Kroders Vērtē

Jūl
1
2017

Drosmes svētki

Publicitātes foto

Jāsaka, ka ar iešanu uz teātri šajā pavasarī biju vairāk nekā piesardzīga, jo sezonas laikā piedzīvoti uz abu roku pirkstiem skaitāmi neveiksmīgi teātra vakari. Tas noteikti tāpēc, ka esmu veikusi sliktas izvēles. Nācies būt izrādēs, kas nav uzrunājušas, bijis ārkārtīgi grūti smieties līdzi pārējiem zālē, jo joki likušies truli un citai domāšanai paredzēti. Sen nebija sanācis būt izrādē, kas izmēros ir it kā neliela, bet attieksmē liela un neatkarīga.

Dokumentālā izrāde “Dzīvot.pārDzīvot” ir tapusi projekta “Miera balodis” un jauniešu attīstības programmas “Cilvēka potenciālam” ietvaros sadarbībā ar British Council Latvia. Tajā piedalās jaunieši no Ķekavas Jaunatnes iniciatīvu centra – Herta Bāgante, Līva Vavžika, Valters Karlsons, Stefānija Linda Merca, Anastasija Kļava, Emīls Antons, Haralds Veispals, Rūdis Romanoss un Gintars Beikmanis –, kuri dalās ar personīgiem stāstiem, rosinot cilvēkus apzināties savas psiholoģiskās traumas. Izrādes mērķis ir aicināt jaunus cilvēkus izrunāt savus stāstus, kas glabāti dziļi sirdī, jo sāpes un skumjas ir jāizsāp un jāpārdzīvo. “Šāda veida prakse Latvijā nav ļoti izplatīta, un jaunieši šādā veidā sper ļoti drosmīgu soli,” teikts pasākuma aprakstā Facebook.

Pieteicos uz izrādi un kādu brīdi sekoju tās pašreklāmai Facebook un citos sociālajos medijos. Pārāk daudz iedziļināties saturā un ziņās sev neļāvu, vien apjautu, ka izrāde būs par “grūtajiem stāstiem”. Kā zināms, jo vairāk ceri sagaidīt, jo lielāku vilšanos var piedzīvot, tomēr “grūtais stāsts” jau pats par sevi ir vārdu savienojums, kas raisa gaidas. Cik “grūts” tad tas stāsts būs? Par kādu tēmu? Un cik atklāti būs uz skatuves esošie jaunieši? 

Rīgā iestudējums bija skatāms šī gada jūnijā kultūras telpā “3 MĀSAS”, kas atrodas vēsturiskajā Mākslas darbinieku namā. Tumšajā, mājīgajā un siltajā telpā pirms izrādes ievēroju daudz jauniešu ar ziediem, kas radīja sajūtu, ka kādam ir dzimšanas diena, izlaidums vai vienkārši svētki. Publikā dominējošie jaunieši gan raisīja divējādus iespaidus. No vienas puses, prieks redzēt vienkopus tik daudz jaunu, teātrī ieinteresētu cilvēku; no otras puses, man priekšā sēdēja divas jaunietes, kuras visu izrādes laiku nebeidza dīdīties un svārstīties kā pulksteņu pendeles no vienas sēdvietas puses uz otru. Pirmo gan, manuprāt, tomēr bija vairāk.

Izrādes sākumā režisore Ilze Kvedere-Bloka vērsās pie skatītājiem, sakot, ka šāds dokumentālais teātris, ko tūlīt redzēsim, Latvijā nav izplatīts un, visticamāk, vēl kādu laiku nebūs. Arī to, ka no kopā esošajiem desmit stāstiem šoreiz tiks parādīti četri.

Uzveduma pamatā esošie konkrētu jauniešu piedzīvotie stāsti ir teicami uzbūvēti. Tieši tā, lai noturētu uzmanību un intrigu. Uz skatuves pa vienam kāpj Herta, Rūdis, Emīls un Anastasija, lai izstāstītu to, kas palīdz dzīvot tālāk. Man radās sajūta, ka katrs no izrādes dalībniekiem, apsēžoties uz spēles laukumā esošā dīvāna, ir ienācis manā viesistabā un vēlas ar mani kā labāko draugu dalīt savu bēdu uz pusēm.

Ko tur mānīties, jau sākumā ir skaidri saprotams, ka stāsti būs grūti un beigas, visticamāk, būs skumjas, traģiskas, tomēr stāstījuma uzbūve tik ļoti lika ticēt pozitīvam iznākumam... Tāpēc, kad katrs no jaunajiem aktieriem tuvojās savas epizodes izskaņai, manā galvā kā salūzusi plate skanēja: “Nu, nevar būt, ka tagad...!” Un tad manai platei aizlūza balss…

Jauniešu-aktieru radītie stāsti ir uz robežas starp izstāstīti un izspēlēti, jo pašu piedzīvotais skatuves darbībā tiek papildināts ar horeogrāfijas elementiem, ko veidojusi Dženete Dumpe. Brīžiem varēja just, ka uz skatuves nav profesionāli aktieri, un atsevišķas detaļas būtu jāpieslīpē, lai izzustu sajūta, ka skatāmies teātri, tā vietā radot vēl spilgtāku iespaidu par īstu sarunu.

Skats no izrādes "Dzīvot.pārDzīvot" // Publicitātes foto

Tomēr paši stāsti... Tie ir lieliski – īsi un saturiski dziļi. Ātri un tieši atklātas skaudras patiesības, saucot lietas īstajos vārdos. Jā, tie ir individuāli un personīgi stāsti, tomēr vienlaikus tik universāli, ka grūti iedomāties, ka zālē kāds nespētu rezonēt ar izstāstīto. Uzdrošinos apgalvot, ka ikkatrs ir dzīvē domājis par tēmām, ko skar Ilzes Kvederes-Blokas izrāde. Kā saņemties cilvēkiem pateikt, ka viņus mīlam? Kā dzīvot, ja zini, ka ģimenē ir kāds, kas nespēj tevi pieņemt un par tevi kaunas? Kā nepieļaut savu vecāku kļūdas? Kā ticēt sev, kad apkārtējie tev īsti netic, šaubās par tevi? 

Nepilnas stundas laikā piedzīvotie četri stāsti sirdī aizķērās un asarām lika saskriet acīs daudz spēcīgāk nekā četras stundas gara, izstiepta un beigu beigās nogurdinoša izrāde kādā populārākā Rīgas teātrī, pēc kuras nav skaidrs, kāpēc teātris kaut ko tādu vispār rada.

“Dzīvot.pārDzīvot” ir saturiski un konceptuāli ļoti spēcīga izrāde. Es sapratu vairākas lietas. Vissvarīgākā: visi tie ziedi pirms izrādes jau stundu vēlāk patiešām bija domāti svētkiem. Visi šie ziedi svinēja drosmes svētkus. Tie tika dāvināti drosmīgajiem, kas atļāvās un atklājās. Laikā, kad cilvēki liek maskas un izliekas, ka “viss ir forši”, šāda cilvēcīga saruna un uzklausīšana ir tieši tas, kas nepieciešams. 

P.S. Izrāde ieguvusi pirmo vietu Latvijas Studentu teātra dienās 2017, kā arī izrādes aktrise Herta Bāgante – žūrijas simpātiju balvu.

 
 
Oto Voldemārs
Oto Voldemārs
1. jūlijs, 2017 · Atbildēt
Vēroju šo izrādi gan Studentu teātru skatē, kur tā triumfēja, gan "3 Māsās" - fenomenāla - visu cieņu režisorei Ilzei Kvederei-Blokai. Šī izrāde padara cilvēkus labākus! Sekošu līdzi jaunās režisores gaitām... Paldies
Skatītājs
Skatītājs
2. jūlijs, 2017 · Atbildēt
Paldies. Biju daļa no izrādes. Tiešām drosmes svētki! Paldies vēlreiz!!
Elīna Seile
Elīna Seile
3. jūlijs, 2017 · Atbildēt
Es "aizbraucu līdzi" ar pirmo kluso "Atveriet žalūzijas..!"
Atkal apstiprinājās, ka man izrāde ir par vēstījumu un dzīvošanu stāstā.
Un baudāma aktierspēle manām maņām ir nevis tēlošana, bet būšana.
Paldies visiem izrādes veidotājiem! Acis slapjā vietā..iešu ka nu kādam pateikšu, ka mīlu!
Edgars Žunda
Edgars Žunda
4. jūlijs, 2017 · Atbildēt
Izrādi bija iespēja novērot 3 Māsās. Katram no mums ir tie stāsti ar kuriem smagāk padalīties, pārstāt turēt iekšā līdz tas noēd mūs. Varoņi ir brīvi gan domā, gan vārdā, gan emocijās kuras izpauž daudzu-daudzu skatītāju priekšā. Fantastiski drosmīgi cilvēki. Vislielāko "WOW" efektu radīja tieši režija, kad starp skaistuļu stāstiem ar mūziku, gaismu un spēlēšanos tiek parādītas viņu iekšējās pasaules pārdzīvojumi. Tiešām burvīgi iepakoti cilvēku iekšējie konflikti ar sevi un pasauli. Ar prieku gaidīšu arī citus stāstus.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta