Kroders Vērtē

Jūn
16
2017

Koncepts pret līdzpārdzīvojumu

Līrs – Jakovs Rafalsons // Foto – Didzis Grozs

Viestura Kairiša “Karalis Līrs” sākas ar izteiksmīgu mizanscēnu, kas piesaka pasaules kārtības maiņu. Uz skatuves scenogrāfs Reinis Dzudzilo uzbūvējis baltu, neitrālu pasaules modeli un pie vienas no sienām iedegta zaļa cilvēka ikoniņa, kas apzīmē izeju. Šī izeja ar varoņiem spēlēsies kā kaķis ar peli – pietuvosies un attālināsies, saruks un liks cilvēkiem teju rāpot. Baltā telpa ir neitrāls fons, kur izspēlēt darbības vietas maiņu, bet paralēli tā ir arī Līra iekšējā telpa, kas atgādina “Pēra Ginta” apziņas labirintu režisora iestudējumā Nacionālajā teātrī. Ieslēgts pats savās domās un pārdzīvojumos, Līrs izies iekšējo ceļu, kas beigās viņu aizvedīs pie bērnišķīgas nevarības, bet vienlaikus arī bērnišķīgi nekļūdīgas patiesīguma izjūtas. 

Izrādes sākumā melni ģērbti kungi pastaigājas gar Kloda Lorēna ainavas gleznojumu. Milzīgā, harmoniskā barokālā ainava izpletusies pa vairākām sienām. Gleznā notvertais laikmets šai brīdī it kā jau kļūst par pagātni, uz kuru lūkojamies caur muzeja prizmu. Ainava iezīmēta ar trim lieliem skaitļiem kā izsoles katalogā – karalis Līrs nolēmis sadalīt varu un valsti savām trim meitām. Iegrimis ainavas vērošanā, ar muguru pret skatītajiem stāv arī kāds kails cilvēks, Glostera dēls Edmonds. Tēvs viņu noskata vērtējoši un atsvešināti – kā skulptūru, kā objektu. Ārlaulībā dzimušais Edmonds ir nepiederīgs šim sabiedrības lokam, kails, bez statusa atribūtiem, ko iemieso apģērbs.

Bet pasaules modelis mainīsies. Kad valsts ir sadalīta, ainava noslīd, atklājot kailas sienas. Telpa pārvēršas par baltu labirintu. Plānā kultūras kārtiņa ir pazudusi, un parādās cilvēka daba visā savā nepievilcībā. Vecā kārtība ir beigusies, sākas intrigas un kari. Šīs situācijas esenci izsaka Glosters: “Tāds mūsu laikmets, kad aklos trakie ved.” Statusu baudījušie (Līrs, Glosters, Edgars) pamazām zaudē savu drēbju kārtu, līdz izrādes beigās paliek baltos apakškreklos. Bet kailais Edmonds tieši tagad, vecajai sistēmai krītot, redz pienākam savu laiku un pamazām vairo savu ietekmi. Tai augot, Edmonds pakāpeniski iegūst arī pilnu apģērba komplektu.

Kirila Zaiceva Edmonds – vizuāli perfekts kā Apolons – iemieso iestudējuma pesimistisko konceptu: lai cik glīta būtu ārējā virskārta, cilvēka un sabiedrības daba pamatā ir plēsonīga, glaimus mīloša, un tā nemācās no kļūdām. Edmonds pilnā mērā iemieso Darvina tēzi, ka šajā barības ķēdē valda stiprākais un viltīgākais.

Izrādes priekšplānā ir Jakova Rafalsona karalis Līrs, bet tiklab arī Gundara Āboliņa spēlētais Glosters, jo Šekspīra lugā tēli un situācijas spoguļojas viena otrā, un Līra likteni, aklību, kļūdīšanos atkārto arī Glosters. Galvenie varoņi ir vīri, kas paši vainīgi savā liktenī, viņu paštaisnums un iekšējais aklums, pieglaimošanās un liekulības sistēma, kuru viņi uzcēluši, vēršas pret viņiem pašiem. Rafalsona Līrs uzsāk pārbaudījumu ceļu kā augstprātīgs, paštaisns vīrs, kas ātri iekarst dusmās. Tad viņa ceļā rodas pārbaudījumi, kas liek piedzīvot pazemojumu un pazemību, nožēlu un sāpes. Pamazām jukušā vīra runā ieskanas ļoti patiesas intonācijas, kad cilvēks sāk runāt par būtisko un vērtīgo. Pēdējo tekstu Līrs norunā, skatoties zālei acīs.

Regana – Dana Čerņecova, Glosters – Gundars Āboliņš, Kornvalas hercogs – Dmitrijs Palēss // Foto – Didzis Grozs

Āboliņa Glosters daļēji ir komisks Līra dubultnieks, mizanscēnās īpaši uzsvērta viņa lētticība un vientiesība, komiskās bailes, kuras aktieris izspēlē nedaudz teatrāli. Glostera tēls, manuprāt, izdalās no kopējā ansambļa. Rodas sajūta, ka te ir kāda disonanse – vai nu atšķiras aktiera un režisora priekšstats par varoni, vai lomas zīmējums ir realizēts tikai daļēji, taču starp komiskajiem un dramatiskajiem lomas triepieniem ir īsa distance, neizdodas rast līdzpārdzīvojumu.

Spoguļattēla principu Kairišs izmanto arī mizanscēnās. Režisora ieviestajā bēru ainā, kad pie Gaļinas Rosijskas karalienes zārka Līrs sadala mantojumu un spontānās dusmās nolād Janas Ļisovas Kordēliju, mirusī karaliene izstiepj roku un atraisa karaļa apkaklīti, kā vēlēdamās atvēsināt un apstādināt karstgalvi. Šo karalienes žestu un vēlāk viņas garu redz tikai Līrs, te aizsākas karaļa neprāts. Šī pati bēru mizanscēna atkārtojas finālā, tikai melnais drapētais podests jau ir hipertrofēti garš, tas aizpilda visu telpas vidusdaļu. Uz podesta guļ mirusī Kordēlija un atkārto mātes žestu, mierinoši pieskardamās tēvam. Tagad Līra zaudējumu saraksts jau ir kļuvis daudz garāks. Viņš ir zaudējis visu – varu, godu, prātu, cilvēkus, kurus mīlējis. Par šo maksu ieguvis apskaidrību vai sapratni par lietām, bet ir jau par vēlu. Izpratne un nožēla nevar mainīt notikušo. Viss ir nenovēršami sagruvis. Āksta lomas tekstu Kairišs ir piešķīris karalienes tēlam, te ir vēl viena paralēle starp Kordēlijas un karalienes tēliem, jo sirdsapziņas vai patiesības balss izrādē izskan caur sievietes muti.

Šosezon sadarbībā ar Vladislavu Nastavševu (“Mēdeja”), Elmāru Seņkovu (“Krietnais cilvēks no Sečuānas”) un Viesturu Kairišu Rīgas Krievu teātra trupas aktierspēle attīrīta no pārmērīgā skaļuma un ārišķīgās žestikulācijas, kas ansamblim bija raksturīga iepriekšējo sezonu iestudējumos. Slāpētais temperaments virzīts dziļumā, uz precīzāku un ansambliskāku spēli. Kaut gan pozitīvie tēli (Leonīda Lenca Kents, Aleksandra Maļikova Edgars, Janas Ļisovas Kordēlija, Vitālija Jakovļeva Glosters) uz kopējā zīmējuma izskatās blāvāk nekā “ļaunuma puķes”: Jekaterinas Frolovas temperamentīgā, seksuālā Gonerila un Danas Čerņecovas ārēji atturīgā Regana, kas pamazām pārvēršas par monstru. Ar simbolisko grēka ābolu rokās, kurā Regana nevis iekožas, bet perfekti nošķeļ ar nazi pa šķēlītei, aktrise atklāj savas varones sadistisko, pat maniakālo dabu. Tikpat bezkaislīgi vai, tieši otrādi, saldkaisli viņa izkož un kā ogas izspļauj Glostera acis.

Gonerila – Jekaterina Frolova, Kordēlija – Jana Ļisova, Regana – Dana Čerņecova // Foto – Didzis Grozs

Estētisks baudījums ir Borisa Pasternaka kvalitatīvais lugas tulkojums, loģisks un mērķtiecīgs ir teksta un lomu īsinājums, izsmalcināta ir Artura Maskata mūzika. Visi ir profesionāļi un ar gaumi apveltīti mākslinieki. Tomēr rāmais izrādes ritms bez kāpinājumiem, garais pirmais cēliens, tikai pāris spilgtas un atmiņā paliekošas mizanscēnas periodiem rada iespaidu, ka aktieri spēlē “tikai” tekstu, nerodas enerģētisks pieslēgums notiekošajam. Dominē vārda teātris un telpas koncepts. Šis “Karalis Līrs” liekas daudz būtiskāks M. Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas, nevis režisora paša iestudējumu kontekstā. Gan Nastavševa, gan Seņkova, gan Kairiša klātbūtne šosezon pamatīgi mainījusi iespaidu par teātri, tā repertuārā ir ienākusi mūsdienīga forma kopā ar dziļu saturu, konceptuāls vizuālais tēls un interesanti uzdevumi ansamblim.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta