmeta vispārinājumā. Savukārt Ģirts Ēcis Jaunajā Rīgas teātrī, iestudējot “Saniknoto slieku”, uz attēloto darbības laiku skatījās caur groteskas prizmu, radot neveiklu komēdiju. “Zilās” gadījumā padomju laika reālijas uzmanīgi “atārdītas” nost. Luga īsināta un mazliet pārveidota, padarot tās skanējumu mūsdienīgu. Volga pārtapusi par Volvo, Lindas draugs Vidvuds nodēvēts par dizaineru, kas izriet no tekstā dotās informācijas – “vada lietišķās mākslas cehu un pats arī kaut ko taisa no koka”. Lai arī lugas darbības vietai – Gruzijas kūrortpilsētai Gagrai pie Melnās jūras un Kaukāza kalniem – Priedes laikā bija mazliet cita nozīme, šodien bijušās PSRS republikas, tostarp Gruzija, tūrisma industrijā ir modē, un laikmetu disonanse nerodas.

Rakstot “Zilo” septiņdesmito gadu sākumā, Gunārs Priede caur simbolisko zilās govs tēlu un tautasdziesmām norāda uz mūsu saknēm, latviešu folkloru kā nācijas ētisko kodolu. Okupētās Latvijas kontekstā tam ir īpaša nozīme, bet šodien? Izrādās, tā ir tāda pati, jo neatkarīgā Latvija kapitālisma un globalizācijas ciešajos skāvienos jau atkal zaudē savu patību, identitāti. Par to liek domāt Toma Treiņa izrāde. Pirms divdesmit vienu gadu vecā Jura izraisītās traģiskās autoavārijas, kurā gājuši bojā trīs cilvēki – tēvs, vecmamma un biedrene Švāne –, ceļmalā redzētā zilā govs ir atskaites punkts.

Zilā jeb Mēness govs, būdama reta, bet reāla būtne, ir simbolisks tēls, kas ciešā saistībā ar Dainām iezīmē tumsā gaismas ceļu, pa kuru iespējama garīga atdzimšana. Meklējiet rakstos jeb tautas garīgajā mantojumā. Līdzīgi kā Morisa Māterlinka lugā “Zilais putns” simboliskā putna meklējumi ir savdabīgs iniciācijas ceļš cauri tādiem metafiziskiem lielumiem kā mīlestība un nāve, arī Priedes “Zilā” rāda garīgas pārdzimšanas procesu.

Juris ir varonis un nevaronis reizē, kas mazliet atgādina Māra Bērziņa “Svina garšas” Matīsu. Smagi cietis avārijā, pēc ilgstošas rehabilitācijas daļēji atguvis spēju staigāt. Dramaturgs remarkā precizē: “Viņš neklibo, tā nav arī paralītiķa gaita, viņš tikai iet ļoti lēnām.” Juris, fiziski būdams ierobežots, ir vērotājs, kurā rezonē pamazām atklājusies patiesība. Viņš sevī mokās ar vainas apziņu, ko nesekmīgi pūlas gaisināt māte Rasma, kura savu dzīvi pēc avārijas ziedojusi dēla atlabšanai. Atskāršot savas vainas apmērus, viņš aiziet no dzīves, taču top stiprs savā vājumā. Proti, notikušā apjēgšanas procesā ar viņu ir notikušas tik lielas garīgas pārmaiņas, ka viņš vairs nespēj turpināt dzīvot dotajos apstākļos. Vērtību pārvērtēšana ir notikusi. Kā secina Vidvuds, runājot par paaudžu atšķirībām, Juris pieder trešajai, kas izputina to, ko sarūpējušas divas iepriekšējās paaudzes: “Pirmajai klājas grūti, tā rūdās cīņā, kļūst stipra, pārvar šķēršļus un uzvar. Otrā paaudze, kam ir jau kur atsperties un kas turklāt savā bērnībā un jaunībā bijusi pirmās līdzcīnītāja, iet tālāk un kāpj augstāk, bet trešā ierodas pie visa gatava...”

Rasma – Daiga Gaismiņa, Juris – Kaspars Aniņš // Foto – Margarita Germane

Ņemot vērā lugas tapšanas laiku, var pieņemt, ka Rasmas jaunības laiks sakritis ar pēckara jaunās dzīves realitāti 20. gadsimta 50. gados. Par to Priede tieši neraksta, bet karš un viss, kas no tā izriet, šai paaudzei nav tikai rindas vēstures grāmatā. No tāda skatpunkta raugoties, Rasmas tiekšanās pēc labklājības, materiālas vērtības liekot augstāk par garīgajām (Latvju dainu” sējumi gan mājās ir, taču stāv plauktā neatvērti), ir labāk saprotama. Iekārtojot dzīvi, dēlam vienkārši neatliek laika. Tas Rasmu neattaisno, taču ļauj izprast. Izrādē neskan Rasmas teksts par sievietes lomu, kas ir skolas laikā viņai dotā Švānes ceļamaize dzīvei: tā ir dot dzīvību jaunai paaudzei, nevis censties izkonkurēt vīrieti pie traktora stūres vai akmeņlauztuvēs. To var tikai stiprākās un talantīgākās, un arī tām sievietēm jāskatās, vai karjera nekaitēs bērnam. Svītrojot šo Rasmas tekstu, gan viņas vaina netiek mīkstināta, jo tāpat skaidrs, ka, veidojot karjeru, bērnu ir atstājusi novārtā. Daiga Gaismiņa savu varoni neattaisno un nenosoda, viņas Rasma ir sievišķīga un sīksta – kā tuksneša zieds. Raksturi lugā atklājas attieksmē pret pagātnes notikumiem; izgaismojot arvien jaunas nianses, var veidot dinamisku psiholoģisko attiecību līkni. Te ir, ko spēlēt. Daiga Gaismiņa rada tēlu attīstībā – rūpēs par dēlu apdzisušu un Vidvuda vīrišķības atmodinātu sievieti, nelabojami paštaisnu un lepnu sievu un māti; viņa aizlūst, saprotot savu liktenīgo kļūdu (pēc Lindas atrašanas savā gultā bez notikušā noskaidrošanas pametot ģimeni), viņa sadugst un izdzīvo sevī viesuļvētru, taču paliek neredzīga attiecībā pret dēlu.

Juris Hiršs Vidvuda lomā ir izrādes perpetum mobile – enerģija kūsāt kūsā, sava šarma apziņa vaigus dara sārtus un kājas ceļ augstu (spēriens pa vingrošanas riņķiem ir elegants). Uz neitrāli pelēkā fona (scenogrāfs Kristaps Kramiņš) viņš rosās kā papagailis Gerdas Šadurskas sarūpētajā košajā tēlā. Aktieris nevairās no komiskās nokrāsas, kas izrādei nāk par labu, nolīdzsvarojot traģisko pusi. Šim Vidvudam Daigas Gaismiņas Rasma dikti patīk, un viņš spēlē tādu lomu, kādu vajag, lai pieskaņotos viņas dvēseles stāvoklim.

Rasma un Vidvuds ir nemainīgais iestudējuma lielums, bet izrādes ir atšķirīgas, jo ir divi sastāvi jauniešu lomām. Labāka saspēle četrotnei veidojas, kad Juri spēlē Kaspars Aniņš un Lindu – Ilva Centere. Abu radītajiem tēliem piemīt ārējās un iekšējās darbības konkrētība un dinamika. Kaspara Aniņa Juris ir iekšupvērsts, taču viscaur aktīvs vērotājs, jūtīgs jauns cilvēks, kurš, ieskatījies acīs nāvei, piedzīvo dramatisku personības lūzumu. Viņa garīgā pieaugšana notiek kopā ar fizisko atlabšanu – finālā var diezgan stabili pāriet pāri pagalmam (spēles laukumam) –, kas vēl vairāk saasina tēla traģismu. Kaspara Aniņa Juris patiešām izrādes laikā nobriest kā personība. Tiesa, viņš ir tik ļoti koncentrējies uz savas vainas izprašanu, ka attiecībā pret Lindu pietrūkst tā, kādēļ saucis viņu pie sevis. Par mīlestības klātbūtni ļauj nojaust Ilva Centere – viņas Linda ir silta, viegli gaisīga, bet apņēmības pilna cīnīties par taisnību un to, ko vēlas, – par Juri.

Kārlis Reijers vēl par daudz koncentrējas uz Jura fizisko nespēku, kādēļ pietrūkst darbības konkrētības un tēls veidojas visai aptuvens. Sanitas Pušpures Linda ir patiesi kareivīgs skuķis, salīdzinot ar Ilvas Centeres Lindu – aktīvāka, brāzmaināka. Cits temperaments. Šī pāra attiecību līnijā ir vēl vairāk pārrāvumu, kas laupa ticību runātajam vārdam.

Gunārs Priede lugas tēlu sistēmu veidojis pretmetos, atklājot atšķirības vienas paaudzes ietvaros, kas izrādē labi redzams.  Juris – tipisks zudušās paaudzes pārstāvis, kamēr Linda – par sevi pārliecināta un mērķtiecīga. Rasma – noteiktas kārtības cilvēks, Vidvuds – brīvais putns pēc būtības ar vairāku laulību pieredzi spārnos.

Vidvuds – Juris Hiršs, Juris – Kaspars Aniņš, Rasma – Daiga Gaismiņa, Linda – Ilva Centere // Foto – Margarita Germane

Svarīga detaļa izrādes tēlainajā slānī ir gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa uz pelēkās sienas izgaismotais četrstūris kā glezna. Tajā iekomponējas gan izrādes dzīvais plāns, gan tā veidotais “ēnu teātris”. Veiksmīgi apspēlējot Jaunās zāles kāpnes, aktieru ēnas sabiezina mizanscēnas, veidojot metaforisku slāni, kurā dzīves un tās ēnas attiecības var skatīt dažādos rakursos.

Mārtiņa Zariņa mūzika veido īpašu noskaņu, brīžiem akcentējot darbības dramatismu. Noskaņu gleznas – tā es redzēju abas izrādes, kas veido noteiktu šī laikmeta izjūtu, ar ko var pacelties uz viena viļņa. Toma Treiņa diplomdarbs režijā izgaismojas zilajā cerību krāsā, gaidot nākamos iestudējumus.

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 02.06.2017

    Skaidri, rūpīgs izklāsts

  • Gita VGM 02.06.2017

    Autore: ".... Lai arī lugas darbības vietai – Gruzijas kūrortpilsētai Gagrai pie Melnās jūras un Kaukāza kalniem – Priedes laikā bija mazliet cita nozīme, šodien bijušās PSRS republikas, tostarp Gruzija, tūrisma industrijā ir modē, un laikmetu disonanse nerodas..."

    Atļaušos tomēr iebilst - nevis "laikmetu DISONANSE nerodas," bet - drīzāk - nerodas REZONANSE, jo, kopš 1972. gada jau, var teikt, ir izaugušas divas paaudzes, kurām absolūti neko neizsaka ne "atpūšanās Gagros," nedz tas, ka Jura vecāki savā Volgā vai Žigulī divatā vien varēja no Latvijas uz Ungāriju aizvizināties! Bet Gunārs Priede ar šiem diviem šodien galīgi nonozīmīgajiem sīkumiem savā laikā JO SPILGTI un PRECĪZI noraksturoja Jura ģimenes sociālekonomisko, kā arī partijas nomenklatūras statusu. Tāpēc teātra apskatniekiem tomēr derētu pie šīm niansēm pakavēties un tās izskaidrot.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt