Arta Vārpa 06.04.2012

Parīzietis latviešu glezniecībā

Gleznotājam Rūdolfam Pinnim šogad 110 gadu. Pieminot viņa simtgadi, 2002. gadā Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenajā ēkā pirmoreiz tika izrādīta režisores Māras Ķimeles izrāde Parīze – Rīga - Parīze, kurā Rūdolfa Piņņa un viņa dzīvesbiedres, tēlnieces Elvīras Pinnis dzīvesstāstu caur vēstulēm atklāj aktieri Varis Piņķis un Karīna Tatarinova. Šogad izrāde piedzīvojusi savu atdzimšanu izstāžu zālē Arsenāls.

Kā to ļauj nojaust nosaukums, izrāde Parīze – Rīga - Parīze ved skatītāju ceļojumā, un tas ir ne tikai ceļojums uz Parīzi, bet arī ceļojums laikā. Abi mākslinieki satikās Parīzē, un tur kopā pavadīja desmit gadus – no 1929. līdz 1939. gadam, gan baudot starpkaru perioda pasakaino atmosfēru, Monparnasa vidi, gan aktīvi strādājot un vienlaikus cīnoties ar materiālām grūtībām. Parīzē gūtā mākslas pieredze un cerības atgriezties šajā jaunības pilsētā pavadīja viņus visus garos padomju gadus, kļūstot arī par izturības pamatu pret tām represijām, ar kurām nācās saskarties māksliniekiem padomju sistēmā.

Iestudējums balstīts abu mākslinieku  sarakstē, kas aizsākusies Parīzē un turpinājusies visas dzīves garumā. Izrāde vēsta par Rūdolfu un Elvīru Piņņiem gan kā māksliniekiem ar cerībām un profesionālām ambīcijām, gan diviem cilvēkiem, kas satikušies un iemīlējušies Parīzē, uz kuru abus atvedusi mākslas uguns. Kaut arī apzināts laikmetu pretnostatījums izrādē nav vērojams, tā uzskatāmi ataino tās krasās izmaiņas, kas notika Piņņu pāra dzīvē, kad 1939. gadā, sākoties 2. pasaules karam, viņi „uz neilgu laiku” devās uz atpakaļ uz Rīgu.

Izstāžu zāles foajē un marmora kāpnes, kas ved uz Arsenāla dienesta telpām, pārtapušas par skatuvi, kurā izrādes improvizētā scenogrāfija sadzīvo ar izstāžu zāles ikdienas interjera elementiem. Scenogrāfijas būtiskākā un košākā daļa ir no muzeja krājuma eksponētās Rūdolfa Piņņa monumentālās gleznas, kas atrodas fonā un tiek pārmaiņus izgaismotas, kā arī izrādē integrētie fragmenti no dokumentālās filmas Krāsu prieks (1976. gads, režisore – mākslinieku meita Skilla Pinnis - Rikarde), kas projicēti uz sienas.

Ļoti pārliecinošs ir izrādes sākums, kurā aktieris Varis Piņķis sevi piesaka ar vārdiem: „Esmu Pinnis.” Mirklis, kad skatītāja acu priekšā patiesībā atrodas divi Piņņi – viens, kas redzams dokumentālās filmas kadros, un otrs, kas stāv skatītāju priekšā. Un neatbilstības, kuru varētu sagaidīt, starp abiem nav. Izrādes kamerstila raksturs ļauj izsekot katrai aktiera mīmikas niansei – ikvienam smaidam, sakniebtām lūpām, skatienam caur pieri. Šīs nianses aktieris pārvalda un izmanto tik virtuozi, ka uzticība Varim Piņķim kā Rūdolfam Pinnim tiek iegūta jau pašā izrādes ieskaņā. Brīdī, kad pa trepēm lēni, kā no citas, ļoti gaisīgas pasaules, nokāpj Karīna Tatarinova, izveidojas emocionāli ļoti uzlādēts aktieru tandēms, kas rada izjūtu, ka pārdzīvojumi un jūtas izrādē tiek nevis spēlēti, bet gan skatītāju acu priekšā rodas pa īstam.

Lai akcentētu Parīzes nozīmi un šķietami vairotu tās klātbūtni izrādē, izmantoti ikvienam atpazīstami Parīzes simboli, neiztrūkst arī Eifeļa tornis. Nozīmīga loma Parīzes noskaņas radīšanā ir izrādes muzikālajam pavadījumam – uz klavierēm (pianists Māris Treijs) skan atpazīstamas franču melodijas, kurām līdzi dzied Karīna Tatarinova, pārvēršot izrādi arī par nelielu mūziklu. Mūzikas klātbūtne sabalsojas ar Rūdolfa un Elvīras Piņņu dzīves portretējumu. Viņi ļoti mīlēja mūziku, un, kā atceras viņu meita Skilla Pinnis Rikarde, viņas tēvs mūziku uzskatījis par galveno jūtu izteicēju uzreiz pēc „krāsu prieka” (glezniecības) [1]. Franču šansoni Arsenāla telpās skan ļoti melodiski, taču tie, daudz un bieži dzirdēti arī kafejnīcās, citās izrādēs un filmās, laika gaitā kļuvuši par plakātiskām Parīzes klišejām, turklāt dzirdamās Edītes Piafas dziesmas nevar saistīt ar laiku, ko Piņņi pavadīja Parīzē, jo tās pieder vēlākām desmitgadēm.

Izrādē liela vērtība ir izmantotajām Rūdolfa Piņņa atmiņām, kas līdzās vēstulēm hronoloģiski ieskicē Piņņa dzīves gājumu - bērnību, ceļu uz sapņu pilsētu, kas ved caur Turciju, viņa autoritātes mākslā un sajūsmu par Parīzi, tādējādi atspoguļojot 20. – 30. gadu ideālus. Tam asā pretstatā atsegta Piņņu dzīves realitāte padomju sistēmā, kurā Piņņa Rietumu mākslas pieredze un uzticība Parīzē gūtajai mākslas izjūtai bija iemesls apsūdzībām formālismā, arī izslēgšanai uz laiku no Mākslinieku savienības.

Likumsakarīgi, ka laikā kopš neatkarības atgūšanas mākslinieka un padomju režīma attiecības ir bijusi un arvien ir tēma, kas tiek pētīta pastiprināti. Nereti šķiet, ka, līdzīgi kā citās vēstures jomās, arī padomju perioda mākslas norišu un personību apzināšanā iezagusies tendence sevi žēlot un kultivēt cietēju lomu. Priecē, ka izrādē Parīze – Rīga – Parīze šis savdabīgais ciešanu kults nav dominējošs. To nešaubīgi nosaka arī pašas Rūdolfa un Elvīras Piņņu personības. Parīzes un radošās brīvības pieredze, daudzdimensionālais dzīves skatījums, kuram raksturīga izpratne un mīlestība pret citām mākslām (mūziku, kino, literatūru, franču valodu) – tā bija kā paralēla pasaule, stiprāka un drošāka par to, kurā viņi atgriezās 1939. gadā, nezinot, ka otrreiz Parīzē izdosies atgriezties Rūdolfam Pinnim vienam pašam un tikai pēc 30 gadiem.

Parīze – Rīga - Parīze nepārslogo skatītāju ar eksistenciālām pārdomām, taču no stundas garumā pieredzētā Rūdolfa un Elvīras Piņņu dzīvesstāsta, kura dramatizējumā režisorei un aktieriem izdevies noturēt tik nepieciešamo smalko līdzsvaru starp dokumentāliem faktiem un mākslinieku personīgajām jūtām, iespējams smelties vitalitāti.  Tā ir aizkustinoša kamerizrāde, kas lieliski iederas Arsenāla piedāvātajā, arvien augošajā un daudzveidīgajā pasākumu klāstā. Pret Arsenālu kā vietu mākslas darbu glabāšanai un izstādīšanai pats Pinnis gan esot bijis ļoti noraidošs. Viņa meita atceras: „Rūdolfs bija kategoriski noskaņots pret tagadējo izstāžu zāli Arsenāls – tā esot kā cara nomesta netīra kapeika uz Rīgas bruģa, un māksliniekiem tā nav jāceļ, viņš teica. Tajā dvesmojot cara laika ieroču glabātavas gaisotne. [2]” Nedaudz ironiski, ka šodien turp dodamies, lai skatītos izrādi par Pinni.


[1] Pinnis – Rikarde S. Gleznotājs un citas mākslas//Rūdolfs Pinnis. Valsts Mākslas muzejs, Rīga. – 2002. – 20. lpp.
[2] Pinnis – Rikarde S. Gleznotājs un citas mākslas. // Rūdolfs Pinnis. Valsts mākslas muzejs, Rīga. – 2002. – 23. lpp.   * Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas, kultūras vēstures un teorijas apakšnozares 4. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt