Arta Vārpa 06.04.2012

Sastapšanās ar gleznotāju

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls” arvien vairāk piesaista uzmanību kā vieta, kas atvērta ne tikai aktuālajām izstādēm, bet arī citiem kultūras, izklaides un izglītības pasākumiem. Paralēli izstādēm notiek diskusijas un tikšanās ar māksliniekiem un kuratoriem, par tradīciju jau izveidojusies kultūras un izklaides programma Ars Rezumē, kas norisinās katras izstādes noslēgumā un kurā piedalās mūziķi, literāti, dejas mākslinieki un citu mākslas jomu pārstāvji.  Nesen aizsākta programma Mūzika Arsenālā, kas piedāvā koncertus un koncertlekcijas. Iepriecinoši, ka plašam interesentu lokam, īpaši orientējoties uz bērnu un jauniešu auditoriju, tiek piedāvātas tematiskas nodarbības, ekskursijas un radošās darbnīcas. Pasākumu kopums un daudzveidība liecina, ka Arsenāls cenšas un prot tuvoties potenciālajam apmeklētājam, kļūstot par vēl vienu Rīgā tik nepieciešamo vietu, kur smelties kultūras pieredzi.

Izstāžu zāles plašais foajē kļuvis par izaicinājumu arī teātrim. Jau 2010. gada septembrī Arsenālā pirmizrādi piedzīvoja režisores Ineses Mičules monoizrāde Pauļuks. Rāmji, kas arvien nav zaudējusi skatītāju interesi. Ievērojamā gleznotāja Jāņa Pauļuka (1906-1984) personībā iejūtas aktieris Kaspars Znotiņš, kura vizuālā līdzība gleznotājam jaunībā, savienota ar izcilo spēju „iemiesoties” tēlā, jau izrādes pirmajās minūtēs rada izjūtu, ka skatītāju priekšā rosās, žestikulē, glezno un dzīvi pārdzīvo nevis aktieris, bet gan pats Pauļuks. Izrādes scenogrāfe Ieva Kauliņa drosmīgi un radoši panākusi izrādes iedzīvošanos teātra izrādīšanai fiziski ne visai piemērotajā norises vietā. Izrādei atvēlēta vieta lielo koka kāpņu pakājē, kurā pats aktieris izrādes laikā rada un transformē vidi un objektus, kas izrādē funkcionē kā nepieciešami rekvizīti - neliels galdiņš, kaudze rāmju, mazs puķu podiņš.

Aktieris apdzīvo arī lielās kāpnes, kurām izrādē piešķirta arī simboliska slodze. Ikviens, kurš reiz kāpis pa Arsenāla kāpnēm, izrādē pārdzīvos līdzjūtības jūtas pret aktieri, kas izrādes sākumā piecas reizes steigšus mēro ceļu augšā - lejā, lai nonestu izrādes scenogrāfijas būtiskākos elementus – lielu daudzumu koka rāmju. Samērā kompaktā zona, kas atvēlēta izrādei, un nelielais paredzētais skatītāju loks veido sevišķi intīmu atmosfēru, kas, savienota ar Arsenāla vidi, rada iespaidu, ka skatītājs ir liecinieks kādam sevišķam un ļoti neierastam notikumam.

Izrādes teksts balstīts mākslas zinātnieka Zigurda Konstanta monogrāfijā par Jāni Pauļuku, kurā autors, nebaidīšos teikt, ar detektīva precizitāti un racionalitāti 25 gadu garumā apkopojis ziņas par Pauļuku un viņa darbiem, iekļaujot pētījumā daudzu laikabiedru un tuvinieku atmiņu stāstus, vēstuļes, kā arī paša gleznotāja atmiņas, Mākslinieku Savienības sēžu stenogrammas un pat milicijas protokolus. Balstoties šajos materiālos, režisore izvēlējusies nevis izrādi veidot kā hronoloģisku stāstījumu, tā radot dzīves gājuma kopainu, bet gan iet sarežģītāku ceļu – izvēlēties atsevišķas Pauļuka dzīves epizodes, monologus un atmiņas, cenšoties caur konkrētām situācijām rekonstruēt Pauļuka personību un arī laikmetu, kurā viņš dzīvoja un strādāja.

Jānis Pauļuks bija spēcīga individuāla personība, kas par spīti sociālistiskā reālisma prasībām bija uzticīgs pats saviem mākslas ideāliem. Skatītājam Pauļuks atklājas kā bezkompromisu individuālists, ar spēcīgu, savu patiesības izjūtu, bieži izaicinošs, skarbs un nesaudzīgs spriedumos. Monologi, kuros viņš ļoti sulīgi un dažbrīd plātīgi deklarē savu dzīves izjūtu, ir tie, ar kuriem skatītājs izrādē tiek konfrontēts visvairāk. Šie mirkļi liek justies diezgan neomulīgi - kā tajos brīžos, kad spriedzes filmās šaujamierocis fokusēts tieši kamerā, ar stobru pret skatītāju. Zūd distance, un skatītājs pārstāj būt vērotājs un tiek pret savu gribu iesaistīts, jo jūtas apdraudēts. Taču ātri vien kļūst skaidrs, ka aiz šīm ārēji bravūrīgajām izpausmēm stāv ļoti jūtīga, dvēseliski smalka cilvēka personība, ko ikviens dzīves pavērsiens satricina un ievaino kā spēcīga zemestrīce. Pauļuks izrādes gaitā arvien vairāk un vairāk iezīmējas kā traģiska personība, kas dzīvoja, jūtot spēcīgu disharmoniju starp savu pasaules izjūtu, un to, ko pasaule viņam sniedza un no viņa gaidīja pretī.

Stundu un desmit minūtes noraudzīties ciešanās nav viegli. Īstu atelpu nesniedz arī epizodes, kas vēsta par Pauļuka dzīves komiskajiem (biežāk - taģikomiskajiem) privātās dzīves vai saviesīgajiem piedzīvojumiem, kas vēriena ziņā pārsniedz priekšstatu par ierasto „mākslinieku bohēmu”. Vēsturiskā distance ir salīdzinoši neliela, un Pauļuks arvien ir dzīvs un klātesošs daudzu cilvēku atmiņās. Stāsti un leģendas par Pauļuku ir ļoti neviendabīgi – no priekšstata par viņu kā ģeniālu gleznotāju un estētu it visā, līdz uzskatam par viņu kā par marginālu ekscentriķi. Radošas personības, kas izcēlušās ar sava rakstura un dzīvesstila savdabību, skandālistu slavu (gan apzināti veidotu, gan nejaušu) un balansējušas uz smalkās „veselības – garīgas slimības” robežas, vienmēr bijušas un ir gards kumoss režisoriem un arī rakstniekiem, kas šo personību portretējumā var iet atšķirīgus – godīgus un mazāk godīgus - interpretācijas ceļus. Izrāde „Pauļuks. Rāmji ” radīta kā versija par personību, turklāt, izmantojot par pamatu reālus, biogrāfiskus materiālus. Tomēr tas, ko no šiem faktiem izvēlēties un akcentēt izrādē, ir režisora radošā brīvība. Ļoti atbildīgs uzdevums - kā dzīvi neheriozēt vai nepiezemēt, rūpīgi sabalansēt ļoti privātus dzīves pārdzīvojumus ar dokumentāliem faktiem, atmiņām, paša mākslinieka uzskatiem par mākslu, dzīvi un laiku, kurā viņš dzīvojis? Izrādē par Pauļuku šī balansa, šķiet, tomēr pietrūka. Aiz Pauļuka dzīves traģikas, atkailinātā pasaules redzējuma, vājībām, kas izklāstītas kā uz delnas, viņa darbi (kuros, starp citu, gandrīz nekā no viņa dzīves traģēdijas neredzēt) paliek ēnā. Par to domājot, arvien daudznozīmīgāka šķiet izrādes epizode, kurā pēc 1975. gada dzīvokļa apzagšanas, Kaspars Znotiņš citu pēc cita skatītājiem lēni rāda tukšus gleznu rāmjus, sīki raksturojot to nosaukumus un izmērus. Arī pati izrāde it kā piedāvā skatītājam rāmi, caur kuru raudzīties uz mākslinieku, sniedzot priekšstatu par viņa personību. Pauļuka darbi tā arī paliek neieraudzīti (pirms un pēc izrādes gan iespējams apskatīt nelielu Pauļuka darbu izlasi, kas uz molbertiem eksponēta turpat „Arsenāla” foajē), taču skatītājs no izrādes aiziet, par mākslinieka privāto dzīvi uzzinājis vairāk, nekā, iespējams, to būtu vēlējies. Savdabīgu pretestību pret mākslinieku dzīvju interpretācijām, šķiet, kādā brīdī piedzīvo katrs, kas pievērsies mākslas vēstures studijām, kurās mākslinieka nozīmīgumu, pirmkārt, nosaka tas, ko viņš radījis. Mākslas darbs ir kā izejas punkts mākslinieka dzīves interpretācijai. Stāsti par māksliniekiem un viņu neordinārajām dzīvēm (ak, šie mākslinieki!), leģendas par skandalozu uzdzīvi cilvēku prātos nogulsnējas vieglāk un paliekošāk nekā redzējums un izjūtas par viņu radošo veikumu. Šādi stāsti ir efektīvs veids, kā iet pie skatītāja. Vienlaikus tādējādi nereti tiek tālāk kultivēts priekšstats par māksliniekiem tikai un vienīgi kā savādniekiem un ekscentriķiem. Izrāde „Pauļuks. Rāmji” balansē pa vidu starp šādu populāra mākslinieka dzīves leģendu un nopietnu, smagu personības drāmu. Varbūt, ka tāds ir bijis šīs izrādes mērķis, un, iespējams, šādai balansēšanai atbilst arī paša Pauļuka dzīve.

 

* Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas, kultūras vēstures un teorijas apakšnozares 4. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt