Kroders Vērtē

Jūn
8
2017

Kovbojs Platonovs

Maikls Platonovs – Egons Dombrovskis // Foto – Ziedonis Safronovs

Luga un tās vēsture

Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudētajai Antona Čehova lugai, ko režisors pārrakstījis un nodēvējis par Platonovu un viņa sievietēm, sarežģīta vēsture. Šis dramatiskais darbs autora dzīves laikā nav ne publicēts, ne iestudēts. Manuskripts tika atrasts tikai sešpadsmit gadus pēc autora nāves un publicēts vēl trīs gadus vēlāk – 1923. gadā. Tā kā manuskriptam trūka titullapas un nebija uzrādīts sacerēšanas gads, tad, balstoties uz rakstnieka tuvinieku mainīgajām atmiņām, tika iedibināta tradīcija šo dramatisko darbu dēvēt vai nu par Bārenību (Bezotcovščina), vai Platonovu, vai Lugu bez nosaukuma, bet par sarakstīšanas laiku uzskatīt Čehova agro jaunību, kad viņš vēl mācījās Taganrogas ģimnāzijā, tātad nebija ne 20 gadus vecs. Tas gan šķiet neticami, ņemot vērā autora pārsteidzošo māksliniecisko briedumu. Kaut gan lugas apjoms ir trīs reizes lielāks par iestudēšanai paredzētu tekstu – tam ir 163 lappuses, šai darbā sastopami daudzi vēlāko Čehova lielo lugu motīvi, kā arī uzskicēts viņa dramaturģijai aktuālais protagonista raksturs – dzīvē un sevī vīlies cilvēks. Tāpat vairākos eksemplāros producēts Čehova dramaturģijai un, iespējams, arī viņa kā vīrieša domāšanai raksturīgais sievietes tips. Tā ir vieglprātīga, alkatīga mātīte, kas vilina un vajā vīriešus, vēloties tos seksuāli izmantot, lai citu acīs palepotos ar savu mednieces veiksmi.

Plašākas sabiedrības interesi par šo lugu raisīja Ņikitas Mihalkova filma tālajos 20. gadsimta 70. gados – Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm, bet, ja runājam par nozīmīgākajiem teātra iestudējumiem, tad nosacīti jaunākajā laikā tādi ir divi – igauņa Elmo Nīganena Pianola (1995) Tallinas Pilsētas teātrī, kur pats režisors spēlēja galveno varoni, un Luga bez nosaukuma (1997) Ļeva Dodina režijā Pēterburgas Mazajā drāmas teātrī.

Amerikanizācija?

Režisors, saīsinot, pārrakstot un tulkojot lugu, tās darbību no 19. gadsimta 80. gadu Krievijas pārcēlis uz 20. gadsimta 60. gadu Ameriku. Taču personiski es amerikanizāciju saskatīju tikai lugas un iestudējuma ārējā anturāžā. No divdesmit darbības personām atstātas astoņas. Mihails Platonovs pārkrustīts par Maiklu Platonovu, viņa sieva Aleksandra – par Nensiju; Sofijas, Sergeja, Marjas, Annas, Ivana vietā varoņi tiek saukti par Sāru, Billiju, Pegiju, Džoannu, Džordžu, Džonu. Amerikāniski arī izrādes varoņu kostīmi, ko radījusi tērpu māksliniece Anna Heinrihsone. Egona Dombrovska Platonovs ieģērbts rūtainā kreklā, smilškrāsas biksēs, brūnos zābakos un kovboja cepurē ar uzliektām malām. Edgara Pujāta Džordžs, Mārtiņa Kalitas Billijs un Kaspara Goda Džons ietērpti dažādu fasonu džinsu apģērbos. Bet visas izrādes sievietes nēsā satriecoši skaistas 60. gados modernā piegriezuma kleitas no dažādu toņu punktiņauduma. Tievie vidukļi, dziļie izgriezumi, kuplie, šūpīgie svārki, kurpes ar piecpadsmit centimetru augstiem papēžiem, izmeklētās frizūras ar dažādās formās uzrullētiem matiem... Samira Adgezalova (Nensija), Signe Dancīte (Džoanna), Everita Pjata (Sāra), Anete Berķe (Pegija) – šķiet, viņas varētu strādāt arī par modelēm. Visas izrādes sievietes apzināti izrāda savu augumu nenoliedzamo pievilcību – viņas koķeti apsēžas, izaicinoši pārmet kāju pār kāju; atspiežas ar rokām pret krēsla atzveltni, kārdinoši izlocot tievos vidukļus; šķietami nejauši pieliecas, darot redzamas apspīlētajās kleitu augšdaļās ieslodzītās krūtis... (Ar aktrisēm veiksmīgi strādājusi horeogrāfe Linda Kalniņa.) Izrādes sieviešu pasauli var salīdzināt vai nu ar skaistu tauriņu mākonīti, vai galēji izsmalcinātu atdzīvojušos leļļu kolekciju, kuru īstā daba, kas ir lielā kontrastā ar nevainojamo un nevainīgo ārējo tēlu, atklājas izrādes gaitā.

Maikls Platonovs – Egons Dombrovskis, Džoanna – Signe Dancīte // Foto – Ziedonis Safronovs

Ameriku raksturo arī viskijs (un nevis Krievijai raksturīgais šņabis vai konjaks), ko vairāk vai mazāk patērē visi izrādes varoņi, bet jo īpaši Platonovs, kurš trīs ceturtdaļas no izrādes laika atrodas totālā alkohola apreibumā, ko arvien turpina padziļināt. Otrajā cēlienā uz skatuves atrodas septiņas viskija pudeles, no kurām piecas ir jau iztukšotas, bet divas pārējās Dombrovska varonis pakāpeniski ielej sevī, raisot skatītājos gluži vai fizisku nelabuma sajūtu, jo reizi vai dažas šo baiso dzērienu taču būs pamēģinājis katrs. Sava varoņa apreibuma stāvokli aktieris nospēlē teicami, radīdams iespaidu, ka viņa Platonovs ir tā saucamais labsirdīgais dzērājs – viņš nekļūst agresīvs, bet aizvien skumjāks, jo neizdodas un neizdodas īstenot mērķi – piedzēries tiktāl, lai kristu nesamaņā un atslēgtos, varbūt uz visiem laikiem. (Kaut gan šķiet, ka, ņemot vērā varoņa pieveikto pudeļu daudzumu, tam jau sen būtu vajadzējis notikt.)

Vairāk nekas par Ameriku izrādē neliecina, ja nu vienīgi totāla atteikšanās no šķietami obligātajiem čehoviskajiem zemtekstiem: ko varoņi domā, ja vispār domā, to arī runā. Ja nu vienīgi vēl kāda detaļa. Otrais cēliens norisinās provinces pilsētiņas klasē, kur, jāsaprot, Maikls Platonovs strādā par skolotāju, bet kur izrādes darbības laikā viņš, lai paglābtos no sievietēm, apmeties uz dzīvi. Te uz tāfeles ar krītu rakstīts I am a cowboy. Tā kā Platonovs nav kovbojs, bet skolotājs, tad šo uzrakstu iespējams tulkot vismaz divējādi. Vai nu varonis gribētu kļūt par kovboju, respektīvi, govju ganu. Vai arī viņš ir govju (jeb mātīšu) zēns, jo vārdu cow var tulkot arī kā mātīte, ja runa ir par lielu dzīvnieku (ziloņu, vaļu) mātītēm. Platonovs kā govju zēns, ko izrādes govis (lasi – sievietes) iecēlušas šai godā vai precīzāk teikt – amatā. Par to, ka Platonovs izrādes finālā, iedzīts stūrī, uzņemas šo pienākumu, liecina mēmā beigu aina. Dombrovska varonis, nodzēsis teikumu par kovboju, tā vietā uzraksta 1. septembris, visas četras viņa sievietes sasēžas skolas solos, bet viņš ieņem vietu pie skolotāja galda.

Žanrs

Džilindžers Platonovu un viņa sievietes nodēvējis par lirisku komēdiju. (Autors pats savas lugas žanru nav definējis; tā visdrīzāk atgādina vai nu drāmu, vai Čehovam raksturīgo dīvaino komēdiju.) Arī Džilindžera komēdija nav tradicionāla – tajā jokus lielākoties neviens īpaši netaisa un, kad taisa, izkrīt no izrādes visumā labi sabalansētās darbības gaitas; tā, piemēram, pāris vietās gadās atraktīvajai Anetei Berķei, kas, manuprāt, pārspīlē Pegijas aprobežotā mietpilsoniskuma ārējās izpausmes. Šo izrādi žanra ziņā drīzāk var salīdzināt ar Moljēra tā dēvētajām lielajām jeb problēmu komēdijām, tādām kā Dons Žuans vai Mizantrops, kur komiska ir pamatsituācija, kurā nonāk varoņi. Kad Platonovs tika publiskots un to sāka apcerēt literatūrzinātnieki, luga ne velti tika salīdzināta gan ar Hamletu, gan Donu Žuanu. Džilindžers jebkādu hamletismu savā versijā viennozīmīgi ir likvidējis. Bet Dona Žuana tēmu nepārprotami izvirzījis centrā. Turklāt netradicionālā, varētu pat teikt, otrādi apgrieztā variantā, kas lielā mērā sakrīt ar Moljēra darbu: nevis Platonovs iekāro un iekaro sievietes, bet viņas iekāro un iekaro viņu, neatlaidīgi vajā to. Sievietes par katru cenu grib pārgulēt ar slaveno mīlnieku – viņas aizrauj, pat apstulbina leģenda, ne pats reālais, no dzīves nogurušais un visu apnikušais cilvēks.

Skats no LT izrādes "Platonovs un viņa sievietes" // Foto – Ziedonis Safronovs

Ļoti svarīgs ir jautājums, vai reālajā Platonova skatuves tēlā saskatāms vai vismaz nojaušams, kādēļ viņu ciena visi vīrieši un iekāro bez izņēmuma visas sievietes. Uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši. Egona Dombrovska varonis no savas apkārtnes atšķiras ar to, ka vienīgais saka, ko domā, kaut arī tas būtu šķietami nepieklājīgi vai pat aizvainojoši. (Viņa labsirdīgi vienaldzīgā attieksme pret pasauli ļauj aizskartajam neapvainoties, ja tas to nevēlas.) Viņš ir ārpussistēmas, ārpusnormas cilvēks, kura vārdos un darbībās, lai arī cik nepieņemamas tās, no stingrām morāles pozīcijām raugoties, būtu, vīd kas absolūts, varētu pat teikt – tīrs un patiess. Kaut arī šis patiesums alkoholisma ietekmē sācis jau plaisāt un deģenerēties, lielā mērā pārvēršot Platonovu par reiz bijušo cilvēku. Cilvēku, kurš uzprasās uz savu galu.

Man šajā Džilindžera izrādē patīk sieviešu tēlu interpretācija, īpaši ja salīdzina ar līdzīgai tēmai veltīto režisora Dailes teātra izrādi Bannija Manro nāve, kur tās tika tēlotas kā vienas vienīgas tukšas plastmasas lelles. Liepājas izrādes lellīgi sapostās un izdemonstrētās sievietes, izrādās, īstenībā nav nekādas lelles, bet dzīvi cilvēki, it sevišķi divas no viņām – Samiras Adgezalovas Nensija un Signes Dancītes Džoanna. Viņas pašas cieš no dzīves tukšuma un Platonovā saskata ne tikai tēviņu, bet arī cilvēku, attiecības ar kuru varētu viņu dzīvei piešķirt kādu jēgu. Rodas spriegs dramatisms, redzot, ka Platonovs ne tikai negrib, bet vairs nevar ne sev, ne viņām šo jēgu dot, jo ir dzīvē avarējis. Pārvērties par vraku ar smaidu uz lūpām.

Konkrētajās situācijās ar Nensiju un Džoannu, kā arī burvīgi koķeto vistiņu – Everitas Pjatas Sāru un allaž aizvainoto zvirbulēnu – Anetes Berķes Pegiju arī daudz komisma. Vladimirs Katajevs Platonovā pamatoti saskata paralēles ar franču 19. gadsimta beigu vodeviļu. Kaut arī pētnieku mulsina Čehova lugas fināls – kā tad tā, viņš jautā, vodeviļa ar pašnāvību, respektīvi, slepkavību? (Džilindžera variantā nav ne pašnāvības, ne slepkavības – vienīgi tās neizdevies mēģinājums.) Gan pirmajā, gan jo īpaši otrajā cēlienā Platonovs atrodas nepārtrauktā alkohola reibumā, viņš vāji var nostāvēt kājās, ik pa laikam sastreipuļojas, ar grūtībām atver acis, kā arī rīkli, lai tur ielietu kārtējo viskija šļuku. Krekls ir daļēji izrauts no biksēm, var iedomāties, ka ilgākā laika posmā nemainītās drēbes riebīgi smird, nerunājot jau par aromu, kas gāžas no viņa mutes... Taču krāšņi uzpostās tauriņsievietes glaužas Platonovam klāt, glāsta viņu, skūpsta, no guļus stāvokļa pūlas uzstutēt sēdus vai pat stāvus. It kā neredzētu neko no reālās ainas. Tik izmisīgs un vienlaikus komisks ir viņu bezsekmīgais mēģinājums glābties caur Platonovu, ka viņas kļuvušas gluži aklas.

Nensija – Samira Adgezalova, Maikls Platonovs – Egons Dombrovskis // Foto – Ziedonis Safronovs

Aktualitāte

Pat ja izrādē vietumis teksta tomēr šķiet drusku par daudz un ir situācijas, kuras sāk it kā rotēt uz vietas, tomēr jāatzīst, ka Platonovā un viņa sievietēs Džilindžers ir fiksējis, manuprāt, ļoti būtisku mūsu laikmeta tipu. Tas ir cilvēks, kurš piedzīvojis avāriju tādēļ, ka dzīve izrādījusies citādāka, varbūt var teikt arī – draņķīgāka, nekā viņam, iespējams, savā ideālistiskajā jaunībā licies. Tā savos mīluļos atkal izvirza normas, sistēmas cilvēkus, ne anarhistus un dumpiniekus, kuri tai bija vajadzīgi vien īsu brīdi, lai vecās sistēmas vietā nodibinātu jauno, kur, līdzīgi kā agrāk, lai arī citās formās, tiek cienīta un augstu vērtēta liekulība, vārdu nesaskaņa ar darbiem, savtīgs aprēķins. Neuzdrošinos apgalvot, ka Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs būtu nonācis dzīves nomalē, tieši otrādi – pēdējā gadā viņa darbs ne tikai kā teātra vadītājam, bet arī kā māksliniekam piedzīvo būtisku pozitīvu izrāvienu. Un tomēr pieļauju domu, ka Platonovā režisors runā arī par kādu savu personiski piedzīvotu pieredzi. Un tas nevar atstāt vienaldzīgu. Tādēļ arī no šogad Džilindžera iestudētās triloģijas par bijušajiem cilvēkiem (Iemīlējās muļķis muļķītē, Bannija Manro nāve, Platonovs un viņa sievietes) es pēdējo vērtēju visaugstāk. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Armands Kalniņš
Armands Kalniņš
8. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Interesanti lasīt, kaut noskatīties, visticamāk, nebūs iespējams. Lasīju, ka ir arī vismaz 1 cita izrāde (K.Blanšetas loma?), kurā darbība pārcelta uz ASV
Anita Uzulniece
Anita Uzulniece
8. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Alvja Hermaņa "Platonovs" bija labs! Gribas šo arī redzēt.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta