Marita Sanžarevska 04.07.2017

Sasveicināties ar putniem

Edgars Lipors izrādē-lekcijā "Putni" // Publicitātes foto

Viens no izaicinošākajiem teātra uzdevumiem ir sarunāties ar skatītāju, kas ir tajā vecumā, kad izpratne par pasauli tikai pamazām veidojas, bet uztveres un iztēles spējas ir dzīvākas nekā jebkad, turpretī pašiem teātra veidotājiem šis bērnu dienu laiks jau sen aiz muguras. Tāpēc patiess prieks, ka līdzās bērnu auditorijas piesaistes grandam Latvijas teātra lauciņā – Latvijas Leļļu teātrim (kas tomēr ir repertuāra teātris, līdz ar to ierobežots izpausmes formās un piesaistīts konkrētai vietai) – manāma virzība uz plašāku, daudzveidīgāku izrāžu piedāvājumu šai vecuma grupai. To iezīmē Dirty Deal Teatro izrāžu programma bērniem “Šmulītis”, Zīmējumu teātra radošie meklējumi, martā notikušā starptautiskā festivāla “Eju meklēt!” piedāvājums, kā arī jau otro gadu notiekošais Valmieras vasaras teātra festivāls, kurā šogad likts akcents tieši uz bērnu auditoriju. Šo ainu papildina arī dažādi neatkarīgi projekti, un viens no tiem ir izrāde-lekcija “Putni”, kas pirmizrādi piedzīvoja 19. maija pievakarē Rīgas kultūras centrā “I-Dejas māja”.

Izrādes-lekcijas “Putni” nosaukums un žanrs principā neprasa tālākus paskaidrojumus, jo acīmredzami sola aizraujošu, interaktīvu iepazīšanos ar putnu pasauli. Projekta kodolu veido aktieris Edgars Lipors un mūziķis Goran Gora, kura pievienotā vērtība izrādei ir neatsverama: viņš ne tikai iesaistās putnu drauga Edgara izspēlētajos stāstos arī aktieriski, bet ar savu esamību un muzikālajiem akcentiem caurstrāvo izrādi ar patiesu sirds siltumu. Uzveduma kamerformāts un askētiskais skatuves iekārtojums, kura centrālais elements ir mākslinieces Gunas Stikānes radītā putna ligzda, ir piemērots izrādīšanai skolās 1. – 3. klasei. Arī saturiskais vēstījums, kura veidošanā iesaistījusies visa radošā komanda (bez Edgara Lipora un Goran Goras – arī režisore Lilija Lipora un dramaturgs Edgars Niklasons), – izzinošs ieskats cilvēka un putnu attiecībās – ir pateicīgs šādam mērķim. Šāda tipa izrādes ir vitāli nepieciešamas, lai konkurētu (un, vēlams, arī izkonkurētu) ar skolās bieži izrādītajiem pašdarbnieku nekvalitatīvajiem teātra “pusfabrikātiem”. Tomēr skolas vide un “Putnu” spēlēšana lielākām bērnu grupām, iespējams, varētu radīt arī nelāgu efektu, jo pēdējās rindās sēdošajiem daļa no burvības zustu. Tieši putnu drauga Edgara vērīgais acu skats, kas klejo pa sēdētāju rindām, meklējot atsaucīgas acis, ir viena no izrādes lielākajām vērtībām, kas būtu grūtāk veicams, spēlējot lielākai auditorijai.

Edgars Lipors izrādē-lekcijā "Putni" // Publicitātes foto

“Putnos” akcents vairāk likts tieši uz izrādei raksturīgiem elementiem, kas to atšķir no citiem šī žanra biedriem, piemēram, Dirty Deal Teatro izrādes-lekcijas “Mākoņi”, kurā ar dažādu eksperimentu palīdzību un interaktīvā veidā, it kā rotaļā, tiek izskaidroti dažādi fizikāli procesi, piemēram, mākoņu tapšana. “Putni” pievērš uzmanību ne tik daudz faktoloģiskām ziņām par putniem (kas, protams, arī ir klātesošas šajā izrādē), bet drīzāk mijiedarbībai, kas rodas, cilvēku pasaulei saskaroties ar putnu pasauli. Kā uz vecmāmiņas lauku sētu atbraukušais zinātkārais cilvēkbērns Edgars, izpētes nolūkos lavoties bēniņos, nobīstas no pažobelē iemitinājušamies sikspārņa; kā lauku sētā skraidošajām pūkainajām mīļmantiņām – cālīšiem Edgara acu priekšā uzbrūk vanags. Putnu iepazīšana notiek caur gluži cilvēcisku pieredzi, kuru izrādē ilustrē dažāda saskare ar šiem lidoņiem, Edgaram no maza puisēna izaugot līdz pieaugušam vīrietim un iepazīstoties ar tām dabas norisēm, kas pilsētvidē mītošam bērnam ir svešas.

Iespējams, mazliet mulsinošs varētu šķist apstāklis, ka savu vietu izrādē izpelnījušies arī tādi visnotaļ zināmi putni kā vārna un balodis. Tomēr sākotnējās šaubas, vai par tiem būtu jāstāsta atsevišķi (putnu pasaule taču ir neaprakstāmi plaša un daudzveidīga), tiek kliedētas, saprotot, ka cilvēku un putnu pasaules bieži vien krustojas mazāk, nekā gribētos. Putni lielu daļu laika pavada debesīs, kas cilvēkam savu spēju ietvaros ir tikai ar acu skatienu sasniedzama vieta, piedevām – daudzi putni ligzdo mežā un citās cilvēku neapdzīvotās vietās. Tad nu pilsēta ir tā vieta, kurā brīžiem nemanāmi, tomēr plecu pie pleca satiek gan cilvēki, gan putni – ķērcošās vārnas, visur esošie baloži un elektrības vadus apsēdušie zvirbuļi. Izrādē mēģināts par šiem it kā mums zināmajiem putniem pastāstīt no citas perspektīvas. Piemēram, uz skatuves aizmugurē esošā baltā ekrāna kādā brīdī tiek rādīts video, kurā melnā vārna redzama, ripinoties sniegā un kūleņojot ne tikai, lai notīrītu spalvas, bet arī pašas vārnas prieku mīlošās iedabas dēļ – vārna ir gluži kā bērns, kad tas ieraudzījis pirmo sniegu. Tātad svarīgi ir ne vien iepazīties ar putnu pasaules norisēm, bet arī uz brīdi apstāties un ieraudzīt, ka šī pasaule nemaz nav tik tāla, bet ir gluži klātesoša.

Iestudējumu īpašu padara arī aktiera Edgara Lipora spēja spēlēties ar balsi, mainot intonācijas, tembru un skaļumu, tādejādi noturot bērnu uzmanību bez milzīgas skatuves uzbūves, dekorācijas vai grandioziem tērpiem. To, ka ar minimāliem resursiem iespējams panākt maksimālu efektu, ilustrē brīdis, kad aktiera mugurā esošā žakete tiek pārvilkta pāri galvai, veidojot lakatu, un viņš momentāni no maza puikas pārtop vecmāmiņā, atbilstoši pārveidojot arī balsi līdz nepazīšanai. Arī saspēle ar Goran Goru, kurš kā uzticams sargs visu izrādes laiku sēž uz blakus esošā soliņa, ir izdevusies. Viņš ar dažādu instrumentu palīdzību vienā brīdī atveido putnu skaņas, bet jau nākamajā mirklī, uzkāpis uz krēsla ar gongu rokās, attēlo Dievu no kādas teikas sižeta, kurš spriež par to, kādu kuram putnam balsi piešķirt.

Režisoriski līdz galam neizdevies, manuprāt, ir uzveduma sākums, kad skatītāji tiek lūgti vēl nedaudz pagaidīt, jo izrādi nevar sākt bez kavējošā ornitologa, kuram jānolasot lekcija par putnu dzīvi. Tā kā ornitologs neierodas, Edgars Lipors un Goran Gora izlemj izrādi sākt bez viņa, vadot to paši un atmetot zinātnisko tekstu, kas bijis sagatavots. Šis paņēmiens, manuprāt, var radīt maldinošu iespaidu, ka abu izpildītāju stāstītais ir brīva interpretācija par tēmu putni un ka viņu zināšanas par putniem ir mazākas nekā klāt neesošajam ornitologam, kas diez vai atbilst izrādes-lekcijas žanram.

Goran Gora izrādē-lekcijā "Putni" // Publicitātes foto

Ja izrādes sākums mani līdz galam nepārliecināja, tad beigu minūtes lika smaidīt un priecāties ne tikai man, bet arī ap mani sēdošajiem mazajiem ķipariem, dziedot līdzi pavisam vienkāršai, bet lipīgai melodijai par balsīm, kuras ir dažnedažādas – vārnas ķērc, zvirbuļi čiepst, dzeguze kūko... un Goran Gora tik skaisti dzied. Galu galā varu tikai pievienoties tam, ko saka putnu draugs Edgars: “Darbi nekur nepazudīs, bet putni… tie gan var aizlaisties vienā acumirklī, tāpēc nepalaidīsim garām iespēju ar tiem sasveicināties!”

 

Raksta autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas Kultūras socioloģijas un menedžmenta apakšprogrammas 2. kursa studente

Atsauksmes

  • Edgars 04.07.2017

    Jāprecizē šī raksta autore - izrādē pa sniegu ripojošais putniņš izskatās pēc lielas vārnas, bet ir palaists garām pats galvenais - "...izrādās tā nebija liela vārna, bet gan krauklis!" Un turpmākās vismaz 5 mtinūtes tiek runāts par šo vareno un gudro putnu. Arī šī raksta titulbildē ir redzams krauklis!!!

  • Marita 05.07.2017

    O, tik tiešām, no sirds atvainojos par šo briesmīgo neprecizitāti, acīmredzami vēl jāmācās līdz ar citiem par putnu pasauli!

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt